Cietējs Kalps

Jēzus kārdināšana
„Kam jūs esat mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?” – saviem vecākiem pārmetoši jautāja divpadsmitgadīgais Jēzus Jeruzālemes Templī (Lk. 2:49). Apustulis Jānis, īsi raksturodams Jēzus darbošanos Tēva lietās, raksta: „Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus.” (1. Jņ. 3:8) Galvenais velna darbs ir meli: „Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs.” (Jņ. 8:44) Tādēļ savu misiju jeb darbošanos Tēva lietās šajā pasaulē pats Jēzus Poncija Pilāta priekšā raksturo kā patiesības apliecināšanu (Jņ. 18:37). Vienā no savām pēdējām sarunām ar mācekļiem Jēzus sevi raksturo kā personificētu Patiesību (Jņ. 14:6), tādējādi Jēzus sadursme ar velnu ir Patiesības konfrontācija ar Meliem. Šajā sadursmē Patiesība arvien uzvar Melus, tāpat kā gaisma uzvar tumsu (Jņ. 8:32). Tomēr tas nenotiek viegli un bez pretošanās, jo šīs pasaules melu tumsība arvien pretojas dievišķajai gaismai un cenšas to apslāpēt (Jņ. 1:5). Jēzus Svēto Garu sauc par „patiesības Garu”, kas, balstoties Viņa darbā, pasludina spriedumu šīs pasaules valdniekam, melu tēvam velnam (Jņ. 16:11 un tālāk). Tādējādi nav pārsteigums, ka tūdaļ pēc Jēzus Kristībām, kurās Svētais Gars nolaižas pār Viņu, šis pats patiesības „Gars aizveda Jēzu tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts” (Mt. 4:1).



Lai gan kārdinātājs ir velns, tomēr iniciatīva, protams, nāk no Dieva. Vēstule ebrejiem norāda šādu iemeslu: „Tāpēc Viņam visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam, lai par tiem varētu iežēloties un būtu uzticams augstais priesteris Dieva priekšā salīdzināt tautas grēkus. Jo tāpēc, ka Viņš pats kārdināts un cietis, Viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti.” (Ebr. 2:17, 18) Tā nu „mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka.” (Ebr. 4:15) Pirmais cilvēks Ādams Paradīzes dārzā šo pārbaudījumu neizturēja. Viņš paklausīja velna meliem un tika aizraidīts no Dieva klātienes. Lai glābtu Ādamu un viņa pēcnācējus, Dieva Dēls pieņēma cilvēka dabu un kļuva arī patiess cilvēks – jaunais Ādams, tādēļ tagad Viņam vajadzēja piedzīvot līdzīgus kārdinājumus, kādus piedzīvo citi cilvēki. Paralēles starp Jēzu un Ādamu atklājas īsajā evaņģēlista Marka sniegtajā kārdināšanas aprakstā: „Un Viņš bija tuksnesī četrdesmit dienas, un sātans Viņu kārdināja, un Viņš bija pie zvēriem, un eņģeļi Viņam kalpoja.” (Mk. 1:13) Tuksnesis, kurā mīt plēsīgi zvēri, ir pretēja vieta pārpilnības un drošības pilnajai Paradīzei. Pārpilnības vietā Paradīzē pirmais Ādams krita grēkā, bet uzvaru pār velnu atnesa otrais Ādams tuksnesī. Tur velns četrdesmit dienas kārdināja Jēzu, lai beidzamajā dienā uzbruktu Viņam ar visu savu melīgo viltību un spēku. Evaņģēlisti šo notikumu atstāsta kā konkrētu, reālu personu – Jēzus un sātana – personificētas Patiesības un personificētu Melu – sadursmi, nevis kā Jēzus prātā notiekošus psiholoģiskus procesus. Šim notikumam nebija neviena cilvēka – liecinieka. Jēzus viens pats atradās aci pret aci ar tumsas kungu, tomēr Viņš ir uzskatījis par vajadzīgu šo notikumu atstāstīt saviem mācekļiem, kuri Jēzus stāstījumu par tās tālās dienas notikumiem ir darījuši zināmu arī mums. Un tā evaņģēlisti mums ziņo, ka Jēzus visas cilvēces vietā stājies pretī velnam, lai sāktu izšķirošo cīņu par mūsu brīvību, dzīvību un mūžīgo svētlaimi.

Šai cīņai ir prototips Vecajā Derībā, proti, tā ir Dāvida cīņa ar Goliātu. Goliāts bija milzīga auguma, ar varenu spēku apveltīts pagāns, kurš pazemoja Dieva tautu Israēlu. Nebija neviena, kurš varētu viņam pretoties, līdz parādījās varonīgais ganu zēns Dāvids – viņš ar lingu rokās stājās pretī baismīgajam ienaidniekam un to uzvarēja. Dāvids bija gaidāmā Mesijas, kurš nāks, lai uzvarētu pašu velnu, ciltstēvs.

Šī gigantiskā cīņa norisinājās tuksnešainā apvidū netālu no Jordānas, kur Jēzus tikko bija kristīts. Pēc ilgā gavēņa Viņš pēkšņi sajutās ārkārtīgi izsalcis. Šī situācija ir dziļi simboliski saistīta arī ar četrdesmit garajiem gadiem, kas tuksnesī bija jāpavada Israēla tautai. Visu šo laiku tai nebija citas iztikas, kā vien manna, kuru Dievs tai katru dienu deva no debesīm. Šeit redzam Jēzu ne tikai kā otro Ādamu, visas cilvēces pārstāvi, bet arī kā patieso Israēli – Dieva tautas personifikāciju. 40 dienas Dievs bija uzturējis Jēzu tuksnesī tā, ka Viņš pat nejuta izsalkumu. Tagad Dievs uz brīdi atrauj savu pārdabisko gādību par Jēzus cilvēka dabu un ļauj Viņam just to, ko šādos gadījumos sajustu ikviens cilvēks, proti, ārkārtīgu izsalkumu.

Ievērojis, ka Jēzus ir izsalcis, velns sāk savu pirmo uzbrukumu. Taču izsalkums nebija pati kārdinājuma būtība. Paradīzes dārzā velns bija mudinājis Ievu pārliecināties, vai Dieva draudi patiešām ir patiesi. Šeit, tuksnesī, viņš aicina Jēzu pārliecināties, vai tas, ko Dievs sacījis Viņam Kristības brīdī, patiešām tā ir. Ja jau Tu patiesi esi Dieva Dēls, tad kādēļ Tu šeit, tuksnesī, ciet badu? Kā gan tas ir iespējams? Tā taču ir pretruna – būt Dieva Dēlam un ciest badu! Ja Tu patiešām esi Dieva Dēls, tad taču Tev nevajadzētu ciest nekādu trūkumu, ja nu Tu tomēr esi izsalcis Dieva Dēls, tad Tev vajadzētu spēt sevi paēdināt. Ja Tu patiešām būtu Dieva Dēls, tad taču Tu varētu pat akmeņus pārvērst par maizi! Vai ne tā? Tad nu pierādi, ka Tu esi Dieva Dēls!

Jēzus labi zināja, ka Viņš ir Dieva Dēls. Viņš zināja, ka patiešām varētu pavisam viegli pārvērst pat akmeņus maizē. Tas Viņam nesagādātu vairāk grūtību kā vēlāk pārvērst ūdeni vīnā kāzās Kānā. Ja Jēzus to tagad darītu, tad, pēc cilvēciskās loģikas spriežot, velns būtu apklusināts. Turklāt uz šādu rīcību Jēzu mudināja arī Viņa miesa, kas locījās sāpēs no izsalkuma. Tā velns dubultoja sava kārdinājuma spēku – viņš tajā apvienoja gan to, ko Jēzus zināja pats par sevi, par savu dievišķo spēku, gan arī izsalkumu. Tomēr Jēzus labi zināja arī to, ka gardums, ko velns Viņam piedāvā, ir saindēts. Tas nestu nāvi ne tikai Viņam pašam, bet arī visai cilvēcei, tādēļ sasprindzinājis visu savu gara spēku, Jēzus atbildēja – nē! Daudz grūtākos apstākļos Viņš bija izturējis kārdinājumu, kura priekšā kapitulēja Ieva un Ādams Paradīzes dārzā. Kad velns kārdināja Ievu, viņš izmantoja Dieva vārdu un vaicāja viņai – vai Dievs patiešām to ir teicis? Tā viņš aizvīla Ievu no ticības un ieveda viņu šaubās. Arī, kārdinot Jēzu, velns izmantoja Dieva vārdus, kurus Debesu Tēvs bija teicis Jēzus Kristībās. Toreiz Paradīzes dārzā Ieva sāka šaubīties un meklēt atbildes savā prātā. Jēzus nešaubās, Viņš atbild ar Dieva Vārdu: „Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mt. 4:4)

Jēzus sacītais ir jāsaprot kontekstā, kurā Viņš citē šos Vecās Derības vārdus. Tā ir vieta no 5. Mozus grāmatas, kur Israēla tautai tiek atgādināts, kā Dievs to četrdesmit garus gadus uzturējis tuksnesī, ēdinādams ar mannu no debesīm. Toreiz Israēla tautai bija jāmācās saprast, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, no tā, ko viņš no savas pieredzes pazīst kā savu barību, bet ka Dievs spēj savu tautu uzturēt visneparastākajos apstākļos un veidos, ja vajadzīgs – arī ar pārdabisku barību. Tāpat kā toreiz Dievs no savas mutes, tas ir ar Sava vārda spēku, deva Israēla tautai mannu, tā tagad Viņš ar savu Vārdu vien var paēdināt, ko vien vēlas. Citēdams šo Rakstu vietu, Jēzus sacīja velnam: „Es negrasos pats sev palīdzēt. Tēvs mani šeit ir atvedis un līdz šim uzturējis, Es zinu, ka Viņš arī turpmāk pats gādās un rūpēsies par mani. Viņam ir zināmi neskaitāmi veidi, kā to izdarīt. Lai Viņš dara, kā pats vēlas!” Tā Jēzus parāda, ka Viņš nešaubās par Tēva Vārdiem, kurus Dievs sacīja Viņa Kristības brīdī. Viņš zina, ka Viņam ir mīļš Tēvs debesīs, un Viņš negrasās pierādīt to velnam, pārvēršot akmeņus maizē, bet gan vienkārši uzticoties savam Tēvam. Pat cilvēka tēvs, ļauns būdams, savam dēlam, kad tas lūgs maizi, nedos akmeni, – vēlāk sacīs Jēzus. Vai ne vēl vairāk Debesu Tēvs parādīs savu labestību, dodams savam Dēlam to, kas Viņam vajadzīgs. Tā vietā, lai kārdinājuma brīdī rīkotos pats, Jēzus gaida, lai rīkojas Viņa mīļais Tēvs, kam ir labs prāts uz savu Dēlu. Tieši tāpat vari rīkoties un ir jārīkojas arī tev, jo Kristus dēļ Dievam ir labs prāts arī uz tevi, un Viņš pats gādās un rūpēsies par tevi, dodams tev īstajā brīdī visu, kas vien tev dzīvē vajadzīgs.

Gan pieņemot Jāņa Kristību, gan stājoties pretī kārdinātājam tuksnesī, Jēzus identificējas ar cilvēci. Šajā sakarībā interesantas ir Jozefa Ratcingera domas, kam varam pievienoties: Tā ir cilvēce, kam ik dienas savā dzīvē jāsastopas ar kārdināšanu. Visu velna kārdinājumu pamatā ir centieni atbīdīt Dievu dzīves perifērijā, atvēlot Viņam otršķirīgu lomu. Mūsdienu cilvēce ir kapitulējusi šā kārdinājuma priekšā. Salīdzinājumā ar cilvēka dzīves lielajām un svarīgajām problēmām Dievs šķiet kaut kas virspusējs un kaitinošs. Mēs gribam veidot pasauli un savu dzīvi saskaņā ar mūsu prāta gaismu un laicīgajām prioritātēm, Dievam paliekot kaut kur mūsu dzīves perifērijā. Mēs gribam celt un veidot savu dzīvi paši uz saviem pamatiem – politiskajiem, materiālajiem, ekonomiskajiem apsvērumiem, kuros Dievam nav nekādas vietas un daļas. Vienīgā vieta, ko atvēlam Dievam, ir kļūt par mūsu izpalīgu, kas palīdzētu īstenot mūsu nodomus un vēlmes. Taču tie arvien ir cilvēka paša lielie nodomi, grandiozie plāni un diženās vēlmes, kur Dievam tiks atvēlēta tikai otršķirīga loma. Mūsdienu cilvēks savā garīgajā aklumā nav spējis ievērot sātana viltību, proti, ka velns nemudina cilvēku tiešā veidā darīt ļaunu, – tas būtu pārāk vienkārši un acīmredzami. Tādēļ melu tēvs izliekas, ka rāda cilvēcei kādu labāku ceļu, kur, beidzot atmetuši ilūzijas, visi kopīgi veltīsim sevi diženajam darbam – darbam, kura mērķis ir padarīt pasauli un dzīvi tajā labāku. Tas ir lielais, revolucionārais un tik ļoti vilinošais pēdējo gadsimtu aicinājums pēc patiesa dzīves reālisma. Un kas tad ir īsti reāls šajā pasaulē? Protams, tā ir vara un maize. Blakus šīm lielajām dzīves lietām ticības lietas šķiet mazas un nenozīmīgas. Ja kāds mūsdienu pasaulē grib runāt par Dievu kā kaut ko reālu un nozīmīgu, tad tam ir jārunā tikai par tādu Dievu, kas visus pārpilnībā apgādās ar maizi. Tieši to kā pierādījumu Viņa dievišķumam no Jēzus pieprasa sātans – ja Tu patiešām esi Dieva Dēls, tad pārvērt šos akmeņus par maizi! Pasaulei vajadzīgs tāds pestītājs, kas to atpestīs no bada. Šādu pestīšanu centās piedāvāt marksisti, bet iznākumā nevis akmeņi tika pārvērsti maizē, bet maize akmeņos. Šis kārdinājums kā maldīgs filozofisks priekšstats mūsdienu kristiešiem jānoraida tāpat, kā to noraidīja Jēzus, – cilvēks nedzīvo no maizes vien!

Redzēdams, ka viņa melu inde nav iedarbojusies, velns savā neprātīgajā naidā metas uzbrukumā otrreiz. Pirmajā pārbaudījumā Jēzu bija nolicis pats Dievs, bet tagad velns ir tas, kurš turpina uzbrukumus, neapjauzdams, ka cīņu jau ir zaudējis un ar katru kārdinājumu Jēzus top spēcīgāks, pārliecinātāks un noteiktāks.


Otrais velna kārdinājums bija ārkārtīgi bīstams. Jēzus bija fiziski novārdzis no ilgas neēšanas, un nu pēkšņi Viņš atradās lielā augstumā uz Tempļa jumta. Viņam droši vien reiba galva, un varbūt pašam gribējās mesties zemē no jumta, kā tas ar cilvēkiem notiek, kad viņi atrodas lielā augstumā. Tagad velns saka Jēzum: Ja nu Tu esi Dieva Dēls, kam es, protams, neticu, tad lec zemē no jumta! Dievs taču ir solījis, ka Viņš pasargās savus ļaudis. Vai tad Tu psalmus neesi lasījis, Nacarieti? Es gan neticu, ka Tu to darīsi, jo diezin vai Tu tādā mērā uzticies Dievam, ka tagad ņemsi Viņa vārdus nopietni, bet, ja nu Tu patiešām esi Dieva Dēls un pilnībā uzticies savam Debesu Tēvam, tad te nu Tev ir lieliska iespēja to pierādīt. Lec zemē no Tempļa, un Tu būsi mani pārliecinājis! Turklāt arī cilvēki to redzēs un Tev sekos. Jūdi uzskatīja, ka kādu dienu Mesija pēkšņi un negaidīti parādīsies viņu vidū, kā no debesīm nokritis. Šāds kārdinājums būtu briesmīgs ikvienam cilvēkam, un tas bija liels kārdinājums arī Jēzum, jo Viņš bija arī patiess cilvēks.

Taču nedz briesmas, kādās Jēzus atradās, nedz velna viltība nespēj Viņu samulsināt. – Es zinu labi, ka Dievs ir solījis sargāt savus ļaudis, un ticu tam, taču tu šo Dieva apsolījumu izmanto nepareizi. Dievs ir solījis pasargāt ticīgos tad, kad tie nokļūs briesmās, bet tu mudini mani pašu meklēt nepatikšanas un domāt, ka tad Dievs mani glābs. Šāda rīcība ir grēcīga. Tā nav uzticība Dievam, bet gan neticība, kas mudina kārdināt Dievu. Tādēļ Jēzus atbild: „Stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.” (Mt. 4:7) Tādu atbildi velns nebija gaidījis. Viņš cerēja, ka Jēzus samulsīs un meklēs atbildi savā prātā, nevis Dieva vārdā.

Šis ir viens no visgrūtāk saprotamajiem Jēzus kārdinājumiem. Viena lieta, ko šeit ieraugām, ir tā, ka velns kārdina Jēzu, izmantodams Dieva vārdu no 91. psalma. Velns te uzstājas kā teologs. Viņš it kā atzīst, ka ar maizi vien cilvēkam nepietiek. Bez maizes cilvēkam ir nepieciešama arī izrāde, cirks, izpriecas. Maizi un cirku! – sauca senie romieši. Maizi un izpriecas! – sauc mūsdienu cilvēks. Tas ir arī mūsu visu lielais kārdinājums, kas mums Kristības spēkā jānoraida katru dienu no jauna tā vienkāršā iemesla dēļ, ka daudz vairāk par maizi un izpriecām mums ir nepieciešams pareizi saprasts Dieva vārds. Velns piedāvā kārdināt Dievu, pieprasot pierādījumu, pakļaujot Dievu eksperimentam, līdzīgi kā tiek pārbaudītas mūsu radītās lietas. „Augstprātība, kas padarītu Dievu par izpētes objektu, uztiepjot Viņam mūsu laboratorijas apstākļus, nav spējīga Viņu atrast. Tas tādēļ, ka šāda attieksme jau pati par sevi noraida Dievu kā Dievu, paceļot mūs pāri Viņam, ignorējot visu iekšējās klausīšanās mīlestības dimensiju: vairs neatzīstot par patiesu neko citu, kā tikai to, kas pārbaudāms un aptverams eksperimentāli. Tā domāt nozīmē darīt pašam sevi par Dievu. Tā darīt nozīmē ļaunprātīgi izmantot ne tikai Dievu, bet arī pasauli un pašam sevi.” (J. Ratcingers)

Jēzus atteicās nolēkt no Tempļa jumta, bet viņš nolēca nāves dziļumos, mīlēdams mūs un upurēdams sevi mūsu labā. Rīkodamies saskaņā ar pareizi saprastu Dieva vārdu, viņš zināja, ka pēc šā lēciena var iekrist tikai Tēva mīļajās rokās. Tā Jēzus parāda, kā patiesi saprotami velna lietotie 91. psalma vārdi. Tā Viņš „atklāj īsto 91. psalma nozīmi, kas ir saistīta ar Dieva tiesībām uz galēju un neierobežotu uzticību, par kuru runāts šajā psalmā: Ja tu sekosi Dieva gribai, tu zini, ka par spīti visām briesmīgajām lietām, kas notiek ar tevi, tu nekad nepaliksi bez pēdējā patvēruma. Tu zini, ka pasaule ir celta uz mīlestības pamatiem, tādēļ pat tad, ja neviena cilvēciska būtne nevarēs vai negribēs tev palīdzēt, tu vari turpināt savu ceļu, uzticēdamies Tam, kurš mīl tevi. Tomēr šī uzticība, kuru mēs kultivējam, pamatojoties uz Svēto Rakstu autoritāti un pēc augšāmceltā Kunga aicinājuma, ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs no pārgalvīgās Dieva izaicināšanas, kas censtos padarīt Dievu par mūsu kalpu.” (J. Ratcingers) Tā Jēzus Kristus, atsacīdamies pārvērst akmeņus maizē un rādīt cilvēkiem cirku, nolecot no Tempļa jumta, pats kļūst par mūsu maizi, mūsu ilgu piepildījumu un dzīves saturu.

