Bagātība un nabadzība

Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ik dienas kārumā un līksmībā. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm, un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis. Bet gadījās, ka nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika apglabāts.. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā! Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars - ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. Un turklāt starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums. Bet tas teica: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu! Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos. Bet Ābrahāms viņam sacīja: ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām. (Lk.16:19-31)


Šajā svētdienā sākas baznīcas gada otrā puse. Pirmajā baznīcas gada daļā mēs dzirdējām par galvenajiem notikumiem, kuros balstās mūsu pestīšana, par Kristus veikumu mūsu labā. Sākot ar šo svētdienu, līdz Adventa laikam mēs runāsim par Kristus pestīšanas darba piepildīšanos kristiešu dzīvēs, tātad arī tavā un manā dzīvē. Šis baznīcas gada laiks ir iedalāms trīs daļās, kuras iezīmē trīs senajā baznīcā augsti godātas svētku dienas: pirmā, ir Pāvila un Pētera diena 29. jūnijā, kurā piemin viņu mocekļu nāvi; otrā, ir Svētā Laurenča diena, kas tiek svinēta 10. augustā, bet trešā, ir Miķeļdiena 29. septembrī, kad tiek svinēta erceņģeļa Miķeļa un pārējo labo eņģeļu diena. Tātad līdz šim baznīcas gada gājumā mēs esam mācījušies pareizi ticēt. Proti, ka ir viens vienīgs Dievs, bet trīs personas – Tēvs, Dēls un Svētais Gars; ka trīsvienīgā Dieva persona Dieva Dēls ir tapis par cilvēku, cietis, miris un augšāmcēlies mūsu labad, atgriezies savā bijušajā Debesu godība un kopā ar Tēvu sūtījis Svēto Garu, kas ikdienas piedod mums grēkus un uztur īstenā ticībā. Atlikušajā baznīcas pusgadā mums jāmācās, kā kristieši dzīvo šajā pasaulē. Pirmā lieta, par ko runāsim ir bagātība un nabadzība, un kā mums jālieto sava manta.

Cilvēka dabiskais prāts liek domāt, ka bagātība arvien ir laba, bet nabadzība vienmēr slikta. Tādēļ cilvēki lielāko daļu savas dzīves velta tam, lai iegūtu arvien vairāk naudas un lai varētu ar prieku un līksmību savu bagātību baudīt. Visa cilvēku dzīve un centieni koncentrējas ap šīm lietām – to dēļ mācās un strādā, par to domā un runā, nauda un bauda ir dievs, ko šī pasaule pielūdz, ap ko nopūlas un rosās lielākā daļa cilvēku. Stāstā par bagāto vīru un nabaga Lācaru Kristus māca, ka šīs lietas īsti nav tādas, kādas tās pirmajā brīdī šķiet. Lietas būtība ir tā, ka dzīve ir īsa, un vienalga vai tu esi bijis nabaga Lācars vai bagātais vīrs, tev nenovēršami nāksies mirt. Tādēļ īsti gudrs nav viss tas cilvēks, kas visu savu laiku un enerģiju velta šīs zemes lietām, bet gan tas, kurš vispirms domā par to, kas viņu sagaida pēc nāves.

Nabaga Lācars noteikti daudz domāja par šo jautājumu. Šajā pasaulē viņam neklājās viegli. Viņš bija ļoti slims, nabadzīgs un pilnīgi bezpalīdzīgs. Arī citi cilvēki viņam nepalīdzēja, vienīgi suņi laizīja viņa brūces un kādreiz viņam izdevās sadabūt kādas atliekas no bagātā vīra galda. Lācaram atlika vai nu lādēt savu likteni, kļūt ļaunam un mēģināt kaut ko nozagt vai arī cerēt uz Dievu. Lācars izvēlējās pēdējo, bet šķiet, ka arī Dievs viņu bija aizmirsis. Tomēr Lācars nekurnēja un nezaudēja cerību, līdz kādu dienu viņš nomira. Un izrādījās, ka viņa cerība uz Dievu nav bijusi velta - Viņš nokļuva pie sava ticības tēva Ābrahāma Debesīs, kur baudīja mūžīgu svētlaimi un prieku.

Tādējādi ar nabaga Lācara piemēru Kristus māca būt pacietīgiem šīs dzīves bēdās, nezaudēt cerību, nedzīties pēc mantas un izklaidēm, bet dzīvot nopietni, ar drošu ticību sirdī, paļāvībā uz Dievu, gaidot apsolīto mantojumu Debesīs. Tāpat kā nabaga Lācaram mums jāzina, ka nabagi mēs varam būt tikai šajā pasaulē, bet nākamajā, kas nāks pēc neilga brīža, visi, kam ir Ābrahāma ticība, iemantos mūžīgās dzīvošanas un svētlaimes bagātību. Esot nabagiem un slimiem vai piedzīvojot citādas šīs pasaules bēdas un grūtības kristietim nav jāpadodas izmisumam vai jākļūst bezdievīgam un ļaunam, bet gan jo stingrāk jāturas pie Dieva un jāraugās uz apsolīto mantojumu Debesīs.

