Īsais bēdu brīdis, kas nesīs nebeidzamu prieku

"Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit." Tad daži no Viņa mācekļiem runāja savā starpā: "Ko Viņš grib teikt ar šiem vārdiem: mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit, un: Es aizeju pie Tēva?" Tie sacīja: "Ko Viņš ar to grib teikt: mazu brīdi? - Mēs nesaprotam, ko Viņš runā!" Jēzus noprata, ka tie gribēja Viņam jautāt, un sacīja viņiem: "Vai par to jūs spriežat savā starpā, ka Es sacīju: mazu brīdi, un jūs Manis neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit? Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā. Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē. Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems. Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. (Jņ.16:16-23)


Cilvēka dzīvi mēdz saukt par traģēdiju, bet spāņu domātājs Migels de Unamuno mūsdienu eiropieša dzīvi ir nodēvējis par traģikomēdiju. Traģiskais dzīvē ir tas, ka vairāk par visu mēs gribam dzīvot, bet tomēr mums ir jāmirst. Savukārt komiskais ir tas, ka cilvēki cenšas ignorēt dzīves traģēdiju un apklusināt alkas pēc nemirstības. Gadsimtu gājumā ir tapušas dažādas teorijas, ar kuru palīdzību apslāpēt ilgas pēc mūžības un samierināties ar nāvi. Tomēr jo vairāk mēs mēģinām tikt galā ar šo problēmu, jo vairāk tajā sapinamies. It kā gudri cilvēki mūs mudina ziedoties saviem bērniem, patiesībai, labklājībai, laimei, dailei. Bet ko gan tas nozīmē? Vai tā nav tikai liekulība, atrunāšanās, vien cenšanās atvairīt baismīgo apjausmu – es miršu - un cenšanās iemūžināt sevi tikpat vai vēl iznīcīgākās un pārejošākās lietās, kā es pats? Bet kādēļ tu gribi dzīvot mūžīgi? – jautās kāds saērcināts prāts. Atklāti sakot, es nesaprotu šo jautājumu un laikam nevarēšu uz to atbildēt, jo es zinu tikai to, ka vēlos dzīvot, patiesi un no visas sirds alkstu pēc dzīves, dzīvošanas un dzīvības, turklāt mūžīgas. Tomēr par to mūsdienu pasaulē nevar runāt, jo tevi nesapratīs. Tiesa, nesaprata arī agrāk.

