Kāpēc Kristus uzkāpa Debesīs?

Pirmajā grāmatā, Teofil, esmu stāstījis par visu, ko Jēzus darījis un mācījis no paša sākuma līdz tai dienai, kad, caur Svēto Garu devis pavēles apustuļiem, ko bija izredzējis, Viņš tika uzņemts debesīs. Tiem Viņš arī pēc Savām ciešanām ar daudz skaidrām zīmēm bija dzīvs parādījies un, četrdesmit dienas viņu vidū redzēts, runājis par Dieva valstību. Un, tos sapulcinājis, Viņš tiem pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs, tā Viņš sacīja, no Manis esat dzirdējuši. Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām. Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: "Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?" Viņš tiem atbildēja: "Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam." To sacījis, Viņš, tiem redzot, tika pacelts, un padebess Viņu uzņēma prom no viņu acīm. Kad tie, Viņam aizejot, cieši skatījās uz debesīm, lūk, pie tiem stāvēja divi vīri baltās drēbēs. Tie sacīja: "Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam." (Ap.d.1:1-11)


Kā ik gadu 40. dienā pēc Lieldienām mēs šodien dzirdējām, ka mūsu Kungs Jēzus Kristus, Dieva un Jaunavas Marijas Dēls, uzkāpa Debesīs, lai sēstos pie Dieva labās rokas. No evaņģēlista un apustuļa Pāvila darba biedra Lūkas stāsta mēs uzzinām, ka Kristus sapulcinājis savus mācekļus Galilejā un devis tiem pavēles, kā rīkoties tālāk. Pēc tam Jēzus redzamā veidā tika pacelts un padebess Viņu uzņēma prom no mācekļu acīm, proti, Jēzus uzkāpa augstībā un sēdās pie Dieva labās rokas Debesu godībā. Varētu šķist, ka tas viss norisinājās paša Kristus dēļ un mums no tā nekāda labuma nav, jo mēs taču joprojām esam uz šīs grēcīgās zemes bēdu un posta vidū.

Tomēr gan apustuļi, gan Vecās Derības pravieši pirms viņiem ne tikai izklāsta mums pašu notikumu, bet atklāj arī tā nozīmi, parādot, kāpēc un kāda nolūka dēļ Kristus uzkāpa Debesīs. Pāvils par to runā Vēstulē efeziešiem (4:8-10): „Tāpēc ir sacīts: uzkāpis augstumā, Viņš saņēmis gūstekņus, devis dāvanas cilvēkiem. – Uzkāpis – ko gan citu tas nozīmē, ja ne to, ka Viņš arī nokāpis šīs pasaules zemajās vietās? Bet tas, kas nokāpis, ir tas pats, kas (pēc tam) uzkāpis augstāk par visām debesīm, lai visu piepildītu.” Šeit Pāvils atsaucas uz Dāvida psalmu 68:19, kur Israēla tautas ķēniņš pravieto par savu pēcnācēju, mūsu Kungu Jēzu Kristu, vēl ilgi pirms Viņa dzimšanas – kā Viņš celsies augšām no mirušiem un uzkāps Debesīs.
„Tu uzkāpi augstumā,” saka Dāvids. Proti, Kristus nodibinās un pārvaldīs jaunu un mūžīgu valstību, kas atšķirsies no visām šīs pasaules valstībām. Jo šīs pasaules ķēniņi neuzkāpj Debesīs, lai ieņemtu valdnieka amatu vai nodibinātu valstību, bet vienmēr paliek šeit uz zemes. Tiklīdz kā viņi pamet šo pasauli jeb mirst, tā viņu valdīšana beidzas. Bet mans pēcnācējs, saka Dāvids, būs tāds ķēniņš, kas uzkāps augstībā un sēdīsies pie Dieva labās rokas, lai valdītu Debesu godībā. Tātad Jēzus liek savu troni pie majestātes labās rokas Debesīs, kur Viņš valda mūžīgi, kā arī Psalms 45:7 burtiski saka: „Tavs tronis, Dievs, [ir] mūžīgi mūžos.”

Tomēr mums arī jāsaprot, ka Dieva Tēva valstība un Dēla valstība nav divas dažādas valstības, nedz arī Tēvs un Dēls ir divi Ķēniņi. Bet tā ir viena valstība un viens Ķēniņš, izņemot to, ka Tēvs ir nodevis šīs valstības pārvaldīšanu Kristum, Savam Dēlam, līdz tiesas dienai. Pastardienā Dēls nodos valstību Tēvam, un Dievs būs „viss iekš visa” (1. Kor. 15:28). Dieva priekšā tas ir skaidrs un atklāts, bet mums to ir grūti aptvert, jo tas ir apslēpts Dieva vārdā, lai mēs to uzklausītu, tam ticētu un uz to cerētu. Taču mirušo augšāmcelšanās dienā pārklājs tiks noņemts. Tad mēs to visu redzēsim savām acīm.

