Krustā sišana

Redzi, Mans kalps rīkosies gudri, viņš tiks paaugstināts un augsti godāts. Kā daudzi par tevi ir iztrūkušies,- jo viņa vaigs bija tik pārvērsts, ka tas nelīdzinājās cilvēkam, un viņa izskats un stāvs nepavisam līdzīgs cilvēku bērniem,- tāpat viņš radīs izbrīnu daudzās tautās, un ķēniņi apklusīs savās runās par viņu, jo, kas tiem nekad nebija stāstīts, to tie tagad redz, un, ko tie nekad nebija dzirdējuši, tas tiem tagad kļūst skaidri saprotams. Kas tad nu tic mūsu sludināšanai, un kam ir atklājies Tā Kunga elkonis? Viņš, Tā Kunga kalps, uzauga neticīgā pūļa priekšā kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē. Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu. Taisni otrādi, viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām. Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam. Kad viņš tika sodīts un spīdzināts, viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti. No smagiem pārdzīvojumiem un tiesas spaidiem viņš gan dzīvē bija atsvabināts. Bet kas gan no viņa laikabiedriem izprata viņa dzīves gaitu un padomāja par to, ka viņš jau bija aizrauts no dzīvo pasaules, ka manas tautas pārkāpumu dēļ viņam bija uzlikts sods? Kapu viņam ierādīja ar bezdievjiem, bet savā nāvē viņš bija ar bagāto, kaut gan nekādu netaisnību viņš nebija darījis un viltības nebija viņa mutē. Bet Tas Kungs bija lēmis viņu satriekt ar ciešanām. Kad viņš nodos savu dvēseli par salīdzinājuma upuri, viņš redzēs izaugam jaunu dzimumu un dzīvos ilgi, un Tā Kunga gribas piepildīšana svētīgi sekmēsies ar viņa rokas darba palīdzību. No dvēseles ciešanām viņam radīsies panākumu papilnam; ar savu atziņu mans taisnīgais kalps palīdzēs daudziem iegūt taisnību, uzņemdamies uz sevi viņu noziegumus. Tādēļ Es viņam piešķiršu viņa daļu starp daudzajiem lielajiem viņam pašam par ieguvumu, un stiprie lai dalās ar viņu laupījumā atlīdzībai viņam par to, ka viņš nodeva savu dzīvību nāvē un tika pieskaitīts ļaundariem, kaut gan viņš nesa daudzu grēkus un aizlūdza par ļaundariem. (Jes.52:13–53:12)


„Viņš gribēja noplēst Templi un to atkal uzcelt trijās dienās; palīdzi pats sev; ja Tu esi Dieva Dēls, kāp no krusta zemē.” – tā garāmgājēji zaimoja krustā sisto Jēzu (Mt. 27:38). Viņiem Jēzus ciešanas un nāve šķita nesavienojamas ar vārdiem Dieva Dēls. Pie krusta mirstošajam, pēc viņu sprieduma bija jābūt ļaundarim un noziedzniekam. Līdzīgi cilvēki ir sprieduši vienmēr, redzot Krustā Sistajā vai nu pilnīgu neveiksminieku vai arī Dieva atmestu ļaundari. Doma, ka pie krusta varētu mirt Dieva Dēls, cilvēka prātam šķiet skandaloza. Neviens negribētu arī īsti ticēt, ka Dievs pieļautu, lai pie krusta cieš nevainīgs cilvēks. Lielākā daļa jūdu uzskatīja, ka Jēzus saņem pelnītu sodu par savām nepamatotajām ambīcijām – sevis pielīdzināšanu Dievam. Nespēdams izprast Dieva mūžīgo gudrību, cilvēka prāts to noraida kā muļķību vai pat apgrēcību. Tāds šajā pasaulē ir Evaņģēlija liktenis. Tādēļ Kristus evaņģēlijs mūsdienu baznīcās bieži tiek aizstāts ar sociālo evaņģēliju, vai arī psiholoģisku prātošanu. Patiešām, ir vajadzīgs Dieva Gars un Kristus prāts, lai kopā ar Pāvilu sacītu: „Es jūsu starpā negribēju neko citu zināt, kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu.” (1. Kor. 2:2) Sargājot baznīcu no šādiem maldiem, diženās senās baznīcas ticības apliecības vēsta, ka Kristus ciešanas un nāve nav nejaušība vai neveiksme: Jēzus „ir cietis mūsu pestīšanas dēļ”, lasām Atanasija ticības apliecībā. Augsburgas ticības apliecība senbaznīcas vienkāršumā, skaidrībā un evaņģēliskajā diženumā sniedz līdzīgu liecību: Kristus ir krustā sists - „lai mūs salīdzinātu ar Tēvu”. Lai pārliecinātos, vai šī ticība ir pamatota un pareiza, mēs varam uzdot vienkāršu jautājumu: ko jūdu gaidītajam Kristum īsti vajadzēja darīt? Atbildi mēs rodam Vecās Derības rakstos, un šodien apskatīsim vienu no šiem tekstiem Jesajas grāmatas 52. un 53. nodaļu.