Šķiet, ka tagad velnam būtu laiks atkāpties, taču viņš nepazīst vārdu – nē. Akls naids turpina dzīt velnu un mudina turpināt uzbrukumu, kas ļaus Jēzum vēl dziļāk un pilnīgāk izprast savu tuvību ar Debesu Tēvu. Jēzus tagad redzēs visu, uz ko velns ir spējīgs, un redzēs arī to, ka Viņš ir stiprāks par velnu.

Vienā brīdī velns aiznes Jēzu augsta kalna galā un ļauj Viņam skatīt visu Dieva radītās pasaules krāšņumu un cilvēku roku veikumu. Apkārtējās ķēniņvalstis, grieķu un romiešu celtnes, mākslas darbi, visa tā laika pasaule pēkšņi atrodas pie Jēzus kājām. Viņš zināja, ka Viņam kā Dieva Dēlam tas viss jau reiz piederēja. Tagad velns piedāvā arī cilvēkam Jēzum visu šīs pasaules bagātību, skaistumu un varu. Nedomājiet, ka šis kārdinājums nebija īsts! Tas bija, un kāds vēl Cilvēka dabai nav nekā nepatīkamāka par nabadzību, sevis aizliegšanu, ciešanām un nāvi. Un nav nekā patīkamāka par valdīšanu, godu, cieņu, atzinību un popularitāti. Velns piedāvāja Jēzum ne tikai neierobežotu varu un bagātību, bet arī cilvēku atzinību un cieņu, proti, visu, ko vien cilvēks varētu vēlēties. Jēzus tad varētu celt baznīcas, mācīt cilvēkus, izdot likumus un visi Viņam paklausītu. Jēzus zināja, ka velns to visu arī spēj dot, jo pēc cilvēka grēkā krišanas viņam bija radusies iespēja nozagt pasauli Dievam un pakļaut to sev, kļūstot par šīs pasaules valdnieku. Viss, kas Jēzum būtu bijis jādara, – jānovēršas no Dieva un jāpaklanās šīs pasaules valdniekam velnam.

„Atkāpies sātan!” – skan Jēzus atbilde. Pirmo reizi Jēzus sauc velnu vārdā. Vārds „sātans” nozīmē – pretinieks, ienaidnieks, melis, apsūdzētājs un pazudinātājs. Dziļa un ārkārtīgi asa ironija ir jaušama Jēzus vārdos. Tu, mēsls, netīrais blēdi un smerdeli, gribi, lai es tevi pielūdzu sava mīlestības pilnā, varenā un diženā Tēva vietā? Nekad! „Stāv rakstīts: Tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.” (Mt. 4: 10)

Cīņa ir beigusies! Tagad velnam ar kaunu un negodu jāatkāpjas. Jēzus ir noraidījis visu, ko miesa varētu iekārot un kas varētu Viņu šķirt no Tēva. Bagātības, varas, pasaules goda un apbrīnas vietā Viņš ir izvēlējies pilnīgu paklausību savam Debesu Tēvam. Viņš zina, kāds būs šis paklausības ceļš. No šā brīža mēs redzēsim pilnīgas pazemības, nabadzības, sevis aizliegšanas, ciešanu un paklausības ceļu. Šā ceļa galā kā visaugstākās un pilnīgākās paklausības izpausme būs krusta nāve, kurā tiks izciests sods par visas cilvēces grēkiem. Tanī brīdī Jēzus patiešām būs šķirts no sava Debesu Tēva. Taču tas notiks nevis pēc velna, bet pēc paša Dieva prāta. Tas notiks nevis, lai Jēzus kaut ko iegūtu sev, bet lai, upurējot savu dzīvību, Viņš iegūtu dzīvību mums – cilvēkiem. Tā būs beidzamā cīņa ar velnu un viņa varu pār cilvēkiem, bet jau notikums tuksnesī skaidri liecina, kurš būs šīs cīņas uzvarētājs. Tas ir Lauva no Dāvida cilts – Dieva Dēls Jēzus Kristus. „Redzi, uzvarējis ir lauva no Jūdas cilts, Dāvida sakne.” (Atkl. gr. 5:5)

Tūdaļ pie Jēzus priecīgi steidzas eņģeļu pulki, lai Viņam palīdzētu un kalpotu. Tā, noraidījis velna piedāvāto maizi, popularitāti un godu, Jēzus tomēr nepaliek bešā, bet saņem to, ko Dievs grib dot. Tā beigsies arī notikums pie krusta – Dievs neļaus savam Taisnajam satrūdēt kapā, bet cels Viņu augšā mūžīgai godības pilnai dzīvei un valdīšanai. Šie un turpmākie kārdinājumi palīdzēja Jēzum sagatavoties šai pēdējai, galvenajai cīņai.

Un tā tas notiek arī ar kristiešiem, kas Jēzū Kristū esam saņēmuši uzvaru pār velnu, elli un nāvi. Visu savu dzīvi mēs sekojam savam Kungam pašaizliedzīgā kalpošanā, mācoties paklausību savam Debesu Tēvam. Visa iepriekšējā dzīves pieredze mums kalpos kā palīgs nāves stundā. Kad mēs neskaitāmas reizes būsim pārliecinājušies, ka paklausība Dievam nav muļķīga un neprātīga rīcība, kad mēs būsim pieredzējuši Viņa gādību un rūpes par mums, tad arī, stāvot nāves priekšā, mēs, ticēdami Jēzum, varēsim sacīt – Tēvs, Tavās rokās es nododu savu garu, Tu mani esi atpestījis, Kungs Kristu, un es varu būt drošs, ka Tavi eņģeļi jau steidzas pie manis, lai vestu mani pie Tevis. Tu esi solījis, ka tur, kur Tu būsi, būsim arī mēs, ticīgie, un mēs skatīsim Tevi un Tēvu vaigu vaigā un būsim Tev līdzīgi. Tev, varenais un žēlsirdīgais Tēvs, Dēls un Svētais Gars, vienīgajam, ir slava, gods un pateicība mūžīgi mūžam.







































Labuma guvēji no Jēzus uzvaras pār velnu

Tāpat kā stāsts par Jēzus kārdināšanu tuksnesī arī Mateja stāstījums (Mt. 15:21–28) par kādas pagānu meitenes dziedināšanu ir jāsaprot kā konkrēts vēsturisks notikums. Tas vēsta, ka Jēzus uzvarai pār sātanu tuksnesī bija noteiktas sekas, proti, velna vara bija salauzta. Pirmo reizi visas cilvēces vēsturē tumsas kungam nācās ar kaunu atkāpties. Jaunais Ādams – Jēzus – tagad bija sācis savu uzvaras gājienu, saminot zem savām kājām Dieva pretinieka varu pār cilvēkiem. Šo uzvaru Viņš izcīnīja nevis sev, bet gan savas radības – cilvēka labā. Dieva Dēls šajā pasaulē bija ieradies „mūsu un mūsu pestīšanas labad”, kā baznīca to apliecina Nīkajas ticības apliecībā. Cilvēces pestīšana bija sasniedzama, iznīcinot „velna darbus” (1. Jņ. 3:8), tas ir, atņemot velnam varu pār cilvēkiem. Mateja stāstā par pagānu meitenes dziedināšanu ir lasāms, kā Jēzus īsteno savu uzvaru pār velnu, proti, Viņš atbrīvo meiteni no ļauno garu apsēstības. Pirms tam ļaunais gars šo meiteni bija nežēlīgi mocījis, bet, kad Jēzus par viņu apžēlojās, ļaunajam garam nācās meiteni atstāt un tā vienā mirklī kļuva vesela (Mt. 15:21–28).

Šī meitene nebija vienkārši slima ar kādu dīvainu, neizprotamu slimību. Lai gan visas slimības ir velna darbs, tomēr apsēstība ir daudzkārt baisāka par jebkuru slimību. „Tā ir tāda nelaime,” saka latviešu tautas skolotājs, vācu mācītājs Georgs Mancelis (1593–1654), „kas nav vārdiem aprakstāma. Kas tādus cilvēkus ir redzējis, tam, atceroties vien viņus, visi mati stāvus ceļas un visa sirds drebēt dreb.” Lai izprastu, kas īsti ir ļauno garu apsēstība, apskatīsim dažus evaņģēliju tekstus, kuros runāts par šādiem ļauno garu pārņemtiem cilvēkiem.

Mateja evaņģēlijā atrodams stāsts par diviem ļauno garu apsēstiem vīriem, kas vairījās no cilvēku sabiedrības, dzīvoja kapos un bija tik briesmīgi, ka neviens viņiem neuzdrīkstējās pat tuvoties. Kad Jēzus no tiem izdzina ļaunos garus, šie gari ieskrēja cūku ganāmpulkā un kopā ar cūkām iegāzās no kraujas jūrā, noslīcinādami visu ganāmpulku (Mt. 8:28–34). Evaņģēlisti stāsta arī par kādu cilvēku, kura dēlu reizēm satvēra ļauns gars. Kad tas notika, dēls sāka kliegt un kratīties, viņam uz lūpām parādījās putas un ļaunais gars no šā cilvēka neatstājās, pirms nebija to galīgi novārdzinājis. Tas bija viņu apsēdis jau no bērnības, un vairākas reizes šādos krīzes brīžos zēns bija iekritis ugunī un ūdenī (Lk. 9:37–42, Mt. 17:14–21, Mk. 9:14–29). Citā vietā evaņģēlisti stāsta par kādu vīru, ko ļaunais gars bija padarījis kurlmēmu (Mt. 15:29–31, Mk. 7:31–37). Evaņģēlijos apsēstība tiek skaidri nošķirta no parastām slimībām (Lk. 6:17–19). Tā arvien rada cilvēkiem briesmīgas garīgas mokas, ciešanas un arī fiziskus defektus.

Naivi būtu domāt, ka Jēzus kā seno laiku cilvēks nepazina atsevišķas slimības un piedēvēja tās ļauno garu apsēstībai. Apsēstība patiešām bija kaut kas vairāk nekā tikai parasta slimība. Tā bija reāla velna vara pār cilvēku, kas izpaudās atbaidošā un mokpilnā veidā.

Kaut ko līdzīgu apsēstības stāvoklim cilvēkā var panākt ar stipru medikamentu palīdzību. Padomju psihiatriskajās slimnīcās šādas metodes tika pielietotas, lai salauztu politieslodzītos. Lielās zāļu devas pārvērta cilvēkus sāpju plosītā, bezpalīdzīgā kamolā. Kāds politieslodzītais sniedz šādu aprakstu: „Nakts bija laiks, kad dzīve slimnīcā visvairāk pietuvinājās Dantes ellei: visi iemītnieki tika ieslēgti palātās, un sazāļotie pacienti tad vārtījās savās šaurajās guļvietās, sāpēs vaidēdami, nekontrolējami raustīdamies vai ciezdami no šausmīgām konvulsijām.. ar pēdējiem spēkiem [tie] lādēja psihiatrus un padomju varu.” Šķiet, ka padomju mediķi bija no ļaunajiem gariem vai paša velna aizguvuši veidus, kā mocīt cilvēkus, vai, pareizāk sakot, paši kļuvuši par ļaunajiem gariem. Viņi tiešām rīkojās kā ļauni gari, apsēzdami un mocīdami citus. Kaut kādā mērā tas izpaudās visā padomju valstī, kas kopumā atgādināja apsēstības pārņemtu ļaužu masu, kur cilvēki visos iespējamos veidos centās mocīt cits citu. Šai bezjēdzīgajai kārei mocīt, pazemot un slepkavot nebija sapratīga pamatojuma – tā bija garīga apsēstība. Rumāņu mācītājs, bijušais politieslodzītais Čaušesku režīma moku kambaros, Ričards Vurmbrands šim fenomenam ir veltījis veselu grāmatu – „Markss un sātans”. Šajā grāmatā autors ne tikai apraksta faktus, kas liecina par marksistu atklātu un apzinātu saistību ar sātana kultu, bet norāda arī uz slēptākām tā izpausmēm: „Jādomā, ka tikai nedaudzi no komunistu augstākajiem vadītājiem ir bijuši un ir apzināti sātanisti, bet pastāv arī neapzināts sātanisms. Cilvēks var būt sātanists, nezinādams, ka šāda reliģija pastāv. Taču, ja viņš ienīst priekšstatu par Dievu un Kristus vārdu, ja viņš dzīvo tā, it kā būtu vienīgi matērija, ja viņš noliedz reliģiskos un morālos principus, tad patiesībā viņš ir sātanists.” Cilvēkiem piemīt visnotaļ saprotama vēlme nepatīkamo pagātni iespējami ātri aizmirst un nepieminēt, it kā tās nemaz nebūtu bijis. Tā ir velna viltība, kas ļautu viņam savu reiz izmēģināto ieroci izmantot atkal no jauna. Nākamo paaudžu dēļ mēs nedrīkstam ļaut nogrimt aizmirstībā faktiem par „ļaunuma impērijas” patieso raksturu. „Gulaga arhipelāga” ievadā Aleksandrs Solžeņicins citē krievu sakāmvārdu, kurš kļuvis populārs, laikiem mainoties pēc Staļina nāves: „Nevajag!.. Nevajag pagātni aiztikt!.. Kas bijušo piemin, tam acs lai kļūst akla!” „Taču,” piebilst Solžeņicins, „sakāmvārds beidzas tā: „Bet, kas aizmirst – tas lai kļūst pavisam akls!”” Dziļa patiesības slēpjas šajā tautas gudrībā, proti, aizmirstot pagātni, cilvēki kļūst garīgi akli un tas atkal no jauna varētu ievest apsēstībā veselas nācijas. Šā iemesla dēļ uz apsēstību nevajadzētu raudzīties tikai kā uz kādu seno laiku parādību, tā ir reāls drauds arī mūsdienu cilvēkam. Tā kļūst par realitāti visur tur, kur cilvēki atsakās no Dieva svētības, apzināti vai neapzināti padodamies velna varai.

Tā tas bija noticis ar kanaāniešu tautu senatnē, un tā tas notika ar padomju tautu pavisam nesenā pagātnē. Velna dīdīti, šie ļaudis bija spiesti ciest baisas mokas, un tikai atsevišķi cilvēki tika izglābti un iemantoja pestīšanu. Arī mūsu dienās netrūkst velna apsēstu cilvēku. Ir zināmi pētījumi par slavenu rokmūziķu saistību ar tumsas spēkiem, kas beigusies ar īstu apsēstību. Par vairāk vai mazāk apsēstiem var saukt arī cilvēkus, kas pārņemti ar dažādām bezdievīgām filozofiskām un politiskām idejām, ir cilvēki, kas ir apsēsti ar tieksmi pēc varas un naudas, visbeidzot – tikpat izplatīta, cik reāla ir arī mūsdienu cilvēku apsēstība ar seksu, narkotikām un alkoholu, kas rada ne tikai fiziskas ciešanas un kroplību, bet arī dziļu garīgu atkarību. Tātad mēs varam runāt par garīgu un fizisku apsēstību.

Garīgā apsēstība plašākā nozīmē attiecas uz visiem neticīgajiem, kuriem sātans ir aptumšojis prātu. Šaurākā nozīmē garīgā apsēstība attiecas uz tiem, kurus sātans ir pārņēmis, piepildījis un nodarbina īpaši intensīvi. Piemēram, tie ir Bībeles kritiķi, patiesības noliedzēji un sociālisti – maldu mācītāji, kas piepilda baznīcu un laicīgo valsti ar visdažādākajiem maldiem. Garīgā apsēstība neatbrīvo cilvēku no atbildības, jo šādi apsēsti cilvēki grēko paši pēc savas brīvas gribas. Citādi tas ir ar miesīgu apsēstību, kad velns iemājo cilvēkā un valda pār to, pakļaujot viņa prātu un gribu. Miesas apsēstība ir nelaime, kas var uzklupt ikvienam. Miesas apsēstības gadījumos cilvēks zaudē gan savas prāta spējas, gan emocionālās funkcijas, gan gribu. Tā kā apskaidrības brīžos fiziski apsēsti cilvēki nožēlo pašu izteiktos zaimus un rīcību, tad tas liecina, ka viņi to darījuši piespiedu kārtā, tiekot pret savu gribu pakļauti sātana varai. Šādi cilvēki nevar vairs atbildēt par savu rīcību, un ir pamats cerēt, ka Dievs viņus izglābs.

Īpaši liels ir velna naids pret baznīcu, kuru tas cenšas iznīcināt, uzspiežot baznīcai antikrista tirāniju un dažādas maldu mācības. Lai grautu baznīcu, velns darbojas arī politiskajā un ģimenes sfērā, samaitājot to un vēršot pret baznīcu.