Kad apustulis Pāvils runāja par mirušo augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu, jūdi viņu mēģināja nogalināt, vairāk iecietīgie grieķu filozofi nosauca par pļāpu, zobojās un aicināja viņu par to pastāstīt kādu citu reizi. Tāpat Pāvilam klājās arī Cēzarejā, kur iecietīgais un izglītotais Fēlikss vēlējās, lai Pāvils tam pastāstītu par savu ticību, bet kad Pāvils sāka runāt, tūdaļ izsaucās: „Tagad ej, kad man būs vaļas, es tevi pasaukšu.” (Ap. d. 24:22-25) Savukārt, kad Pāvils runāja cita ķēniņa Agripas priekšā, gubernators Fēsts, to dzirdot runājam par mirušo augšāmcelšanos, izsaucās: „Pāvil, tu esi traks, lielās zināšanas tevi padara traku!” (Ap. d. 26:24) Tas parāda, kur beidzas šīs pasaules gudro un vareno iecietība un pacietība. Viņi visi klausās mierīgi un smaidīgi, reizi pa reizei atzinīgi izsaukdamies – ak! un vai! un cik skaisti! Ļoti interesanti! Bet kad viņiem sāk stāstīt par mirušo augšāmcelšanos, tad viņu iecietība un pacietība zūd. „Un prātīgie, kas neļauj sevi maldināt, mums pierunā pilnas ausis, ka neder aizrauties ar neapdomībām un ar galvu mesties sienā, jo tas, kas nevar būt, ir neiespējams. Saka: ‘vīrišķīgi ir padoties liktenim’, un tad vēl: esam mirstīgi un gribam tādi būt; pakļausimies prātam, nemocīsim sevi ar neiespējamo, neaptumšosim un nedarīsim skumju dzīvi. Šis neprāts, - piebildīs, - ir slimība.” (M. Unamuno) Viens no šiem prātīgajiem, viens no izcilākajiem viņu pārstāvjiem F. Nīče centās atteikties no mūžības, bet tomēr nespēja iztikt bez tās un izdomāja tai nožēlojamu pakaļdarinājumu, kaut ko līdzīgu reinkarnācijas idejai. Prātīgs būdams, viņš tomēr nonāca izmisumā un beigu beigās zaudēja arī prāta gaismu. Viņu uzskata par stipro cilvēku filozofu, tomēr viņš tāds nav. Patiesībā tā ir vājo mācība! Noliegdami mūžību, viņi noliedz pašu dārgāko un vērtīgāko, kas ir likts cilvēka sirdī, un atsakās no vienīgā mērķa, kura dēļ patiesi ir vērts dzīvot, proti, no mūžīgas dzīvošanas. Tā nu ir redzams, ka ar noliegumu vien vai naiviem pakaļdarinājumiem un aizbildinājumiem cilvēks nespēj atrisināt savas dzīves traģēdiju, vien padarīt to par traģikomēdiju. Tā Romas imperators Augusts pirms nāves vaicāja saviem draugiem, vai viņš labi esot nospēlējis savas dzīves komēdiju. Savukārt viņa pēctecis Nērons, kam pēc senāta lēmuma bija jāizdara pašnāvība, mirdams raudāja, vairākkārt atkārtodams: „Kāds lielisks aktieris mirst!”

Pavisam savādāk pirms savas nāves runā Jēzus. Viņš mierina savus mācekļus, ka gaidāmais šķiršanās laiks būs īss, un tas nepieciešams, lai nestu mācekļiem mūžīgu, nepārejošu prieku. Jēzus vārdi ir patiesi un tie arvien piepildās. Īsā brīdī, mirdams pie krusta, Jēzus ar savu nāvi iznīcināja nāves varu pār cilvēkiem. Tad, kad mācekļi mazāk par visu cerēja atkal ieraudzīt savu Mācītāju, Viņš pēkšņi parādījās viņu vidū, rādīja savas caurdurtās rokas un sānus, un, redzēdami savu Kungu, mācekļi kļuva līksmi, neparasta prieka pilni. Tieši šim priekam, priekam par Kristus augšāmcelšanos tika dots īpašs apsolījums, proti, neviens, pat ne nāve, to mācekļiem vairs nevarēs atņemt. Tas attiecas arī uz ikvienu ticīgo. Tādēļ vēlāk Pāvils rakstīs draudzei Tesalonikos, lai sastopoties ar nāvi, tie nenodotos skumjām kā pagāni, kam nav cerības. Tāpat kā Jēzus ir miris un augšāmcēlies, ticīgie, kas savienoti ar Viņu Svētajā Kristībā, augšāmcelsies no nāves mūžīgai godības pilnai dzīvei kopā ar Dievu.

Tiesa, kristieši var pazaudēt daudz šīs pasaules prieka. Tie var piedzīvot nabadzību, slimības, netaisnību, neizpratni no līdzcilvēku puses, atstumtību, vajāšanas un pat fizisku nāvi, taču tie nevar pazaudēt prieku, ko dod Kristus augšāmcelšanās. Šis gaidāmais prieks, ko nesīs Mesija bija pazīstams jau Vecās Derības praviešiem. Vecās Derība ļaudis iepazina šķiršanās sāpes, kad viņu templis tika nopostīts un paši viņi aizvesti Bābeles trimdā. Toreiz caur pravieti Jesaju Dievs mierināja savu tautu: „Priecājieties un līksmojiet vienmēr par to, ko Es radu, jo redzi, Es pārradīšu Jeruzālemi priekam un līksmībai.” (Jes. 64:18). „Jo ar prieku jūs iziesit un mierā jūs tiksit vadīti; kalni un pakalni jūsu priekšā gavilēs, un visi koki laukā priecīgi sveicinās. Ērkšķu vietā uzaugs cipreses, dadžu vietā mirtes. Un tas būs Tam Kungam par slavu un par mūžīgi paliekamu zīmi.” (Jes. 55:12-13) Un nedaudz tālāk ar šā paša pravieša muti Dievs saka: „Jo redzi, Es radīšu jaunas debesis un jaunu zemi, ka agrākās vairs nepieminēs, un tās nevienam vairs nenāks prātā. Bet priecājieties un līksmojiet vienmēr par to, ko Es radu, jo redzi Es pārradīšu Jeruzalemi priekam un tās tautu līksmībai. Un Es pats priecāšos par Jeruzalemi un līksmošu par savu tautu.” (Jes. 65:17-19)