Septiņsimt gadus pirms Kristus dzimšanas Dievs ar pravieša Jesajas starpniecību plašāk paskaidro, ko nozīmē Ēdenes dārzā dotais apsolījums, ka sievas dzimums sadragās čūskai galvu, bet čūska tam iekodīs papēdī (1. Moz.3: 15) Nav pārsteigums, ka šie Jesajas grāmatas panti ir visvairāk citētie Jaunajā Derībā. Bieži tos dēvē arī par Vecās Derības Evaņģēliju. Šis teksts sākas ar 52. nodaļas pēdējiem trim pantiem, kuros pravietis īsos vārdos apraksta Kristus paaugstināšanu un pazemošanos.

Redzi, Mans kalps rīkosies gudri, viņš celsies, tiks paaugstināts un ļoti pagodināts (Jes. 52:13) Pravieša vēstījums sākas ar izsaucienu „redzi!”, „lūk!”. Ar to viņš pievērš sev uzmanību, lai ikviens nopietni ņemtu vērā un rūpīgi ieklausītos svarīgajā vēstījumā, kurā pats Dievs stāsta par savu Kalpu. Šis Kalps „rīkosies gudri” tā, ka sasniegs iecerēto, gūs panākumus un Viņa darbs sekmēsies. Viņš pats to vēlāk apliecinās pie krusta staba Golgātā, sakot: „Viss piepildīts.” Viss, ko Dievs bija gribējis, lai Viņa Kalps paveiktu, nu ir izdarīts. Domājot par cietēja Kalpa gudro rīcību, nevar neatcerēties Jēzus pārsteidzošās atbildes uz Viņa pretinieku viltīgajiem jautājumiem, kā arī Viņa piesardzīgo izturēšanos, liedzot iespēju ienaidniekiem Viņu nokaut pirms Tēva noliktā stunda bija nākusi. Jēzus mērķtiecīgi un apzināti virzījās pretī Golgātas krustam, kā velna kārdinājumus noraidot mēģinājumus Viņu no šā ceļa novirzīt.

Tālāk Jesaja pasludina Dieva Kalpa gudrās rīcības sekas un vienā vienīgā pantā izsaka Viņa paaugstināšanu: Mesija jeb Kristus pēc savas cilvēciskās dabas celsies, tiks paaugstināts un ļoti pagodināts. Apbrīnas vērto Kalpa paaugstināšanu Jesaja pauž tiem pašiem vārdiem, kurus viņš izmanto, aprakstot parādībā redzēto Dievu to Kungu, kas sēdēja uz augsta troņa un kuru Dieva varenās radības - serafi - nemitīgi pagodināja ar vārdiem: „Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!’’ (Jes.6:1-3) Taču jau nākamajā pantā pravietis runā par Kristus bezgalīgo pazemošanos.

Kā daudzi par tevi ir iztrūkušies,- jo viņa vaigs bija tik pārvērsts, ka tas nelīdzinājās cilvēkam, un viņa izskats un stāvs nepavisam līdzīgs cilvēku bērniem,- (Jes. 52:14)

