Stiprais un Stiprākais

Pēc tam Viņš izdzina ļaunu garu, kas bija mēms. Kad nu ļaunais gars bija izgājis, tad mēmais sāka runāt, un ļaudis brīnījās. Bet daži no viņiem sacīja: “Viņš izdzen ļaunos garus caur Belcebulu, ļauno garu valdnieku.” Bet citi, Viņu kārdinādami, prasīja no Viņa zīmi no debesīm. Bet Viņš, nopratis viņu domas, sacīja: “Ikviena valsts, kas savā iekšienē ir sašķelta, aiziet postā, un tur nams uz namu grūst. Ja nu sātans ar sevi ir naidā, kā tad viņa valsts pastāvēs? Jo jūs sakāt, ka Es ļaunos garus izdzenu caur Belcebulu. Bet, ja Es ļaunos garus izdzenu caur Belcebulu, caur ko tad jūsu bērni tos izdzen? Tāpēc viņi būs jūsu tiesātāji. Bet, ja Es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi. Kad stiprais apbruņojies sargā savu pili, viņa īpašums paliek mierā, bet, kad kāds par viņu stiprāks nāk un to uzvar, tad tas paņem viņa bruņas, uz kurām tas paļāvās, un izdala viņam atņemto laupījumu. Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani; un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa. Kad nešķīsts gars atstāj cilvēku, tad viņš apstaigā sausas vietas un meklē atpūtas vietu, bet, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, kuru atstāju. Un viņš noiet un atrod to izslaucītu un izgreznotu. Tad viņš noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi nāk un tur dzīvo, un ar šo cilvēku kļūst ļaunāk, nekā bija iepriekš.” Un gadījās, kad Viņš tā runāja, tad kāda sieva paceltā balsī uz Viņu sacīja: “Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un tās krūtis, ko Tu esi zīdis.” Bet Viņš sacīja: “Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā.” (Lk.11:14-28)


Divās iepriekšējās svētdienās mēs dzirdējām par Jēzus uzvaru pār velnu un ļaunajiem gariem. Šīs svētdienas tekstā šī tēma turpinās, parādot arī ļauno garu pretošanos.

Vispirms evaņģēlists mums stāsta, ka Jēzus izdzinis ļauno garu no cilvēka, kurš bijis mēms. Pēc tam, kad ļaunais gars bija padzīts, mēmais tūdaļ sācis runāt. Te atklājas ļaunuma raksturs, proti, ļaunais pats neko nerada, jo viņš radīt nespēj. Ļaunais vienmēr tikai parazitē uz labā rēķina. Tā velns, ļaunie gari un viņu varā esošie cilvēki cenšas izkropļot Dieva labo radīšanas darbu. Līdzīgi rīkojas arī visi dumpinieki, revolucionāri un nemiera cēlēji. Parasti tie visi it kā ārēji sāk ar labiem nodomiem, bet beigu beigās rezultāts ir sabrukums, baismīgs posts un pagrimums. Krievu rakstnieks Boriss Pasternaks savā grāmatā „Doktors Živago” ļoti tēlaini un uzskatāmi parāda revolūcijas bezjēdzīgumu, šausminošo pilsoņu kara vardarbību un nenovēršamo postu un sabrukumu, kas tam seko. Nemieros tiek ierauti miljoniem cilvēku, kas bezjēdzīgi slepkavo viens otru un izposta burtiski visu. Vēl postošākas sekas jukas un nemieri rada baznīcā, jo tie apdraud cilvēku mūžīgo pestīšanu. Priecīgā ziņa ir tā, ka Jēzus ir stiprāks par ļaunajiem gariem un spēj tos padzīt.

