Bauslība ir garīga

Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā. Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! - tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! - tas sodāms elles ugunī. Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā. Patiesi Es tev saku: tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu. (Mt.5:20–26)


Mūsdienās nav grūti dzīvot, ja citi tevi uzskata par netaisnu, negodīgu, samaitātu vai ļaundari. Un tomēr nevienam nepatīk, ja par viņu runā ļaunu. Cilvēki mēdz aizstāvēt savu godu tiesā, turklāt pieprasot no apvainotājiem maksāt par morālo kaitējumu. Ikviens tomēr grib, lai citi viņu uzskatītu par godīgu, uzticamu, taisnīgu pilsoni un labu cilvēku. Ikviens cenšas izrādīties labāks, nekā patiesībā ir – vai nu tas būtu mājās, skolā, darbā, vai kur citur sabiedrībā. Ja kāds nav atklāti zadzis, slepkavojis vai pieķerts melos, tad viņš sevi uzskata par labu cilvēku, labāku nekā daudzi citi. Šāda spriešana par cilvēka taisnību, ko mēdz dēvēt par pilsonisko taisnību, ir sabiedrībai pieņemama, un ietverta likumos, kas sodu paredz tikai tiem, kas pieķerti un notiesāti noziegumā. Kur valda tiesu vara, tur darbojas arī nevainības prezumpcija, proti, cilvēks tiek uzskatīts par nevainīgu, kamēr tiesa nav pierādījusi pretējo. Tā tas ir laicīgajā pasaulē un savādāk tajā arī nevarētu būt.

Līdzīgi sprieda farizeji un rakstu mācītāji Jēzus laikā. Ja kāds nebija nokāvis citu cilvēku ar savām paša rokām, tas nevarēja tikt sodīts un nebija saucams par slepkavu. Proti, jūdu garīgie vadītāji bausli „tev nebūs nokaut” skaidroja tikai kā ārējas rīcības aizliegumu. Kas asinis nebija izlējis, tas nebija slepkava. Līdzīgā veidā jūdi savās sinagogās un Templī skaidroja visu Dieva doto bauslību. Tādēļ cilvēkam atlika tikai ar Dieva palīgu ārēji ievērot Mozus un vecajo teikto, un viņš tika uzskatīts par taisnu ne tikai ļaužu, bet arī Dieva priekšā. Tomēr Dieva acīs lietas bija pilnīgi citādas, nekā pasaules skatījumā.

Tādēļ Jēzus bieži iebilda pret šādu virspusēju, ārēju bauslības izpratni. Arī šeit – Kalna sprediķī – Savā dievišķajā autoritātē Viņš saka: „ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.” Tātad, lai cilvēks varētu nākt Dieva valstībā, viņa taisnībai ir jāpārspēj un jāpārsniedz pilsonisko taisnību un nepietiek tikai ar to, ka viņš nav ārēji pārkāpis Dieva dotos baušļus. Bet, kas tad īsti ir tas, ko Dievs no mums šeit prasa?

Uz šo jautājumu Jēzus atbild, paskaidrodams bauslības būtību, proti, bauslība ir garīga. Šīs dienas evaņģēlija tekstā Jēzus par piemēru izmanto piekto bausli - „tev nebūs nokaut”. Atklājot Dieva doto likumu jēgu, Jēzus nerīkojas kā jauns, par Mozu labāks bauslības devējs, bet tikai izskaidro mums sākotnējo baušļu jēgu, kuru jūdu garīgie vadītāji bija atmetuši un pazaudējuši. Savā dievišķajā autoritātē Jēzus saka: „kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet kas saka uz savu brāli: ģeķis! (vai – tukšpauris) – tas sodāms augstā tiesā (jeb Sinedrijā); bet, kas saka: bezdievis! (proti, garīgs, morāls muļķis) – tas sodāms elles ugunī.”

Tātad Dievs par slepkavu sauc ikvienu, kas bez pamata ir dusmīgs uz citu cilvēku, uzskata vai sauc to par muļķi vai bezdievi. Jēzus, protams, nerunā par gadījumiem, kad mums ir pienākums dusmoties un tiesāt, kā, piemēram, pildot vecāku, skolotāju, priekšnieku, tiesnešu vai prokuroru pienākumus, vai arī kad mums ir pamats izteikt šādus spriedumus, kā, piemēram, tad, kad cilvēku neprāts ir atklāti redzams. Jēzus runā par sirds dusmām un vārdiem, kas nav pamatoti vai to izteikšana neietilpst mūsu aicinājumā. Piektā baušļa jēga tiek kodolīgi izskaidrota mūsu Katehismā (VG, 389), proti, „nedrīkst nogalināt ar roku, sirdi, muti, zīmēm, vaibstiem vai arī ar palīdzību un padomu.” To, ka tieši šāda ir Jēzus vārdu jēga, apliecina apustulis Jānis, savā 1. vēstulē (3:15) rakstīdams: „Katrs, kas savu brāli ienīst, ir slepkava.”

