Ticības patiesības

“Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs. To Es jums līdzībās esmu runājis; nāk stunda, kad Es vairs nerunāšu uz jums līdzībās, bet tieši stāstīšu par Tēvu. Tanī dienā jūs lūgsit Manā Vārdā, un Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums. Jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs Mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka Es esmu izgājis no Tēva. Es esmu izgājis no Tēva un nācis pasaulē: tagad Es atkal atstāju pasauli un aizeimu pie Tēva.” Mācekļi Viņam saka: “Redzi, tagad Tu runā tieši un ne vairs līdzībā. Tagad mēs saprotam, ka Tu zini visu un Tev nav vajadzīgs, lai kāds Tevi jautātu; tāpēc mēs ticam, ka Tu no Dieva esi nācis.” (Jņ.16:23-30)


Mūsdienu cilvēku tik lielā mērā ir ietekmējusi psiholoģija, ka viņš patiesībā vairs nespēj saprast lielās ticības patiesības, to skaitā arī lūgšanu. Pazaudējis reālitātes un Dieva izpratni, cilvēks tagad par reāliem uzskata vienīgi iekšējos psihiskos procesus, to kas notiek viņa galvā. Līdz ar to lūgšana ir kļuvusi vienīgi par izrunāšanos pašam ar sevi, par ko liecina kaut vai tas, ka tā vairs netiek teikta skaļi. Praktiski daudzu kristiešu lūgšana mūsdienās ir kļuvusi par kaut ko līdzīgu austrumu filozofiju praktizētajai meditācijai. Tādā veidā tā ir pazaudējusi to vareno spēku un nozīmi, kāds lūgšanai bija senajā baznīcā un lielajos ticības laikmetos. Tik traģiska ir šī pārmaiņa, ka mēs pat varam sacīt, ka liela daļa kristietības ir kļuvusi mēma. Pievērsīsimies tagad šīsdienas evaņģēlija tekstam, kur mūsu dārgais Kungs Jēzus Kristus mudina mūs uz lūgšanu. Izlūgsimies arī Svētā Gara palīdzību, lai Jēzus vārdi kalpotu mums par pretindi pret šīs pasaules maldiem.

Īpašus mudinājuma vārdus lūgt Dievu Jēzus adresē saviem mācekļiem Zaļās Ceturtdienas vakarā pēc tam, kad bija brīdinājis apustuļus par bēdām, kas tos piemeklēs, kad Viņš tos uz īsu brīdi atstās. Jēzus mierina savus mācekļus, ka viņu skumjas gan tiks vērstas priekā, un tad uzreiz seko pamudinājums lūgt Dievu. Abas šīs lietas ir saistītas. Kad kristietis piedzīvo skumjas un nelaimi, briesmas un pārbaudījumus, tad viņa īstais mierinājums un palīdzība ir ķerties pie lūgšanas, saukt uz To Kungu. Tādējādi Jēzus šeit māca savus apustuļus – un arī mūs – bēdu laikos būt drošiem un neatlaidīgiem lūgšanā. Pateicoties Jēzus upurim par mūsu grēkiem, mēs varam lūgt Dievu tāpat kā to darīja pats Jēzus. Debesu Tēvs uzklausa kristiešu lūgšanas, jo tie mīl Viņa Dēlu un tic Viņam. Ar savu aiziešanu pie Tēva labās rokas Debesu godībā Jēzus ir panācis to, ka mums tagad ir pieeja pie Tēva, lai kur mēs Viņu lūgtu – dievnamā vai mājās, darbā vai atpūtā. Ar drošu prātu mēs varam tuvoties Viņam un sacīt: „Mīļais Debesu Tēvs, es zinu, ka Tu mani mīli, jo es mīlu Tavu Dēlu, savu Pestītāju; ar šādu pārliecību es gribu Tevi lūgt. Tu uzklausīsi manu lūgšanu un dosi man to, ko es lūdzu nevis tāpēc, ka es esmu svēts un taisns, bet Tava Dēla dēļ. Viņa Vārdā es tagad nāku Tavā priekšā un lūdzu Tevi ar pārliecību, ka Tu atbildēsi uz visiem maniem lūgumiem un gādāsi par manām vajadzībām, un es nekad nešaubīšos, ka mana lūgšana ir uzklausīta, neskatoties uz manu necienību.

Taču mūsu niknākais ienaidnieks velns ir nelietis, kas slepus piezogas mums no muguras, mēģinot mūs visādi novērst no lūgšanas. Tādēļ mums jābūt gataviem viņam stāties pretī. Kad velns iedveš jums domas, ka jums pirms lūgšanas vēl jāpadara citas lietas, tad jums jāsaka: „Nē, ne tā; tiklīdz rodas vajadzība, man jālūdz Dievs.” Jo tikko ir kāda vajadzība, tad ir īstais laiks lūgt un lūgšana ir neatliekamāka par visu citu.