Evaņģēlists stāsta, ka šāda Jēzus rīcība daudzos cilvēkos radījusi priecīgu izbrīnu, turpretī citi izteikuši zaimojošas šaubas, ka Jēzus izdzenot ļaunos garus ar paša velna palīdzību; vēl citi, kārdinādami, pieprasījuši jaunu brīnumdarbu. Tādējādi evaņģēlists parāda ļaunuma pretošanos Jēzus darbībai. No vienas puses tie ir centieni Jēzu diskreditēt, no otras puses ļauni cilvēki mēģina panākt to pašu, ko velns tuksnesī kārdinādams Jēzu, lai Viņš nolēktu no tempļa jumta. To pašu piedzīvo arī baznīca, jo velns nemitīgi uzbrūk Evaņģēlijam un Sakramentiem, ar cilvēku pārgudrību un maldu mācībām cenšoties Dieva glābjošo darbu aptumšot un izpostīt. Savukārt kārdinātāji bez mitas turpina klaigāt – parādiet mums kādu jaunu brīnumu!

Atbildot zaimotājiem, Jēzus vienkārši paskaidro, ka sātana vara sabruktu, ja viņš sāktu pats izdzīt savus kalpus – ļaunos garus. Neviens taču necīnās pats pret sevi! Tādējādi ir skaidrs, ka Jēzus to dara Dieva spēkā, un tas liecina, ka Dieva valstība, jaunais pēdējo laiku laikmets ir atnācis. Ir atnācis kāds stiprāks par velnu, kas tagad atņem viņam varu pār cilvēkiem. Šis stiprākais ir neviens cits kā Jēzus. Tādēļ Jēzus saka: „Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani; un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa.” (Lk.11:23) Tā tēlainā veidā Jēzus atsaucas uz Vecās Derības praviešiem, kas bieži runāja par patiesajiem ganiem, kuri sakrāj Dieva avis vienā ganāmpulkā un viltus praviešiem, kuri ganāmpulku izkaisa. Jēzus izdzen ļaunos garus, atnes Dieva valstību un pulcina savas avis. Jēzus ir Kristus, kas nācis, lai atjaunotu Dieva tautu – Israēlu. Viņš ir Gans, kas rada un uztur Israēlu kā savu ganāmo pulku. Neviens, kas dzird Viņa sludināšanu un redz Viņa brīnumdarbus, nevar palikt neitrāls. Vai nu viņš atzīst, ka Jēzus ir Dieva apsolītais Kristus, vai arī viņš pazaudē Dieva svētību.

Tūdaļ, būdams labākais no mācītājiem, Jēzus neatstāj lietas pusceļā, bet sniedz nepieciešamo pamācību: Kad ļaunais gars ir padzīts, tad pašam „Stiprākajam” ir jāstājas ļaunā gara vietā, jo citādi tumsas spēki atgriezīsies ar vēl lielāku ļaunumu un spēku. Cilvēka dvēsele ir nams, kurā dzīvo vai nu Dievs vai velns. Jūs nevarat atrasties pa vidu starp „stipro” un „Stiprāko”. Katrā cilvēkā ir paredzēta vieta, kuru spēj aizpildīt tikai un vienīgi Dievs. Mēģinājumi atstāt to tukšu vai aizpildīt ar kaut ko citu, arvien būs lemti neveiksmei un cilvēks, gribot negribot, nonāks vēl ļaunākā situācijā – ļaunais gars atgriezīsies un ņems sev līdzi vēl citus. Tā daudzi cilvēki gan labi iesāk, proti, Svētajā Kristībā tie tiek atbrīvoti no ļaunajiem gariem. Tomēr ja tam neseko regulāra dievkalpojumu apmeklēšana, ja Kristība neturpinās Abolūcijā, ja Kristus miesas un asins sakraments neturpina savu svētījošo darbību, ja Evaņģēlija uzklausīšana, Bībeles un Katehisma lasīšana un lūgšana tiek atstāti novārtā, tad ļaunie gari atgriežas un ar cilvēku kļūst vēl sliktāk, nekā bija iepriekš. Tā slinkums, vienaldzība, remdenums un nolaidība pazudina daudzus. Tādēļ Pēteris saka, ka labāk būtu bijis, ja šādi cilvēki nemaz pie ticības nebūtu nākuši. Vainīga te nav nedz baznīca, nedz mācītāji, bet gan pašu cilvēku bezatbildība, pārgalvība un trešajā bauslī nosodītā evaņģēlija nicināšana. Ja kāds pēc operācijas neseko ārsta norādījumiem, bet pārgalvīgi dara visu pēc sava prāta, tad ar viņu, protams, kļūst vēl sliktāk, nekā bija iepriekš un vainojams te nav ne ārsts, nedz slimnīca, bet pats slimnieks. Katram pašam ir vajadzīga glābjoša ticība un katram pašam par to arī jārūpējas. Ārsts tavā vietā nemirs un mācītājs tavā vietā neies uz elli.