Arī ar bagātā vīra piemēru Kristus vēlas pateikt kaut ko ļoti svarīgu. Bagātajam vīram bija viss, ko vien viņa sirds kāroja, un viņš bija pārliecināts, ka ar to pietiek. Taču izrādījās, ka viņš maldījās. Arī viņam nācās nomirt, jo no nāves atpirkties nav iespējams. Un tad atklājās, ka tāpat kā nabaga Lācaram arī viņam visa dzīve vienā mirklī izmainījās. Greznās dzīves un baudu vietā tagad viņam bija jāpiedzīvo baismīgas ciešanas. Vēl sāpīgākas tās darīja tas, ka viņš visu laiku redzēja savā acu priekšā Lācaru. Īsu šīs zemes dzīves brīdi Lācars bija cietis un raudzījies uz bagātā vīra baudu pilno dzīvi. Tagad viss bija otrādi – ciest nācās bagātajam vīram un raudzīties, kā Lācars baudīja mūžīgu prieku. Turklāt vairs nebija nekādu cerību kaut ko mainīt. Bagātā vīra ciešanas bija tik briesmīgas, ka viņš lūdzās, lai Lācaram tiktu ļauts viņam palīdzēt. Tomēr šāda iespēja viņam vairs netika dota – viņš bija nolemts mūžīgām elles mokām. Laiks, kad viss vēl varēja mainīties, bija šī dzīve. Bagātā vīra sirds varēja iežēloties par Lācaru. Viņš varēja lūgt piedošanu par savu cietsirdīgo attieksmi, apkopt savu tautas un ticības brāli, dot viņam paēst un citādi palīdzēt. Tad viņi varētu abi ar mierīgu sirdi un prātu gaidīt apsolīto mūžīgās dzīves mantojumu. Taču viņš to neizdarīja, sevi uzskatīdams par Dieva svētītu, bet Lācaru par nolādētu un tagad vairs nebija iespējams neko mainīt. Starp Debesīm un elli atrodas nepārvarams bezdibenis. Dieva taisnīgums prasa, lai katrs saņemtu, ko pelnījis.

Protams, ka Lācars nenokļuva Debesīs tādēļ, ka viņš bija nabags un bagātais vīrs nenokļuva ellē tādēļ, ka bija bagāts. Arī Abrahāms bija bagāts un arī citi ticīgi cilvēki, par kuriem rakstīts Bībelē, ir bijuši bagāti. Lācars nokļuva Debesīs tikai tādēļ, ka viņš ticēja grēku piedošanai apsolītā Kristus dēļ. Pat dzīves bēdās un grūtumos viņš nenovērsās no šīs ticības, bija pacietīgs un beigu beigās tika atalgots. Savukārt bagātais vīrs dzīvoja bez ticības. Pierādījums tam bija tas, kā viņš izlietoja savu mantu. Proti, viņš to izšķieda savās kārībās un nedomāja rūpēties ne par vienu citu. Manta bagātajam vīram bija kļuvusi par viņa dievu, tāpat kā daudziem mūsdienās. Tāpat kā tik daudzi tagad arī bagātais vīrs domāja, ka viņa bagātība tam ir par svētību. Taču izrādījās, ka viņš maldās. Lai to labāk saprastu mums jāapskata kāda Vecās Derības vieta. Mozus reiz brīdināja savu tautu sacīdams: „Un nenovērsies ne no viena no šiem vārdiem, ko es jums šodien pavēlu, ne pa labi, ne pa kreisi, ka tu nesekotu citiem dieviem un tiem nekalpotu.” (5. Moz. 28:14) Bagātais vīrs šos vārdus bija atstājis bez ievērības un pārgalvīgi sācis ticēt mamonam un paļauties uz savu bagātību. Tādēļ svētības vietā, pie viņa piepildījās lāsts. Mozus tālāk apraksta to, kas notiek ar tautu un cilvēkiem, kuri netur Dieva vārdus un sāk kalpot elkiem: „Nolādēts tu būsi pilsētā un nolādēts tu būsi uz lauka. Nolādēts būs tavs grozs, un nolādēta būs tava abra. Nolādēts būs tavas miesas auglis un tavas zemes auglis, un tavu liellopu un tavu sīklopu pieaugums. Nolādēts tu būsi ieiedams un nolādēts tu būsi iziedams. Un Tas Kungs pār tevi sūtīs lāstu, bailes un briesmas pie ikkatra tavu roku darba, līdz tu tapsi iznīcināts un ātri iesi bojā savu ļauno darbu dēļ, jo tu Mani esi atstājis.” (5. Moz. 28:16-20) Tā nu redziet, mīļie draugi, ka bagātība var arī nebūt nekāda svētība, bet gan lāsts. Klausieties tālāk, ko Mozus saka, kas notiks ar tiem, kuri atmet dzīvo Dievu un pievēršas mamonam un citiem elkiem: „Tas Kungs tevi sitīs ar vājprātību, ar aklumu un ar sirds stulbumu, ka tu pat dienas vidū grābstīsies kā akls, kas grābstās tumsā, un tavos ceļos tev neveiksies, bet tu būsi tikai apspiests un aplaupīts visu savu mūžu, un glābēja nebūs. Tu saderināsies ar sievu, bet cits vīrs pie tās gulēs; tu sev uzcelsi namu, bet tu tanī nedzīvosi; tu dēstīsi vīna dārzu, bet augļus tu nebaudīsi; tavs ēzelis tev tiks nolaupīts tavu acu priekšā, un tev to neatdos atpakaļ; tavi sīklopi tiks nodoti ienaidniekiem, un glābēja nebūs. Tavi dēli un tavas meitas tiks nodotas citai tautai; tavas acis to redzēs un caurām dienām pēc viņiem īgs, un tavās rokās spēka nebūs. Tavas zemes augļus un visus tava darba augļus ēdīs tauta, ko tu nepazīsti, un tu būsi apspiests un satriekts visu savu mūžu, un tu kļūsi ārprātīgs, redzēdams to, ko tavas acis skatīs.” (5. Moz. 28:28-34). Lai gan šie vārdi šķiet briesmīgi, tā ir tikai daļa no tiem draudiem, kurus Mozus brīdinot sacīja savai tautai. Diemžēl šie draudi piepildījās ne tikai Israēla tautas vēsturē, bet arī mēs latvieši esam piedzīvojuši ko līdzīgu, un spriežot pēc tā, kā mēs dzīvojam, arī nākotnē mūs varētu negaidīt nekas daudz labāks. Daļa no akluma, ar kuru Dievs sit bezdievīgo ir tā, ka bezdievis domā, ka viņam šādas lietas nekad nenotiks. Pārgalvīgi un lepni tas aizmirst Dievu, tiecas pēc varas, mantas un pasaules lepnības, neredzot tuvojošos nelaimi. Šos Mozus vārdus un apmēram tādu pašu skaidrojumu jūs dzirdējāt sprediķī pirms septiņiem gadiem. Tagad šie vārdi lielā mērā ir piepildījušies.

