Vasarsvētki

Jēzus viņam atbildēja: “Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu. Kas Mani nemīl, tas netur Manus vārdus; bet tie vārdi, ko jūs dzirdat, nav Mani, bet Tēva, kas Mani sūtījis. To Es jums esmu runājis, pie jums būdams. Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis. Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas. Jūs esat dzirdējuši, ka Es jums esmu sacījis: Es aizeju un atkal nākšu pie jums. Ja jūs Mani mīlētu, jūs priecātos, ka Es aizeju pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks nekā Es. To Es jums jau tagad esmu sacījis, pirms tas notiek, lai, kad tas būs noticis, jūs ticētu. Es vairs daudz nerunāšu ar jums, jo nāk šīs pasaules valdnieks; pār Mani viņš gan nenieka nespēj. Bet lai pasaule zina, ka Es Tēvu mīlu un daru, kā Tēvs Man pavēlējis: celieties, iesim no šejienes!” (Jņ.14:23-31)


„Es ticu, ka es ar savu paša spēku un prātu nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa nākt, bet Svētais Gars ir mani ar Evaņģēliju aicinājis.” – tā mūsu baznīcas katehismā ir paskaidrota nepieciešamība pēc Svētā Gara. Citviet ticības apliecībās ir lasāms par veidu, kādā Svētais Gars darbojas pie mums: „Dievs ar mums, cilvēkiem, negrib citādi darboties kā vienīgi caur savu ārējo vārdu un sakramentu. Bet viss, kas bez šā vārda un sakramenta tiek daudzināts par garu, ir velns.” (ŠA: 8) Savukārt Atanasija ticības apliecība par Svēto Garu saka, ka tā ir Trīsvienīgā Dieva persona, savā dievišķībā vienāda ar Tēvu un Dēlu; Svētais Gars nav radīts, ir neaptverams, mūžīgs, visvarens, Kungs, kas nav ne veidots, ne radīts, ne dzimis, bet no Tēva un Dēla iziet. Kas pie šīs ticības uzticīgi neturas, nevar tikt pestīts.

Pievēršoties šīs dienas evaņģēlija tekstam, mēs dzirdam vairākas pārsteidzošas lietas. Vispirms Jēzus runā par cilvēku, kurš mīl Viņu. Ko tad šāds cilvēks dara? Kā izpaužas mīlestība pret Jēzu? Jēzus atbild, ka šāds cilvēks tur Viņa vārdus. Savukārt, lai turētu Jēzus vārdus, tie vispirms, protams, ir jāzina. Vai Tu zini un turi Jēzus vārdus? Vai Tu mīli Viņu? – jautājums, kuru mums jāuzdod katram sev visā nopietnībā. Turpat tālāk Jēzus saka: „Kas mani nemīl, tas netur manus vārdus.” Un tūdaļ Viņš paskaidro, ka Viņa vārdi ir paša Dieva vārdi. Tātad tie cilvēki un tās reliģijas, kuras nezina un netur Jēzus vārdus, nemīl Viņu un ir bez Dieva, jo nicina paša Dieva vārdus. Kuri tad ir tie Jēzus vārdi, kurus mums jāzina un jātur? Par to Jēzus runā nākošajā pantā.