Dievs izmanto ļaunos eņģeļus, lai sodītu ļaunos cilvēkus par patiesības noliegšanu un pārbaudītu ticīgos. Apsēstie cilvēki parasti stieg arvien dziļāk un dziļāk savā apmātībā, līdz iet bojā. Tikai retais tiek izglābts no šiem velna valgiem. Par vienu šādu gadījumu mēs uzzinām Mateja evaņģēlijā, kur stāstīts, kā Jēzus salauza velna varu un atbrīvoja kanaāniešu sievas meitu. Jēzus vara pār ļaunajiem gariem, nevis pati apsēstība ir galvenais šajā evaņģēlija stāstā. Tajā gan atklājas arī daudzas citas lietas. Piemēram, mēs lasām par ticības un patiesas lūgšanas nozīmi, redzam, ka, pat atrazdamies bezdievīgas tautas vidū, atsevišķi cilvēki var nākt pie ticības un tikt izglābti no velna varas, lasām arī par ticības raksturu – ticība ir tikpat pazemīga, cik neatlaidīga. Tomēr galvenais, ko mums atklāj šis Mateja stāsts, ir Jēzus vara pār tumsas kungu, kas tiek dāvāta cilvēkiem, lai atbrīvotu mūs no velna un ļaunajiem gariem. Jēzus uzvara pār velnu un ļaunajiem gariem ar varenu spēku turpina darboties arī mūsu dienās. Tie, kas pieder Jēzum un paliek Viņa mācībā, iegūst brīvību no velna varas – meliem, ar kuriem tas paverdzina pasauli. Svētajā Kristībā velns tiek padzīts, cilvēks tiek atbrīvots no viņa varas un Svētais Gars turpina ik dienas dzīt ļaunumu prom no ticīga cilvēka dvēseles un miesas. Īpaši liela nozīme te ir patiesai un skaidrai Evaņģēlija sludināšanai, grēku atlaišanai un Svētajam Vakarēdienam. Ja cilvēks uzklausa Evaņģēliju, sūdz savus grēkus, tic piedošanai un saņem Kristus miesu un asinis Vakarēdienā, tad Svētais Gars arvien vairāk un vairāk iemājo viņā un dara viņu šķīstu, svētu un Dievam tīkamu. Šis varenais spēks nāk no Jēzus uzvaras pār velnu, kas izcīnīta cilvēku dēļ un tiek dāvāta katram, kas vēlas to saņemt. Cilvēkam atliek tikai to lūgt un saņemt, kā to darīja pagānu sieva, par kuru lasām Mateja evaņģēlijā.






















Stiprākais

Pēc tam, kad Jēzus bija izturējis paša velna kārdinājumus un licis nešķīstajam ar kaunu atkāpties, Viņš savas kalpošanas laikā bieži izdzina no cilvēkiem ļaunos garus. Baznīcā par to tiek sprediķots Ciešanu laika pirmajās trīs svētdienās ar kulmināciju ceturtajā svētdienā pirms Lieldienām. Senajā baznīcā šī svētdiena bija eksāmenu diena, kad kristīgās mācības jautājumos tika pārbaudīti tie, kuri Lieldienās vēlējās tikt kristīti. Pēc pārbaudes sekoja eksorcisms un topošajiem kristiešiem vajadzēja atteikties no velna un visiem viņa darbiem. Šai svētdienai baznīcas tēvi izvēlējušies tekstu no Lūkas evaņģēlija 11. nodaļas , no 14. līdz 28. pantam, tādējādi turpinot iesākto tēmu – Jēzus vara pār ļaunajiem gariem, bet šoreiz pievienojot stāstu par ļauno garu pretošanos.

Ļaunais gars, kuru Jēzus izdzina šoreiz, bija padarījis kādu cilvēku mēmu. Tas liecina, ka ļaunums nepastāv pats par sevi, bet arvien ir Dieva labās radības izkropļojums. Ļaunais arvien ir parazīts, kas dzīvo uz labās Dieva radības rēķina. Ja nepastāvētu spēja runāt, tad nevienu arī nevarētu padarīt mēmu. Ļaunais gars izkropļo Dieva radību, atņemot tai Dieva dotās spējas un dāvanas.

Evaņģēlists Lūka raksta, ka tad, kad Jēzus padzina no šā cilvēka ļauno garu, cilvēks tūdaļ atguva spēju runāt. Tas ļaudīs radīja izbrīnu, bet ne visos. Daži centās apgalvot, ka Jēzus ļaunos garus izdzen ar velna palīdzību, bet citi pieprasīja jaunu zīmi no debesīm. Pirmajā gadījumā šie ļaudis izturējās atklāti zaimojoši, bet otrajā gadījumā turpināja darīt to, ko, kārdinādams Jēzu tuksnesī, bija darījis velns. Abos gadījumos Jēzus ne tikai noraida un atspēko apsūdzības, bet arī izmanto gadījumu, lai pamācītu apkārtējos cilvēkus.

Apsūdzība par Jēzus saistību ar velnu

Šī nav vienīgā vieta evaņģēlijos, kur Jēzus tiek apsūdzēts saistībā ar ļaunajiem spēkiem. Jāņa evaņģēlijā mēs lasām, ka jūdu vidū jau no paša Jēzus publiskās darbības sākuma valdījusi divējāda attieksme – vieni sacījuši: Viņš ir labs, citi – nē, Viņš maldina tautu (Jņ. 7:12). „Tā šķelšanās cēlās tautā Viņa dēļ”. (Jņ. 7:43) Farizeji un rakstu mācītāji, nespēdami pierādīt Jēzus saistību ar velnu, vienkārši apgalvoja, ka Viņš esot ķeceris no Samarijas un tādēļ velna apsēsts. Kad Jēzus iebilda pret šīm apsūdzībām, viņi pievienoja apsūdzību Dieva zaimošanā un turpināja saukt Jēzu par velna apsēstu. Arī vēlāk, kad Jēzus apgalvoja, ka Viņam ir vara atdot savu dzīvību un vara atkal to ņemt, jūdu vidū radās šķelšanās. Vieni sacīja: „Viņā ir velns, Viņš ir prātu zaudējis! Ko jūs Viņu klausāties?” Savukārt citi sacīja: „Šie vārdi nav velna apsēsta cilvēka vārdi.” Un tad, atsaukdamies uz Jēzus neseno brīnumdarbu, tie jautāja: „Vai ļauns gars var atvērt aklo acis?” (Jņ. 10:20–21) Lūkas evaņģēlija 11. nodaļā Jēzus pats atbild uz ļaužu reakciju, kas rodas pēc ļaunā gara izdzīšanas no mēmā vīra.

Vispirms Viņš norāda, ka apsūdzība sadarbībā ar velnu ir vienkārši muļķīga – ja Jēzus būtu velna sabiedrotais, vai tad Viņš postītu velna darbus, izdzenot ļaunos garus? Savukārt, ja Viņš izdzen ļaunus garus ar Dieva pirkstu, tad Viņš ir jauns pravietis, kas nes Debesu valstību, lielāks par Mozu. Pat Ēģiptes burvji atzina, ka Mozus un Ārona veiktie brīnumdarbi ir „Dieva pirksts”. Mozus brīnumdarbi bija „Dieva pirksts”, kas palīdzēja atbrīvot Israēlu no verdzības Ēģiptē. Jēzus brīnumdarbi liecina, ka Viņš ir Mozus apsolītais pravietis, kura brīnumdarbi būs zīme, „ka Dieva valstība pie jums ir atnākusi” (Lk. 11:20).

Jēzus neapmierinās tikai ar norādi uz Vecās Derības lielāko pravieti Mozu. Jānis Kristītājs bija teicis, ka pēc viņa nāks „viens spēcīgāks, nekā es esmu” (Lk. 3:16). Tagad Jēzus nosauc sātanu par stipro, bet par sevi saka – „kāds par viņu stiprāks” (Lk. 11:22). Tādējādi Viņš atsaucas uz Jāni Kristītāju un atgādina saviem klausītājiem arī par cīņu ar velnu tuksnesī. Tur Jēzus pierādīja savu pārspēku pār sātanu, tagad tas izpaužas, atbrīvojot sātana upurus no viņa varas. Tā īstenojas pravieša Jesajas pravietojumi par Mesiju: „Tādēļ Es viņam piešķiršu viņa daļu starp daudzajiem lielajiem viņam pašam par ieguvumu, un stiprie lai dalās ar viņu laupījumā atlīdzībai viņam par to, ka viņš nodeva savu dzīvību nāvē.” (Jes. 53:12)

Tā nu tagad ikvienam, kas dzird Jēzus vārdus un redz Viņa darbus, ir divas iespējas – vai nu uzskatīt Jēzu par stiprā Belcebula sabiedroto, vai arī par Mozus, Jesajas un Jāņa Kristītāja sludinātā „kāda par velnu stiprākā” ierašanos. Kā to jau tūdaļ pēc Jēzus dzimšanas pravietoja vecais Sīmeans, Viņš saviem klausītājiem kļūs par krišanu vai augšāmcelšanos (Lk. 2:34). Pats Jēzus to ietērpj šādos vārdos: „Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani, un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa.” (Lk. 11:23)

Tā skaisti tēlainā veidā Jēzus norāda uz Vecās Derības praviešiem, kas bieži runāja par patiesajiem ganiem, kuri sakrāj Dieva avis vienā ganāmpulkā, un viltus praviešiem, kuri ganāmpulku izkaisa. Jēzus izdzen ļaunos garus, atnes Dieva valstību un pulcina savas avis. Jēzus ir Kristus, kas nācis, lai atjaunotu Dieva tautu – Israēlu. Viņš ir Gans, kas rada un uztur Israēlu kā savu ganāmo pulku. Neviens, kas dzird Viņa sludināšanu un redz Viņa brīnumdarbus, nevar palikt neitrāls. Vai nu viņš atzīst, ka Jēzus ir Kristus, vai arī – ka velna apsēsts fanātiķis. Tādi apgalvojumi kā – Jēzus ir dižens morāles skolotājs, bet ne Dievs – nav iespējami, ja ņemam vērā, ko Viņš pats par sevi saka Jaunajā Derībā. Vai nu Jēzus ir Dieva Dēls, vai arī vājprātīgs ļaundaris. Citu izvēles iespēju Viņš neatstāj.

Tālāk Jēzus sniedz pamācību: Kad Kristus ir padzinis no jums ļauno garu, tad pašam „Stiprākajam” ir jāstājas ļaunā gara vietā, jo citādi sātans atgriezīsies ar vēl lielāku ļaunumu un spēku. Cilvēka dvēsele ir nams, kurā dzīvo vai nu Dievs, vai velns. Jūs nevarat atrasties pa vidu starp „stipro” un „Stiprāko”. Katrā cilvēkā ir paredzēta vieta, kuru spēj aizpildīt tikai un vienīgi Dievs. Mēģinājumi atstāt to tukšu vai aizpildīt ar kaut ko citu arvien būs lemti neveiksmei, un cilvēks gribot negribot nonāks vēl ļaunākā situācijā.

Pēc 17. gs. angļu filozofa Džona Loka domām, cilvēka prāts ir kā tukša lapa, ko apraksta un piepilda ārējie dzīves iespaidi. Lai gan Džons Loks bija kristīgs domātājs, šī viņa atziņa bija sekla un pavirša. Tā nebija balstīta Bībelē. Vēlāk šo Oksfordas filozofa domu pārņēma un tālāk attīstīja citi. Mūsdienās tā jau ir plaši pieņemta, populāra izpratne par cilvēku – cilvēks ir tas, par ko viņu izveido dzīve, apkārtējie dzīves iespaidi, sabiedrība, ārējie apstākļi. Būtu muļķīgi noliegt to, ka apkārtējiem apstākļiem ir noteikts iespaids uz mūsu dzīvi. Tomēr Kristus šīs dienas evaņģēlijā saka, ka cilvēka dzīvi ne tik daudz nosaka ārējie dzīves apstākļi, cik tas, kas ir cilvēkā iekšā, proti, gars, kas viņā valda. Saskaņā ar Kristus vārdiem cilvēks ir kā māja, kurā mājo vai nu Dieva, vai velna gars. Viens no šiem gariem tad arī nosaka un virza cilvēka dzīvi. Tādējādi Kristus vārdi noraida arī kādu citu populāru priekšstatu, ka cilvēka dzīvi pilnībā nosaka iedzimtība, viņa gēni. Protams, būtu muļķīgi noliegt, ka savu izskatu un arī daudzas īpašības mēs pārmantojam no saviem senčiem, taču tās ir vairāk fiziskas, nevis garīga rakstura iezīmes. Kristus mums atklāj cilvēka eksistences realitāti daudz dziļāk – līdz pašiem mūsu esamības dziļumiem. Cilvēka dzīvi nosaka gars, kas valda viņā. Mēs no saviem priekštečiem varam būt mantojuši labu raksturu, lielu gudrību un centību, taču, ja mūs nevada Dieva Gars, tad visi mūsu talanti tiks virzīti uz pretēju – nevis Dievam, bet velnam tīkamu mērķi. Jo gudrāks, talantīgāks un spējīgāks būs šāds cilvēks, jo vairāk posta viņš nodarīs pats sev un citiem. Turpretī fiziski vājš, slims, ne pārāk gudrs un talantīgs cilvēks, ko vada Dieva Gars, spēs paveikt daudz laba un svētīga daudzu cilvēku labā.

Saņemdams Kristību, ticīgais atsakās no velna un viņa darbiem un sola dzīvot vienīgi trīsvienīgajam Dievam. Tad, kad tiek kristīti bērni, to viņu vietā apsola vecāki un krustvecāki. Ja Kristus nepaliks cilvēkā un Viņa Gars nevaldīs pār viņu, tad ļaunais, dēmoniskais „stiprais spēks” atgriezīsies ar vēl lielāku spēku. Neviens šajā pasaulē nevar palikt neitrāls. Pasaulē, kurā klejo ļaunie gari, nav tukšu mājokļu!

Tas, kas attiecas uz katru atsevišķo cilvēku, attiecas arī uz ticīgo kopienu. Mēs nevaram palikt neitrāli pret Jēzu katrs atsevišķi, un mēs nevaram palikt neitrāli savā kopējā dievkalpošanā un pielūgsmē. Patiesa pielūgsme arvien ir Dieva pielūgsme, bet viltus pielūgsme – velna pielūgsme. Nams, kas pretendē uz dievnama nosaukumu, bet neatrod vietu Kristum, kļūst par „sātana sinagogu”. Kā ikvienam cilvēkam, tāpat arī ikvienai svētvietai ir savs iemītnieks – vai nu Kristus, vai Belcebuls. Neviens nevar kalpot diviem kungiem.

Tādēļ Jēzus noraida kādas sievas izteikto slavinošo cildinājumu: „Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un tās krūtis, ko Tu esi zīdis.” (Lk. 11:27) Dalība ticīgo kopienā neizriet no asinsradniecības, bet no ticības. Neviens nevar fiziski piedzimt par kristieti. Par tādu top tikai tas, kurš tic jeb piedzimst no augšas, no Gara. Tas, ka cilvēks pieder senai baznīcai, tās nosaukumi, amati, tērpi un tradīcijas diemžēl vēl nenozīmē neko. Šīs lietas nenošķir Dieva draudzi no „sātana sinagogas”. Fiziska pēctecība no Ābrahāma negarantē pestīšanu. Tieši otrādi, Dievs var no akmeņiem radīt Ābrahāmam bērnus. Īstie Ābrahāma bērni ir tie, kas tic apsolījumam. Robežšķirtne tātad ir ticība apsolītajam Kristum. „Tiešām, svētīgi ir tie,” saka Kristus, „kas Dieva vārdu dzird un pasargā.” (Lk. 11:28)

Šo vārdu dzirdēšana un pasargāšana nevar palikt bez darbiem. Ar Vārdu tiek izdzīti ļaunie gari, ar Vārdu tiek radīta ticība, ar ticību cilvēkā iemājo Kristus un dara viņu par savu īpašumu – kristietis vairs nepieder sev pašam un nedzīvo sev pašam, bet „vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam,” saka apustulis Pāvils (Rom. 14:7, 8).

„Bet citi, Viņu kārdinādami, prasīja zīmi no debesīm”

Jēzus zīme – kurlmēmā dziedināšana – šos cilvēkus neapmierina. Viņi vēlas, lai Jēzus rāda kādu citu, viņu pašu izvēlētu zīmi. Saduroties ar Jēzus mācību un brīnumiem, cilvēki kļūst naidīgi. Tas ir iedzimtais naids un dumpīgums pret Dievu. Lai ko Dievs darītu, viņi arvien pieprasa kaut ko citu, kaut ko pēc sava prāta. Jēzus ļoti stingri norāj šos ļaudis un nosauc viņus par „samaitāto dzimumu”. Tā ir neticība – tā noraida un sagroza patiesību, tā neklausās Dieva Vārdu un to nepasargā.

Jēzus stingri un bargi norāj arī mūsu dienās tik populārās alkas pēc brīnumiem un mudina palikt pie Dieva Vārda. Jums ir dots Vārds. Tajā ir aprakstīti neskaitāmi Jēzus brīnumdarbi, kas pierakstīti, lai vestu cilvēkus pie ticības. Daudziem ar to pietiek, bet citiem nepietiek. Tie, kuros neticība joprojām turpina valdīt, saka – es šiem brīnumiem nevaru un negribu ticēt! Tomēr es gribētu, lai Jēzus šodien un tagad veiktu kādu brīnumu manu acu priekšā, tad gan es ticētu. Nē! – atbild Jēzus. – Jums ir Mozus, pravieši, evaņģēlisti un apustuļi, ticiet viņiem! Ja neticēsiet viņiem, jūs nekļūsiet ticīgi pat tad, ja kāds no mirušajiem pēkšņi uzmostos no nāves (Lk. 16:31). Cita zīme jums netiks dota kā Jonas zīme, tas ir, tāpat kā Jona trīs dienas bija zivs vēderā, tāpat Cilvēka Dēls trīs dienas gulēs kapā un trešajā celsies augšā no nāves (Lk. 11:29). Mūsu dienās Kristus augšāmcelšanās zīmes ir Svētā Kristība, Grēku atlaišana un Altāra Sakraments, kas joprojām pavada Kristus pestīšanas darba sludināšanu. Tās ir svētās lietas, no kurām bēg velns, elle un nāve. Tur, kur tās ir, vairojas dzīvība, prieks un svētlaime.

























