Atkarība no naudas

Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts. Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst. Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” Tad velns Viņu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi.” Tad Jēzus tam sacīja: “Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.” Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību, un Viņam saka: “To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.” Tad Jēzus viņam saka: “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.” Tad velns Viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja. (Mt.4:1-11)


Kā tumšs negaisa mākonis pār pasauli gulstas finanšu krīze. Arvien vairāk cilvēku zaudē darbu un gandrīz katrs ir spiests atteikties no agrāk ierastām lietām, lai savelkot jostu spētu izdzīvot. Protams, daudzas valstis cenšas darīt arī visu iespējamo, lai krīzi mazinātu. Blakus mēģinājumiem veicināt ekonomikas atveseļošanos, ir vērojami arī centieni izprast notiekošo un atrast krīzes iemeslus. Līdz šim izplatītākais secinājums ir bijis, ka pie šīs nelaimes galvenokārt vainojamas bankas. Tomēr tas ir tikai ļoti virspusējs spriedums, kas laikam gan nesniedzas līdz jautājuma būtībai. Lai to sasniegtu, ne tikai ekonomistiem un finansistiem, bet arī sociologiem, filozofiem un citiem pētniekiem būtu nepieciešams veikt dziļāku analīzi, meklējot atbildes uz jautājumiem – kas tad īsti un kāpēc ir noticis? Pagaidām gan lielākoties vērojam daudz izmisīgu centienu tik galā ar radušos situāciju, bet mēģinājumu to pareizi saprast ir krietni mazāk. Kaut kādā mērā mūsdienu pasaule atgādina narkomānu, kam stipri samazināta dienišķā deva un viss, ko viņš spēj darīt, ir tiekties par katru cenu to atgūt iepriekšējā daudzumā. Tā vietā tomēr laikam labāk un pareizāk būtu bijis padomāt – kas un kāpēc ir ticis atņemts, un kurš to ir darījis? Narkomāna nelaime ir tā, ka šādus jautājumus viņš īsti noformulēt nespēj, vēl mazāk viņš, protams, spēj rast uz tiem atbildes. Ja tam trūkst tā, ko viņš vēlas, viņš kļūst nelaimīgs un izmisis, spēdams domāt tikai un vienīgi par to, kā trūkst. Bez ierastās devas viņš jūtas kā ellē, bet to saņēmis, tā it kā atrastos debesīs. Ļoti līdzīgi ir ar naudu. Tas, kam naudas nav, jūtas izmisis un nelaimīgs, it kā ar vienu kāju jau atrastos ellē, bet tas, kam nauda ir, jūtas laimīgs un priecīgs, it kā jau būtu debesīs. Tik satriecoša un biedinoša ir līdzība starp narkotikām un naudu, ka tai vajadzētu pievērst cilvēku uzmanību un darīt tos vismaz piesardzīgus.

Daudziem šāds salīdzinājums varbūt šķitīs arī apvainojošs, tomēr, manuprāt, tas ir trāpīgs, jo lielākā daļa cilvēku ir vismaz tikpat atkarīgi no naudas, kā narkomāns no savas devas. Arī naudu vajag vismaz tikpat daudz, cik bija iepriekš, jo jau iepriekš bija par maz. Neremdināms ir šis izsalkums! To, ka devas samazināšana varētu nākt viņam par labu un ka tā darīta tieši ar šādu nolūku, narkomāns saprast negrib un nespēj. Izsalkums ir pārāk liels. Atkarīgais arvien ir pārliecināts, ka viņš dzīvo no tā, no kā viņš ir atkarīgs. Narkomāns ir pārliecināts, ka viņš dzīvo no narkotikām, mūsdienu cilvēks ir pārliecināts, ka viņš dzīvo no naudas. Nauda tagad ir vienīgais un patiesais dievs, un cits Dievs nevienam nav vajadzīgs. Šķiet, mēs visi esam slimi, neārstējami slimi ar mantkārības slimību un nemaz negribam arī no savas slimības tikt dziedināti pat tad, ja tas būtu iespējams. Par visiem šiem jautājumiem diezgan vienkārši un skaidri runā šīs dienas evaņģēlijs.