Tādēļ Jēzus noraida kādas sievas slavinošo cildinājumu: „Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un tās krūtis, ko Tu esi zīdis.” (Lk. 11:27) Kopība ar baznīcu neizriet no formālas piederības tai, bet no ticības. Neviens nevar fiziski piedzimt par kristieti. Par tādu top tikai tas, kurš tic jeb piedzimst no augšas, no Gara. Tas, ka cilvēks pieder senai baznīcai, tās nosaukumi, amati, tērpi un tradīcijas vēl nenozīmē neko. Šīs lietas nenošķir Dieva draudzi no „sātana sinagogas”. Fiziska pēctecība no Ābrahāma negarantē pestīšanu. Tieši otrādi, Dievs var no akmeņiem radīt Ābrahāmam bērnus. Īstie Ābrahāma jeb ticības bērni ir tie, kas tic apsolījumam. Robežšķirtne tātad ir baznīcas ticība apsolītajam Kristum, pie kuras katram jāturas pašam: „Tiešām svētīgi ir tie”, saka Kristus, „kas Dieva vārdu dzird un pasargā.” (Lk. 11:28)

Kas attiecas uz nerimstošajām ilgām pēc arvien jauniem brīnumiem un zīmēm, tad Jēzus atbild – Nē! Jums ir Mozus, pravieši, evaņģēlisti un apustuļi, ticiet viņiem! Ja neticēsiet viņiem, jūs nekļūsiet ticīgi pat tad, ja kāds no mirušajiem pēkšņi uzmostos no nāves (Lk. 16:31). Cita zīme jums netiks dota kā Jonas zīme, tas ir, tāpat kā Jona trīs dienas bija zivs vēderā, tāpat Cilvēka Dēls trīs dienas gulēs kapā un trešajā celsies augšā no nāves (Lk. 11:29). Mūsu dienās Kristus augšāmcelšanās zīmes ir Svētā Kristība, Grēku atlaišana un Altāra Sakraments, kas joprojām pavada Kristus pestīšanas darba sludināšanu. Tās ir svētās lietas, no kurām bēg velns, elle un nāve. Tur, kur tās ir, vairojas dzīvība, prieks un svētlaime. Citas zīmes kā Evaņģēlija zīme, baznīcai nav un nevar arī būt. Ja cilvēki netic Evaņģēlijam un to nicina, tad visam pārējam nav nekādas jēgas un nozīmes, un nekas cits arī nepalīdzēs. Baznīca pastāv kā ticīgo ļaužu kopība, kas dzīvo no Evaņģēlija jeb grēku piedošanas. Tādēļ maldīgi un kaitīgi būtu mēģināt cilvēkus piesaistīt baznīcai ar citiem līdzekļiem, kā Evaņģēlijs. Ja viņi netic tam, tad visam pārējam nav nekādas vērtības, jo cilvēku glābj tikai ticība.

Svētajā Kristībā Jēzus ir izdzinis ļauno garu no tevis. Ļaunais gan mēģina atgriezties, bet Svētajā Absolūcijā Kristus atkal atjauno Kristības žēlastību, un Svētajā Vakarēdienā pabaro un stiprina atdzimušo ticību. Turies pie tās un dzīvo tajā, un tu tiksi izglābts. Āmen.