Šeit pravietis jau iepriekš brīdina jūdus un ikvienu cilvēku, lai Kristus ciešanu apēnotais vaigs tos nesamulsinātu. Kā nožēlojams grēcinieks Kristus karāsies pie krusta, mirs necienīgā nāvē un izskatīsies atbaidoši. Pats Kristus ar Dāvida muti par sevi pravieto 22. Psalmā: ‘’Bet es esmu tārps un ne cilvēks, cilvēku apsmiets un ļaužu nievāts. .. Es esmu kā izliets ūdens, visi mani kauli ir kā salauzti, mana sirds manās miesās ir kā izkusis vasks. Manas smaganas izkaltušas kā māla trauks, un mana mēle līp pie manām aukslējām. .. Es varu saskaitīt visus savus kaulus ...’’ Kristus ārējais izskats, neizmērojamo mocību pārvērsts, bija tā pārmainījies, ka nav iespējams aptvert, kā vispār cilvēks varēja panest šādas ciešanas – pazemošanos līdz pat krusta nāvei (Fil. 2:8) Tālākajos pantos pravietis Jesaja runā par to, ka krustā sistais tiks pasludināts visā pasaulē.

„..tāpat viņš radīs izbrīnu daudzās tautās, un ķēniņi apklusīs savās runās par viņu, jo, kas tiem nekad nebija stāstīts, to tie tagad redz, un, ko tie nekad nebija dzirdējuši, tas tiem tagad kļūst skaidri saprotams (Jes. 52: 15)

Burtiski tulkojot šo tekstu, Jesaja saka, ka šis pazemotais un izskatā pārvērstais Kristus „apslacīs” daudzas tautas. Viscaur Vecajā Derībā upuru asinis tika slacītas pār altāri vai cilvēkiem šķīstīšanai un iesvētīšanai. Arī Jaunās Derības asinis ir izlietas ar nolūku – šķīstīt sirdsapziņu un atņemt grēkus. (Ebr. 9:14, 28) Taču šī šķīstīšana notiek caur Dieva vārda pasludinājumu. Apustulis Pāvils redz šo pravieša vārdu piepildījumu savā kalpošanā, rakstīdams Romas kristiešiem: „Jo es esmu turējis par savu godu nest Evaņģēliju tur, kur Kristus Vārds vēl nav pazīstams ... kā ir rakstīts: redzēs tie, kam nebija sludināts par Viņu, un nāks pie atziņas, kas nebija dzirdējuši.” (Rom. 15:20,21) Turpmākajos pantos Jesaja jau plašāk apraksta Dieva Kalpa necilvēcīgo pazemošanu.

Kas tad nu tic mūsu sludināšanai, un kam ir atklājies Tā Kunga elkonis? (Jes. 53:1)

Jaunajā Derībā šis pants ir citēts divreiz. Vispirms evaņģēlists Jānis redz šo vārdu piepildīšanos jūdu tautas neticībā: lai gan Jēzus „tik daudz zīmju viņu priekšā bija darījis, tie tomēr neticēja Viņam”. (Jņ. 12:37) Tā Dieva Kalpam Jēzum bija jāpiedzīvo pravieša paredzētais noraidījums. Arī apustulis Pāvils ar skumjām un sāpēm sirdī, citēdams šo Jesajas pantu, attiecina to uz neticīgajiem klausītājiem: „Bet ne visi ir pieņēmuši Evaņģēliju ...” (Rom. 12:16) Uz sludinātās vēsts saturu, kas netiek pieņemts, Jesaja norāda iepriekšējā nodaļā, kur prieka vēstneši „vēstī mieru, atnes labas ziņas un sludina pestīšanu’’, apliecinot Dieva tautai: „tavs Dievs ir ķēniņš!’’ (Jes. 52:8) Jūdi gaidīja pasaulīgu ķēniņu, tādēļ noraidīja Jēzu, kurš negrasījās atjaunot jūdu ķēniņvalsti šajā pasaulē. Turpretī neliels tautas atlikums un daudzi pagāni atzīs, ka Kristus ir Tā Kunga elkonis un spēks, kas uzveic nāvi un pārspēj velnu. Taču šo uzvaru Jēzus panāk nevis ar ārēju spēku un fizisku varenību, bet ar nespēku un pazemošanos. Viņa bērnības dienas un jaunību Jesaja apraksta nākamajā pantā.

