Pazemība

Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu. (Fil.2:5-11)


„Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū” – raksta Pāvils draudzei Filipos. Apustulis šeit mudina uz pazemību. Viņš ir nobažījies par tās trūkumu filipiešu draudzē. Tādēļ viņš skubina filipiešus turēties vienā prātā un dzīvot „ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāk par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām.” Ne reti pazemības trūkums rada raizes arī mums. Dažreiz tas ir pazemības trūkums mūsos pašos, dažreiz pazemības trūkums citos. Ar apustuļa Pāvila starpniecību Dievs runāja toreiz uz filipešiem un šodien Viņš runā uz mums, norādīdams, kādu Viņš vēlas redzēt savu draudzi.

Pazemība parādās ne augstos vārdos, greznā ārienē un skanīgos titulos, bet vienkāršā un klusā kalpošanā citiem, uzticīgā sava pienākuma pildīšanā. Tas vispirms prasa rūpīgi apsvērt un pārdomāt, kas īsti mums ir jādara un kas jādara nav. Lai to saprastu, nākas cīnīties ar savām iegribām, miesas kārībām un augstprātību.

Pazemība ir vārds, kas arvien raksturo Jēzus dzīvi. Dievs būdams, Viņš atteicās no dievišķās godības, pieņemot cilvēka dabu. Cilvēka miesā būdams, Viņš dzīvoja nevis kā ķēniņš, kas Viņš bija, bet gan noliecās pie viszemākajiem un atteicās no jebkāda pasaulīga goda. Ķēniņš būdams, Viņš iejāja Jeruzālemē nevis uz kara zirga, bet uz ēzeļa, galvā Viņam lika nevis zelta, bet ērkšķu kroni, un Viņš mira pie krusta, kā nožēlojams grēcinieks, lai gan pats bija nevainīgs un mira citu vietā. Vienīgais patiesais Kungs būdams, Viņš kļuva par Kalpu visiem, lai glābtu iespējami daudzus. Tā Jēzus dzīve atklāj arī ikviena kristieša dzīves galveno uzdevumu, proti, glābt citus no velna, grēka un mūžīgas nāves, un pašam saglabāt ticību. Tādējādi mūsu dzīves centrālo vietu ieņem dievkalpojums, kā paša Dieva klātiene, Viņa kalpošana mums, lai Viņa stiprināti, mēs varētu iet atpakaļ pasaulē un kalpot citiem.

Šāda patiesa, Jēzum līdzīga pazemība šajā pasaulē praktiski nav sastopama. Tās vietā cilvēki arvien tiecas pēc varas, goda un slavas, pēc ārišķīgiem savas vērtības apliecinājumiem. Kalpi būdami, tie tiecas būt kungi un valdnieki. Tādēļ pazemība šajā pasaulē ir ļoti rets tikums. Turpretī plātīšanās ar saviem darbiem un talantiem, tā darīšana, kas mums pašiem šķiet labs, nedomājot par to, vai tas citiem tiešām ir vajadzīgs, ir ikdienišķas lietas. Par to liecina veids, kā domā un runā kristīgās vērtības zaudējušie cilvēki. Tie vairs nevēlas uzupurēties, ziedoties citu labā, pildot savu pienākumu, bet tā vietā runā par sevis meklēšanu, sevis realizēšanu, iekšējo komfortu un tamlīdzīgām lietām. Turklāt, ja cilvēki vispār par kādu rūpējas, tad parasti par tiem, kuri tiem patīk, vai ceļ viņu pašapziņu.

Cik gan citāds ir Jēzus! Viņš nešķiro cilvēkus, bet kalpo visiem. Viņš nekad nav nejūtīgs pret citu vajadzībām, nekad Viņš neuzbāžas, nekad necenšas pakļaut vai pazemot citus. Vienmēr Viņš respektē cilvēkus - katru tādu, kāds tas ir, tomēr savā mīlestībā nekad neatkāpjoties no patiesības.

Katrs kristietis ilgojas līdzināties Jēzum. Tomēr tiklīdz mēģinām to darīt, mums katrreiz no jauna jāpiedzīvo vilšanās. Mēs vienkārši nespējam tādi būt! Lepnība arvien liek mums uzpūsties, pacelties pār citiem. Bieži mēs to paši pat neapzināmies. Parasti tieši tad, kad mums šķiet, ka esam pazemīgi un kalpojam citiem, patiesībā to darām slēptas lepnības dzīti. Šo slēpto lepnību jeb farizejismu, bieži ieraugām kristiešu vidū tieši Kristus ciešanu laikā. Tā parādās kā ārēja pazemība un atteikšanās no kaut kā, bet patiesībā tā ir reliģiska lepnība, kur visa centrā joprojām ir pats cilvēks un viņa darbošanās pašam ar sevi. Tā ceļ cilvēka pašapziņu un rada viņā pazemības un pašuzupurēšanās ilūziju. Turpretī patiesa pazemība nekad nav ārišķīga, bet vienkārši, aizmirstot pati sevi, kalpo savam tuvākajam ar savu darbu, rūpēm un uzmanību. Patiesa pazemība arvien ir arī ļoti darbīga, turpretī tiem, kas daudz runā par pazemību un mīlestību, parasti šo īpašību trūkst visvairāk.