Mūsu dārgais Kungs vēlas, lai mēs neko neuzsākam bez lūgšanas, kā to dara bezdievīgi cilvēki, kuri ēd, dzer un priecājas, iztiekot bez Dieva lūgšanas. Kristietis izvairās no šāda pretīga un nepateicības pilna dzīvesveida. Viņš lūdz vismaz Mūsu Tēvs lūgšanu rītos un vakaros un pie galda. Patiesībā kristieša pienākums ir lūgt Dievu bez mitas. Ja tas iespējams, tad skaļi, jo tas nav iespējams, tad vismaz klusībā. Ik brīdi mūsu sirdīm ir jāvēlas, lai Dieva vārds tiktu slavēts, lai nāktu Viņa valstība, lai notiktu Viņa prāts; lai Viņš dāvā mums mieru, labu laiku un veselību un līdzīgas lietas. Kristietis savā sirdī ilgojas pēc šādām svētībām visu laiku. Ir liela vajadzība lūgt Dievu nemitīgi, jo kristietis nekad nav drošībā no velna un savas paša miesas, no krišanas grēkā un kaunā. Taču līdz ar šādu klusu sirds lūgšanu ir vajadzīga arī ar muti izteikta lūgšana. Kristus māca, ka mums jālūdz Viņa vārdā. Cilvēks, kas tic uz Kristu, ir pareizi sagatavots un ir īsts priesteris; viņš var ar prieku atvērt savu muti un izlūgties no Dieva to, ko viņš uzskata par vissvarīgāko sev un citiem kristiešiem.

Tātad vispirms kristietim ir jāzina, ko viņš grib lūgt. To, kas konkrētajā brīdī tas ir, vienmēr saka priekšā spiedošie apstākļi. Arī tagad mēs dzīvojam grūtos laikos, kad dažādas vajadzības tikai vairojas un vairojas. Pasaule par to lād Dievu, bet mēs tiekam mudināti Viņu lūgt, lai līdz ar pasaulei nekristu apgrēcībā. Tas, ka tik daudzi cilvēki pretojas Dieva vārdam, jau ir pietiekams pamats lūgšanai, kaut arī mums nebūtu nekādu citu personisku vajadzību. Bet, ja kāds pats nespēj visas vajadzības saskatīt, tas lai vienkārši lūdz Mūsu Tēvs lūgšanu, kurā ietvertas visas mums nepieciešamās lietas.

Pirmajā lūgšanā „Svētīts lai top Tavs Vārds” mēs lūdzam par dārgo Evaņģēliju, par visiem uzticamajiem mācītājiem, pret visiem maldu mācītājiem un neticīgajiem. Jo tie visi zaimo un netur svētu Dieva Vārdu. Mēs lūdzam, lai Dievs viņus iegrožo, savalda un dāvā dievbijīgus mācītājus, kuri paturēs Dieva vārdu visā skaidrībā un aizstāvēs pret visiem maldiem.

Otrajā lūgšanā „Lai nāk Tava valstība” mēs lūdzam, lai ietu bojā velna un nāves valstība, lai Dievs pilnībā iznīcina visu velna valstību un lai nodibina Savu valstību mūsos un visos cilvēkos ar Savu vārdu un Svēto Garu.

Trešajā lūgšanā „Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes” mēs lūdzam, lai tiktu izjaukts jebkāds ļauns nodoms un griba, kas pretojas Dieva gribai. Velnam un samaitātajai pasaulei tā ir nepanesama lūgšana, jo tā tieši pārtver neizsakāmo ļaunumu, ko velns un neticīgā pasaule mēģina ikdienas īstenot.

Ceturtajā lūgšanā „Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien” mēs lūdzam par visiem, kas ir kādos valsts vai pašvaldību amatos, par mūsu priekšniekiem un padotajiem, par mūsu vecākiem, par sievu un bērniem, par barību, par labu ražu, par mieru un visu, kas nepieciešams, lai dzīvotu šajā pasaulē; lai Dievs ikvienu svētī viņa aicinājumā un žēlīgi to pasarga no ikvienas nelaimes.

Piektajā lūgšanā „Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem” mēs lūdzam, lai Dievs pret mums ir iecietīgs, novērš no mums Savas dusmas, kuras mēs esam pelnījuši, nesoda mūs mūsu grēku dēļ, un lai dienu no dienas dod mums Savu žēlastību, ka pieaugam svētā dzīvē, palīdz mums darīt Viņa prātu un dzīvot mierā citam ar citu, un būt gataviem piedot vienam otra pārkāpumus.

Sestajā lūgšanā „Neieved mūs kārdināšanā” mēs lūdzam, lai Dievs nāk palīgā visām noskumušām sirdīm, nepamet tās kārdinājuma mokās, bet žēlsirdīgi tās atsvabina caur Viņa vārdu un Svēto Garu un izjauc velna intrigas un varu.