Kad bagātais vīrs nokļuva ellē, viņš centās pierunāt Ābrahāmu, lai tas sūtītu Lācaru pie viņa brāļiem, „lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā.” Tomēr Ābrahāms šādu iespēju noraidīja: „tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa.” Tad bagātais vīrs iebilda, uzskatīdams, ka ja kāds no mirušiem ierastos pie viņa brāļiem, tad tie klausītu viņam vairāk un atgrieztos no saviem grēkiem. Tomēr Ābrahāms šādu iespēju nepieļāva: „ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celsies augšām.” Arī mūsu tautai - man un tev - ir doti tie paši Raksti un tie paši brīdinājumi. Tajos pats Dievs uz mums runā, mācīdams, ka viena diena Viņa namā, atsver tūkstoš gadus nodzīvotus bez Dieva. Viņš mudina mūs lūgt Viņu, lasīt Viņa Vārdu un paļauties tikai uz Viņu, rūpēties par baznīcu un misijas darbu. Mūsu Dievs ir žēlsirdīgs, laipns un svētī tos, kas pie Viņa meklē patvērumu, bet Viņš stājas pretī lepniem un augstprātīgiem un pēkšņi tos pazudina. Svētie Raksti māca, ka kristieša dzīves mērķis nav lepna, grezna un izlaidīga dzīve šajā pasaulē, bet gan Debesu valstība. Arī mūsu naudu, mantu, laiku un talantus Dievs ir devis vispirms šim mērķim, un Dieva dāvanas ir pareizi jālieto. Ja mēs tērējam naudu tukšām izpriecām un bezjēdzīgi izšķiežam laiku, ko Dievs mums atvēlējis, tad mēs ne ar ko neesam labāki par bagāto vīru. Ņemiet vērā, ka arī šis vīrs bija pilnīgi pārliecināts, ka ar viņu viss ir kārtība un viņš nevar nokļūt nekur citur kā vien Debesīs. Tomēr viss izrādījās citādi. Tādēļ neesiet pārgudri, lasiet Rakstus, lūdziet Dievu, meklējiet viens otra sabiedrību, runājiet viens ar otru par to, kā pareizi dzīvot un esiet vienmēr modri.

Diemžēl līdz šim neviens no mums nav bijis pilnīgs šajās lietās un mums visiem ir ko mācīties un laboties. Tādēļ mums jāzina arī, ko Raksti māca par piedošanu, kuru Dievs dāvā Kristus vārdā. Dieva vārds mierina un iedrošina mūs jaunai, svētai un pilnīgākai dzīvei. Tad nu tērpušies Viņa piedošanas svētībā un Kristus taisnības drēbēs, noliksim visu netaisnību un centīsimies dzīvot tā, kā svētajiem pienākas, ar bijību ejot pa šauro ceļu uz savām Debesu mājām, ne pie bagātā vīra, bet gan pie Ābrahāma un Lācara. Nāciet ar bijību un pateicību pie Tā Kunga galda, kur Viņš jums šodien atkal dos ceļa maizi nākošās nedēļas gājumam, lai jums būtu miers un spēks nodzīvot to Dievam par godu un savam tuvākajam par svētību. Āmen.