Gan Vecās, gan Jaunās Derības laikā lielais vairums jūdu uztvēra šo Mesijas valstību kā laicīgu ķēniņvalsti. Līdzīgi domāja pat Kristus mācekļi pirms Vasarassvētkiem jeb Svētā Gara nākšanas. Tāpat maldās visi, kas domā, ka baznīcai jābūt kā kādai politiskai varai un jācīnās par ietekmi šajā pasaulē. Svētie Raksti noraida šādu pasaulīgu Kristus valstības izpratni.

Jau Dāvids brīnišķi un jauki stāsta ne tikai par pašu notikumu, bet arī par Kristus debesbraukšanas augļiem. Jēzus uzkāpa augstībā, lai atvestu gūstekņus vai burtiski – sagūstītu gūstītāju jeb pašu gūstu. Cik gan majestātiski tas ir pateikts, kaut arī tik īsos vārdos! Kristus ir uzkāpis augstībā un sēž Debesu godībā pie Tēva labās rokas, lai ieslodzītu cietumā pašu cietumu un saķēdētu siekstu. Šāda gūsta sagūstīšana, cietuma apcietināšana un siekstas saķēdēšana nozīmē gūstekņu atbrīvošanu. Un runa, protams, nav nedz par šīs pasaules noziedzniekiem un cietumu, kurā viņi sēž, nedz arī par politieslodzītajiem vai citiem nevainīgi notiesātajiem, kuri iegūst pelnīto brīvību.

Kristus atbrīvoja grēka, nāves un elles gūstekņus. Jo Dieva priekšā gūsts nozīmē to, ka grēks mūs ir ievilinājis slazdā un nāve, elle un velns ir mūs sagūstījuši. Tieši par šo baismīgo gūstu runā Dāvids, sakot, ka Kristus, Debesu Ķēniņš, ir ticis galā ar šo gūstu, ir sagūstījis grēku, izdeldējis nāvi un iznīcinājis elli. Grēks, nāve, velns un elle bija mūs saņēmuši gūstā, bet Kristus sagūstīja šos mūsu gūstītājus. Tāda ir Jēzus valstība un amats Debesīs: Viņš sagūsta manu gūstītāju, aptur manu bendi, iznīcina manus grēkus un manu nāvi, nolād manu elli.

Šie ir jauki un tīkami vārdi. Jo, kad mēs uzlūkojam grēku šādi, ko gan tas spēj mums padarīt? Turpretī, ja grēks nav sagūstīts un saistīts, bet tam ir dota brīva vaļa, tad tas izraisa skumjas un šausmas cilvēku sirdīs. Turklāt nesagūstīts grēks ir agresīvs un kļūst par manu kungu, tas mani sagūsta. Grēks ne tikai mani biedē un iedzen depresijā, bet man arī jādara, ko tas liek. Tā ir nožēlojama verdzība, no kuras neviens cilvēks pats nespēj nedz sevi, nedz kādu citu atbrīvot.

Tādēļ Kristus uzkāpa augstībā un sagūstīja pašu gūstītāju, proti, grēku. It kā Viņš teiktu: „Es uzkāpu Debesīs pie Dieva labās rokas, jo tā ir Mana valstība, amats un darbs, proti, sagūstīt gūstītāju, kas bija satvēris Manus ticīgos. Tu, grēks, esi daļa no šī gūsta. Taču tagad Es tev darīšu tā, kā tu darīji Maniem kristiešiem. Viņi tika turēti kā tavi vergi, vai nu grēkodami viltus drošībā, vai arī dzīvodami dziļā izmisumā savu grēku dēļ. Tu, grēks, viņus līdz tam novedi. Bet tagad pagaidi! Nu ir tavs laiks nonākt gūstā un kļūt par vergu. Tu biji sagūstījis citus, liekot tiem vergot. Tagad Es tevi sagūstīšu, un tu būsi mans cietumnieks. Tu ne tikai būsi tāds vergs, kādi bija viņi, bet tu būsi kā ļaundaris, ko cilvēki vēlas sodīt ar nāvi.”