Evaņģēlists Matejs stāsta, ka Jēzus pēc četrdesmit dienu ilga gavēņa bijis ļoti izsalcis. Šajā brīdī pie Viņa piestājies velns. Matejs viņu sauc par kārdinātāju. „Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi” – tāds bijis velna padoms. Daudz kas ir ietverts šajā kārdinājumā, bet tā būtība īsumā ir šāda – velns aicina Jēzu pārliecināties, vai tas, ko Dievs sacījis Viņam Kristības brīdī, patiešām tā ir. Ja jau tu patiesi esi Dieva Dēls, tad kādēļ tu šeit tuksnesī ciet badu? Kā gan tas ir iespējams? Tā taču ir pretruna - būt Dieva Dēlam un ciest badu! Ja Tu patiešām esi Dieva Dēls, tad Tev taču nevajadzētu ciest nekādu trūkumu; ja nu Tu tomēr esi izsalcis Dieva Dēls, tad Tev vajadzētu spēt sevi paēdināt. Ja Tu patiešām būtu Dieva Dēls, tad taču tu varētu pat akmeņus šeit tuksnesī pārvērst par maizi! Vai ne tā? Tad nu pierādi, ka tu esi Dieva Dēls! Turklāt Dievs tevi nemīl, jo Viņš tev nedod to, no kā tu dzīvo – maizi. Kam gan ir vajadzīgs tāds Dievs, kurš nevar pagādāt maizi? Jēzus atbilde ir negaidīta: „Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” Šī atbilde nav nejauša. Piektajā Mozus grāmatā, atgādinot Israēla tautai tās klejojumu gadus tuksnesī, Mozus saka, ka šajos garajos gados Dievs ir pazemojis Jēkaba pēcnācējus, lai pārbaudītu viņu uzticību. Dievs to darījis, liekot Israēlam ciest badu, bet nomirt tam nav ļāvis, brīnumainā veidā paēdinot savu tautu ar mannu no debesīm. Mozus saka, ka Dievs to darījis, lai liktu cilvēkiem atzīt, ka tie nedzīvo no maizes vien, bet „no visa tā, kas iziet no Tā Kunga mutes.” (5.Moz.8:3) Lietodams šos Rakstu vārdus par atbildi velna kārdinājumam, Jēzus kā patiesais Israēls, Israēla tautas piepildījums, uzvar velnu ar Dieva vārdu.

Morāle no šī stāsta mūsu ekonomiskās krīzes sakarībā ir vienkārša: Velns bija radījis pats savu reliģiju - pazemodams un piesmiedams cilvēku, viņš bija tam licis pielūgt un dievināt naudu. Līdzīgi narkomāniem cilvēki bija kļuvuši pilnīgi atkarīgi no naudas un mantas un vēlējās tikai vienu – kaut tās būtu arvien vairāk un vairāk, un vairāk. Savā žēlsirdībā pret savu radību, Dievs lika nākt grūtiem laikiem, lai mēs mācītos saprast, ka nedzīvojam no mantas, bet gan no Dieva vārda. Nauda nevar piešķirt dzīvei jēgu, par to nevar nopirkt drošību, ar to nevar atpirkties no nāves, naudas radītā laimes sajūta ir nekas vairāk kā narkotiska eiforija. Dieva pārmācība ir sāpīga, un velns to izmanto, mudinādams mūs novērsties no Dieva - nauda taču ir pats svarīgākais tavā dzīvē! Ja Dievs tev nedod naudu, tad priekš kam tev tāds Dievs ir vajadzīgs? Savukārt Dievs pārbauda mūsu uzticību – vai mēs pievērsīsimies Viņam, atzīstot Viņu par galveno savā dzīvē, vai atkal no jauna par katru cenu dzīsimies pēc mantas un naudas. Dievs labi zina, ka naudas kāre beigu beigās radīs daudz lielākas sāpes, nekā naudas trūkums. Tāpēc Viņš atņem naudu, lai vestu mūs pie prāta un pasargātu no naudas pielūgsmes un dievināšanas.

Te nu velns tūdaļ kliedz – redzi nu! Vai es neteicu? Dievs nav labs! Viņš tev pavisam ir atņēmis naudu! Šo velna kārdinājumu priekšā cilvēka prāts samulst.

Tādēļ mums vispirms ir svarīgi zināt, ka Jēzus ir uzveicis velnu mūsu vietā. Velnam nav vairs varas pār mums, jo Svētajā Kristībā mums ir piešķirta Jēzus uzvara. Tādēļ, lai gan naudas un mantas velns mūs joprojām kārdina, tomēr mēs varam to neņemt vērā. Dievs mums ir atņēmis naudu, lai tās vietā dotu pats sevi! Viņš mūs uzturēs savā žēlastībā un pēc tam, kad pārbaudījums būs beidzies, Viņa eņģeļi nāks pie mums un kalpos, līdzīgi kā tie pēc kārdināšanas nāca pie Jēzus. Līdzīgi kā Israēla tauta pēc pārbaudījumu gadiem tuksnesī, arī mēs ieiesim apsolītājā zemē, kur piens un medus tecēs. Kad tas notiks, brīdina Mozus: „Tad nesaki vis savā sirdī: mans spēks un manu roku stiprums ir man šo bagātību devis! Bet piemini To Kungu, savu Dievu, ka Viņš ir tas, kas dod tev spēku iemantot bagātību, lai apstiprinātu savu derību... Bet ja tu aizmirsīsi To Kungu, savu Dievu, sekosi citiem dieviem un tiem kalposi un viņu priekšā metīsies zemē, tad jau šodien apliecinu, ka jūs nīktin iznīksit.” (5.Moz.8:19)

Tad nu tagad, mīļā Dieva draudze, nāc pie Tā Kunga galda un ēd Viņa mannu no debesīm – Kristus miesu un asinis, kas tavā vietā uzvarēja velnu un viņa kārdinājumus. Tās tevi pabaros, dos spēku un izturību ceļā cauri šai un visām citām krīzēm. Kristietim neviena krīze nav un nevar būt bīstama, izņemot ticības krīzi. Lai pasargātu tevi no tās, Dieva pieļāva šo ekonomisko krīzi. Lai tu mācītos saprast, ka neviens cilvēks nedzīvo no tā, ka viņam ir daudz naudas, bet gan no tās maizes, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību – no velna, elles un nāves uzvarētāja Jēzus Kristus miesas un asinīm. Āmen.