Mēģinājums celt Jēzu par ķēniņu

Jēzum apkārt vienmēr pulcējās dažādi ļaudis – muitnieki un grēcinieki, farizeji un saduķeji, priesteri un rakstu mācītāji, slimie, kroplie un ļauno garu apsēstie. Daudzi gribēja Viņam ko jautāt, saņemt palīdzību vai padomu, bet bija arī tādi, kas vēlējās Viņu izaicināt, kārdināt un piekrāpt. Īsi sakot, miera un atpūtas brīži Jēzum gadījās reti. Parasti gan Viņš no ļaudīm nevairījās, bet tieši otrādi – labprāt atbildēja pat acīm redzamiem ienaidniekiem, palīdzēja neveselajiem un velna mocītajiem. Žēlsirdīgs, laipns un draudzīgs bija šis savādais vīrs no Nacaretes. Nāciet visi pie manis, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, jo Es jūs gribu iepriecināt, – Viņš aicināja ļaudis, un tie arī nāca pie Viņa no tuvienes un tālienes. Taču šoreiz Jēzus meklēja vientulību – gan sevis, gan savu mācekļu dēļ. Tuvojās Pashā svētki, priekšpēdējie Jēzus mūžā. Pavisam nesen Hērods bija licis nocirst Jāņa Kristītāja galvu un tuvojās laiks, kad Dieva izraudzītais upura Jērs Pashā svētkos būs Viņa paša Dēls. Noliktais laiks bija tuvu. Jēzus bija gatavs mirt par cilvēku grēkiem. Par to vajadzēja īpaši runāt ar mācekļiem, lai viņus stiprinātu, iedrošinātu un pamācītu, tādēļ kopā ar saviem mācekļiem Jēzus pārcēlās pāri Galilejas ezeram. Tomēr ļaužu pūlis pa ezera krastu jau bija aizsteidzies viņiem priekšā. Mācekļi bija noguruši, pārsteigti un neapmierināti, bet Jēzus, izkāpis krastā, atkal ķērās pie sava darba, mācot un dziedinot ļaudis. Tad, tomēr mēģinādams atrast kādu atelpas brīdi, Jēzus kopā ar mācekļiem uzkāpa kādā vientuļā kalnā.

Bija sācies jūdu jaunais gads, ritēja pirmais mēnesis – Nisans, kas sev līdzi atnesa maigo un brīnišķīgo Jūdejas pavasari. Laiks bija silts, leknā. zaļā zāle jau klāja kalna nogāzi, viss ziedēja, plauka un smaržoja. Visapkārt mutuļoja dzīvība, un pāri visam šim grūti aprakstāmajam skaistumam pletās saules pielietās, dzidrās Galilejas debesis. Bija tik labi un patīkami baudīt šo īso atelpas brīdi, taču vajadzēja to arī izmantot, lai pārrunātu nepieciešamās lietas ar mācekļiem. Sildīdamies pavasarīgās saules staros, Jēzus pacēla acis, domās meklējot īstos vārdus, taču tūdaļ saprata, ka arī šoreiz nebūs viegli īstenot savus nodomus: no dažādām pusēm pa kalna nogāzi tuvojās lielāki un mazāki ļaužu pulciņi. Tur bija cilvēki, kas bija klausījušies Viņa sludināšanu, tur bija nesen dziedinātie slimnieki, tad vēl ļaudis, kas bija atbrīvoti no dēmonu varas, un tiem klāt vēl bija nākuši svētceļnieki, kas cauri Galilejai devās uz Jeruzālemi. Netraucēta saruna ar mācekļiem atkal vairs nebija iespējama. Pēc brīža Jēzus jau bija pūļa ielenkts. Lielākoties tas diemžēl bija ziņkārīgo pūlis, kas meklēja brīnumdari. Tomēr Jēzus sirds iežēlojas par šiem ļaudīm, jo tie bija kā avis bez gana, tādēļ savā dievišķajā gudrībā Jēzus atrada veidu, kā vienlaicīgi pamācīt gan ļaužu pūli, gan savus mācekļus.
Tuvojās vakars, vieta bija vientulīga, un šie cilvēki bija palikuši bez iztikas, viņus vajadzēja paēdināt. Un tā Jēzus nolemj vienlaicīgi darīt trīs darbus, proti, pamācīt savus mācekļus, apkārtējo ļaužu pulku un turklāt vēl visus paēdināt.

Lai īstenotu savu nodomu, Jēzus pievēršas Filipam – vienam no Viņa divpadsmit mācekļiem, kas vienmēr visu centās saprast un aptvert ar savu cilvēka prātu, mūsdienās mēs viņu sauktu par praktisku, racionāli domājošu cilvēku. „Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?” – Jēzus vaicā (Jņ. 6:5). Izrādās, arī šoreiz Filips nav kavējies visu rūpīgi apsvērt, pārdomāt un aprēķināt. Viņu kopējā kasē bija 200 sudraba gabali. Varēja kādu aizsūtīt uz tuvējo ciemu, lai par šo naudu nopirktu pārtiku, bet, protams, ar to nepietiktu tik daudziem cilvēkiem. Ar saviem aprēķiniem Filips iepazīstina arī Jēzu. Sekodami Filipa domu gājumam, arī pārējie mācekļi drudžaini rēķina un spriež, kur varētu rast ko ēdamu. Jāpārbauda klātesošie cilvēki, varbūt tie būs kaut ko paņēmuši līdzi. Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, nekavējoties veic nelielu inspekciju, un tiešām – izrādās, ka kādam zēnam ir līdzi piecas miežu maizes un divas zivis. „Bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?” – Andreja prieku par atradumu nomaina tūlītēja vilšanās (Jņ. 6:9). Mācekļi ir pārliecinājušies, ka viņu pašu resursi ne tuvu nav pietiekami, lai šos ļaudis varētu paēdināt. Ar līdzīgām rūpēm mēs sastopamies arī savā dzīvē. Mums visapkārt ir tik daudz cilvēku, kam vajadzīga palīdzība, bet mūsu iespējas palīdzēt ir tik ierobežotas!

Te nu visu acis pievēršas Jēzum, tajās vīd gan neziņa, gan šaubas, gan arī cerība – ko Viņš darīs? „Lieciet, lai ļaudis apsēstas!” – mierīgi saka Jēzus (Jņ. 6:10). Kad tie ir apsēdušies, mācekļi var aptuveni noteikt viņu skaitu, un tas ir liels – „vīri vien kādi pieci tūkstoši” (Jņ. 6:10). Tad Jēzus, ne mirkli nevilcinādamies, ņem maizes, kā ierasts, saka pateicības vārdus Dievam un dod maizi un zivis cilvēkiem. Viņš sniedz tās tuvāk sēdošajiem, tie savukārt dod maizi un zivis tālāk, līdz beigu beigās visi ir paēduši, turklāt – „cik tiem gribējās” (Jņ. 6:11). Taču ar to vēl viss nebeidzas – Jēzus liek saviem mācekļiem salasīt atlikušās druskas, un tie pielasa divpadsmit grozus, kas palikuši pāri no piecām maizēm. Tā savus ļaudis paēdina Jēzus Kristus!

Ko lai mēs par to domājam? Protams, ir cilvēki, kas uzskata, ka nekas tāds nav noticis un arī nav varējis notikt. Tie ir vai nu galēji naivi materiālisti ,vai vienkārši aprobežoti ļautiņi, kas domā, ka viņu maize rodas nejauši, pati no sevis vai to dod noslēpumainā māte daba. Par viņiem mēs šeit nerunāsim, bet turpināsim savas pārdomas par traģisko pārpratumu, kas saistīts ar to, ko cilvēki sagaida no Jēzus un Viņa baznīcas.

Sāksim ar to, ka Jēzum nebija jānāk šajā pasaulē, lai remdētu cilvēku fizisko badu. Viņš nebija proletariāta vadonis, kas ieradies atņemt bagātajiem un izdalīt nabagajiem, vai nodibināt kaut ko līdzīgu kristīgajam komunismam, kur visi būs paēduši. Viņa mērķis bija pavisam cits – Viņš pats bija maize, kas nākusi no debesīm, lai pasaulei nestu dzīvību. No laicīgās maizes neviens nespēj gūt mūžīgu dzīvību. Visiem tiem, kas ēd dienišķo maizi, reiz tomēr būs jāmirst. Tādēļ Jēzus aicina uzņemt neiznīcīgo barību. Nākošajā dienā pēc brīnumiem alkstošajam pūlim Viņš vairākkārt sacīs: „Es esmu dzīvības maize.. kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība.” (Jņ. 6:35, 48, 54) Tomēr daudziem jo daudziem šie vārdi liksies pārāk smagi, lai tos spētu pieņemt. Šos cilvēkus galvenokārt interesēja viņu dienišķā maize, bet pārējais tiem šķita mazsvarīgs.

Jau iepriekšējā vakarā ļaudis atstāja bez ievērības Jēzus vēlmi, lai tie mācās izprast Viņa patieso sūtību. Ar savu brīnumdarbu, paēdinādams daudzus tūkstošus, Viņš vēlējās vispirms saviem mācekļiem parādīt, ka ir ne tikai viņiem labi pazīstamais vīrs no Nacaretes, bet arī Dievs. Mācekļi bija vienkārši ticīgi vīri, kas labi zināja, ka maize nekad nerodas pati no sevis. Beidzamajā instancē tās devējs arvien bija Dievs. Atkal darīdams Dieva darbus, Jēzus vēlējās stiprināt mācekļu ticību, lai tad, kad tie redzēs Viņu mirstam pie krusta, mācekļi neaizmirstu, ka pie krusta mirst pats Dievs. Tāpat Viņš vēlējās parādīt visiem pārējiem, ka Viņš ir žēlsirdīgais jūdu Dievs Jahve – Debesu Ķēniņš, kas glābj savu tautu no visām bēdām un nelaimēm. Daudzi no apkārtējiem vēl pavisam nesen bija dzirdējuši par kādu mielastu ķēniņa Hēroda namā, kas beidzās ar galvas nociršanu pravietim Jānim Kristītājam. Ar savu mielastu Jēzus viņiem vēlējās parādīt, ka Viņš ir citāds Ķēniņš nekā šīs pasaules ķēniņi. Viņa mielasts nes nevis nāvi, bet dzīvību.

Tomēr jūdi izrādījās ļoti pragmatiska tauta. Šajā ziņā viņi nebūt neatpalika no mūsdienu cilvēkiem – ko gan citu mums vēl vajag? Šis vīrs dziedina slimības un spēj paēdināt. Vai tas nav tas, kas mums vajadzīgs? Lai Viņš top par mūsu ķēniņu, padzen romiešus un valda pār mums! Un tie ar varu mēģināja Viņu celt par ķēniņu (Jņ. 6:15)! No šāda neprāta Jēzus novēršas un bēg. Viņš ir citāds Ķēniņš, kas grib valdīt citādi, nekā valda šīs zemes ķēniņi, un dot savai tautai nevis tikai šīs zemes, bet vispirms Debesu maizi. Kad cilvēki to beidzot saprata, lielākā daļa no viņiem sauca – mēs negribam, ka šis pār mums valda, sitiet Viņu krustā! (Jņ. 19:6)

Ar līdzīgām ilgām cilvēki arvien ir raudzījušies arī uz Kristus baznīcu. Ja baznīca dotu tiem maizi, atrisinātu viņu sociālās problēmas, palīdzētu dzīvot veselīgu dzīvi, novērstu karus, tad viņi labprāt varētu to pieņemt. Visa tā dēļ cilvēki būtu pat ar mieru zemoties baznīcas priekšā. It kā nojaušot to, laicīgās labklājības vēsts arvien ir bijusi dažādu ķeceru, sociālo utopistu un arī antikrista baznīcas vēsts. Tā ir arī viltus reliģiska vēsts, ar kuru manipulē mūsdienu politiķi, solot cilvēkiem to, kas nav viņu spēkos, bet ko cilvēki labprāt gribētu sagaidīt. Tādēļ nevajadzētu brīnīties, redzot, ka sektas iet roku rokā ar dažādiem laicīgiem spēkiem, politiskām partijām un ļaužu grupām, kas sola paradīzi zemes virsū. Šajā ziņā lielu postu savulaik ir nodarījusi Romas baznīca un bez vainas nav bijuši arī austrumu katoļi un luteriskās valsts baznīcas. (Taisnības labad gan jāsaka, ka pašreizējais Romas pāvests savā grāmatā – „Jēzus no Nacaretes” šādu baznīcas sajaukumu ar laicīgo varu noteikti noraida un kritizē.) Kas grib iedziļināties šajā tik būtiskajā jautājumā, tam vajadzētu izlasīt arī lielā krievu rakstnieka Fjodora Dostojevska grāmatu „Brāļi Karamazovi”, kur nodaļā „Lielinkvizitors” autors ar neparastu redzīgumu apskata šo jautājumu. Arī Dostojevska laikabiedrs un draugs krievu domātājs Vladimirs Solovjovs savā stāstā „Antikrists” apraksta antikrista varu kā tādu, kas sola pasaulei sagādāt politisku mieru, laicīgu labklājību un reliģisku vienotību. Kā liecina vēsture, tieši šādu tukšu utopisku solījumu dēļ tik bieži ir tikusi piedzīvota vilšanās. Vienalga, kas ir bijis solītājs, iznākums arvien bijis viens – paradīze zemes virsū nav tikusi un nekad arī netiks nodibināta. Tomēr cilvēki arvien cerēs un lētticīgi ticēs, ka tas varētu notikt, un tādēļ tiks pievilti. Kristīgā ticība māca, ka tieši šis veids būs viens no galvenajiem antikrista darbības veidiem, proti, Dieva vārdā apsolīt cilvēkiem laicīgu mieru un labklājību. Turpretī Kristus nav blēdis un nekad necenšas izmantot ļaužu lētticību, tādēļ Viņš bēg un vairās no šādas lētas slavas un popularitātes.

Mēs dzīvojam kritušā pasaulē, kur cilvēki slimo, cieš trūkumu, dara cits citam pāri, pieviļ un izmanto cits citu un šis posts nevis ies mazumā, bet diemžēl arvien pieaugs, tuvojoties pasaules galam. Pavisam nepareizi būtu domāt, ka Jēzus ir nācis pasaulē, lai šeit nodibinātu veselo un bagāto cilvēku valsti. Viņš nevienam to nav solījis, un to nevajadzētu darīt arī baznīcai. Arī politiķu rokās nav tādu līdzekļu, ar kuriem tie varētu garantēt valsts uzplaukumu un labklājību. Ja kāds sola ko tamlīdzīgu, tad labākajā gadījumā viņš ir naivs muļķis, bet sliktākajā – ļauns krāpnieks. Nabagie pie jums būs vienmēr, – saka Kristus, – un Viņš zina, ko saka.

Šajā pasaulē Kristus ir nācis cita iemesla dēļ, proti, Viņš ir nācis, lai remdētu cilvēku garīgo izsalkumu. „Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti,” Viņš saka Kalna sprediķī (Mt. 5:6).

Šo svētīgo garīgā izsalkuma stāvokli rada sava grēcīguma un nepilnīguma apzināšanās. Šis bads un šis izsalkums ir svētīgs, un tas tiks remdēts. Taču tie, kas nākuši pie Jēzus, lai remdētu tikai savu miesas izsalkumu, arvien paliks vīlušies. Pēc brīnumainās vairāk nekā piectūkstoš ļaužu paēdināšanas Jēzus sarūgtināts pārmeta jūdiem: „Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs Mani meklējat nevis tāpēc, ka esat redzējuši zīmes, bet ka esat baudījuši no maizēm un paēduši.” (Jņ. 6:26) Tā vietā Jēzus mudina uzņemt neiznīkstošo barību, kuru tiem dāvāt ir nācis Cilvēka Dēls (Jņ. 6:27). Maize palīdz tikai uz brīdi remdēt izsalkumu un tikai uz brīdi uztur dzīvību, bet Jēzus pats ir maize, kas nākusi no debesīm. Viņš ir patiesā dzīvības maize, kas Viņam tic, tam nesalks un neslāps nemūžam. Viņa miesa ir patiesa maize, no tās ēdīs tūkstoši un atkal tūkstoši, un visiem pietiks. Viņa krusta veikums būs mūžīgās dzīvības avots, ikviens, kas dzers no tā, veldzēs savas slāpes un mantos mūžīgo dzīvību – un šīs barības pietiks visiem un vēl paliks pāri. To Jēzus vēlējās ļaudīm iemācīt ar savu brīnumdarbu.

Tieši šo maizi – maizi, kas dod mūžīgo dzīvību, baznīcai ir atstājis mantojumā tās Kungs Kristus. Tādēļ baznīcas augstākais uzdevums ir kļūt nevis par sociālas aprūpes iestādi, bet mūžīgās dzīvības maizes izdalītāju Altāra sakramentā. Kas attiecas uz laicīgo maizi, tad tā ir jāatstāj mīlestības pilnā, žēlsirdīgā Dieva rokās. Viņš zinās, kur, kā un kad to dot. Kristiešu sūtība ir dzīties nevis pēc laicīgās maizes, bet pēc tās maizes, kas nāk no debesīm. Laicīgo maizi gādīgais debesu Tēvs vienkārši piemetīs, kā Viņš to saka ar saviem vārdiem un rāda ar saviem darbiem un piemēriem. Sakot šos vārdus, tūdaļ ausīs skan dažādu sociālistu un merkantilu baznīcas administratoru vaimanas un iebildumi. Tā ir kārdinātāja balss, kas baznīcai vienkārši jānoraida, tāpat kā Jēzus noraidīja velna pamudinājumu pārvērst akmeņus maizē. Jēzus arī noraidīja mēģinājumu celt Viņu par laicīgu valdnieku, padarīt Viņu par maizes sagādnieku. Pasaule, atriebdamās Viņam, savu galveno apsūdzību formulēja šādi – Viņš pats sevi ceļ par ķēniņu! (Jņ. 19:21) Svinīgā nopietnībā Jēzus atbild Poncijam Pilātam, kas simbolizē šīs pasaules varu: „Mana valstība nav no šīs pasaules.” (Jņ. 18:36) Un tomēr Viņš bija Ķēniņš, bet ne tāds ķēniņš, kādu cilvēki vēlējās redzēt. „Tu pareizi saki,” Jēzus atbildēja Pilātam, „Es esmu Ķēniņš. Tāpēc es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību.” (Jņ. 18:37) Bet pasaulei par šādu patiesības Ķēniņu bija tikai viens spriedums: „Nost, nost ar To! Sit Viņu krustā!” (Jņ. 19:15)



Pirms Ābrahāms tapa, Esmu Es

Jēzus laikabiedru, tautiešu attieksme pret Viņu bija ļoti nepastāvīga un nenoteikta. Brīžiem tie Viņu vēlējās celt par ķēniņu, brīžiem nomētāt ar akmeņiem, daži sacīja – Viņš ir grēcinieks un bezdievis, citi brīnījās – kā grēcīgs cilvēks var darīt tādus brīnumus? – „Ja Viņš nebūtu no Dieva, Viņš neko nevarētu darīt” (Jņ. 9:33). Vieni sacīja – Viņš ir gaidāmais pravietis, citi bija pat pārliecināti, ka Viņš ir Kristus (Jņ. 7:41), vēl citi domāja, ka nekas labs no šā cilvēka nav sagaidāms (Jņ. 7:52). „Tā šķelšanās cēlās tautā Viņa dēļ” (Jņ. 7:43). Arī teoloģijas vēsture liecina, ka pēdējos gadsimtos cilvēkiem ir bijis tikpat mokoši grūti kā Jēzus laikabiedriem atbildēt uz jautājumu – kas Jēzus Kristus īsti ir bijis? Grūtums šeit slēpjas tajā apstāklī, ka atbilde uz šo jautājumu arvien ir bijusi un būs ticības lieta. Vieni Viņu ir uzskatījuši par pravieti, citi par vienkārši labu cilvēku, vēl citi – par savādu brīnumdari un daži – par krāpnieku, ļauna gara apsēstu tautas musinātāju. Baznīca uz jautājumu – kas ir Jēzus? – atbild: „Es ticu, ka Jēzus Kristus, patiess Dievs, no Tēva mūžībā dzimis, un arī patiess cilvēks, no Jaunavas Marijas piedzimis, ir mans Kungs.”