Kristus spēks un vara pār grēku tagad tiek dota tiem, kas tic uz Viņu, kas zina, ka arī viņi tagad ir kungi pār grēku. Grēks ticīgos vairs nespēj piespiest grēkot pret Dievu vai krist izmisumā, tāpēc ka augstībā uzkāpušais Kristus palīdz viņiem pretoties grēkam, kad tie tic uz Viņu un piesauc Viņu. To apstiprina Pāvils Vēstulē romiešiem 6:14: „Tad grēks vairs nebūs jūsu kungs; jo jūs neesat padoti bauslībai, bet žēlastībai.” Tas nozīmē, ka grēks un ļaunā iekāre jums vēl joprojām darīs sāpes, bet vairs nespēs jūs kontrolēt. Jo grēka vara ir lauzta un grēks guļ jums pie kājām. Tagad jums ir jābūt grēka kungam, bet grēkam ir jābūt jūsu vergam. Grēks ir gluži kā slepkava, kurš, kaut arī vēl dzīvs, nespēj jums kaitēt, jo ir sagūstīts; cietuma sargs to tur važās, atturot no turpmākām slepkavībām. Slepkava gan var dusmoties un lādēties, bet nespēj jums neko kaitēt. Tāpat ir ar grēku. Tas vēl nav pilnīgi miris un aprakts. Bet Kristus to ir sasaistījis un iekalis ķēdēs, tā ka grēks vairs nespēj kaitēt ticīgajiem, nedz piespiest tiem nepaklausīt Dievam vai viņus izbiedēt. Un kaut arī grēks to mēģina, ticīgajiem joprojām ir tik daudz palīdzības un mierinājuma, ka tie spēj uzvarēt grēku. Taču tiesas dienā grēka galva tiks nocirsta un tas tiks pilnībā iznīcināts. Līdz tam grēks atrodas ieslodzījumā kā sasaistīts zaglis un nevalda pār mums, kamēr vien mēs paliekam Kristus, mūsu Kunga un Ķēniņa, valstībā.

Tādēļ Jēzu pamatoti sauc par Ķēniņu, jo Viņš ir uzkāpis augstībā un sēdies pie Dieva labās rokas Debesu godībā, un ir sagūstījis mūsu gūstītājus. Tā Viņam nebija nekāda bērnu spēlīte, nedz arī kāds nebūtisks darbs šeit uz zemes. Jo Viņš noķēra slazdā cilvēka mūžīgos ienaidniekus un gūstītājus, arī velnu, kurš bija sagūstījis visu pasauli. Viņš tos ieslodzīja cietumā, un rezultātā – kaut arī grēks un velns niknumā vēršas pret mani un grib mani mocīt, tomēr tad, kad es pieķeros Kristum, tie nespēj mani uzveikt.

Taču, ja grēks ir sagūstīts, tad man, kas ticu uz Kristu, ir jādzīvo tā, ka naids un skaudība pret manu tuvāko neuzvar mani; drīzāk man ir jācīnās pret grēku un jāsaka: „Vai tu mani dzirdi, grēks? Tu, kas gribi mani izprovocēt uz dusmām un skaudību, laulības pārkāpšanu, zagšanu, neuzticību? Nē, tā nenotiks!” Līdzīgi, ja grēks uzbrūk un cenšas mani iebiedēt un padarīt nemierīgu manu sirdsapziņu, man jāsaka: „Nekā nebūs, grēks! Tagad tu esi mans vergs un es esmu tavs kungs. Līdz šim tu mani turēji gūstā. Taču tagad es ticu uz Kristu, un tu nebūsi mans bende. Es stāvu tavā priekšā bez ķēdēm un važām. Jo tu esi mana kunga un Ķēniņa cietumnieks, kas tevi padarījis par manu kāju pameslu.

Taču mūsu vecajam Ādamam ir ļoti grūti saprast, ka caur Kristu un caur ticību uz Viņu man ir jāpakļauj grēks tā, lai tas būtu mans vergs. Tāpēc žēlastības un ticības sludināšana ir salda un mierinoša izbiedētai sirdsapziņai, nevis mūsu grēcīgajai miesai, kam tiek nodarītas sāpes, kad tai tiek teikts nekļūt dusmīgai, neienīst, neiekārot vai neturpināt grēkot. Jo vecais Ādams grib brīvību grēkot. Bet, ja jūs atsakāties no ticības un sekojat savai miesai, darot to, ko grib grēks, jūs esat vai nu nožēlojami, grūtsirdīgi, nomākti un izmisuši, vai arī iegrimuši naidā, skaudībā, iekārē un citos grēkos. Tad jūs atbrīvojat grēku, kuru Kristus bija sagūstījis, un nošķirat sevi no Kristus, kurš jūs atbrīvoja ar Savas debesbraukšanas spēku. Tā jūs paši sevi nododat atpakaļ cietumā un ienaidnieka, grēka važās.

Bet, kad jūs ticībā stingri pretojaties grēkam, tas nevar jūs satvert, nevar jūs iebiedēt, nedz arī sagūstīt. Un, kaut arī grēks mūs joprojām vilina slazdā, mēs pieķeramies Ķēniņam, mūsu Kungam Jēzum Kristum, kas ir sagūstījis mūsu gūstītāju un izcīnījis mums uzvaru. Šim mūžīgajam Ķēniņam līdz ar Tēvu un Svēto Garu ir slava un pateicība mūžīgi. Āmen.