Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja Savus mācekļus pie Sevis un uz tiem sacīja: “Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst. Un, kad Es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, tie ceļā nonīks badā; un daži no tiem ir nākuši no tālienes.” Un Viņa mācekļi Viņam atbildēja: “Kas šos ar maizi var paēdināt še tuksnesī?” Un Viņš tiem jautāja: “Cik jums ir maizes?” Tie sacīja: “Septiņas.” Un Viņš ļaudīm pavēl pie zemes apmesties. Un Viņš ņēma tās septiņas maizes un pateicās, pārlauza tās un deva Saviem mācekļiem, lai tās liek priekšā; un tie lika tās ļaudīm priekšā. Tiem bija arī mazums zivtiņu; un, pateicību sacījis, Viņš pavēlēja arī tās likt priekšā. Bet tie ēda un paēda un pielasīja ar atlikušām druskām septiņus grozus. Un to bija kādi četri tūkstoši. Un Viņš tos atlaida. (Mk.8:1-9)
Hronoloģiski šis stāsts ir saistīts ar iepriekšējo, īpaši Marka evaņģēlijā. Saskaņā ar labāk atzītākajiem manuskriptiem, 1. pantu vajadzētu tulkot sekojoši: „Tanīs dienās, pūlim atkal esot ļoti lielam un neēdušam, Jēzus aicināja ...” „Atkal”1 attiecas uz ļaužu klātesamību, kā arī uz ēdiena trūkumu, un norāda uz 6:44 u. turpm., kur ir aprakstīta piecu tūkstošu paēdināšana. – Jēzus uzkavējās vairākas dienas Ģenecaretes [ezera] labajā krastā. Pūlis, kas ap Viņu pulcējās, arī palika, būdams Viņa debešķīgā vārda savaldzināts; jo tā, kā Viņš runāja, neviens nebija runājis. Attiecībā uz paēdināšanas brīnumu, sal. ar LVIII. nodaļu [Jēzus paēdina piecus tūkstošus vīru].
Mūsdienu kritiķi ir apgalvojuši, ka šis brīnums esot identisks ar piecu tūkstošu paēdināšanu. Tas pats brīnums tradīcijā esot pārvērties par diviem [brīnumiem], un Matejs un Marks esot pārņēmuši šo nevēsturisko mutvārdu ziņojumu. Šis uzskats rod pamatojumu dažādās līdzīgās lietās un lielā mērā mācekļu apjukumā. Kā gan mācekļi varējuši tā apmulst, ja pirms šī bija līdzīgs brīnums? Tad viņiem bez šaubām bija jāatsauc atmiņā pirmais notikums un nekavējoties jāatbild Jēzum, ka Viņš var paēdināt cilvēkus līdzīgā veidā. Mēs atbildam ar citu jautājumu: Kā tad lai mēs izskaidrojam apstākli, ka šī nevēsturiskā tradīcija būs pieņēmusi aprises tik īsā laika periodā un ka tā būs tik ļoti ietekmējusi acu lieciniekus, Mateju un Pēteri, kura mutisko stāstījumu Marks ir pierakstījis, ka viņi to pieņem un ataino kā vēsturisku patiesību? Šajā gadījumā tiek noraidīti paša Jēzus vārdi Mt. 16:9, 10 (Mk. 8:19, 20); jo tajos pantos Viņš atsaucas uz abiem brīnumiem. Faktam, ka mācekļi atbild, kā pierakstīts abos evaņģēlijos, nevajadzētu izraisīt apmulsumu. Viņi nevarēja izskaidrot Jēzus jautājumu tādā nozīmē, ka Viņš tagad ir nodomājis veikt jaunu brīnumu, bet viņi pieņēma, iespējams, ka Viņš vēlas noskaidrot, cik daudz maizes viņi varēs sagādāt izsalkušajam pūlim. Turklāt viņi nebūs, atgādinot Jēzum iepriekšējo notikumu, mudinājuši viņu atkārtot šo brīnumu. Viņu dziļā godbijība pret Mācītāju atturēja viņus no šādas rīcības. Atsauksim atmiņā tipisku ticīgā pieredzi. Mēs saņemam palīdzību no Tā Kunga atkal un atkal; bet, kad mēs esam nolikti jaunās grūtībās un briesmās, mēs esam apmulsuši kā iepriekš. Arī mācekļi no pirmā brīnuma ar maizēm nebija guvuši to labumu, ko Jēzus bija iecerējis. Tas ir acīmredzams tā vakara ceļojuma laikā. Un tas paskaidro, kāpēc Jēzus atkal uzdod Savu jautājumu. No šī jaunā brīnuma viņiem vajadzētu saprast, ka Jēzum nav būtiski, vai Viņa krājumi ir lieli vai mazi. Jautājums nav par ārējiem līdzekļiem, bet par Viņa visvareno vārdu un Viņa svētību.
