Akls un stulbs

Tāpēc esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs. Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots. Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” Viņš tiem arī sacīja līdzību: “Vai akls aklam ceļu var rādīt? Vai abi nekritīs bedrē? Māceklis nav augstāks par savu mācītāju; bet, kad tas ir pilnīgs, tad tas būs kā viņa mācītājs. Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi sava paša acī tu nepamani? Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, brāli, es izvilkšu skabargu no tavas acs, un baļķi savā paša acī tu neredzi? Tu liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs, un tad pārdomā, kā izvilkt skabargu no sava brāļa acs. (Lk.6:36-42)


„Mēs gaidām gaismu, bet, redzi, te ir tumsa, mēs gaidām dienas gaišumu, bet mums jāstaigā nakts tumšumā. Mēs taustāmies gar sienām kā akli, mēs gāzelējamies nemaņā, it kā mums nebūtu acu; mēs klūpam dienas vidū kā tumsā...” – raksta pravietis Jesaja. Diženā pravieša vārdi stāsta par garīgo tumsu un grēka radīto aklumu. Grēcīgais cilvēks pēc savas dabas mīl tumsu un ienīst glābjošo patiesības gaismu, jo tā viņam ir nepanesami sāpīga un uztraucoša. Savukārt grēka tumsa tam ir mīļa, un tādēļ viņš labāk paliek tumsā un nenāk pie gaismas. Vēl vairāk, nepazīdams Dieva patiesības gaismu, cilvēks savā aklumā velna radīto tumsu arvien uzskata par visspožāko gaismu. Lai cilvēks atgūtu redzi un ieraudzītu gaismu, Viņam jāsaņem grēku piedošana un jātop ticīgam. Kamēr cilvēks ir neticīgs, viņš staigā ar baļķi acī, tas ir, viņš pēc savas dabas ir akls grēcinieks. Pats par sevi saprotams, ka ar baļķi acī cilvēks redzēt nespēj neko. Tādēļ smieklīgi, protams, ir apgalvojumi, ka viņš redz skabargu citu cilvēku acīs. Patiesībā viņš neredz un nesaprot neko, jo ir tikpat akls cik stulbs! Jā, tieši šādi apustulis Pēteris raksturo cilvēku, kas nepaļaujas uz grēku piedošanu Kristus vārdā. Ja ņemam šos vārdus nopietni, tad atskārstam cik pamatoti pasaules gudrību Dievs sauc par vislielāko muļķību. Tādēļ paradoksāli, bet tā saucamo apgaismības laikmetu pamatoti var saukt par garīgās tumsas laikmetu, kurā Rietumu pasaule grimst nu jau vairākus gadsimtus.

Mūsdienu cilvēkam, kas radis paļauties pats uz sevi, ir grūti noticēt, ka viņš ir garīgi akls. Vēl grūtāk viņam ir ticēt, ka šo aklumu nav iespējams novērst pašam, ka te nepalīdz ne izglītība, nedz cilvēka prāts. Lai cilvēks kļūtu garīgi redzīgs, viņam ir jākļūst ticīgam. Savukārt ticība nekad nav cilvēka intelektuālās piepūles auglis, bet tā arvien ir Dieva dāvana, kas nāk līdz ar grēku piedošanu. Šo garīgo atziņu labi raksturo Pāvila vārdi, kurus viņš rakstījis kristiešu draudzei Efezā: „Jo reiz būs bijāt tumsa, bet tagad esat savā Kungā! Dzīvojiet kā gaismas bērni. Gaismas auglis viscaur ir labprātība, taisnība, patiesība, un pārbaudiet, kas Tam Kungam patīkams. Nepiedalieties neauglīgajos tumsības darbos...” Tātad ticīgu cilvēku pats Dievs atbrīvo no baļķa acī un no tumsas pārceļ gaismā. Šai garīgajai pārmaiņai ir noteiktas sekas: tie, kas kļuvuši par gaismas bērniem, savās dzīvēs cenšas līdzināties nevis tumsas kungam, bet gan savam Gaismas Tēvam.