Viņš saka, ka visus šos vārdus Viņš ir runājis, trīs gadus būdams kopā ar saviem mācekļiem. Mācekļiem šie vārdi varētu kaut kādā mērā būt piemirsušies, tādēļ Dievs sūtīs Jēzus vārdā Aizstāvi - Svēto Garu, kurš tiem mācīs un atgādinās visu, ko Jēzus sacījis. Visu, ko Svētais Gars tiem mācīja un atgādināja, mācekļi pierakstīja, un tā baznīca papildus Vecajai Derībai saņēma Jaunās Derības rakstus, kā augstāko un galējo Dieva atklāsmi. „Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem un tēviem, šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu” (Ebr.1:1). Miesā nākušais Dieva Dēls Jēzus Kristus un Viņa pestīšanas darbs ir Jaunās Derības vēsts – Evaņģēlijs, kura tapšana nebūtu iespējama bez Svētā Gara. Šo spožo Dieva žēlastības gaismu mums ir atnesis Svētais Gars, apgaismojot mūsu ceļu uz Debesīm. Tāda ir brīnišķīgā Vasarsvētku dāvana. Ja tās nebūtu, mēs joprojām balstītos uz tukšiem niekiem un runātu melus, staigādami apkārt grūti no ļaunuma un dzemdētu postu (Jes.59:4). Gaismu mēs gan gaidītu, bet būtu tikai tumsa. Mēs staigātu pa šo pasauli taustīdamies gar sienām kā akli, gāzelēdamies nemaņā, it kā mums nebūtu acu; mēs kluptu dienas vidū kā tumsā, būdami labi baroti un dzīvības pilni, mēs būtu patiesībā kā miruši. Tāda ir pasaule bez Dieva Gara (Jes. 59: 9-10). Tā ienīst, skauž, zūdās un apmelo savu tuvāko. No viena koka gabala tā uzkur uguni un cep uz tā maizi un gaļu, bet no otra darina sev elku tēlu, ko pielūdz kā Dievu. Pieviltās sirds un apmātā prāta maldināta, tā nenāk pie garīgas skaidrības, bet paļaujas uz maldiem (Jes. 44:19-20). Šī kaislību pārņemtā pasaule nepazīst miera, bet tā pavada laiku nemitīgos savstarpējos karos, ķildās un cīniņos. Tādēļ Kristus kā miera ķēniņš saviem mācekļiem īpaši apsola dot arī savu mieru.

„Mieru Es jums atstāju, savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.” Šie vārdi liecina, ka Kristus dotais miers būtiski atšķiras no šīs pasaules miera. Pasaules miers ir tāds miers, kad cilvēkam klājas labi: viņam ir laba veselība, labs darbs, labi draugi, daudz naudas, visi viņu mīl un apbrīno utt. Tiklīdz kaut kas no tā tiek atņemts, tā pasaules miers zūd, cilvēks sāk uztraukties raizēties, kļūst nemiera pilns. Turpretī Kristus miers ir pilnīgi citāds. Cilvēks, kam ir šis miers, ir mierīgs arī visnelabvēlīgākajā situācijā. Pat tad, ja viņš ir slims, nabags, visu ienīsts un vajāts, šāds cilvēks ir mierīgs un nekas šajā pasaulē viņam šo mieru atņemt nevar. Piemēram, kad apustulis Pāvils un Sīla tika iemesti cietumā viņi nezaudēja mieru, bet lūdza Dievu un dziedāja Viņam slavas dziesmas. Pārējie ieslodzītie pārsteigti klausījās. Tad piepeši notika liela zemestrīce, cietuma pamati sakustējās, durvis atvērās un visiem nokrita važas. Beigu beigās pats cietumsargs tika kristīts, Pāvils un Sīla atbrīvoti. Viscaur apustuļu darbu grāmatai, mēs lasām par šādiem vareniem Svētā Gara darbiem. Viena no satriecošākajām vietām ir stāsts par diakonu Stefanu, kurš Svētā Gara pilns redz debesis atvērtas un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas. Dziļa miera pilns Viņš nekavējas to apliecināt jūdu priekšā, kaut arī zina, ka tas viņam maksās dzīvību.

Šādu mieru Svētais Gars dāvina, piedodams grēkus. Nemierīgu cilvēku dara nemierīga sirdsapziņa, bet kam grēki piedoti, tam sirdsapziņa kļūst mierīga. Tāds zina, ka Dievs ir viņa Draugs, Sargs un Labvēlis, kas līdz ar grēku piedošanu, tam dos arī mūžīgo dzīvošanu. Tādēļ šāds jeb ticīgs cilvēks nezaudē mieru pat nāves priekšā. Viņš zina, ka visas lietas tam nāks par labu un visvarenā un žēlsirdīgā Dieva rokās jūtas mierīgi un labi. Šis miers nav mānīga ilūzija. Tāds ir pasaules miers, kas ir gaistošs un pārejošs. Dieva miers ir mūžīgs un paliekošs. Tas ir bezgalīgi dziļš miers, ko nevar iztraucēt šīs pasaules kņada un juceklis. Tā ir svētība, kas sakņojas Kristus nāvē un augšāmcelšanā. Tā ir dāvana, ko Svētais Gars dāvina katram ticīgajam ar Jēzus vārdiem – ņemies drošu prātu, tev tavi grēki piedoti. Grēku piedošana Jēzus vārdā ir diženais Svētā Gara darbs, ar kuru tas uzceļ baznīcu.