Viņš uzauga Viņa priekšā kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē. Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma; kad mēs viņu uzlūkojām, tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu. (Jes. 53:2)

Citā vietā Jesaja tieši sauc Dieva Kalpu par zaru no ķēniņa Dāvida tēva Isaja celma un Isaja saknes atvasi (Jes. 11:1,10). Šis Kalps uzaug Dieva priekšā neviena nepamanīts un neievērots. Mēs maz ko zinām par Viņa bērnību un jaunību pirms Jēzus publiskās kalpošanas. Tā kā Jēzus pazemojās un apslēpa savu dievišķo godību, tad Israēla tauta nesaskatīja Viņā apsolīto Mesiju. Taču mēs nevaram apgalvot, ka Jēzus bija īpaši neglīts, jo arī šis pants runā par ciešanu nodarītajām izmaiņām viņa ārējā izskatā. Tālāk Jesaja vienā pantā ietver to, par ko mēs lasām četros evaņģēlijos: kā jūdu tautas reliģiskie vadītāji vispirms un tauta pēc tam noraida savu Mesiju.

Viņš bija nicināts, cilvēku noraidīts, sāpju vīrs un viņš pazina ciešanas; tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, nicināts un mēs viņu ne par ko neturējām. (Jes. 53: 3)

Šajā pantā atklāts arī Golgātā notiekošais, par ko Kristus caur Dāvida muti saka 22. Psalmā (8 - 9): ‘’Visi, kas mani redz, nievā mani, savelk lūpas un krata galva: „Lai nu viņš pārmet to tam Kungam, lai Tas viņu izglābj, lai izrauj no bēdām, jo tam jau uz viņu labs prāts.” Evaņģēlisti raksta, ka gan garāmgājēji, gan augstie priesteri, gan Rakstu mācītāji, gan Romas armijas virsnieki, gan krustā sistie slepkavas izsmēja Jēzu, sacīdami: ‘’Viņš citiem palīdzējis, lai palīdzas pats sev, ja šis ir Kristus, Dieva izredzētais.’’ Tie zaimoja, sacīdami, ka ticēs Viņam, ja Viņš no krusta nokāps. (Lk. 23:35) Arī nākamā panta otrā daļa runā par ļaužu attieksmi pret apcietināto, Sinedrija, Pilāta un Hēroda tiesāto, kareivju apsmieto un krustā sisto Mesiju.

Taču viņš nesa mūsu sērgas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. (Jes. 53: 4)

Evaņģēlists Matejs attiecina šā pantu pirmo daļu uz Jēzus žēlsirdīgo kalpošanu, izdzenot ļaunos garus un dziedinot slimos (Mt. 8:17). Taču panta otrajā daļā Jesaja runā par ļaužu attieksmi, redzot notiekošo Lielajā Piektdienā. Ļaudis domā, ka Jēzus cieš savu grēku dēļ, ka Dievs Viņu taisnīgi soda un Viņš saņem to, ko pelnījis. Turpretī Jesaja visskaidrākajiem vārdiem jau daudzus gadsimtus iepriekš pasludina Kristus ciešanu patieso iemeslu:

Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Sods, kas dod mums mieru, bija uzlikts viņam, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. (Jes. 53: 5)

Tātad tie bija mūsu – visu cilvēku – grēki un pārkāpumi, kuru dēļ Kristus izcieta krusta sāpes un elles mokas! Mums – visai cilvēcei – tur būtu jākarājas, nevis Viņam – šķīstajam un nevainīgajam Dieva Jēram! Kad Jānis Kristītājs visai jūdu tautai norādīja uz Jēzu, sacīdams: „Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku’’, viņam prātā bija šie un sekojošie Jesajas vārdi. Tādēļ ikviens, kas vēlas saprast grēka nopietnību un Dieva dusmas par grēku, lai uzlūko Kristus ciešanas. Dievs pakļauj Savu vienpiedzimušo Dēlu neaprakstāmām sāpēm, lai Viņa taisnīgās un svētās dusmas pret mums tiktu remdētas. Izciešot elles mokas un nāvi pie krusta staba Golgātā, Kristus izcieš sodu par visu cilvēku grēkiem un tā samierina mūs ar Dievu. Tādēļ arī Pāvils var sacīt, ka mums tagad ir „miers ar Dievu” (Rom. 5:1). Tas iespējams tādēļ, ka Jēzus tika „nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu attaisnoti.” (Rom. 4:25) Dievs bija nolicis Jēzu par mūsu grēku izpircēju (Rom. 3:25). Tātad dziedināšana, par ko runā Jesaja, ir grēku piedošana. Nākamajā pantā pravietis apraksta grēkā kritušās cilvēces nožēlojamo stāvokli un Dieva neizsakāmo žēlastību:

Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam. (Jes. 53: 6)

Ikviens cilvēks, ko Dievs nav atdzemdinājis caur Kristību, ir kā nomaldījusies aita, kuru apdraud plēsīgi zvēri un slikti laika apstākļi. Bezpalīdzīgais dzīvnieks nespēj sevi pasargāt, bet ir atkarīgs no gana palīdzības. Kas gan par mums, nabaga pazudušajiem un pazudinātajiem cilvēkiem, parūpēsies? Apustulis Pēteris saka, ka tas ir Kristus – mūsu dvēseļu Gans un Sargs – pie kura mēs esam atgriezti, jo „Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba.” (1. Pēt. 2:24) Pēteris nebija aizmirsis Jēzus vārdus: „Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm.” (Jņ. 10:11) Pienaglot Jēzu pie krusta nespētu jūdu skaudība un dusmas un velna naids. Jesaja saka: „Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam.” Un pats Jēzus apliecina: „Tāpēc Tēvs mani mīl, ka Es atdodu savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu. Neviens to man nav atņēmis, bet Es to atdodu pats no sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt. Šo uzdevumu Es esmu saņēmis no sava Tēva.’’ (Jņ. 10:17-18)

Kristus krustā vispilnīgākajā veidā atklājas Dieva mīlestība pret grēkā kritušo un velnam pakļauto cilvēci. Lai mūs, kas pēc savas grēcīgās dabas esam Dieva ienaidnieki, atbrīvotu no velna un mūžīgās nāves varas, Dievs nesaudzē savu mīļo Dēlu, bet nodod Viņu kaunpilnā nāvē. Pats Jēzus to izsaka tik labi pazīstamajos vārdos: ‘’Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.’’ (Jņ. 3:16) Nākamajā pantā Jesaja apraksta Dieva kalpa pazemīgo ciešanu.

Kad viņš tika sodīts un spīdzināts, viņš neatdarīja savu muti; kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā, tā viņš neatdarīja savu muti. (Jes. 53: 7)

Arī apustulis Pēteris attiecina šos vārdus uz Jēzu: „Viņš zaimots neatbildēja ar zaimiem, ciezdams nedraudēja, bet atstāja visu Tam, kas spriež taisnu tiesu.” (1. Pēt. 2:23) Gan jūdu valdības vīri, gan Pilāts, gan Hērods bija pārsteigti un neizpratnē par to, ka Jēzus klusē, neaizstāvas, nevaino un nenolād savus mocītājus. Tikai tad, kad augstais priesteris pieprasīja Jēzum ar zvērestu Dieva priekšā apliecināt, ka Viņš ir Dieva Dēls, Jēzus teica: „Tas Es esmu.” (Mt. 26:63; Mk. 14: 16) Ja Jēzus būtu atdarījis savu muti un izpaudis savu dievišķo godību, tad mūsu pestīšana nebūtu iespējama. Jo kurš gan spētu stāties pretī Dieva Dēlam? Pat īsa Viņa godības atklāšanās Ģetzemanes dārzā lika visiem labi bruņotajiem romiešu karavīriem, tempļa apsardzei un ļaužu pūlim atkāpties un nokrist Viņa priekšā ceļos (Jņ. 18:6) Viņiem bija jāsaprot, ka Jēzus ir visu lietu noteicējs pat savā aresta brīdī. Kas gan notiktos ar šo velnišķīgo arestētāju baru, ja Jēzus izlūgtos no Debesu Tēva savai aizsardzībai vairāk kā divpadsmit leģionus eņģeļu? Taču pats Jēzus arī paskaidro, ka tādā gadījumā Vecās Derības apsolījumi par cietēju Kalpu nevarētu piepildīties (Mt. 26: 53 – 54) Tāpat arī Pilātam, kurš jutās aizvainots par Jēzus klusēšanu, bija jāsaprot, ka viņam kā Jūdejas pārvaldniekam vara izlemt Jēzus likteni bija dota no augšienes, no Dieva (Jņ. 19:11)

Mums ir grūti saprast, ka visvarenais Dievs šādi pazemojas, cieš un neatriebjas. Jēzus klusē gan tad, kad Sinedrija kalpi apspļauda Viņu un sit viņam ar dūrēm pa seju, gan tad, kad Pilāta kareivji Viņu izņirdz, sit un uzliek galvā asu ērkšķu kroni, gan tad, kad Hērods ar visu savu saimi Viņu nicina un apmēda, gan tad, kad ļaudis Viņu izsmej pie krusta staba.