Pat pavirši pārlasot Jaunās Derības lappuses, kļūst skaidrs, ka reāli uz šo jautājumu ir iespējamas tikai divas atbildes – vai nu Jēzus ir velna apsēsts nelietis, vai arī Viņš patiešām ir tas, par ko Viņu sauc baznīcas katehisms – patiess Dievs un patiess cilvēks. Jēzus vārdi „pirms Ābrahāms tapa, esmu Es” katram jūdam bija skaidri un saprotami – Viņš sevi sauc par Dievu! Vien skaļi izrunāts Dieva vārds – ES Esmu – būtu sodāms ar nāvi, bet Jēzus šo vārdu ne tikai izrunā, bet arī attiecina uz sevi! Britu apoloģēts Klaivs Luiss domā, ka, ja Jēzus izteikumi par sevi nav patiesi, tad „tā ir lielummānija, salīdzinājumā ar kuru Hitlers ir bijis vissaprātīgākais un pazemīgākais cilvēks”. Viņš arī norāda, ka Jēzus rīcībai nav paralēles citās reliģijās: „Ja tu būtu devies pie Budas un vaicājis viņam – vai tu esi Brahmas dēls? – Buda būtu atbildējis – mans dēls, tu joprojām atrodies ilūziju varā. Ja tu būtu devies pie Sokrata un vaicātu viņam: „Vai tu esi Zevs? – viņš būtu izsmējis tevi. Ja tu būtu devies pie Muhameda un vaicātu – vai tu esi Allahs? – viņš vispirms saplēstu savas drēbes un tad nocirstu tev galvu. Ja tu vaicātu Konfūcijam – vai tu esi Debesis? – es domāju, viņš tev vienkārši atbildētu – domas, kas nav saskaņā ar dabu, liecina par sliktu gaumi.” Jēzus izteikumi par sevi neliecina, ka mēs Viņu varētu uzskatīt par kādu diženu morāles skolotāju. „Cilvēks, kurš par sevi saka to, ko saka Jēzus, ir vai nu Dievs, vai arī pilnīgs plānprātiņš, kas cieš no tāda veida mānijas, kas pilnīgi sagrauj cilvēka prātu,” secina K. Luiss. Tik grūtas izšķiršanās priekšā ir mūsdienu cilvēks, konfrontēts ar evaņģēliju vēsti, – vai nu Jēzus ir Dievs, vai arī maniakāls ļaundaris!

Rietumu pasaule, visa tās vēsture un kultūra ir tik cieši saistīta ar Jēzus vārdu, ka ikviens cilvēks gribot negribot beigu beigās ir spiests noformulēt savu attieksmi pret Jēzu Kristu. „Neraugoties uz katra atsevišķā cilvēka domām vai uzskatiem par Viņu, gandrīz divdesmit gadsimtus Jēzus no Nacaretes ir bijis dominējošā figūra rietumu kultūras vēsturē. Ja būtu iespējams ar kaut kāda veida supermagnētu no šīs vēstures izvilkt katru metāla skaidiņu, kurai ir vismaz kāds sakars ar Jēzus vārdu, kas gan paliktu pāri?” – jautā ievērojamais vēsturnieks J. Pelikans. Lai arī cik nozīmīga būtu nepieciešamība izprast Jēzu Kristu kā neatņemamu un dominējošu mūsu kultūras daļu, pats Kristus saka, ka no šīs attieksmes būs atkarīga ne tikai cilvēka spēja un vēlēšanās iekļauties tajā, ko saucam par rietumu pasaules dzīvi un kultūru, bet vispirms cilvēka liktenis mūžībā. Arī tas ir šokējošs apgalvojums, jo kurš gan cits vēl cilvēces vēsturē būtu uzdrošinājies pasacīt vārdus: „Ja jūs neticēsit, ka Es tas esmu, jūs mirsit savos grēkos.” (Jņ. 8:24) Jāņa evaņģēlija teksts no 8. nodaļas 46. līdz 59. pantam, kuru baznīcas tēvi izvēlējušies Ciešanu laika ceturtajai svētdienai, ir viena no piemērotākajām Jaunās Derības vietām, lai ikviens varētu rast atbildi uz jautājumu – ko Jēzus saka pats par Sevi. Šai atbildei ir arī konkrētas konsekvences – vai nu Jēzus tiek noraidīts kā velna apsēsts nelietis, vai arī atzīts un pielūgts kā Dievs. Citu iespēju Viņš mums neatstāj.


Jāņa 1. vēstulē ir lasāmi vārdi, kas pauž vispārēju daudzmaz saprātīga cilvēka pārliecību: „Ja sakām, ka mūsos nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos.” (1. Jņ. 1:8) Arī svētais Dieva vīrs pravietis Jesaja atzīst, ka „visa cilvēka taisnība ir tikai sārņaina drēbe” (Jes. 64:6). Savukārt gudrais ķēniņš Salamans retoriski jautā: „Kas drīkst teikt: es esmu šķīsts savā sirdī un tīrs no visiem grēkiem?” (Sal. pam. 20:9) Katrs bērns jūdu vidū zināja, ka to nevarētu sacīt neviens cilvēks. Turpretī Jēzus vaicā jūdiem: „Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku?” (Jņ. 8:46) Šis jautājums liecina, ka Jēzus ir vai nu galēji augstprātīgs nelietis, vai patiess Dievs cilvēka miesā. Pēc šā jautājuma Jēzus tūdaļ piebilst: „Bet, ja Es runāju patiesību,” – tas ir, ja es nekad neesmu grēkojis, – „kāpēc jūs neticat Man?” (Jņ. 8:46) Atbilde ir acīmredzama: „Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus.” Ja nu jūs tos nedzirdat, tad izskaidrojums tam var būt tikai viens – jūs „neesat no Dieva” (Jņ. 8:47).

Mūsu dogmatiķi ir norādījuši, ka atšķirībā no visiem citiem cilvēkiem, kas ir ieņemti un dzimuši grēkā (Ps. 51:5, Jņ. 3:6, 5:12–20, Rom. 3:10, 3:23), Jēzus Kristus bija pilnīgi bez grēka (Jes. 53:9, Jņ. 8:46, Lk. 1:35, 2. Kor. 5:21, I Pēt. 1.:19, 2:22). Lai varētu būt cilvēces Pestītājs, Viņam bija jābūt bez grēka (Ebr. 7:26, 27, 1. Pēt. 1:19). Lai arī Raksti Kristum piedēvē grēku, tie arī skaidri norāda, ka tas nav Viņa paša, bet pieskaitītais grēks – mūsu, cilvēku grēks, par kuru atbildību mūsu vietā uzņēmies Kristus (Jes. 53:6, 2. Kor. 5:21). Raksti ne tikai konstatē paša Kristus bezgrēcīguma faktu un tā nepieciešamību, bet arī paskaidro, kā notika tas, ka Viņš tika ieņemts un piedzima bezgrēcīgs. Iemesls tam bija pārsteidzošais fakts, ka Marija ar Svētā Gara palīdzību kļuva par Kristus māti bez vīrieša līdzdalības (Mt. 1:18). Tā kā Kristus nebija cēlies no grēcīgas sēklas, Viņš bija brīvs no iedzimtās samaitātības un no iedzimtās vainas, kura tiek pielīdzināta visiem no grēcīgās miesas dzemdinātiem cilvēkiem (Jņ. 3:6, Rom. 5:16–19). Tomēr, lai arī Kristus cilvēciskā daba bija brīva no grēka, tā bija patiesi cilvēciska daba, jo grēks nav daļa no cilvēka būtības, bet – dabas samaitātība. Tā kā Kristus cilvēciskā daba tika uzņemta Dieva Dēla personā,tad nepastāvēja pat pati grēkošanas iespēja (Jņ. 8:46, 1. Pēt. 1:19). Kristus nevarēja grēkot, tomēr Viņa kārdināšana nebija tikai izlikšanās. Tā uzskatāma par īstu kārdināšanu un ciešanām, ko Viņš izcieta cilvēces pestīšanas labad (Mt. 4:1 un tālāk, Ebr. 2:18, 4:15). Kristus bezgrēcīguma sekas bija Viņa nemirstīgums, jo saskaņā ar Rakstiem nāve ir grēka alga (1. Moz. 2:17, 3:17–19, Rom. 5:12, 6:23). Tādējādi Kristus mira pats pēc savas gribas kā cilvēku Pestītājs (Jņ. 10:18, 1. Kor. 15:3). Bezgrēcīgā un nemirstīgā Kristus nāve bija Dievam pieņemams izpirkums (Mt.20:28, 1. Tim. 2:6), ar kuru Viņš nopelnīja dzīvību grēcīgajai un nāvei pakļautajai cilvēcei.

Arī Jēzus klausītāji tūdaļ saprata Viņa vārdos ietverto loģiku – ja Jēzus nekad negrēko, tad Viņam ir jābūt Dievam, bet tiem jūdiem, kuri Viņam netic un tādēļ nav no Dieva, ir jābūt no velna. Tas jūdu vidū izraisīja neprātīgu niknumu: „Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?” (Jņ. 8:48) Samarieši bija ķeceri un tātad – velna apsēsti. Viņi iedomīgi uzskatīja sevi par īsto Dieva tautu, bet jūdus – par atkritējiem. Nespēdami Jēzum uzrādīt nevienu grēku, jūdi vienkārši viņu nosauc par samarieti un velna apsēstu cilvēku. – Tu esi tikpat iedomīgs, traks un augstprātīgs kā samarieši! – Ja Tu sevi sauc par bezgrēcīgu, tad Tu pats esi nevis Dieva, bet velna bērns!

To Es esmu jau dzirdējis neskaitāmas reizes – atbild Kristus. Jūs esat Mani saukuši par Belcebula sabiedroto, muitnieku un grēcinieku draugu, apgalvojuši, ka no Galilejas nevar nākt nekas labs, un tagad jūs Mani saucat par velna apsēstu samarieti. Tomēr jūsu apgalvojumi ir tikpat ļauni, cik tukši. Nedz Es grēkoju, nedz Manī ir velns. Mans Tēvs ir Dievs, un Viņam Es dodu godu, runādams patiesību. „Jūs turpretī laupāt Man godu.” (Jņ. 8:49) Tātad jūs pārkāpjat bausli – Tev nebūs nepatiesu liecību dot – un esat grēcinieki. Es neesmu līdzīgs samariešiem, jo Es nemeklēju savu godu. Ir kāds cits, kas meklē un spriež tiesu. Viņa priekšā jūs esat vainīgi un atbildēsiet par savu grēku. Ar savu muti jūs nopelnīsit to, ko ar muguru nevarēsit panest.

„Patiesi, patiesi Es jums saku,” – svinīga zvēresta veidā turpina Jēzus – „ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam!” (Jņ. 8:51) Te Jēzus norāda neticīgajiem jūdiem, ka Viņa mācība, kuru jūdi sauc par elles un velna mācību, ir vienīgā mācība, kas patiesībā glābj no velna un nāves. No šīs mācības ir dzīvojuši visi Vecās Derības svētie un dzīvos visi ticīgie līdz pašam pasaules galam – visi tie, kas ir turējuši Dieva Dēla vārdus. Vārdi jeb mācība, par kuru Kristus šeit runā, ir Evaņģēlijs. Tā ir vēst par grēku piedošanu Kristū, no kuras jādzīvo visiem grēciniekiem, ja tie negrib baudīt nāves varu. Baudīt nāves varu nozīmē – just tās spēku un rūgtumu, bīties un drebēt no tās. Šo baismīgo varu nāvei piešķir tas, ka aiz tās jūtams elles un mūžīgās nāves biedinošais spēks. Turpretī kristietim ir dots Jēzus Vārds – mūžīgās Dzīvības Vārds, kas ļauj tam neredzēt nāvi, bet dzīvību, kas tam apsolīta Jēzus vārdā. Tam, kas netic Kristum, nāve ir ceļš uz mūžīgām, bezgalīgām ciešanām un nebeidzamu postu, tādēļ nereti, sastopoties ar nāvi, cilvēki krīt izmisumā un zaudē prātu. Turpretī ticīgs cilvēks iemieg nāvē un dodas tai cauri uz mūžīgu dzīvošanu. Tāpat, kā vakarā aizmiegam un no rīta pamostamies, un nakti neatceramies, mēs pastarajā dienā modīsimies no nāves, to nemaz neredzēdami un tās baiso varu nejuzdami un nepazīdami. To visu paveiks Kristus Evaņģēlija Vārda spēks, ko mēs šajā dzīvē būsim baudījuši un mācījušies. Kristus dotās zāles pret nāvi, ko būsim baudījuši šīs dzīves laikā, palīdzēs mums cauri nāves vārtiem iziet neskartiem.

Tiem, kas Kristum netic, šāda mācība šķiet nenormāla, jā, pilnīgi traka cilvēka runa. „Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir miris, tāpat kā pravieši ir miruši? Par ko Tu Sevi dari?” – ārkārtīgā naidā, dusmās un sašutumā sauc neticīgie jūdi (Jņ. 8:53). Viņiem šķiet, ka Jēzus labākajā gadījumā varētu būt kāds dievbijīgs, bet, protams, mirstīgs cilvēks. Doma, ka Dievs viņiem ir pienācis tik tuvu klāt, nes cilvēka miesu un runā uz viņiem ar cilvēka vārdiem, tiem šķiet biedējoša un tādēļ neiespējama un zaimojoša. Viņi vēlas, lai Dievs atrastos kaut kur debesīs, kā tiem šķiet, drošā attālumā. Kaut kur un kaut kad, kad tiem iepatiktos, tie varētu Viņu lūgt, tie varētu par Viņu runāt. Kāds pravietis varētu tiem kaut ko pavēstīt Dieva vārdā, bet ne vairāk. Grēcīgais cilvēks vēlas, lai Dievs būtu izstumts no viņa dzīves drošā attālumā. Viņš pats grib dzīvot un darboties, un noteikt lietas, un tad lai Dievs viņam palīdz, bet Dievam ir jābūt pietiekami tālu no viņa, un Dievs nedrīkst pārāk iejaukties viņa dzīvē. Taču Jēzus to dara! Viņš stāv viņu vidū, pavisam cieši klāt, runā uz tiem – norāj, pamāca, brīdina un stāsta, ka Viņš ir cilvēka miesā nācis Dievs, nācis, lai glābtu tos no velna, elles un nāves.

Ticība arvien līksmo par šo klātesošo Dievu. Ticībai patīk Dieva klātiene, jo tā zina, ka nav labākas un drošākas vietas par Dieva klātbūtni. Ticība zina, ka tur, kur ir Dievs, ir paradīze, bet tur, kur Viņa nav, ir elle. Dzīve bez Dieva ir elle. Ābrahāms bija ticīgs, un tādēļ, gara acīm redzēdams Dievu, kas Kristū atkal pietuvosies cilvēkam tik tuvu, cik tuvu Viņš reiz bija paradīzē, Ābrahāms kļuva līksms. Viņam patika Dieva tuvums. Viņš dzīvoja un mira ar dzīvinošo domu, ka no viņa miesas, no viņa pēctečiem nāks tas, kura miesā Dievs būs tik tuvu, tuvu cilvēkam. Ābrahāms tādēļ bija līksms pat nāvē, jo ticēja, ka miesā nākušais Dievs arī viņa nāvi padarīs tikai par miegu. Viņš zināja, ka tur, kur ir Dievs, nāvei vairs nav varas. Un Dievs bija cilvēka miesā, lai atbrīvotu viņu no nāves važām. Ābrahāms līksmoja ar to prieku, ar kuru ticīgais līksmos un priecāsies mūžīgi. Visa Vecā Derība pauž izredzētās tautas ilgas pēc Dieva tuvuma, Viņa klātienes Saiešanas teltī, Derības šķirstā un Templī.

Šāds prieks iespējams vienīgi ticībā, bet daudziem no Ābrahāma fiziskajiem pēctečiem šādas ticības nebija, un tādēļ tie noraidīja miesā nākušo Dievu. „Par ko Tu Sevi dari” – tie dusmās sauca (Jņ. 8:53). Tev vēl nav piecdesmit gadu, bet Tu saki, ka esi redzējis Ābrahāmu, kas dzīvoja pirms daudziem simtiem gadu. Tu esi traks!

Ja es būtu tikai cilvēks, es patiešām būtu traks, – atbild Kristus. Bet Es esmu bijis jau sen pirms Ābrahāma. Jā, jau sen pirms pasaules radīšanas biju Es. Es esmu jūsu Dievs. Ja jūs būtu Ābrahama bērni ticībā, jūs priecātos par Mani.

Viņš zaimo Dievu! – sauc neticīgie jūdi. Kā gan cilvēks var būt Dievs! Viņš nevar būt mums tik tuvu un tādā veidā! Kādēļ tā? Tādēļ, ka mēs to negribam, tādēļ, ka nevaram izturēt un panest tādu Dieva tuvumu! „Tad viņi pacēla akmeņus, lai mestu tos uz Viņu.” (Jņ. 8:59) Viņš ir jānogalina! Tie ir zaimi! Mēs negribam tos klausīties! Te, Jeruzālemē ir Dieva Templis. No šejienes mēs runājam uz Dievu, lasām un klausāmies Viņa vārdus un pienesam Viņam upurus. Nacarieti, nejaucies mūsu dzīvē! Citādi Tev būs jāmirst!