Pirmkārt, tas izpaužas tā, ka viņi top žēlsirdīgi, jo viņu garīgais Tēvs ir žēlsirdīgs. Tumsas valstības pavalstnieki, kas dzīvo bez Kristus gaismas, arvien ir nežēlīgi viens pret otru. Viņi nezina, ka tiem ir mīļš un gādīgs Tēvs Debesīs un tādēļ tie kā ielas bērni, kas ar nagiem un zobiem cīnās par vietu zem saules. Turpretī Debesu Tēva bērni ir pieredzējuši sava Tēva mīlestību. Dievs nav viņus nosodījis, kā tie bija pelnījuši, bet izglābis, sūtīdams pasaulē Glābēju – Jēzu Kristu. Grēka uguns jūra – naids, skaudība, dusmas, atriebības alkas un iekāre, kas trakoja viņu miesā, tika dzēsta ar Svētas Kristības ūdeni. Viņu acis atvērās un tie iegāja jaunā pasaulē, kur valda dzīvības un žēlastības gaisma. Piedzīvojuši šo vārdos neaprakstāmo Dieva mīlestību, viņi paši sāka just līdzi savam tuvākajam un mīlēt viņu, neatkarīgi no tā, kāds viņš ir. Dievs viņiem savu žēlastību bija parādījis jau tad, kad tie vēl bija grēcinieki. Viņš lika savai saulei spīdēt pār viņiem un darīja tiem daudz laba, lai gan viņi nezināja, ka tas ir Dievs un tādēļ visu labo maldīgi piedēvēja paši sev vai nejaušībai. Tagad, kad grēka tumsa ir izgaisusi, viņi redz savu žēlsirdīgo Tēvu, kas sūta pasaulē savu Dēlu, lai glābtu viņus no elles, velna un nāves. Viņš dod tiem arī ēst un dzert, drēbes un mājas, un visu pārējo, kas dzīvē nepieciešams no savas lielās žēlastības, lai gan neviens to nav pelnījis. Tas rada prieku, paļāvību un pateicību. Tiesa, arī ticīgie cilvēki vēl joprojām nav pilnīgi. Viņu vecā cilvēka daba vēl nav pilnība zudusi un vēl joprojām ir dzīva, un laiku pa laikam tā ņem virsroku un izpaužas nevis pateicības pilnā paklausība, bet ļaunos darbos. Tomēr Debess Tēvs Kristus dēļ nepielīdzina kristiešiem viņu grēkus, bet piedod tos un ir iecietīgs, laipns un žēlsirdīgs. To visu piedzīvojot, cietās akmens sirdis atmaigst un ticīgie arvien vairāk un vairāk sāk izturēties žēlsirdīgi pret citiem cilvēkiem.

Tas izpaužas tā, ka viņi vairs netiesā citus, visu tiesu atstājot Debesu Tēva rokās. Ar cerībām tie lūdz un gaida, lai tie, kas viņiem dara ļaunu, nāktu pie patiesības atziņas un ticības gaismas. Sevis dēļ kristietis nevienu nenolād un nesūta uz elli, bet labprāt piedod, tāpat kā viņam ir piedots. Redzot, ka Viņa bērni ir izpratuši Viņa žēlsirdīgo, mīlestības pilno piedošanu Jēzū Kristū un piedod citiem, Debesu Tēvs arvien turpina piedot saviem bērniem viņu grēkus un pārkāpumus un darīt tiem labu. Savukārt viņi, redzēdami, cik daudz, Dievs ir tiem devis, kā Viņš kā mīļš Tēvs rūpējas un gādā par tiem, arī sāk dot citiem. Viņi zina, ka Kristus vārdi – dodiet un jums taps dots ir patiesi. Ticība uzticas šiem vārdiem un nekavējas darīt labu savam tuvākajam. Savukārt Dievs turpina izbērt pār viņiem savas dāvanas kā no pārpilnības raga, jo Viņam nekad neaptrūkstas ko dot.

Patiesībā Dievam vairāk par visu patīk tieši dot un īpaši Viņam patīk dot tiem, kas līdzīgi Viņam, paši dod citiem. Te gan nav iespējama tirgošanās, cerot šādi piespiest Dievu dot vairāk. Tā ir nevis ticība, bet neticība, kas tirgojas ar Dievu. Ticība dod tādēļ, ka tā ticīgo dara līdzīgu Kristum, tā zina, ka tai ir visa kā diezgan un tādēļ tā droši palīdz tiem, kam trūkst. Ticību nav jāmudina uz labiem darbiem un ticība nekad nevaicā – kas man par to būs? - jo tā zina, ka tai jau ir viss, kas tai vajadzīgs.

Turpretī neticīgs cilvēks arvien ir liekulīgs, tas ir, viņš izliekas labāks, nekā ir patiesībā un par citiem domā, ka tie ir sliktāki par viņu. Neticībai vienmēr trūkst žēlsirdības, tā ir skaudīga, tiesājoša un skopa, tā arvien grib paaugstināties pār citiem cilvēkiem. Ticībai savukārt nerūp citu cilvēku nepilnības. Tā labprāt panes tās, neaprunā citus, jo tā zina, ka ikkatra vecā cilvēka daba ir viens vienīgs milzīgs grēka baļķis. Skabargas jeb ļaunie darbi nāk no šī baļķa. Tad kādēļ gan cīnīties pret atsevišķām skabargām! Labāk jārāda savam tuvākajam Ceļš – jārāda tam Kristus, jāstāsta par piedošanu Kristus vārdā, kas vienīgā spēj atņemt grēka baļķi. Bet ko darīt ar skabargām – ar mūsu ikdienišķajiem ļaunajiem grēkiem, ar mūsu vājo miesu? Te nav citas iespējas, kā dzīvot no piedošanas, tas ir, saņemt piedošanu no Kristus un piedot citiem.

Svētajā Absolūcijā mēs šodien dzirdējām paša Dieva balsi, kas mums skaidri un saprotami teica – tev tavi grēki piedoti, ej ar mieru. Tas pats Dieva miers tika sludināts no kanceles un īpašā veidā to pēc brīža saņemsim Svētajā Vakarēdienā. Vai gan var būt vēl lielāka žēlsirdība, ka Dieva Dēls mums dod pats savu miesu un asinis, dzen laukā no mums grēku un nāvi, dāvā mieru ar Dievu un pilnīgu prieku? Mums atliek no sirds pateikties Viņam un darīt labu citiem, tāpat kā Dievs dara labu mums, jo mēs esam Viņa bērni, žēlastības un gaismas bērni. Āmen.