Tālāk parvietis Jesaja vēlreiz uzsver, ka tautas pārkāpumu dēļ Kristum bija uzlikts sods. (Jes. 53: 8) Kaut arī Dieva Kalps nav darījis nekādu netaisnību un nekad nav izturējies viltīgi, Viņš ir spiests mirt kopā ar bezdievjiem un ir pieskaitīts ļaundariem, bet savā nāvē būs kopā ar bagāto (Jes. 53: 9-12). Evaņģēlijos lasām, ka arī šis pravietojums piepildījās burtiski, abās pusēs Jēzum tika krustā sisti noziedznieki, bet pēc nāves Jēzus tiek guldīts kāda bagāta vīra, Sinedrija locekļa Jāzepa no Arimatijas kapenēs. Jāzeps līdz ar kādu citu Sinedrija locekli, farizeju Nikodēmu nepiedalījās Jēzus notiesāšanā, bet apglabāja Jēzu klintī izcirstajā kapa vietā.

Jesaja vēl raksta, ka Tas Kungs bija lēmis savu Kalpu satriekt ar ciešanām. Kad Jēzus pie krusta skaļā balsī sauca: „Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?” Viņš izcieta elles mokas – Dieva uzlikto sodu par mūsu grēkiem. Viņa dzīvība bija salīdzinājuma upuris par mūsu pārkāpumiem.

Tūdaļ pravietis atkal runā arī par Jēzus paaugstināšanu. (Jes. 53: 10) Augšāmceltais Kristus vairs nemirs, bet dzīvos mūžīgi un piepildīs Tā Kunga gribu, žēlīgi uzlūkodams savus ticīgos. Uzņemdamies cilvēku noziegumus, Jēzus sagādās tiem taisnību – Viņa taisnību, ko ikviens var saņemt (Jes. 53: 11) Un vēlreiz Jesaja atgādina Lielās Piektdienas jēgu un būtību: Dieva Svaidītais nodeva savu dzīvību nāvē, uzņemdamies visu cilvēku grēkus un aizlūgdams par ļaundariem, pat par tiem kas tiešā veidā bija vainīgi Viņa ciešanās un nāvē. ( Jes. 53: 12)

Evaņģēlists Jānis, kas bija klāt un redzēja sava mīļā Kunga mokas, apliecina, ka Jēzus galvu nokāris atdeva Savu garu Dievam. Evaņģē;ists Lūka ir pierakstījis šos pēdējos Jēzus vārdus, ko Viņš izteica skaļā balsī: ‘’Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās.” (Jņ.19:30; Lk.23:46) Visu laiku no divpadsmitiem līdz trijiem dienā, kamēr Jēzus, vēl dzīvs būdams, karājās pie krusta, „saule tapa aptumšota” un pār visu zemi valdīja tumsa (Lk.23:45; Mt.27:45) Tā Dieva radība pauda savu attieksmi pret notiekošo – sava Radītāja ciešanām un tām sekojošo nāvi. Dzīvības Ķēniņš tika nokauts un guldīts kapā. Nav piemērotu vārdu, lai to visu aprakstītu. Nekad nepienāks brīdis, kad būsim pienācīgi pateikušies Dievam par to, ko Viņš mūsu labā darījis. Tādēļ mēs līdz ar apustuli Jāni slavējam Jēzus Kristus žēlastību, jo Viņš mūs mīlējis un ar savām asinīm atsvabinājis mūs no mūsu grēkiem (Jņ.atkl.1:5). Vien līdz ar tūkstošu tūkstošiem un miriādu miriādēm eņģeļu debesīs mēs šodien godbijībā saucam: „Cienīgs ir tas Jērs, kas tapa nokauts, ņemt spēku, bagātību, gudrību, stiprumu, godu, slavu un pateicību!’’ Dievam un Viņa Jēram ir pateicība, gods, slava un vara mūžu mūžos. Āmen! (Jņ.atkl.5:11-14)