„Bet Jēzus paslēpās un izgāja no Tempļa ārā.” (Jņ. 8:59) Šis ir satriecošs brīdis – Dievs pamet Templi. Reiz Viņš to jau bija darījis. Pirms asīrieši nopostīja Salamana celto Templi un aizveda jūdu tautu Bābeles trimdā, pravietis Ecēhiēls redzēja Dieva klātieni atstājam Templi tautas elkdievības dēļ. „Tad ķerubi pacēlās spārnos, un riteņi gāja viņiem līdzi. Un Israēla Dieva godība bija virs tiem. Tad Tā Kunga godība pacēlās no pilsētas vidus un nolaidās uz tā kalna, kas atrodas no pilsētas pret rītiem.” (Ecēh. 11:22, 23) Salamana Templis tika celts tikai pēc īpašas Dieva atļaujas. Arī pēc nopostīšanas Tempļa atjaunošana notiek ar tiešu Dieva iejaukšanos, tā norādot, ka Viņš pats vienmēr ir patiesais Tempļa cēlējs. Par Kristus miesā nākšanu evaņģēlists Jānis runā kā par Tempļa uzsliešanu cilvēku vidū (Jņ. 1:14). Dievs patiešām nemājo cilvēka rokām celtos namos pēc cilvēku prāta, un šoreiz Viņš pats ir cēlis sev Templi – cilvēka Jēzus miesu. Tajā Viņš runā uz cilvēkiem, un tajā tiks pienests salīdzināšanas upuris par cilvēku grēkiem. Neticībai nav līdzdaļas pie šā Tempļa, tāpat kā tai nebija daļas gar Vecās Derības laika Templi. Tādēļ, kad neticība Dieva klātieni – Viņa Templi – noraida, Jēzus aiziet no tiem, kas Viņam netic. Tie paliek ar Dievu, kas ir tālu no viņiem, kaut kad un kaut kur, bet ne šeit un tagad – Dievu, kas ir vienīgi viņu tiesnesis un soģis.

Jēzus svinīgais zvērests: „Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam” (Jņ. 8:51) izraisa vai nu ticību, vai zaimojošu noliegumu. Bez ticības Jēzus vārdi šķiet kā paša velna vārdi (Jņ. 8:52). Ticība šajos vārdos sadzird Dzīvības valdnieka balsi. Savienojoties ar šiem vārdiem, uzņemot tos, cilvēks uzņem Dievu un kļūst par Viņa namu, Viņa Templi. Jūs esat Dieva nams – vēlāk korintiešiem sacīs apustulis Pāvils (1. Kor. 6:19). Pats Kristus pirms savām ciešanām ticīgā vienību ar Viņu pielīdzinās zara vienībai ar koku. Ar šādu līdzību no dabas pasaules Jēzus cenšas norādīt uz to dziļo kopību, vārdos neizsakāmo vienību, kāda Viņam ir ar ticīgo. „Palieciet Manī un Es – jūsos” – Viņš mudina savus mācekļus (Jņ. 15:4) un sauc tos par saviem draugiem (Jņ. 15:15). Par šādām lietām runā, tās dod un dāvina Svētais Evaņģēlijs. Tādēļ Evaņģēlijs nav runāšana par Dievu, Evaņģēlijs nav prātošana un spriedelēšana, bet tas ir pats Dievs, Dievs pie cilvēkiem – Viņa balss, Viņa miesa un asinis, Viņa spēks, Viņa vara, Viņa mūžīgā svētība un dzīvība nesaraujamā kopībā ar tiem, kas Viņam tic. (Rom. 8:38, 39)










Jēzus – Dāvida Dēls – Israēla Mesija – Ķēniņš

Spožās pavasara saules apspīdēts, svētceļnieku pūļa ielenkts, Jēzus tuvojas Jeruzālemei. Viņš atrodas savas slavas zenītā, un cilvēki labprāt Viņu gribētu redzēt kā savu vadoni un ķēniņu. Te nu Jēzum bija visas iespējas izmantot situāciju, lai satrakota kara zirga mugurā, tikpat satrakota pūļa priekšgalā ielauztos pilsētā un pārņemtu politisko varu savās rokās. Laiku pa laikam pasaules vēsturē reliģiski līderi tā ir rīkojušies. Piemēram, Muhameds 630. gadā organizēja un vadīja Mekas ieņemšanu ar karaspēka palīdzību. Viņš ne tikai pievērsa lielu uzmanību politiskās dzīves organizēšanai, bet bija arī pārliecināts, ka tie, kas netic Allaham, jāpiespiež ticēt ar varu. Kaut ko līdzīgu Jēzus kalpošanas sākumā ierosina velns, piedāvājot Jēzum iegūt no viņa pasaules kundzību, kuras priekšā drebētu visas tautas (Mt. 4:8, 9). Vēlāk arī paši jūdi mēģināja ar varu celt Jēzu par ķēniņu (Jņ. 6:15). Visus šos piedāvājumus Jēzus noteikti noraidīja kā sātanisku kārdinājumu, jo, lai gan Viņš ir Ķēniņš, tomēr Viņš ir pilnīgi citāds ķēniņš (Jņ. 18:37). Mēģināsim kopīgi noskaidrot, kāds Ķēniņš ir Jēzus, atbildi meklējot Mateja evaņģēlija 21. nodaļas pirmajos deviņos pantos, kurus baznīcas tēvi izvēlējušies kā evaņģēlija tekstu Palmu svētdienai.

Lai viss piepildītos, kā rakstīts Vecajā Derībā, Jēzus sūta savus mācekļus uz kādu netālu ciemu un liek viņiem atvest ēzeļa māti ar kumeļu. Jēzus rīcība atsauc atmiņā patriarha Jēkaba pravietojumu par divpadsmit viņa dēlu – Israēla cilšu – nākotni un Mesijas nākšanu no Jūdas cilts: „Tas savu ēzeli sies pie viņa koka un pie vīna koka vītnēm savas ēzeļa mātes kumeļu.” (1. Moz. 49:11) Lai gan iespējams, ka Jēzus pazina ēzeļa saimnieku, tomēr Viņa pavēle šķiet savāda: „Eita uz ciemu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie Manis. Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajag, tūdaļ Viņš jums tos atlaidīs.” (Mt. 21:2, 3) Šajā savdabīgajā rīkojumā atklājas Jēzus dievišķā ķēniņa vara, kas, pēc K. Blumberga vārdiem, „jebkurā laikā dara Viņu par jebkura īpašuma patieso īpašnieku”. Šajā neprastajā lietu norisē evaņģēlists Matejs saredz seno praviešu Jesajas un Caharijas pravietojumu piepildīšanos, jo evaņģēlista citāts ir tekstu kombinācija, kas veidota no abu šo praviešu izteikumiem. Tomēr šis lietu skatījums, kas Jēzus iejāšanu Jeruzālemē Palmu svētdienā saista ar senajiem pravietojumiem par Mesijas nākšanu, ir radies tikai pēc Jēzus augšāmcelšanās. Paša šā notikuma laikā mācekļi to vēl nesaprata, viņi bija aizņemti ar pavisam citām domām, ilgām un cerībām, sapņodami kļūt par jūdu dižkungiem un valdniekiem (Jņ. 12, 16; Mt. 20:20–22). Tikai vēlāk, pārdomādams šo notikumu Svētā Gara vadībā, Matejs sapratīs: „Viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa.” (Mt. 21:4, 5)

Šis vairāk kā piecsimt gadus pirms Kristus izskanējušais Vecās Derības pravietojums sākas ar trim no Jesajas grāmatas ņemtiem vārdiem – „sakait Ciānas meitai” (Jes. 62:11). Šie vārdi ir tieši saistīti ar Mesijas nākšanu. Ar pravieša muti Tas Kungs pasludina savai tautai – Ciānas meitai, ka tās glābējs nāks kā kāda īpaša persona. Viņš panāks, ka Ciāna tiks saukta par svēto tautu, Dieva atpestīto, meklēto un ne vairs atstāto pilsētu (Jes. 62:12). Tālākie Mateja vārdi ir ņemti no Caharijas grāmatas, kur šis pravietojums burtiski skan tā: „Priecājies no sirds, Ciānas meita! Gavilē, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis, taisnīgs un tavs palīgs, Viņš ir miermīlīgs, Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa.” (Cah. 9:9). Arī pravietis Caharija līdzīgi Jesajam runā par Israēla pestīšanu, stāstot par tās ķēniņu, kurš nāk, vēstot par Tā Kunga parādīšanos, kas atjaunos Israēlu tā skaistumā un diženumā (Cah. 9:14–17). Uz izlieto Vecās Derības asiņu pamata cietumnieki tiks izglābti no Dieva dusmu bedres (Cah. 9:11). Gara acīm pravietis redz, ka šis Dieva Ķēniņš, kas nāks uz Jeruzālemi, būs atšķirīgs no visiem citiem ķēniņiem. Viņš nenāks, kara zirgā sēžot, Viņš nenāks ar cilvēku vai laicīgās varas palīdzību, jo Viņa valstība nebūs no šīs pasaules. Viņa ierocis būs žēlastības Vārds, kas nesīs mieru visai cilvēcei. Šis Miera Ķēniņš būs Kalps. Viņš būs arī pēdējais Dieva Vārds cilvēces vēsturē, jo Viņa valstībai nebūs gala. Viņā Dievs atkaros velnam savu pasauli un darīs to atkal par savu. Šis Svētā Gara spēkā sacītais pravietojums ir paša Dieva vārds, un tam ir jāpiepildās. Nu jau daudzus gadsimtus kristiešu baznīcās katru gadu Palmu svētdienā tiek sludināts par šo savādo Dieva Ķēniņu – Jēzu Kristu, kas ir ienācis cilvēku vēsturē, lai valdītu šādā neparastā žēlsirdīgā veidā un dāvātu cilvēcei mieru, kuru tā citādi nespēj gūt. Atšķirībā no šīs pasaules ķēniņiem Viņa kronis gan nebūs izliets no zelta un rotāts ar dārgakmeņiem, bet būs pīts no ērkšķiem, Viņa tronis būs nevis no cipreses un ziloņkaula, bet no vienkārša koka darināts krusts.

Ar savu iejāšanu Jeruzālemē uz ēzeļa kumeļa Jēzus burtiski piepilda iepriekšminētos Vecās Derības pravietojumus. Tomēr šie teksti neattiecas uz Jeruzālemi burtiskā nozīmē, bet runā par jauno, garīgo Jeruzālemi, jauno Dieva pilsētu – Kristus baznīcu. Ne velti pēc brīža, uzlūkojot svēto pilsētu un tās Templi, Jēzus raudās (Lk. 19:41). Viņa ierašanās svētajā pilsētā beigsies ar Viņa nāvi ārpus pilsētas mūriem, tādēļ burtiskā nozīmē tā ir Dieva ierašanās savā pilsētā uz tiesu, garīgi nosodot Jēzus pretiniekus. Viņš vēl iztrieks no Tempļa naudas mijējus, pāris dienas tajā mācīs, bet tad atstās Templi, lai tur nekad vairs neatgrieztos. Pēc četrdesmit gadiem šis garīgais lāsts piepildīsies arī fiziski, kad Tita vadībā romiešu armija nopostīs gan pilsētu, gan tās Templi (Mt. 24).

Tālāk evaņģēlists stāsta, ka mācekļi no savām drēbēm pagatavo seglus un palīdz Jēzum tajos apsēsties. Viņi ir sajūsmas pilni, pārliecināti, ka Mesija – Jēzus – pārņems varu Jeruzālemē, un katrs jau iztēlē redz sevi sēžam Viņam blakus valdnieku krēslos. Mazpamazām sajūsma pārņem arī pūli, kurā izplatās ziņa par nesenajiem notikumiem – Lācara augšāmcelšanu no nāves un divu aklo dziedināšanu ceļā uz Jeruzālemi, tādēļ ļaudis cērt palmu zarus, kaisa tos Jēzus priekšā uz ceļa un ar mesiāniskā psalma vārdiem slavē Dāvida Dēlu, kas nāk Tā Kunga vārdā. „Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa, bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: „Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs.” (Mt. 21:9)

Ebreju vārds, kuru latviski esam pārveidojuši par – ozianna, skan hōši’ a nā’. Tā sākotnējā nozīme ir – „Dievs, glāb mūs!”, tomēr Jēzus dzīves laikā tas, šķiet, bijis vienkārši izsauciens, ar kuru slavināts Jahve. Visa šā notikuma kontekstā tas acīmredzot bijis mesiāniskā ķēniņa slavinājums. Mesija ir tas, kurš nāk, un Viņš ir Dāvida Dēls (Mt. 3:11, Mt. 1:1). Mateja citētie vārdi, ar kuriem ļaužu pūlis sveic Jēzu, ir ņemti no 118. psalma, lai gan kopumā nav burtisks šā psalma citāts. Ļaužu pūlis sveic Jēzu kā mesiānisku personu, ar kura starpniecību Jahve glābs savu tautu. Visa šī aina atgādina uzvarētāju parādi, kādas jūdu tauta organizēja, lai sagaidītu Jeruzālemē savus triumfējošos karavadoņus un ķēniņus. Jūdi cer, ka Jēzus ir gaidītais Mesija. Tomēr viņi negaida tādu Mesiju, kāds attēlots Rakstos, kādu gaidīja vecais Sīmeans un praviete Anna (Lk. 2:22–38), bet gan politisku vadoni, no kura galvenokārt tika sagaidīta labklājība un atbrīvošana no romiešu okupācijas varas. Matejs stāsta, ka uz izbrīna pilnajiem jautājumiem „kas Tas tāds?”, ļaužu pūlim sagaidot Jēzu, ticis atbildēts: „Šis ir pravietis Jēzus no Nacaretes Galilejā.” (Mt. 21:11) Tas liecina, ka šie jūdi būs uzskatījuši Jēzu par Mozus apsolīto pravieti (5. Moz. 18:18), tomēr savā cilvēciskajā izpratnē, proti, kā nacionālistisku un politisku mesiju. Kad izrādījās, ka Jēzus tāds negrasās kļūt, jau pēc dažām dienām šis pats pūlis pieprasa Viņa nāvi (Mt. 27:22–26).

Šajā maldīgu cerību, vispārējās sajūsmas un skaļo saucienu jūklī Jēzus vienīgais klusē. „Viņš vienīgais bija kluss un bēdīgs šā saviļņotā pūļa vidū, ar nesen par Jeruzālemes likteni raudāto asaru pēdām uz vaigiem. Nav tā, ka kāds laicīgs ķēniņš ar triumfu ierastos savā pilsētā, nedz arī tā, ka Israēla gaidītais Mesija būtu devies uz savu Templi. Viņš nerunāja, bet vienīgi raudzījās apkārt uz visām lietām, it kā raudzītos uz vietu, kur Viņam būs jācieš un jāmirst.” (A. Ederšeims)

Laiku pa laikam nākas dzirdēt viedokli, ka Jēzus bijis nevarīgs ideālists, kuram gan bijušas jaukas domas un idejas, kā uzlabot cilvēku dzīvi, bet pietrūcis spēka tās īstenot. Tomēr, reālistiski raugoties uz to, kā Jēzus runā un ko Viņš dara, redzam, ka Viņš nebūt nav nevarīgs sapņotājs, bet Viņa izpratne par spēku un tā pielietojumu gan ir pilnīgi citāda.

Vecajā Derībā lasāms stāsts par Israēla patriarhu Jēkabu, kurš naktī cīnās ar „kādu vīru”, no kura viņš saņem svētību un jaunu vārdu „Israēls”. Šis vārds tiek dots Jēkabam „jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis.” (1. Moz. 32:28) Rītausmā Jēkabs/Israēls priecājas: „Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību.” (1. Moz. 32:30) Pēc cīnīšanās pie apsolītās zemes robežām Jēkabs/Israēls dodas tālāk klibodams. M. Leverings, komentēdams šo vietu, norāda, ka „šis klibums no cīņas ar Dievu iezīmē Israēlu kā nošķirtu no citām tautām, kā tautu, kuras spēks slēpjas Dievā”. Jēzū Kristū kā patiesajā Israēla iemiesojumā Dieva spēks parādās vispilnīgākajā veidā, kas paradoksāli ir saistīts it kā ar ārēju, cilvēcisku nespēku. Ir vairākas vietas evaņģēlijos, kas mums palīdz saprast Jēzus izturēšanos un nolūkus.

Sarunā ar jūdu valdības vīru farizeju Nikodēmu Jēzus uzsver savu misiju, sacīdams: „Dievs savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” (Jņ. 3:17) Savas šīs zemes dzīves beigās, nodots Romas varas vīru rokās, Jēzus Poncijam Pilātam gan apliecina, ka Viņš ir ķēniņš, bet piebilst: „Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja mana valstība būtu no šīs pasaules, mani sulaiņi cīnītos par to, lai Es nekristu jūdu rokās. Bet nu mana valstība nav no šejienes.” (Jņ. 18:37) Kad mācekļi vēlas, lai Jēzus sodītu ar uguni no debesīm kādu ciemu, kura iedzīvotāji Viņu noraida, Jēzus tos norāj: „Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat? Jo Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt.” (Lk. 9:55, 56)

Jēzus izturēšanās liecina, ka Viņš negrasās mainīt cilvēkus no ārienes, iedibinot kādu jaunu, ārēju valdīšanu. Nē, Jēzus ir nācis, lai glābtu pazudušos, ņemtu uz Sevis visus pasaules grēkus, dotu cilvēkiem mūžīgu dzīvību, vestu tos visā patiesībā, glābtu no velna un elles un pārradītu cilvēkus no iekšienes, dodams tiem jaunu sirdi un prātu. Pasaule to nesaprot un nespēj novērtēt. Ķēniņš, kas mirst pie krusta, tai ir izsmiekla un zaimu vērts. Pazemība, lēnprātība un miermīlība arvien tai saistās nevis ar spēku, bet vājumu. Dievs, kuru grib pielūgt pasaule, ir nikns Dievs, kas soda un tiesā, nevis žēlo un glābj. Tādēļ evaņģēlija stāsti un notikumi cilvēkiem ir tik grūti saprotami. Viņi nekad nerīkotos tā, kā rīkojās Jēzus. Viņš tiem nav saprotams, tāpat kā Viņš bieži nebija saprotams pat Viņa mācekļiem.

Cilvēkiem arvien ir bijis grūti saprast, kādēļ Dieva Dēlam ir jācieš un jāmirst, kādēļ ticēt Dievam nenozīmē kļūt bagātam, populāram un veselam, bet bieži vien tieši pretējo, Kristus vārdi – pagriez otru vaigu tam, kas tev sit pa vienu, tam, kas tev prasa svārkus, atdod arī mēteli, mīli savus ienaidniekus, lūdz Dievu par tiem, kas tevi vajā – un tamlīdzīgi izteikumi arvien ir likušies skandalozi un nesaprotami. Jēzus mudinājumi uz lēnprātību, mieru, žēlsirdību, labprātīgu atteikšanos no savām tiesībām, upuri citu labā reti kad ir atraduši dzirdīgas ausis pat Viņa tuvāko mācekļu vidū. Maza bērna, bezpalīdzīgo, bēdīgo, noskumušo un nabadzīgo un citu cietēju cildināšana parasti ir mēģināta saprasta nevis tieši, bet kā kāda reliģiska metafora vai līdzība. Kad Kristus runā pats par savām ciešanām un nāvi, mācekļi domā – vai nu Viņš ar to vēlējies sacīt ko citu, vai arī zaudējis prātu.