Vairāk kā sešsimt gadus pēc Bābeles trimdas, trimdā uz Patmas salu tika izsūtīts apustulis Jānis. Būdams cilvēku vajāts un apbēdināts, apustulis tiek Dieva stiprināts ar šādiem vārdiem: „Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem. Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.” (Jņ. atkl. 21:1-4) Šie vārdi netika adresēti tikai apustulim Jānim, bet arī katram kristietim, kas cer uz savu Kungu. Līdz ar Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, Dievs vairs nav svešinieks, bet Viņš mājo pie saviem ļaudīm ar savu žēlastību un svētību, dāvādams tiem mūžīgu prieku. Viņa tautas dzīve joprojām nebūt nav rožu lauks. Taču Dieva bērniem tagad ir prieks, kuru neviens vairs tiem nevar atņemt. Šis prieks nav saistīts ar ārējām šīs pasaules lietām, ārēju laimi un labklājību, bet tas balstās Kristus uzvarā pār nāvi, elli un velnu. Tādēļ apustulis Pāvils raksta draudzei Filipos: „Priecājieties iekš Tā Kunga vienumēr; es vēlreiz teikšu priecājieties.” (Fil.4:4) Jums ir pamats priecāties, jo jums dāvāta nesaraujama kopība ar To Kungu, cerība uz jaunu dzīvi, jaunā pasaulē, Dieva klātienē. Īslaicīgās šīs pasaules bēdas to nespēj izpostīt. „Es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā” – raksta Pāvils Romas draudzei (Rom. 8: 38-39). Grēka radītā šķiršanās bija ilga. Cilvēks tika izraidīts no Dieva klātienes – paradīzes, bet pats Dievs gatavoja viņa atgriešanos no šīs trimdas. Beidzot, kad laiks bija piepildīts, Kristus ieradās šajā pasaulē. Dzīvības Kungam vajadzēja tikai īsu brīdi, lai izciešot elles jeb mūžīgas atšķirtības mokas, panāktu cilvēcei atjaunotu kopību ar Dievu. Viņam tie bija šausmīgu, pārdabisku ciešanu brīži. Mācekļiem tās bija šaubu, baiļu un neziņas dienas. Tagad tas ir pagājis. Tagad ir palicis tikai prieks, mūžīgs uzvaras prieks un jauna, nebeidzama dzīve, kas Dieva ļaudis sagaida kopā ar To Kungu. Mēs gan vēl esam ceļā uz tā pilnīgu piepildījumu, bet jau tagad Dieva klātiene, kas iesākusies Svētajā Kristībā ir kopā ar mums. Pavisam īpašā veidā tā piedzīvojama arī Svētajā Vakarēdienā, ļaujot mums jau tagad baudīt mūžīgās dzīvības prieku. Gara acīm mēs kopā ar apustuli Jāni varam skatīt dzīvības ūdens upi, kas iztek no Dieva un Jēra goda krēsla. Abās pusēs upei aug dzīvības koks, kura lapas nes tautām dziedināšanu. Nekas tur vairs nav nolādēts. Cilvēkam atkal ir atļauta pieeja pie dzīvības koka un viņš atkal var skatīt Dievu vaigu vaigā! Āmen.