Kad Jēzus „atlaida ļaudis” [Mt. 15:39], Viņš iekāpj laivā kopā ar Saviem mācekļiem, dodas pāri [Galilejas jūrai] uz rietumu pusi, ierodas Magadanā, kas ir pareizāks variants nekā Magdala dažos manuskriptos. Saskaņā ar Marku, Viņš nāk Dalmanutas apvidos. Magadana netiek minēta. Ir iespējams, ka šī pilsēta atrodas tuvu Magdalai, kas bija plašāk zināma un kas tādēļ dažos manuskriptos ir sajaukta ar Magadanu. Vogt ir atšķirīgs izskaidrojums. Viņš saka: Līdzīgi Dalmanutai (Mk. 8:10) Magdala atradās Ģenecaretes [ezera] rietumu krastā, un tā būs bijusi Meidel ciems, 3/4 jūdzes uz ziemeļiem no Tibērijas un 1/4 jūdzes uz ziemeļiem no Dalmanutas. Tā domājams bija Marijas Magdalēnas mājvieta. Labākajos manuskriptos pilsētu sauc par Magadanu. Tā varēja būt saukta gan par Magadanu, gan Magdalu. Pirmo vārdu palika malā, kad Marija Magdalēna atnesa slavu savai dzimtajai pilsētai. Ceļotājs L. Porters uzskata, ka viņš ir atradis Dalmanutu zināmās drupās blakus ’Ain el Barideh (aukstais avots), nelielā attālumā uz dienvidiem no Magdalas.
[Luters, Mājas Postilla: „Mūsu Kungs Kristus šeit mums māca to pašu patiesību, ko Viņš izsaka Mt. 6:33: „Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” .. Viņš saka, Nebaidieties nomirt no bada; drīzāk vispirms rūpējieties par Mana vārda uzklausīšanu. Kad jūs to esat darījuši, uzticieties savam Tēvam debesīs, ka Viņš gādās par jūsu vēderu.”
„Vislielākais, Dievam tīkamākais darbs, ko cilvēks var darīt, ir sekot Kristus piemēram, palīdzot cilvēku dvēselēm, lai tām viss nebeidzas ar nonākšanu velna varā.”
„Kristus arī rūpējas par mūsu vēderiem, kas ir mirstīgi. Tādēļ mums vajadzētu parūpēties par mūsu miesu, izmantot to lietderīgam darbam, bet tā, lai tā paliktu vesela.”
Baznīcas postilla V: „Jo visas pārējās prasmes, amati un kārtas palīdz cilvēkam izvairīties no bada un nabadzības, turpretī ar .. [sludināšanas] amatu ir otrādi – kas to grib uzticīgi pildīt, tam jādodas briesmās un nabadzībā.”
„Ne bagātība, ne nabadzība baznīcai nenāk par labu: sludinātāji nevar dzīvot pastāvīgā nabadzībā, rūpēs vai raizēs, taču arī liela manta un bagātība tiem nav panesama. Nabadzība atbaida cilvēkus no sludināšanas amata, savukārt bagātība traucē šo amatu pildīt.”]
1 - pa,lin
