Sargieties no viltus praviešiem!

Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt. Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! - ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. (Mt.7:15-21)


„Sargieties no viltus praviešiem!” Mūsdienu cilvēkam šāds brīdinājums varētu šķist savāds un pat nevajadzīgs. Tagad pat daudzi kristieši ir kļuvuši tik vienaldzīgi pret ticības lietām, ka tiem šķiet pilnīgi vienalga, kas tiek sludināts viņu baznīcā. Turklāt tikai retais vairs praktiski spēj izšķirt, kas ir patiess un nepatiess, jo lielākā daļa cilvēku vadās pēc tā, kas tiem patīk vai nepatīk. Šis izšķiršanas spēju zudums ir brīdinājuma zīme, kas liecina, ka viltus praviešu darbība ir bijusi sekmīga un Kristus brīdinājums nav ticis ņemts nopietni. Tādēļ tagad īpaši rūpīgi pārdomāsim un centīsimies iegaumēt, ko mums māca Dieva Dēls.

Lai saprastu Jēzus brīdinājumu no viltus praviešiem, vispirms ir jāzina, kas tad īsti ir pravieši. Jaunajā Derībā par praviešiem parasti tiek saukti Svēto Rakstu skaidrotāji. Tā piemēram, Pāvils pamāca korintiešus, lai viņu dievkalpojumos runā divi vai trīs pravieši un citi pēc tam apspriež viņu sacīto (1. Kor.14:29). Un Kristus par saviem mācekļiem saka: „Kas uzņem pravieti pravieša vārdā, tas dabūs pravieša algu” (Mt. 10: 41). No tā izriet, ka viltus pravieši ir mācītāji, kas skaidrojot Svētos Rakstus, apzināti vai neapzināti ievieš baznīcā svešas maldu mācības un novērš ticīgos no praviešu un apustuļu mācības, kas uzrakstīta Svētajos Rakstos. Te jāuzmanās no tik bieži dzirdamās atrunas – bet viņš jau to dara no sirds un pats tic tam, ko sludina. Ja kāds man labu nodomu vadīts dod indi – vai tad man tā ir jādzer? Ja kāds kļūdas pēc iesaka man ieguldīt naudu bankrotējošā bankā, vai tas paglābs mani no naudas zaudēšanas? Te katram pašam ir jābūt ļoti uzmanīgam un jāsargās no maldiem.

Jēzus brīdina, ka viltus praviešus nebūs viegli atšķirt, jo no ārienes tie līdzināsies kristiešiem. Arī apustulis Pāvils saka, ka viltus apustuļi un mācītāji arvien greznojas ar patieso mācītāju un apustuļu vārdu. „Nav arī brīnums, piebilst Pāvils, „jo pats sātans izliekas par gaismas eņģeli. Tad arī nav nekas sevišķs, ka viņa kalpi izliekas par taisnības kalpiem; to gals būs tāds kā viņu darbi” (2. Kor.11:13-14). Tā kā arī pats Kristus runā par darbiem jeb augļiem, pēc kuriem varēs atšķirt maldu mācītājus no patiesības mācītājiem, tad mums šis jautājums jāapskata nedaudz tuvāk.

Tūdaļ pēc tam, kad Kristus divreiz ir apgalvojis, ka viltus praviešus varēs pazīt pēc viņu augļiem, Viņš saka, ka ne katrs, kas uz Viņu saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā. Tur varēs nokļūt tikai tie, kas dara Jēzus Debesu Tēva prātu. Šis izšķirošais darbs nebūs arī nākošo lietu sludināšana, velnu izdzīšana un citi brīnumdarbi. Jēzus saka, ka daudzi šādu neparastu darbu veicēji tiesas dienā dzirdēs Viņa spriedumu: „Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji.” Šo Kristus izteikumu mums palīdz saprast kāda Viņa saruna ar jūdiem Kapernaumas sinagogā. Būdami pārliecināti, ka viņu pestīšana ir atkarīga no darbiem, jūdi vaicāja Jēzum: „Ko lai darām, lai mums būtu daļa pie Dieva darbiem?” (Jņ. 6:28) „Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat Tam, ko Viņš ir sūtījis.” - atbildēja Jēzus (Jņ.6: 29). Tajā pašā reizē Jēzus plaši izklāstīja jūdiem mācību par ticību miesā nākušajam Dieva Dēlam, kā vienīgo glābiņu no nāves, elles un velna. Šī vēsts par to, ka glābj vienīgi ticība, kuru rada pats Dievs, nevis darbi, ko dara cilvēki, jūdu ausīm bija smaga. Pat daudzi no Jēzus mācekļiem atzina, ka tiem ir grūti klausīties šādos apgalvojumos. Tad Kristus sacīja: „Neviens nevar nākt pie Manis, ja tas viņam nav Tēva dots.” Dzirdot šos vārdus, daudzi no Viņa mācekļiem atkrita un vairs nesekoja Viņam. Tad Jēzus jautāja saviem divpadsmit apustuļiem – vai arī jūs gribat aiziet? „Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais.” - skanēja Pētera atbilde visu mācekļu vārdā (Jņ. 6:69). No šiem izteikumiem top skaidrs, ka glābjošais ir Dieva nevis cilvēku darbs. Šis Dieva darbs ir tas, ka Viņš sūtījis pasaulē savu Dēlu, kas upurējis savu dzīvību par visu cilvēku grēkiem. Šīs vēsts sludināšana tad arī rada ticību Jēzum tajos, kas šo vēsti uzklausa. Šī ticība ir Dieva darbs, kuru tas dara tad, kad Viņš to grib.