Bet kā gan mēs varam izvairīties no šādām domām, vārdiem un darbiem? Mēs taču dzīvojam cilvēku vidū, kas dara mums pāri. Dzīves laikā mēs iegūstam daudz ienaidnieku, kuri nedz miesīgi, nedz garīgi nevēl mums neko labu. „Tādus ļaudis redzot, mūsu sirds grib trakot, liet asinis un atriebties.” Taču „Dievs kā laipns tēvs aizsteidzas mums priekšā, iejaucas un grib, lai strīds būtu izbeigts, lai no tā nerastos nekāda nelaime un viens otru nepazudinātu.” Dievs ar šo piekto „un citiem baušļiem nošķir labo no ļaunā”. (VG, 389) Viņš vēlas „ikvienu aizstāvēt, atbrīvot un pasargāt no cita cilvēka nozieguma un vardarbības”. Tātad „šis bauslis prasa, lai neviens nedara pāri savam tuvākajam kāda ļauna darba dēļ, pat ja viņš to tiešām būtu pelnījis.” Mūsu daba gan nevēlas paciest pārestības, taču Dievs savukārt nevēlas pieļaut, ka mūsu sirds kļūst nikna pret tuvāko. Turpretī Viņš vēlas, lai mēs ar paļāvīgu sirdi uzticam Viņam „sodīt kādu par pārestību, kas mums nodarīta”.

Baušļa „tev nebūs slepkavot” nozīme ir labi izskaidrot mūsu Katehismā. „Pirmkārt, tas nozīmē nevienam nedarīt pāri – vispirms ar vārdiem un darbiem; kā arī neizmantot mēli, lai (uz pāri darīšanu) kūdītu un dotu padomu; tāpat arī – nelietot un neatļaut nekādus līdzekļus vai paņēmienus, kas kādam varētu nodarīt ļaunu; un visbeidzot dzīvot tā, lai sirds ne pret vienu nejustu naidu, nedz dusmās un naidā vēlētu kādam ļaunu, kā arī tā – lai miesa un dvēsele ir bez vainas pret ikvienu, bet īpaši pret to, kas tev vēl vai dara ļaunu.” Un, otrkārt, „šo bausli pārkāpj ne tikai tas, kas dara ļaunu, bet arī tas, kas var savam tuvākajam labu darīt un palīdzēt novērst ļaunu, pasargāt un glābt savu tuvāko, lai tam nenotiek pārestība vai cits ļaunums, bet to nedara.” (VG, 390) „Tāpēc arī Dievs taisnīgi sauc par slepkavām visus tos, kuri otram nelaimē, miesas un dzīvības briesmās nedod padomu un nepalīdz.” Tā nu Dievs „mūs grib rosināt, mudināt uz taisniem, augstiem, cēliem darbiem – lēnprātību, pacietību un .. mīlestību un labdarību pret mūsu ienaidniekiem. (VG, 391)

Šāda mīlestība pret tuvāko izpaužas arī kā vēlme samierināties, ja nu tomēr ir iznācis kāds strīds un esam nodarījuši kādam pāri, vai kāds ir grēkojis pret mums. „Dievs negrib, lai tu nāc un kalpo Viņam, pirms esi izlīdzis ar savu tuvāko.” (BP, V, 1361) Jēzus teiktais par upura atstāšanu altāra priekšā un izlīgšanu ar savu brāli jūdiem nozīmēja sekojošo: „Tā kā bauslība pieprasa ne tikai ārēju, bet arī sirds šķīstību, tad, kad tu pienes upuri un altāra priekšā atceries, ka tavam brālim ir kas pret tevi dēļ netaisnības, ko tu esi darījis, tad tev ir jāatstāj savu dāvanu altāra priekšā un, pirms ļaut priesterim likt upuri uz altāra, tev ir jāiet pie sava brāļa, jātiek samierinātam ar viņu .. un pēc tam tu varētu nākt un upurēt savu dāvanu. Tik svarīga Dievam ir sirds, kas samierinās, ka pat vissvētākajam rituālam jātiek pārtrauktam ...” Luteriskā baznīca „ir izmantojusi šo Rakstu vietu, lai pierādītu, ka nesamierināmi cilvēki nav pielaižami pie Absolūcijas un Svētā Vakarēdiena ..; jo debesis ir slēgtas cilvēkam, kura sirds ir nesamierināma, un, lai ko arī viņš darītu, pat viņa Dieva pielūgsme un lūgšanas ir Dievam pretīgas ...”