Uzsākot šo grandiozo, ar prātu neaptveramo darbu, Svētais Gars savā amatā nestājas klusu un nemanāmi, bet ar lielām un varenām zīmēm: Vispirms mēs lasām par stipram vējam līdzīgu rūkoņu, kas nākusi no debesīm un ar savu skaņu pulcinājusi kopā ļaudis no dažādām tautām un valodām. Pirmo reizi tas notika svētdienā, 50 dienas pēc Kristus augšāmcelšanās 9 no rīta, kad Vasarsvētku jeb ražas novākšanas svētku dienā, mācekļi bija sapulcējušies vienkopus un klausījās sprediķi. Pēkšņi no debesīm atskanēja varens troksnis, stiprai vēja pūšanai līdzīga rūkoņa. Tā pieņēmās spēkā, nāca arvien tuvāk un tuvāk un drīz piepildīja visu namu. Šis varenais troksnis liecināja par spēka - varena, pārdabiska, dievišķa spēka klātbūtni. Zīmīgi bija arī tas, ka šī varenā rūkoņa atgādināja vēja pūšanu, jo gan ebreju, gan grieķu valodā Garu sauc tādā pašā vārdā kā vēju. Debesu dārdoņai turpinoties, pār katru no sapulcētājiem Jēzus sekotājiem nolaidās it kā uguns mēles, un katrs no klātesošajiem tika piepildīts ar Svēto Garu.

Varenais troksnis piesaistīja arī apkārtējo ļaužu uzmanību. Tie tūdaļ sapulcējās, lai redzētu, kas notiek. Un viņi ne tikai ieraudzīja Kristus mācekļus, ar ugunīgām mēlēm rotātus, bet dzirdēja arī, ka pašu mācekļu mēles bija kļuvušas citādas – tās dažādās valodās slavēja Dieva varenos darbus. Šīs neparastās zīmes bija brīnums un būtu bērnišķīgi naivi censties tās izskaidrot vai noliegt ar mūsu cilvēcisko pieredzi vai prātu. Te brīnumainā veidā piepildījās Jēzus apsolījumi, kristīt mācekļus ar Svēto Garu un sūtīt tiem Aizstāvi. Saņēmuši Garu, mācekļi tūdaļ runāja dažādās cilvēku valodās un tie, kas saprata šīs valodas, saprata mācekļu sacīto. Tā bija zīme, kas liecināja, ka Svētā Gara vēsts izskanēs pa visu pasauli, visu tautu un tautību starpā. Mēģināt atdarināt šo brīnumaino notikumu un nesakarīgi murmulēt, kā to dara mūsdienu harizmāti, nozīmē nesaprast Vasarsvētku notikumu, patiesībā būt bez Gara, un riskēt nokļūt vai pat jau būt nokļuvušam velna nagos.

Arvien jāpatur prātā, ka šī Svētā Gara stāšanās pie sava amata pildīšanas ir vienreizējs, neatkārtojams notikums. Parādījis savas darbības uzsākšanu ar varenām zīmēm un lielu troksni, Svētais Gars baznīcā tālāk darbojas klusi un nemanāmi caur sludināto Vārdu un izdalītajiem Sakramentiem. Svētais Gars ir pazemīgs gars, Viņš nevēlas sevi īpaši manifestēt, bet ceļ godā Dieva Dēlu, liecinot par visu, ko Jēzus Kristus cilvēku labā ir darījis. Tādēļ, ja mēs patiesi vēlamies sastapt Svēto Garu un būt garīgi ļaudis, tad mums nav jātiecas viss pēc ārējām zīmēm un brīnumiem, bet jāklausās vienkāršā sludināšanā, kas Jēzu ceļ godā un jāsaņem Sakramenti, ar kuriem Viņa veikums tiek izdalīts cilvēkiem. Varenie Vasarsvētku brīnumi un zīmes, liecina par to vareno garīgo spēku, kāds piemīt vienkāršajiem Evaņģēlija vārdiem un Sakramentiem – tie atgriež no grēka, padzen velnu un nāvi, dāvā mieru ar Dievu un mūžīgu svētlaimes pilnu dzīvi Dieva tuvumā. Pazemīgi saņemot, šis Svētā Gara dāvanas, mēs patiesi dodam godu Svētajam Garam un tiekam piepildīti ar Garu un visām Viņa brīnišķīgajām dāvanām. Āmen.