Tā vienmēr ir bijusi cilvēku grēcīgā vājība, ka spēku un varu viņi arvien saistījuši ar valdīšanu pār citiem, nevis kalpošanu un palīdzēšanu tam, kas vājāks un nespēcīgāks. Jēzus pazemīgā iejāšana Jeruzālemē liecina, ka Viņš ir pilnīgi citāds Ķēniņš nekā šīs pasaules varenie. Viņš gan ir Dāvida Dēls, bet dižais jūdu ķēniņš Dāvids Viņu sauc par savu Kungu. Pats Viņš salīdzina Sevi ar visu laiku ietekmīgāko un bagātāko jūdu ķēniņu Salamanu un saka, ka Viņš ir lielāks par Salamanu. To, ko Jēzus īsti grib uzsvērt ar vārdu „lielāks”, atklāj Viņa mācekļiem adresētie vārdi: „Jūs zināt, ka valdnieki ir kungi pār tautām un lieli kungi tās apspiež. Bet pie jums tā nebūs būt, bet, kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps, tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” (Mt.20:25–28)

Palmu svētdienas vēstules tekstā Pāvils to, kas cilvēkiem šķiet Kristus nespēks, skaidro kā augstāko spēku – pašaizliedzīgas mīlestības izpausmi: „Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs, un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu.” (Fil. 2:5–10) Šie vārdi liecina, ka Kristus labprātīgi, visvarenais Dievs būdams un palikdams, cilvēku pestīšanas labad ir ierobežojis savu dievišķo spēku. Luters šos Pāvila vārdus ir pētījis ļoti rūpīgi un izpratis īpaši skaidri: „Kristus kļuva zemāks nekā visi cilvēki, pakļāvās un kalpoja viņiem ar visaugstāko kalpošanu – Savu miesu un dzīvību atdodams mūsu labā.. Kristus pakļāva sevi ne vien cilvēkiem, bet arī grēkiem, nāvei un velnam – to visu Viņš nesa mūsu dēļ.. Sevi pilnīgi iznīcinādams. Tādēļ Dievs ir paaugstinājis Jēzus cilvēka miesu un piešķīris tai „Vārdu pāri visiem vārdiem” (Fil. 2:9). Tagad mums ir Dievs ar cilvēka Jēzus seju. Lai gan mūsu acis vēl ir aklas un to neredz, tomēr pastarā diena atklās, ka pēc Viņa ciešanām cilvēka Jēzus dabai ir piešķirts dievišķs gods un Viņš ir „Kungs pār dzīvību un nāvi, ķēniņš pār visiem Ķēniņiem”. Lūk, tāds Ķēniņš ir Kristus!


Jēzus mazgā mācekļu kājas un atstāj viņiem Testamentu

Otrdien, pēc pazemīgās iejāšanas Jeruzālemē ēzeļa mugurā, Jēzus vēl pēdējo reizi mācīja Templī un tad pameta to, lai nekad vairs tajā neatgrieztos. Trešdienu Viņš pavadīja klusumā un nošķirtībā Betānijā, bet ceturtdien sūtīja Pēteri un Jāni sagatavot visu nepieciešamo Pashā jēra baudīšanai. Norādīdams svinību vietu, Jēzus rīkojās tā, lai nodevējs Jūda Iskariots to neuzzinātu iepriekš. Pēteris un Jānis atnesa jēru, izgarnēja, izcepa un sagatavoja mielastam. Pēc tam abi mācekļi sarūpēja visu pārējo Psahā svinībām nepieciešamo. Jēzus norādītā istaba atradās uz mājas plakanā jumta otrajā stāvā. Tā bija liela, ar skaisti izklātu grīdu un Jēzum ar mācekļiem nodrošināja pilnīgu nošķirtību. Neviena svešinieka tuvumā nebija, un pēc saules rieta Jēzus kopā ar pārējiem mācekļiem netraucēti ieradās izraudzītajā vietā. Ienākot namā, kādam vajadzēja atraisīt sandales un nomazgāt ceļinieku noputējušās kājas, kā tas tajos laikos austrumu zemēs bija ierasts. Parasti šis uzdevums tika uzticēts pašam zemākajam no kalpiem vai kādam vergam. Dažreiz, kad viesis bija kāds ļoti ievērojams cilvēks, kājas viņam mazgāja pats saimnieks, tā parādīdamas ciemiņam visaugstāko godu. Taču šeit nebija neviena kalpa vai verga, bet par saimnieku varēja uzskatīt Jēzu. Visi mācekļi bija noguruši pēc pagarā ceļa no Betānijas, un turklāt neviens nevēlējās sevi nostādīt zemāk par citiem. Tādēļ, lai gan ūdens, trauks un dvielis bija sagatavoti, neviens tos negrasījās likt lietā. Par to, kas notika tālāk, lasām Jāņa evaņģēlija 13. nodaļas pirmajos 15 pantos, kurus baznīcas tēvi izvēlējušies kā Zaļās ceturtdienas evaņģēlija tekstu.

Evaņģēlists Jānis šā notikuma atstāstu sāk ar skaidrojumu: „Bet pirms Pashā svētkiem, zinādams, ka Viņa stunda bija nākusi un ka Viņam no šīs pasaules jāiet pie Tēva, Jēzus parādīja savējiem, ko Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam.” (Jņ. 13:1) Šie evaņģēlista vārdi nav viegli saprotami, tādēļ sagādājuši daudz grūtību šā teksta skaidrotājiem. Neiedziļinoties dažādos strīdos un diskusijās, vienkārši mēģināsim atklāt šā panta saturu. Un tas ir šāds: Jau pirms šiem Pashā svētkiem Jēzus zināja, ka tie Viņam būs beidzamie svētki. Ja agrāk Viņš bija vairījies no izšķirīgām sadursmēm, jo Viņa stunda vēl nebija nākusi, tad tagad Viņš zina, ka pienācis izšķirīgais brīdis – Viņa stunda ir nākusi. Stunda, kas nākusi, ir bezgalīgu ciešanu un nāves stunda. Pirms Jēzus atgriežas pie sava Tēva dievišķajā godībā, Viņu sagaida tik dziļa pazemošanās, ka tā nav aptverama cilvēka prātam – Dieva Dēlam ir jāmirst pie krusta kā nolādētam grēciniekam. Šajā baismīgajā notikumā atklājas Dieva glābjošā mīlestība pret cilvēci, „jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jņ. 3:16). Pirms tas notiek, Jēzus ir nolēmis saviem mīļajiem mācekļiem parādīt savu mīlestību iespējami pilnīgā veidā un atstāt tiem savu Testamentu. Situācija, kas izveidojusies pie Vakariņu galda, tam ir labvēlīga.

„Vakariņas ēdot, kad jau velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, bija sirdī iedevis Viņu nodot, zinādams, ka Tēvs visu bija licis Viņa rokās un ka Viņš pie Dieva aiziet, kā Viņš no Dieva ir nācis, Viņš ceļas no vakariņām, noliek drēbes, ņem priekšautu un apsien to, pēc tam ielej ūdeni traukā un sāk mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar priekšautu, ko Viņš bija apsējis.” (Jņ. 13:2–5) Jēzus rīcība parasti tiek skaidrota kā pārmetums mācekļu augstprātībai un pazemības piemērs. Tomēr Jēzus šeit grib parādīt ko daudz, daudz vairāk par ētisku piemēru – ar savu pazemīgo rīcību uz Pashā svētku fona Jēzus parāda savas nāves šķīstījošo spēku. Pashā bija vieni no galvenajiem jūdu svētkiem, kas ievadīja iziešanu no verdzības zemes Ēģiptē. Tajā naktī nāves eņģelis apstaigāja Ēģiptes zemi, nogalinot katra nama pirmdzimtos. Israēla tautai tika dots īpašs rīkojums – katram namam sagatavot jēru un durvju palodas noziest ar jēra asinīm. Jēra asinis bija zīme, kas pasargāja no nāves Israēla pirmdzimtos (2. Moz. 12:7). Pashā svētkiem bija arī nākotnes nozīme, tie norādīja uz Israēla glābšanu pēdējos laikos, ko veiks Mesija. Evaņģēlijos ir vairākas norādes, kas liecina, ka Jēzus ir šo Pashā svētku piepildījums. Apustulis Pāvils pat sauc Viņu par „mūsu Pashā” (1. Kor. 5:7). Arī evaņģēlista Jāņa vārdi liecina, ka Jēzus ir ticis uzskatīts par patieso Pashā Jēru (Jņ. 19:36).

Kad mācekļi bija sapulcējušies uz Pashā svinībām, Jēzus jau zināja, ka Jūda savā prātā ir padevies velna kārdinājumam un ieņēmis domu nodot Viņu augsto priesteru rokās. Jēzus zināja arī, ka Tēvs visu cilvēces glābšanas plānu ir pilnībā uzticējis Viņam. Tagad upuris par grēkiem, kas iepriekš notika Templī, tiek pārcelts uz patieso Templi, „ko uzcēlis Tas Kungs, ne cilvēks”, proti, Jēzus cilvēka miesu (Ebr. 8:2). Piepildoties Dieva mūžīgajam nodomam, Dieva Dēls ir nācis, „lai iznīcinātu grēku, Sevi upurējot” (Ebr. 9:26). Vecā Tempļa nozīme līdz ar to ir zudusi, tagad viss ir nodots Dēla rokās, lai Viņš piepildītu visus Vecās Derības tēlus un simbolus. Arī Pashā svētki tiek piepildīti kopā ar visām pārējām jūdu cerībām un ilgām. Vecās Derības lielie notikumi un tēli tagad pilnībā savienojas un sasaistās piepildījumā Jēzus personā. Iziešana no šīs pasaules verdzības zemes tagad notiks caur Viņu, Viņš ir patiesais Pashā Jērs, kura asinis glābj no nāves, Viņa personā ir atnākusi Dieva Valstība kā Israēla cerību piepildījums, Viņa miesa ir patiesā dzīvības maize, kas glābj šīs pasaules tuksnesī, Viņa asinīs tiek slēgta Jauna grēku piedošanas Derība, kas ir Vecās Derības piepildījums. Kā gan to visu lai pasaka mācekļiem?

Jēzus rīkojas tā, kā ne vienreiz vien rīkojušies Vecās Derībās pravieši, proti, Viņa neparastā rīcība top par īpašu zīmi, kas kalpo kā atklāsmes nesēja. Nevis par spīti, bet pateicoties tam, ka Jēzus apzinās savu dievišķo sūtību un patieso dievišķību, Viņš dara to, ko cilvēki nespēj, – pieceļas no vakariņu galda, apsien priekšautu, ielej traukā ūdeni un mazgā mācekļu kājas, un žāvē tās priekšautā. Viņš ir pats pazemības un mīlestības iemiesojums, kam nav līdzīga piemēra jūdu reliģiskajā dzīvē. Tas, ko Viņš dara, nevar neatsaukt atmiņā Jesajas sludināto Tā Kunga Kalpu, kas pazemīgi un lēnprātīgi dodas nāvē, uzkrāvis sev visas cilvēces grēku. Viņš paklausīgi atdod savu – dvēseli par salīdzinājuma upuri un savu dzīvību nodod nāvē (Jes. 53:1–12). Viņš ir Kalps, kuram līdzināties nespēj neviens! Viņa kalpošana nav pa spēkam nevienam cilvēkam! Mazgājot saviem mācekļiem kājas, Viņš tiem parāda, ko spēj, nes un dod Viņa nāve, proti, patiesu šķīstīšanu no grēka.

Un tā Jēzus mazgā savu mācekļu kājas, droši vien iesākdams ar Jūdu Iskariotu un turpinādams tālāk pēc kārtas. „Kad Viņš nāk pie Sīmaņa Pētera, tas Viņam saka: „Kungs, vai Tu man mazgāsi kājas?” (Jņ. 13:6) Pētera izbiedētais jautājums liecina, ka viņš nav sapratis Jēzus rīcības dziļāko nozīmi un nav saistījis to ar Jēzus nāvi, bet kāju mazgāšanu uztvēris kā parastu verga darbu. Ar savu protestu Pēteris uzskatāmi parāda neatpestīta cilvēka lepnumu. Būdami pilnīgi pārliecināti, ka spēj izglābt paši sevi, šādi cilvēki instinktīvi pretojas domai, viņiem nepieciešama dievišķa šķīstīšana. Visu tie vēlas paveikt paši. Pēteris daudz labprātāk mazgātu Jēzus kājas, nekā ļautu Jēzum mazgāt viņa kājas. Pēteris arī drīzāk būtu gatavs atdot savu dzīvību par Jēzu nekā pieļaut, ka Jēzus atdod savu dzīvību viņa labā. Tādēļ Jēzum nākas mierināt Pēteri: „Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi.” (Jņ. 13:7) Tikai tad, kad Jēzus būs pazemojies līdz pat krusta nāvei un augšāmcēlies, tikai tad Pēteris sapratīs, kādu svētību viņam nes Jēzus pazemošanās. Tomēr Pēteris negrasās šajā jautājumā nedz iedziļināties, nedz to apspriest. Lai gan pirms brīža viņš bija saucis Jēzu par Kungu, tagad viņš rīkojas tā, it kā viņš pats būtu šāds Kungs: „Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!” (Jņ. 13:8) Pēteris ir pilnīgi pārliecināts, ka viņš zina, ko runā, bet Jēzus atbilde liecina, ka jau kuro reizi Pēteris maldās: „Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis.” (Jņ. 13:6–8) Jēzus vairs nerunā par kāju mazgāšanu, bet par to, uz ko kāju mazgāšana norāda – Viņa bezgalīgo pazemošanos pie krusta, kur tiks samaksāts par Pētera un visu pārējo cilvēku grēkiem. Kas gan salīdzinājumā ar Viņa krusta nāvi ir šī kāju mazgāšana? Nieks vien! Ja Pēteris nespēj pieņemt šādu Jēzus pazemošanos, kā gan viņš spēs pieņemt Jēzus krusta nāvi? Ja šī mazgāšana, ko sauc par grēcinieka taisnošanu, nenotiks, tad Pēteris paliks šķirts no Jēzus.

Tagad Pēteris krīt otrā galējībā: „Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu.” (Jņ. 13:9) Nabaga Pēteris! Joprojām viņš nespēj atšķirt kāju mazgāšanu no sirds mazgāšanas. Kā jau tas noticis ne vienreiz vien, Pēteris tiek izlabots: Jēzus saka viņam: „Kas ir mazgājies, to nevajag vairāk mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi.” (Jņ. 13:10) tā tiek norādīts, ka šādu mazgāšanos neviens neveic pats, bet vienmēr mazgātājs ir Jēzus. Svētajā Kristībā Viņš mazgā grēcinieku tīru, jo tīru, Viņa svētās asinis šķīsta no visiem grēkiem. Visi mācekļi, ieskaitot Pēteri, ir tīri, izņemot vienu.

Tas varētu nozīmēt vairākas lietas, tāpēc evaņģēlists Jānis paskaidro, ko Jēzus ir domājis: „Jo Viņš pazina Savu nodevēju, tāpēc Viņš sacīja: „Ne visi jūs esat tīri.” (Jņ. 13:11) Jūda jau bija noslēdzis darījumu ar augstajiem priesteriem, saņēmis par to naudu un tagad tikai gaidīja piemērotu brīdi, lai varētu Jēzu nodot ienaidnieku rokās. Šis vīrs bija pazaudējis savu ticību Kristum, pārdevis to par trīsdesmit grašiem un negrasījās izdarīto nožēlot. Tas bija pazudinošs grēks. Jēzus to zināja. Viņš zināja, ka Jūda nekad neatgriezīsies, bet turpināja runāt, šajā pašā vakarā vairākkārt atklājot, ka Viņš zina par Jūdas nodevību. Tomēr viss bija veltīgi, Jūda paklausīja velnam. Līdzīgā veidā arī tagad Jēzus dara visu, kas nepieciešams, lai glābtu ikvienu, par kuru Viņš zina, ka tas nokļūs ellē. No savas puses Jēzus vienmēr izdara visu nepieciešamo – ja vajadzīgs, Viņš mazgā arī grēcinieku kājas un dažādos veidos turpina uzrunāt viņu sirdsapziņu. Tādējādi pēdējā tiesas dienā neviens cilvēks nevarēs aizbildināties, ka Jēzus nav darījis visu, lai viņu glābtu.

Pabeidzis mazgāt mācekļu kājas un atkal apsēdies, Jēzus jautā: „Vai jūs zināt, ko Es jums esmu darījis? Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis.” (Jņ. 13:12–15) Jēzus vēlas pārliecināties, ka Viņa zīme ir pareizi saprasta. Viņa nāve būs salīdzināšanas upuris par cilvēku grēkiem. Tā ļaus arī Viņa mācekļiem vairs nepaaugstināties citam pār citu, piedot, žēlot un palīdzēt vispazemīgākajā veidā pēc tās priekšzīmes, kuru Tas Kungs ir devis. Muļķīga un nožēlojamas neizpratnes pilna ir kāju mazgāšana mūsdienu baznīcās. Patieso kāju mazgāšanu veic vienīgi un tikai pats Kungs, bet mums Viņš nav atstājis neko vairāk kā tikai priekšzīmi.

Ar šo zīmi Jēzus ir sagatavojis savus mācekļus Testamenta saņemšanai. Centrālais, galvenais notikums šajā vakarā ir Viņa Testaments. Tā teksts atrodams Pāvila 1. vēstulē korintiešiem: „Jo no Tā Kunga es esmu saņēmis, ko arī jums mācīju: ka Tas Kungs tanī naktī, kad tas tapa nodots, ņēma maizi, pateicās, pārlauza un sacīja: ņemiet, ēdiet. Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota, to dariet Mani pieminēdami, – tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena un sacīja: šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs. To dariet, cikkārt jūs to dzerat, Mani pieminēdami.” (1. Kor. 11:23–25)

Jēzus Testamenta saturs ir viegli saprotams. Viņš labi zināja, cik svarīgi un nozīmīgi Viņa vārdi būs baznīcai, tādēļ pateica tos iespējami vienkāršā veidā, tā, lai neviens tos nevarētu pārprast. Tas, ka šie vārdi tomēr tikuši pārprasti, liecina vienīgi par cilvēku samaitātību un pagānisko vēlmi pašiem noteikt un veikt savu ceļu pie Dieva, noraidot to ceļu un veidu, kādu Dievs izraudzījies savai nākšanai pie viņiem.