Tālāk (5:25–26), mudinādams mūs būt labprātīgiem pret saviem pretiniekam, kamēr vēl esam ceļā, Jēzus uzsver, ka mums nav jāatliek piedošana vai tās lūgšana un izlīgšana ar to, kuram esam nodarījuši pāri. Mēs nezinām ne savas, ne sava tuvākā dzīves ilgumu. „Tas, kurš ieiet mūžībā ar nepiedevušu sirdi, tiks iemests elles cietumā un no turienes neiznāks, kamēr nebūs nomaksājis pēdējo kvadrantu”, proti, mazāko romiešu monētu. Bet pat šo visnenozīmīgāko samaksu viņš nebūs spējīgs sniegt, tādēļ paliks ellē mūžīgi. Tā Tas Kungs šeit draud ar vislielāko bauslības bardzību. Dieva likumi atlaides vai izņēmumus nepazīst. Jēzus pats iepriekš Kalna sprediķī apliecina, ka Viņš nav nācis atmest bauslību.

Kad mēs šādi, pēc būtības, uzlūkojam piekto bausli, tad saprotam, ka Jēzus teiktais iemet mūs tieši ellē, jo neviens no mums nepilda ne šo, ne arī citus baušļus. Ko tad mums darīt? Dr. Luters norāda: „ņem Kristus vārdu un apsolījumu, ka Viņš grib tevi darīt gluži citādu; tas gan tev patiesi palīdzēs. Saki tā: „Redzi, mans Dievs, tu esi man devis Kristu, savu mīļo Dēlu, kā piemēru, lai arī es dzīvotu tāpat kā Viņš; taču es to nespēju. Ak, mīļais Dievs, pārvērt mani, dod man savu žēlastību!” Tad nu Dievs nāk un saka: „Tā kā tu apzinies, kas esi, un lūdz pēc manas žēlastības, Es tevi pārvērtīšu un darīšu tādu, kā tu lūdz. Kaut arī vēl neesi tik pilnīgs kā Kristus, kaut arī vēl neesi tāds, kādam tev vajadzētu būt, tomēr mana Dēla dzīve un pilnība nāks tev palīgā.”” (BP V, 1370)

Kā tas notiek, to mums stāsta apustulis Pāvils šīs svētdienas vēstules lasījumā, rakstīdams romiešiem (6:3–11): „mēs visi, kas Jēzus Kristus Vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē”. Mēs līdz ar Jēzu „kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē”. „Jo mēs saprotam, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists.” „Bet, ja mēs ar Kristu esam miruši, tad mēs arī dzīvosim kopā ar Viņu” Dievam.

Tātad, vispirms, Kristībā mēs esam saņēmuši kaut ko tādu, kas mums pašiem nebija un ko mēs paši nespējām iegūt vai paveikt –mūsu grēki ir piedoti un mums ir dota jauna, garīga dzīvība un pilnīgs svētums, taisnība un sirds šķīstība. Taču tas nav mūsu, bet gan Kristus svētums, taisnība un šķīstība, kas mums tiek ticībā piešķirti vai pielīdzināti. Jēzus ir piepildījis bauslību mūsu vietā un šo piepildījumu dāvājis mums Kristībā. Vienīgi mūsu Kunga un Pestītāja taisnība, ko saņemam ticībā, ir pārāka par farizeju un jebkādu citu cilvēku taisnību, kas ir tikai kā sārņainas drēbes. Taču tas nozīmē arī to, ka „jūsu turpmākā dzīve uz zemes ir pastāvīga miršana grēkam”, „mums vairs nav jādzīvo, nedz jāseko grēkam, kas .. mīt mūsu miesā un asinīs; šis grēks mums arvien jānonāvē, lai tas mūsos nekļūtu spēcīgs un nevarētu darboties”. (BP, II, 767, 768) Jo neviens nevar būt kristietis, ja viņš nicina un ignorē Dieva baušļus, kas doti, lai pasargātu un rūpētos par mūsu līdzcilvēkiem. Tādēļ Dievs kristiešos Kristības spēkā ik dienas caur sirds satriektību un grēku nožēlu noslīcina visus grēkus un ļaunās kārības un ceļ augšā jauno cilvēku, kas taisnībā un šķīstībā Dieva priekšā dzīvo mūžīgi. Jo Kristībā mums top dota „žēlastība, Gars un spēks apvaldīt veco cilvēku, lai jaunais parādītos un taptu stiprs”. Tātad Kristība „atraisa mūs no velna varas un dara par Dieva īpašumu, apslāpē un atņem grēkus, dienu no dienas stiprina jauno cilvēku .. līdz no šīs nožēlojamās dzīves nonāksim mūžīgā godībā.” (VG, 449) Tādā veidā mūsu, kristiešu, taisnība ir labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, jo mūsu taisnība Dieva priekšā ir pats mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus. Mēs jau tagad caur Kristību esam pārcelti Dieva žēlastības valstībā un ar ilgu pilnām sirdīm gaidām sava Kunga atnākšanu, kad varēsim būt kopā ar Viņu godības valstībā Debesīs jaunā, apskaidrotā miesā, kurai vairs nebūs nekādas netaisnības, trūkumu vai nepilnību. Āmen.