Pazemības trūkums mūsu tautā ir ļoti izteikts un īpaši redzams sadzīvē, apkalpošanas sfērā un ierēdniecībā. Cilvēki, kam jākalpo citiem, ir acīmredzami neapmierināti ar savu stāvokli, savā sirdī domā, ka ir pelnījuši ko labāku un ik brīdi izrāda savus mazvērtības kompleksus, izturēdamies rupji, izaicinoši un cenšoties izmantot un izrādīt savu varu. Tas attiecas arī uz katru no mums un ir jāuztver personiski. Pēc savas dabas neviens cilvēks nav pasargāts no velna kārdinājumiem, no lepnības grēka. Laiku pa laikam mēs katrs piedzīvojam, ka mūsos gruzdošais egoisms uzliesmo ar spožu jo spožu liesmu.

Patiesu pazemību mēs varam ieraudzīt reti, bet tomēr tā ir sastopama cilvēku profesionālajā darbībā tur, kur tā sasniegusi augstu līmeni. Īsts, liels zinātnieks ir izmisis, ka viņš zina tik maz. Paviršs diletants ir pārliecināts, ka viņš zina visu. Un tā praktiski visās cilvēka darbības jomās, kur patiesa meistarība arvien saistās ar dziļi kritisku attieksmi pret sevi un savām spējām. Īsts meistars nekad nav paviršs, virspusējs un vieglprātīgs, jo viņš zina, cik viegli ir kļūdīties. Tomēr viņš necieš no kompleksiem un nemēģina sevi parādīt labāku, nekā viņš patiesībā ir, jo viņš zina, ko cilvēks var un ko nevar, kādas ir mūsu spēju robežas.

Patiesi pazemīgi mēs spējam būt tikai tad, kad esam atkarīgi no Kristus.

Pirmkārt, mēs esam atkarīgi no Viņa piedošanas. Kristus augšāmcelšanās, ar kuru Dievs Viņu „ļoti paaugstināja” ir vienlaicīgi arī Dieva zīmogs, ar kuru Viņš apstiprina Kristus pestīšanas darbu. Tas ir zīmogs arī uz mūsu amnestijas raksta, zīmogs, kas liecina, ka visi mūsu grēki, lepnību ieskaitot, patiesi ir piedoti. Tādēļ mums vairs nav jācenšas pašiem attaisnot sevi par pazemības trūkumu. Mums nav jācenšas tēlot pazemīgo, nav jāizliekas un jāliekuļo, bet mēs varam atzīt savu vainu un nespēku un paļauties uz Kristus glābjošo darbu mūsu labā. Līdz ar nožēlu un piedošanu nāk arī pazemība. Pazemība nebūt nav kaut kas tāds, ko mēs atzinuši par vērtīgu tikumu, nolemjam īstenot savā dzīvē. Tas vienkārši nav mūsu spēkos! Pazemība ir Kristus dāvana mums, lepnības pārņemtajiem grēciniekiem. Kristus ir tas, kurš savu prātu liek mūsu prāta vietā, lepnību aizstājot ar pazemību.

Otrkārt, savā nespēkā mēs esam atkarīgi no Kristus spēka.

Kristum ir spēks un vara pārkausēt, pārmainīt mūs un padarīt pazemīgākus, jo Dievs ir devis Jēzum vārdu pāri visiem vārdiem. Tas nozīmē, ka Viņš piešķīris Jēzus cilvēka dabai dievišķu varenību un spēku. Tagad Dievam ir cilvēka seja, cilvēks Jēzus valda pār universu un var mainīt arī mūsu, citādi neglābjami samaitāto dabu. Dieva Dēls, kurš bija ar mieru atteikties no dievišķa goda mūsu dēļ un kļūt par cilvēku, arī tagad labprāt dalās ar mums savā dievišķajā spēkā. To Viņš dāvina ar savu vārdu un sakramentiem. Pazemību, tāpat kā citus tikumus, ir grūti, pat neiespējami iemācīt. Ja nu kāds to spēj, tad tas ir Jēzus Kristus, kurš ne tik daudz māca mūs ar savu piemēru, cik pats dāvina, liek mūsos savu pazemību. Viņš spēj likt pazemībai mūsos pieaugt. Pazemība ir tikums, kas nepaliek cilvēkā apslēpts, bet izpaužas kalpošanā citiem, aizmirstot savas vajadzības, atmetot savu lepnumu un augstprātību un noliecoties pie šīs pasaules zemajiem, tāpat kā Kristus noliecās pie mums, Dievs būdams, kļūdams par cilvēku. Arī šodien Viņš pazemīgi nāks pie mums Altāra sakramentā. Dieva Dēls atkal nolaidīsies tik zemu, ka saistīs sevi ar parastu maizi un vīnu tā, ka tās kļūs par Viņa miesu un asinīm. To Viņš darīs tikai un vienīgi mūsu, grēcinieku labā, lai piedotu mums grēkus un darītu mūs labākus. Ar savu dzīvību Viņš dod dzīvību arī mums, ar savu pazemību Viņš dara arī mūs pazemīgus. Āmen.