Septītajā lūgšanā „Bet atpestī mūs no ļaunā” mēs lūdzam par to svētīgo brīdi, kad Dievs no Savas žēlastības atpestīs mūs no šīs raudu ielejas un izglābs mūs mūžīgi, piepildīdams to, ko devis mums Svētajā Kristībā.

Tādēļ viss, kas mūs var uztraukt vai radīt raizes, vai – gluži pretēji – var kalpot mūsu labumam, ir ietverts lūgšanā Mūsu Tēvs. Dievs ir pavēlējis mums lūgt un apsolījis mūs uzklausīt, turklāt vēl devis lūgšanas vārdus, kurā visbrīnišķīgākajā veidā ir ietvertas visas mūsu vajadzības.

Tālāk Kristus māca mūs lūgt Viņa Vārdā; jo mums ir jāatzīst, ka esam nabaga grēcinieki, necienīgi nākt Dieva priekšā un runāt ar Viņu, un vēl jo mazāk cienīgi no Viņa ko lūgt. Lai mēs neļautu mūsu necienībai traucēt lūgšanai, Tas Kungs pavēl mums lūgt Viņa Vārdā un apsola, ka mums tiks dots viss, ko Viņa Vārdā lūdzam. Tātad lūgšanai, ar ko mēs pielūdzam un godājam Dievu, pilnībā jābalstās tikai un vienīgi uz Jēzu Kristu. Tādēļ visas lūgšanas, kas netiek teiktas Jēzus Vārdā, nav lūgšanas vai Dieva pielūgšana.

Tālāk Jēzus saka: „Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs.” Šeit Viņš aicina mācekļus lūgt pašus. Ar šiem vārdiem Jēzus māca mūs, lai nepaļaujamies, ka kāds cits lūgs mūsu vietā un mums pašiem vairs tādēļ nevajadzēs lūgt. Ikvienam kristietim ir jālūdz pašam par sevi, par citiem, bet īpaši par kristietības vajadzībām. Jo kristietību uztur divas lietas: Dieva vārds un kristiešu lūgšanas. Gluži kā kristīgo baznīcu atbalsta Dieva vārds, tāpat to uztur ikviena atsevišķā kristieša lūgšana.

Ikvienam, kurš mīl kristīgo baznīcu un Evaņģēliju un kuram rūp to labklājība, vajadzētu atcerēties, ka viņam ir jāpalīdz tie uzturēt. Vislabāk mēs to varam paveikt caur lūgšanu, lūdzot, lai Dieva Vārds tiktu svētīts, lai nāktu Viņa valstība, lai Viņa prāts notiktu; un no otras puses – lai velna vārds tiktu nievāts, viņa valstība sagrauta, un viņa griba un ieceres nepiepildītos. Jo ikviens kristietis ir karavīrs, kurš ir iesaistīts karā ar velnu. Tikpat noteikti kā mācītājiem ir jācīnās ar mācīšanas un sludināšanas palīdzību, tā arī jums jācīnās ar lūgšanas palīdzību. Tā mums ir jācīnās ik brīdi; jo mēs, kristieši, esam vareni karavīri, daži caur sludināšanu, citi – caur lūgšanu. Šīs divas lietas – cītīga sludināšana un dedzīga lūgšana – caurdur velna sirdi. Velnu var sakaut tikai ar šādiem ieročiem.

Nav nekādu šaubu par to, ka mūsu lūgšanu dēļ ir izjaukti dažādi mūsu ienaidnieku ļaunie nodomi. Tādēļ nenonieciniet lūgšanu, kaut arī jums uzmāktos domas, ka neesat cienīgi vai piemēroti lūgt. Ja tas tā būtu, neviens nebūtu cienīgs. Lai ikviens kristietis sev saka: „Tā kā lūgšana ir Dievam tik tīkama un tik ļoti būtiska un svarīga man un visai baznīcai, tad es apmeklēšu dievkalpojumus un arī dedzīgi lūgšu mājās, jo es esmu pārliecināts, ka lūgšana nav un nevar būt velta.”

Kristietim arī jādomā šādi: „Es – paldies Dievam – vienmēr esmu mīlējis Kristu un Viņa Evaņģēliju un drīzāk pametīšu visu, nekā noliegšu manu Kungu Kristu. Es arī ticu, ka Tēvs mani mīl un uzklausīs manu lūgšanu, gluži kā Kristus ir apsolījis. Tādēļ es nekam neļaušu sevi novērst no lūgšanas.” Lai Dievs, mūsu Tēvs, dāvā mums Savu Svēto Garu, ka visos pārbaudījumos un kārdinājumos mēs nesam visus savus lūgumus Viņa priekšā un tiekam atbrīvoti no visām bēdām šeit laikā un tur mūžībā. Āmen.