Derības Mielasts

Bet pirms Pashā svētkiem, zinādams, ka Viņa stunda bija nākusi un ka Viņam no šīs pasaules jāiet pie Tēva, Jēzus parādīja savējiem, ko Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam. Vakariņas ēdot, kad jau velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, bija sirdī iedevis Viņu nodot, zinādams, ka Tēvs visu bija licis Viņa rokās un ka Viņš pie Dieva aiziet, kā Viņš no Dieva ir nācis, Viņš ceļas no vakariņām, noliek drēbes, ņem priekšautu un apsien to; pēc tam ielej ūdeni traukā un sāk mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar priekšautu, ko Viņš bija apsējis. Kad Viņš nāk pie Sīmaņa Pētera, tas Viņam saka: “Kungs, vai Tu man mazgāsi kājas?” Jēzus atbildēja viņam: “Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi.” Pēteris Viņam saka: “Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!” Jēzus atbildēja viņam: “Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis.” Sīmanis Pēteris saka Viņam: “Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu!” Jēzus saka viņam: “Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi.” Jo Viņš pazina Savu nodevēju, tāpēc Viņš sacīja: “Ne visi jūs esat tīri.” Kad nu Viņš viņu kājas bija mazgājis, Viņš paņēma Savas drēbes un atkal apsēdās. Tad Viņš sacīja: “Vai jūs zināt, ko Es jums esmu darījis? Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis. (Jņ.13:1-15)


Trešajā mēnesī pēc iziešanas no Ēģiptes zemes Israēla bērni nonāca pie Sinaja kalna tuksnesī. Šeit viņi cēla nometni, bet Mozus devās kalnā, lai runātu ar Dievu un saņemtu no Viņa derības likumus. Tad Mozus cēla altāri līdz ar divpadsmit piemiņas akmeņiem pēc divpadsmit Israēla cilšu skaita, bet jaunekļi no Israēla bērnu vidus pienesa dedzināmos, kaujamos un pateicības upurus Tam Kungam. Pēc tam Mozus ņēma pusi no upurēto dzīvnieku asinīm, ielēja tās bļodā, bet ar otru pusi apslacināja altāri. Tad viņš skaļā balsī lasīja tautas priekšā derības grāmatu, un tauta atbildēja: „Visu, ko Tas Kungs ir runājis, mēs darīsim un pildīsim.” (2. Moz. 24: 7) Tad Mozus ņēma asinis un slacīja pār tautu un sacīja: „Redzi šīs ir derības asinis, ko Tas Kungs ar jums ir slēdzis, saskaņā ar šiem vārdiem.” (2. Moz. 24: 8) Pēc tam Mozus, Ārons, Nadabs un Abijs un septiņdesmit Israēla vecajie uzkāpa kalnā, un tur viņi redzēja Israēla Dievu. Zem Viņa kājām bija safīram līdzīgs pamats, tik skaidrs, kā pašas debesis, bet Dieva godības klātiene nenodarīja Israēla bērniem neko ļaunu, tieši otrādi: „Tie redzēja Dievu, ēda un dzēra.” (2. Moz. 24: 11) Būs jāpaiet daudziem gadu simteņiem, lai kļūtu izprotama šī savādā aina – tie redzēja Dievu, ēda un dzēra. Būs jāpaiet vēl nezināmam gadu skaitam, lai tā pilnībā piepildītos.

Nedaudz vēlāk, saņēmuši Dieva norādījumus, Israēla bērni uzcēla Saiešanas telti, kuru piepildīja Dieva klātbūtnes godība. Dienā Tā Kunga godības mākonis apklāja telti, bet naktī tanī bija uguns, kas gāja pa priekšu Israēla ceļā uz apsolīto zemi (2. Moz. 40:34-38). Kad savā ceļojumā pa tuksnesi Dieva tauta bija izslāpusi, tad Mozus ar zizli sita pa klinti un no tās izšļācās ūdens, kas ceļiniekus atveldzēja un uzturēja pie dzīvības: "šī klints bija Kristus." (1. Kor. 10:4) Pēc daudziem klejojumu gadiem sasniegusi apsolīto zemi, jūdu tauta tur uzcēla Templi, kur mājot Dieva klātienes godībai. Kad tauta atkrita no dzīvā Dieva un pievērsās elkiem, Dieva godība atstāja Templi, tas tika nopostīts, un Israēls aizvests trimdā uz Bābeli. Pēc septiņdesmit gadu ilga trimdas laika, kad tauta nožēloja savu atkrišanu, Dievs par tiem iežēlojās, ļāva atgriezties savā zemē un atjaunot tur Templi, kur atkal mājoja Viņa godība. Templim šim nolūkam kalpoja tik ilgi, līdz pats Dievs uzcēla sev Templi, ne cilvēku rokām taisītu. Tas notika, kad Dieva Dēls uzcēla sev Templi no cilvēka miesas, kļūdams par cilvēku Jēzu (Jņ. 1:14). Šajā Templī – Jēzus miesā Dieva godība mājoja pilnīgā veidā (Kol. 1:19).

