Labuma guvēji no Jēzus uzvaras pār velnu

Un no turienes Jēzus aizgāja un atkāpās Tiras un Sidonas robežās. Un redzi, viena kānaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: “Ak, Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka.” Bet Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Tad Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: “Atlaid to, jo tā brēc mums pakaļ.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.” Bet tā nāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, palīdzi man!” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā.” Bet viņa sacīja: “Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda.” Tad Jēzus atbildēja un tai sacīja: “Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi.” Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā. (Mt.15:21-28)



Šī meitene nebija vienkārši slima ar kādu dīvainu, neizprotamu slimību. Lai gan visas slimības ir velna darbs, tomēr apsēstība ir daudzkārt baisāka par jebkuru slimību. Naivi būtu domāt, ka Jēzus kā seno laiku cilvēks nepazina atsevišķas slimības un piedēvēja tās ļauno garu apsēstībai. Apsēstība patiešām bija kaut kas vairāk nekā tikai parasta slimība. Tā bija reāla velna vara pār cilvēku, kas izpaudās atbaidošā un mokpilnā veidā. Apsēstība parasti nenotiek pēkšņi, bet tas ir ilgstošs process. Par to, kā cilvēks stieg apsēstībā stāsta 1. Psalms. Vispirms cilvēks klausās bezdievīgu cilvēku runās un kad tās iesakņojas sirdī, viņš sāk sekot bezdievju padomam. Tad viņš nostājas uz grēcinieku ceļa un pēc tam piebiedrojas zaimotāju pulkam. Tādējādi velns cenšas panāk, lai cilvēks dievinātu viņu un zaimotu Dievu. Cilvēks var būt sātanists, nezinādams pat, ka šāda reliģija pastāv. Ja viņš nicina Dievu un Kristus vārdu, ja viņš dzīvo ar materiālistisku pasaules redzējumu un noliedz reliģiskos un morālos principus, tad patiesībā viņš jau ir sātanists. Bībelē tiek izšķirta garīga un fiziska apsēstība. Garīgā apsēstība attiecas uz visiem neticīgajiem, kuriem sātans ir aptumšojis prātu. Pēc tam viņš tos pārņem savā varā un nodarbina īpaši intensīvi. Garīgā apsēstība neatbrīvo cilvēku no atbildības, jo šādi apsēsti cilvēki grēko paši pēc savas brīvas gribas. Citādi tas ir ar miesīgu apsēstību, kad velns iemājo cilvēkā un valda pār to, pakļaujot viņa prātu un gribu. Miesas apsēstība ir nelaime, kas var uzklupt ikvienam. Šādi cilvēki nevar vairs atbildēt par savu rīcību un ir pamats cerēt, ka Dievs viņus izglābs.

Viens no viltīgākajiem un mūsdienās populārākajiem apsēstības veidiem ir cilvēku apsēstība pašiem ar sevi. Tā izpaužas tā, ka cilvēks pats sevi stāda visa centrā, domā tikai par sevi, apbrīno pats sevi un tic pats sev. Šāds cilvēks līdzinās velnam. Īpaši bīstami šādi cilvēki ir baznīcā un valstī, jo sevi tie stāda augstāk par patiesību un pakļauj citus baismīgam postam. Mazinoties kristīgās ticības iespaidam, mūsdienu sabiedrība arvien vairāk un vairāk kļūst par apsēstu cilvēku sabiedrību.

Būdams apsēsts pats ar sevi, mūsdienu cilvēks ir radījis savas labklājības un progresa teorijas. Tās viņā nostiprina pārliecību, ka viņam jājūtas labi un jādzīvo arvien labāk. Tā kā šāds cilvēks visa centrā stāda pats sevi, tad valsts un politiskā darbība viņam kalpo tikai savu egoistisko mērķu īstenošanai. Valsts un tauta citādi viņam nenozīmē gandrīz neko. Spēja pašaizliedzīgi kalpot citiem, uzupurēties citu labā, kalpot sabiedrības interesēs mūsdienās pa lielākai daļai ir zudusi. Tāpat tas ir arī ar baznīcu. Mūsdienu cilvēks sagaida, ka baznīcā viņš jutīsies labi, sastaps tur jaukus cilvēkus un saņems palīdzību grūtā brīdī. Citādi baznīca viņam nav vajadzīga, tās pastāvēšanas dziļākā jēga viņam nav saprotama, un viņu arī neinteresē. Tādēļ patiesību viņš labprāt apmaina pret izdevīgumu. Kāds jauns cilvēks, kurš dažus gadus atpakaļ atstāja mūsu draudzi, tā arī pateica – es iešu pie baptistiem, jo tur var nodibināt izdevīgākus sakarus.

Dēļ šīs apsēstības ar sevi daudzas mūsdienu valstis ir atmetušas dabisko likumu, par normu pieņemot to, kas patīk vairākumam. To pašu dara arī daudzas mūsdienu baznīcas, kas mazāk interesējas par patiesību, bet vairāk par to, kas patīk cilvēkiem. Tādēļ nevis draudžu locekļi tiek mudināti mainīt savu dzīvi un sekot Bībeles mācībai, bet mainīta tiek Bībeles mācība, lai tā kļūtu patīkama un izdabātu grēcīgajam cilvēkam. Tā nu baznīcas arvien mazāk rūpējās par cilvēku pestīšanu, bet arvien vairāk par viņu materiālo labklājību. Labie darbi ir pārvērtušies par politiskām aktivitātēm, bet garīgās dzīvi ir nomainījusi psiholoģija. Baznīcās vairojas dažādas grupas un grupu sanāksmes, bet mācītāji ir kļuvuši par padomdevējiem, kas palīdz draudzes locekļiem realizēt sevi.

Tomēr galvenais, ko mums atklāj šis Mateja stāsts ir Jēzus vara pār tumsas kungu, kas tiek dāvāta cilvēkiem, lai atbrīvotu mūs no velna un ļaunajiem gariem. Jēzus uzvara pār velnu un ļaunajiem gariem ar varenu spēku turpina darboties arī mūsu dienās. Tie, kas pieder Jēzum un paliek Viņa mācībā, iegūst brīvību no velna varas – meliem, ar kuriem tas paverdzina pasauli. Svētajā Kristībā velns tiek padzīts, cilvēks atbrīvots no viņa varas un Svētais Gars turpina ikdienas dzīt ļaunumu prom no ticīga cilvēka dvēseles un miesas. Īpaši liela nozīme te ir patiesai un skaidrai Evaņģēlija sludināšanai, grēku atlaišanai un Svētajam Vakarēdienam. Ja cilvēks uzklausa Evaņģēliju, sūdz savus grēkus, tic piedošanai un saņem Kristus miesu un asinis Vakarēdienā, tad Svētais Gars arvien vairāk un vairāk iemājo viņā un dara viņu šķīstu, svētu un Dievam tīkamu. Šis varenais spēks nāk no Jēzus uzvaras pār velnu, kas izcīnīta cilvēku dēļ un tiek dāvāta katram, kas vēlas to saņemt. Cilvēkam atliek tikai to lūgt un saņemt, kā to darīja pagānu sieva, par kuru lasījām Mateja evaņģēlijā.