Atstājot savu Testamentu jeb iedibinot Svēto Vakarēdienu, Jēzus to tiešā veidā saista ar savu nāvi kā izpirkšanas upuri: „Šīs ir manas derības asinis, kas ir izlietas par daudziem grēku piedošanai.” (Mt. 26:28) Vārds „asinis” šajā gadījumā norāda uz varmācīgu nāvi. Stāvēdami Pilāta priekšā, jūdi labprātīgi uzņemsies vainu, sacīdami: „Lai Viņa asinis nāk pār mums un mūsu bērniem.” (Mt. 27:24, 25) Pati varmācīgā Jēzus nāve, Viņa asiņu izliešana kalpos kā upuris par grēku. Ar savu krusta nāvi Viņš kā Augstais Priesteris ieiet Vissvētākajā vietā, līdzi nesot savas asinis kā izpirkšanas maksu (Ebr. 9:12). Svētā Vakarēdiena, Jēzus jeb Jaunās Derības iedibināšanas fons ir Mozus iedibinātā Vecā Derība starp Dievu un Israēlu. Būdams priesteris, Mozus ņēma upurētā vērša asinis un ar vienu daļu apslacināja altāri, un otru daļu slacināja pār sapulcēto tautu, saukdams: „Redzi, šīs ir derības asinis, ko Tas Kungs ar jums ir slēdzis.” (2. Moz. 24:6–8) Izliedams upura asinis, Dievs iedibina derību ar Israēlu. Līdzīgā veidā, izlejot Jēzus asinis, tiek piepildītas visas Dieva taisnās prasības pēc upura. Ar savām izlietajām asinīm Jēzus iedibina jaunas attiecības, Jaunu Derību, kur visi piedošanas apsolījumi tiek ne vien piepildīti, bet arī reāli izdalīti ar Vakarēdiena maizi un vīnu. Baznīca, baudot šā upura asinis, kā šā upura nestu svētību saņem grēku piedošanu. Vārdi „Šīs ir manas derības asinis” var tikt pārfrazēti arī kā – „Šīs ir manas asinis, kas apmierina Dieva taisnīgās prasības pēc grēcinieka nāves.” Lai gan tikai Jēzus sekotāji lieto Viņa asinis, šo asiņu izpērkošā iedarbība ir ar kosmisku raksturu, jo tās ietver visu pasauli, tas ir, visus cilvēkus. Tomēr piedošanu saņem tikai tie, kas tās lieto ticībā. Bez ticības tuvoties Kristus miesai un asinīm būtu rīkoties līdzīgi nodevējam Jūdam, un šāda rīcība izpelnītos biedējošas sekas (1. Kor. 11:30).

Baudot Svēto Vakarēdienu, Dievs piemin katru tā saņēmēju Kristus dēļ. Kristus nelika mācekļiem atkārtot Sakramenta iedibināšanas vārdus, lai mācekļi neaizmirstu Viņu. Tas, ko viņi bija piedzīvojuši, nebija aizmirstams, pat ja mācekļi to vēlētos. Ja uzmanīgi lasām Jaunās Derības oriģināltekstu, tad atrodam, ka Vakarēdiena iedibināšanas vārdu latviskais tulkojums – „to dariet mani pieminēdami” – nav vienīgais iespējamais tulkojums. Tikpat labi tas varētu skanēt šādi: „To dariet, lai Dievs varētu pieminēt Mani.” Skaidrību par šo vārdu izpratni sniedz kāda plaši pazīstama Pashā lūgšana, kurā tiek lūgts Dievu pieminēt Mesiju. Dievs piemin Mesiju tādējādi, ka Viņš liek nākt savai valstībai. Šādā veidā Sakramenta iedibināšanas vārdus saprot arī Pāvils: „Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, jūs pasludināt tā Kunga nāvi, iekams viņš nāk.” (1. Kor. 11:26) Tātad katru reizi, kad saņemam Vakarēdienu, tiek pasludināta tā Kunga nāve. Tas ir saprotams tā, ka vārdi „iekams Viņš nāks” attiecas uz liturģisko draudzes lūgšanu pēc Kunga otrreizējas atnākšanas. Tādējādi Tā Kunga nāve netiek pieminēta kā pagātnes, bet gan kā pēdējo laiku notikums, proti, Jaunās Derības iesākums. Dievs, pieminot Mesiju, liek Viņa valstībai ielauzties, nākt šajā pasaulē. Uz šādas izpratnes pareizību norāda arī senie liturģiskie teksti. Tātad šie Kristus vārdi nenozīmē pavēli lauzt maizi kopā, lai mēs neaizmirstu Viņu, bet gan, saņemot Vakarēdienu, mācekļi atgādina Dieva priekšā Kristus pestīšanas darbu un lūdz pēc tā piepildījuma Pastarā Dienā. Kristus pestīšanas darba atgādināšana Dieva priekšā un Viņa otrās atnākšanas gaidas ir Evaņģēlijs jeb Kristus upuris par grēku. J. Jeremias norāda, ka „Galda sadraudzība ar Jēzu ir ievadoša dāvana beidzamajam visu lietu piepildījumam. Jau tagad Dieva pazudušie bērni var nākt mājās un sēsties pie sava Tēva galda.” Tāda ir dāvana, kuru savai baznīcai Testamentā atstāj Jēzus.













Jēzus – Upuris par grēku

Vārds „upuris” mūsdienu cilvēkiem ir kļuvis svešs tā vienkāršā iemesla dēļ, ka ir zudusi grēka un vainas apziņa. Tagad vārda „upuris” vietā ir stājies maģiskais, bet tukšais vārds „progress” un tikpat tukšā un veltīgā ticība pašam sev, paļāvība uz cilvēka spēkiem. Tomēr pasaule kopš sen seniem laikiem ir dzīvojusi no cerības uz upuri. Visā Vecās Derības dievkalpošanā galvenais arvien bija upuris par grēku. Jau Ābels, Noa un Ābrahāms pienesa upurus, un svarīgāko jūdu svētku – Pashā svētku – kulminācija bija Pashā jēra upuris. Israēla tautas galvenā dievkalpošana notika Templī, un Tempļa svarīgākā funkcija bija upurēšana. Vecās Derības upuri bija vai nu vainu izpērkošie jeb salīdzinošie upuri, vai arī pateicības upuri. Upurēts tika pats labākais, kas norādīja, ka upurim ir jābūt pilnīgam. Cilvēku upuri arvien ir nepilnīgi, tādēļ bija nepieciešams kāds cits upuris. Vecās Derības upuri bija tikai ēna, kas norādīja uz pilnīgo upuri, kuru pienesīs Mesija, kad Viņš nāks. Ar salīdzinošajiem upuriem Vecās Derības baznīcai tika mācīts, kādā veidā Dievs pats izpirks viņu grēkus, proti, – sūtot apsolīto Glābēju no grēka un nāves, starpnieku starp Dievu un cilvēku, kurš ar savu nāvi kalpos kā upuris par visu cilvēku grēkiem. Pravieša Jesajas grāmatā lasāms pravietojums par Cietēju Kalpu, kas nes Israēla tautas sāpes un bēdas un arī viņas grēkus, atdodot savu dvēseli kā upuri par grēkiem (Jes. 53:4–6). Šī Vecās Derības izpratne kalpo kā fons vienkāršajam Jaunās Derības apgalvojumam, ka „Jēzus mira par grēkiem”.

Pāvils, runājot par šo upuri, saka, ka „mūsu Pashā jērs ir par mums upurēts – Kristus” (1. Kor. 5:7), un Jānis savā evaņģēlijā apliecina to pašu (Jņ. 19:35–37). Tādējādi Kristus nepelnītā nāve bija upuris jeb gandarīšanas darbs par visu cilvēku vainu, sods, kas remdē Dieva dusmas pret grēcīgo cilvēku, nopelnot grēku piedošanu mūsu vietā. Tādēļ šo upuri sauc arī par vietniecisko upuri.

Vēstulē ebrejiem par Kristu ir sacīts, ka Viņš ir Dieva iecelts augstais priesteris (Ebr. 5:10), kurš upurēja pats Sevi (Ebr. 7:26, 27). Grēku izpirkšanas motīvs skan cauri visai Kristus dzīvei. Dēmonu izdzīšana un slimību dziedināšana ir saprotama gan kā Dieva godības atklāšanās, gan kā pravieša Jesajas sludinātā Cietēja Kalpa veikums: „Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas.” (Jes. 53:4) Jēzus ir Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku, un tādēļ Viņš dziedina cilvēkus, nesdams prom arī grēka sekas – slimības. Pats Kristus savu miesu sauc par Templi (Mt. 12:6, 26:61, Jņ. 2:19). Viņa miesa ir Templis, kur tiek upurēts par cilvēku grēkiem. Un pats Viņš saka: „Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” Mūsu Katehisms uzsver kardinālo atšķirību starp radītām lietām un Kristus pienesto upuri: Ne ar zeltu un sudrabu, bet ar savām svētajām, dārgajām asinīm un ar savām nepelnītajām ciešanām, un labprātīgo miršanu par citu cilvēku grēkiem Kristus ir izpircis savu radību. Turklāt Viņš to darīja pilnīgi labprātīgi, neviena nepiespiests, vienīgi mīlestības vadīts. Viņš mīlēja mūs pirmais, kad mēs vēl bijām grēcinieki, Viņa ienaidnieki, un atdeva savu dzīvību par mums.

“Mīlestība,” raksta apustulis Pāvils, “ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.” (1. Kor. 13:4–7) Kur gan šajā pasaulē ir sastopama šāda mīlestība? Vai kāds par tādu ir dzirdējis, vai to redzējis? Par šādu mīlestību mēs dzirdam, to redzam un piedzīvojam Lielajā Piektdienā, kad raugāmies uz Dieva Dēlu, kas par mūsu grēkiem mirst pie krusta staba Golgatas kalnā.

Mēs raugāmies uz Krustā Sisto, un Viņa ciešanu pārņemtajā vaigā nav ne miņas no dusmām vai rūgtuma. Mēs redzam Viņā vienīgi mīlestību un žēlsirdību. Viņš ir nodots brutālu kareivju rokās, kas dara Viņam briesmīgas fiziskas sāpes. Arī Viņa dvēsele cieš elles mokas un neaprakstāmu kaunu. Kurš gan šādā brīdī spētu domāt par citiem? Taču Jēzus to dara. Viņš lūdz Dievu par kareivjiem, kas viņu moka, Viņš lūdz par Ponciju Pilātu, kas Viņu nodevis kareivju rokās, Viņš lūdz par jūdu priesteriem, kas to visu bija uzsākuši, un Viņš lūdz par tevi un mani, par visiem cilvēkiem, par kuru grēkiem Viņš izcieš šīs mokas.

Par citiem lūgdams, Viņš izlej savas nevainīgās asinis. Kails, asinīm klāts, izsmiets, kaunināts, zaimots un lamāts, ciešanu pārņemts Svētais Kalps lūdz savu Tēvu, lai Viņa nepelnītās ciešanas dāvātu piedošanu tiem, kas Viņam šīs ciešanas rada. Viņa dvēsele un miesa grimst sāpju jūrā, kas nav nedz aprakstāma, nedz ar prātu aptverama. Kalpodami velnam, viņa ienaidnieki izstiepj Jēzus rokas, lai tās pienaglotu pie krusta, bet Viņš paceļ tās lūgšanā par tiem, kas to dara. Tāda ir Jēzus mīlestība – mīlestība, kas izpērk savu slepkavu grēkus.

Pirmie Viņa vārdi, kas atskan pie krusta, ir Augstā Priestera vārdi. Kā Augstais Priesteris Jēzus izlūdzas piedošanu visiem, un Viņš zina, ka šī lūgšana tiks pilnībā uzklausīta. Šeit vairs nav nosacījuma, Jēzus vairs nesaka – ja tas ir Tavs prāts, Tēvs –, tagad Viņš lūdz: „Tēvs, piedod viņiem!” Jēzus zina, ka Viņa nāve ir upuris par visiem, par visu šo grēkā grimstošo un samaitāto pasauli. Tas, ka Jēzus slepkavas nezina, ko viņi dara, tiem neatņem vainu. Nezināšana nedara nevainīgu arī nevienu citu grēcinieku. Piedošana nenāk no nezināšanas, tā var nākt tikai no upura nāves. Tēvs, piedod viņiem! – saka Augstais Priesteris Jēzus, un tā ir lūgšana par mums visiem, pienesot pilnīgu upuri par cilvēces grēkiem. Visas cilvēces grēki gulstas pār Jēzu. Viņš tos labprātīgi ir ņēmis uz sevi un tagad pie krusta lūdz Tēvam piedošanu par tiem. Jēzus zina, ka ar savu nāvi nopelnīs piedošanu visiem, tādēļ pirms paša nāves brīža pārliecības pilns Viņš saka – „viss piepildīts”. Viņš zina arī Tēva atbildi uz Viņa lūgšanu, taču tā vēl nav Lielās Piektdienas vēsts. Šī sāpju diena mums vēsta, ka Jēzus ir upurējis pats Sevi par mūsu grēkiem un lūdz Tēvam piedošanu par ikvienu no mums. Tēva atbildi mēs dzirdēsim Lieldienu rītā.

Vēsture mums liecina, ka Romas pagāni lielu briesmu brīžos „Dieva dusmu remdēšanai” ir upurējuši cilvēkus. Tas liecina, ka ikviens cilvēks kaut ko zina par Dieva dusmām, jo visiem cilvēkiem, bīstoties no tām, rodas vajadzība šīs dusmas slāpēt. Kristieši zina ko vairāk – tas, kas stājas starp Dieva dusmām un cilvēka vainu, ir Kristus, kas „ar saviem nopelniem stājoties pret Dieva dusmām mūsu vietā”, dāvā mums „grēku piedošanu bez darbiem”. Tik pilnīga ir Kristus nāves iedarbība, ka labajiem darbiem vairs nevar būt nekā kopēja nedz ar Viņa samierinošo upuri, nedz ar tā nopelnu saņemšanu. Ja pagāniskajā vai puspagāniskajā izpratnē valda pārliecība, ka pašam cilvēkam ar savu rīcību ir jānovērš Dieva dusmas, tad kristieši zina, ka Dieva dusmas par viņu grēkiem uz sevi ir ņēmis Kristus. Viņš ir paņēmis no Tēva rokām dusmības kausu un tukšojis to mūsu vietā.

Visas Dieva dusmas tagad ir vērstas vienīgi pret Jēzu, kas karājas pie krusta. Viss šo dusmu smagums gulstas pār Viņu. Trīs reizes Ģetzemanes dārzā Jēzus lūdza, lai Dievs neliktu Viņam baudīt šo kausu. Vecajā Derībā kauss ir parastais Dieva dusmu apzīmējums. Tomēr Viņam to nācās tukšot līdz pašam dibenam. Evaņģēlisti mums stāsta, ka pēdējo trīs Jēzus nāves stundu laikā zemi klāja īsta tumsa. Tumsība evaņģēlijos tiek saprasta ne tik daudz kā fiziskas gaismas trūkums, cik Dieva prombūtne. Tādējādi tumsa, kas klājas pār zemi, liecina, ka Dievs ir atstājis savu Dēlu. Šajā pilnīgajā pamestības stāvoklī, kurā Jēzus vairs nemana žēlsirdīgā Dieva klātieni, Viņš sauc – „Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?” Šeit, šajos vārdos atklājas viss kristīgās ticības saturs – pret grēcīgo cilvēku vēršas iznīcinošas un pazudinošas Dieva dusmas. Mums nav glābiņa no tām. Taču Jēzus stājas mūsu vietā, uzņemdams Dieva dusmas uz sevi. Kristus kļūst par grēku mūsu vietā, lai mēs varētu kļūt par Dieva taisnību Viņā, – tā šo notikumu vēlāk skaidros apustulis Pāvils (2. Kor. 5:21).

Tādēļ, kad raugāmies uz Kristus krustu, mēs vispirms redzam paši sevi. Mēs redzam tur dižo un vareno cilvēku karājamies kā tārpu un redzam arī to, ko patiesībā esam pelnījuši. Lai ko cilvēks arī sasniegtu šajā pasaulē, Dieva acīs viņš būs un paliks tikai grēcinieks, kas pelna Viņa dusmas un mūžīgu lāstu. Ko gan tu vari Dievam dot par atpirkšanas maksu? Ar ko tu remdēsi Viņa briesmīgās dusmas? Ilgu laiku mēs rietumu pasaulē esam dzirdējuši, ka Dievs ir mīlestība, bet pilnīgi esam aizmirsuši, ka Viņš ir arī taisnīgs Dievs, uguns, kas iznīcina grēcinieku. Ar ko gan mēs esam atcēluši Viņa dusmas? Vai ar savu augsto dzīves līmeni, tehnokrātiski izglītoto sabiedrību, mūsdienu komunikācijas līdzekļiem? Jā, kā gan mēs domājam stāties Viņa vaiga priekšā? Ko mēs dosim Viņam kā samaksu par savu bezdievību – dolārus, eiro vai latus? Jā, mēs esam ieraduši ticēt, ka ar šīm lietām var panākt visu. Bet vai tā ir? Vai tiešām mēs kā pensijas fondā varēsim uzkrāt noguldījumus, ar ko attaisnoties visvarenā un viszinošā Dieva priekšā?

Ja mēs gribam atrast Bībelē prototipu tam, kāds patiesībā izskatās mūsdienu pārtikušais rietumu cilvēks, tad tas pavisam noteikti varētu būt bagātais vīrs no Lūkas evaņģēlija līdzības. Viņa bagātība tam rada ilūzijas, ka viss ir kārtībā. Nevar taču būt, ka Dievs ne par ko neturētu to, ko mēs uzskatām par tik vērtīgu un augstu! Ar vieglu prātu mūsdienu cilvēks, tāpat kā šis bagātais vīrs atmet Kristu, Viņa vietniecisko upura nāvi un dzīvo bez bēdām. Taču tad pēkšņi nāk nāve un lepnajam, pārdrošajam cilvēkam tiek pasniegts viss Dieva dusmības kauss – dzer nu, varenais tehnokrāt, eiro un dolāru īpašniek! Dzer līdz dibenam kvēlojošo liesmu pilno kausu! Šīs dusmas nevarēs veldzēt ne eiro, ne dolāri, ne lati, ne kādi mūsdienu sasniegumi. Tad izrādīsies, ka viena vienīga Kristus asiņu lāsīte spēj vairāk nekā viss, pēc kā mēs esam tā tiekušies un par ko sapņojuši.

Lielajā Piektdienā mēs pieminam šo patiesi grandiozo notikumu visas cilvēces vēsturē – notikumu, kas pavērsa visas pasaules gājumu no elles uz Debesīm – Dieva Dēla krusta nāvi. Šī krusta nāve ir mūsu vienīgā cerība. Tikai tā un vienīgi tā mūs atbrīvo no Dieva dusmām.