Tuvojās Pashā svētki, un lielākā jūdu tautas daļa, kas vēl pirms dažām dienām bija sagaidījusi Jēzu, kā savu ķēniņu, tagad no Viņa novērsās. Vien divpadsmit tuvākie mācekļi, bija palikuši kopā ar savu Mācītāju, it kā piepildot Viņa vārdus, ka Dievs no akmeņiem var radīt sev bērnus. Šķiet, patiešām divpadsmit akmeņi, ko Mozus kādreiz bija licis pie altāra Sinaja kalna pakājē, tagad bija kļuvuši dzīvi, tomēr ne visi.

Kad mācekļi bija sapulcējušies uz Pasha svinībām, Jūda savā prātā bija padevies velna kārdinājumam un ieņēmis domu nodot Jēzu augsto priesteru rokās. Jēzus to zināja. Viņš zināja arī, ka Tēvs visu cilvēces glābšanas darbu ir pilnībā uzticējis Viņam. Tagad upuris par grēkiem, kas iepriekš tika pienests Templī, tika pārcelts uz patieso Templi – „ko uzcēlis Tas Kungs, ne cilvēks”, proti, Jēzus cilvēka miesu (Ebr. 8:2). Piepildoties Dieva mūžīgajam nodomam, Dieva Dēls bija nācis, „lai iznīcinātu grēku, Sevi upurējot” (Ebr. 9:26). Vecā Tempļa nozīme līdz ar to bija zudusi, un tagad viss bija nodots Dēla rokās, lai Viņš piepildītu visus Vecās Derības tēlus un simbolus. Vecās Derības lielie notikumi un tēli tagad pilnībā savienojas un sasaistās piepildījumā Jēzus personā. Iziešana no šīs pasaules verdzības zemes tagad notiks caur Viņu; Viņš ir patiesais Pasha Jērs, kura asinis glābj no nāves; Viņā ir atnākusi Dieva Valstība kā Israēla cerību piepildījums; Viņa miesa ir patiesā dzīvības maize, kas glābj šīs pasaules tuksnesī; Viņa asinīs tiek slēgta Jauna grēku piedošanas Derība, kas ir Vecās Derības piepildījums.

Tāpat kā Mozus ņēma upura asinis un slacināja tās pār sapulcējušos tautu, noslēgdams pirmo derību, tā tagad Jēzus ņem biķeri pēc vakarēdiena un saka: „Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs.” (1. Kor. 11:26) Viņš dod saviem mācekļiem arī maizi sacīdams: „Tā ir Mana miesa.” Tā ir miesa, kuru Jēzus upurēs pie krusta par cilvēku grēkiem, salīdzinot tos ar Dievu. Lai mācekļi to saprastu, Viņš pirms tam mazgāja viņu kājas un tēlainā veidā atklāja sava pestīšanas darba saturu. Tā Jēzus saviem mīļotajiem atstāj Testamentu. Viņa cilvēka miesā mājoja Dieva godības klātiene pilnīgā veidā. Tajā Viņš piepildīja Tempļa uzdevumu un upurēja pats sevi par cilvēku grēkiem. Un aiziedams no šīs pasaules, Viņš mantojumā atstāj savas godības – Dieva godības klātieni – savas miesas un asiņu sakramentu – Svēto Vakarēdienu. Tāpat kā reiz Mozus kopā ar septiņdesmit Israēla vecajiem redzēja Dievu un Viņa priekšā ēda un dzēra, tā Jaunais Israēls – Kristus baznīca ēd un dzer Kristus miesu un asinis un skata Dievu, un Dieva klātiene tiem nenodara neko ļaunu. Tieši otrādi, viņu grēki tiek piedoti, ticība stiprināta, dvēselei un miesai palīdzēts. Tā Svētajā Vakarēdienā mēs redzam piepildāmies diženos Vecās Derības apsolījumus, un jaunā brīnišķīgā veidā piedzīvojam Dieva godības klātieni. Tā Svētais Vakarēdiens – Kristus miesa un asinis ir kļuvis par piepildījumu Vecās Derības Tempļa vissvētākajai vietai, kur mājoja neredzamā, bet dzīvā Dieva godība.

Ar ceļa spieķi rokās, tuksnesī starp Ēģipti un apsolīto zemi, atbrīvoti no agrākās verdzības, bet vēl nesasnieguši brīvības zemi, laikmetu mijas krēslā, mēs kristieši baudām Tā Kunga Pashu, Lieldienu Jēru, kas upurēts par mums. Šajā ceļojumā mēs dzīvojam no debesu maizes un dzeram no klints un šī ēšana un dzeršana notiek Tā Kunga priekšā. Dziļa noslēpuma pilna ir šī norise un tomēr visīstākā realitāte, ko tomēr saprast var tikai tie, kas pieder šim ceļinieku pulkam, ceļotājiem uz apsolīto zemi. Vēl tālu no Tēva mājām, bet vienlaicīgi, kā Luters teica kādā no saviem Zaļās ceturtdienas sprediķiem – „jau paradīzē.” Āmen.