Pētera apliecībai līdzīgi ticības izteikumi ir vienīgais darbs pēc kā mēs varam pazīt kristiešus. Arī šis ir Dieva darbs un tieši šo darbu – ticību Viņa Dēlam – Viņš atzīst par vienīgo, bet absolūti nepieciešamu cilvēka pestīšanai! Tādēļ pat tādas īpašas dāvanas kā nākotnes paredzēšana, slimību dziedināšana un ļauno garu izdzīšana vēl neko nepierāda. Ar šādām neparastām dāvanām bija apveltīts arī baisais Kristus nodevējs Jūda Iskariots. Jā, arī Viņš liekulīgi sauca Jēzu par Kungu un darīja dažādus brīnumus, bet bez ticības viņš bija un palika slikts koks un visi viņa darbi bija slikti. Gandrīz tikpat smagi kā Jūda Iskariots krita arī cits Jēzus apustulis Pēteris, bet viņu glāba ticība Kristum kā Dieva Dēlam un pasaules Pestītājam, bet Jūda bez šīs ticība gāja pazušanā.

Tādējādi galvenā atšķirība – sludinātāja augļi, kas liecina par patiesa vai viltus pravieša darbību - ir nevis ārēja atšķirība dažādos darbos, bet iekšēja atšķirība ticībā. Patiesie mācītāji arvien sludina, ka glābšana ir atkarīga tikai un vienīgi no ticības Kristum. Viltus mācītāji arvien sludina arī dažādus darbus kā nepieciešamus cilvēka pestīšanai. Protams, lai pieviltu kristiešus, viltus mācītāji nemudina uz ārēji sliktiem darbiem. Piemēram, farizeji ārkārtīgi sargājās no ļauniem darbiem un darīja tikai ārēji labus darbus, bet bez ticības Kristum, šiem darbiem Dieva priekšā nebija nekādas vērtības. Vēl sliktāk! Tā kā šie darbi centās aizvietot ticību Kristum, tad tie kļuva par visļaunākajiem grēkiem. Tāda ir šī atšķirība Svēto Rakstu skaidrošanā, kas liecina par patiesa vai viltus mācītāja darbību - pirmais cildina ticību un Kristu, otrais cildina cilvēkus un viņu darbus.

Nav šaubu, ka Jēzus vispirms brīdina nevis mācītājus, bet tieši vienkāršos draudzes locekļus, lai viņi spētu atšķirt viltus praviešus no īstajiem praviešiem. Arī apustulis Pāvils mudina ticīgos: neapslāpēt Garu un nenicināt pravietošanu, bet pārbaudīt to, atraujoties no visa, kas slikts un paturot labo (1. Tes 5:19-21). Līdzīgi apustulis Jānis savā 1. vēstulē 4. nodaļā brīdina draudžu locekļus, lai tie netic katram garam, bet pārbauda vai tie ir no Dieva. Jānis apgalvo, ka jau viņa laikā viltus praviešu skaits ir bijis liels. Vai tad mūsu dienās viņu būtu kļuvis mazāk? Taču nē! Turpat Jānis arī pamāca, kā būtu atšķirams Dieva Gars no maldu gara: Ikviens Gars, kas ir no Dieva apliecinās, ka Jēzus Kristus ir miesā nācis Dieva Dēls, lai cilvēka miesā izciestu sodu par cilvēku grēkiem. Turpretī antikrista gars neapliecinās Jēzus miesā nākšanu, tas ir, šāds gars vai nu pilnībā noliegs Dieva Dēla miesā nākšanu vai arī mācīs, ka ar to vēl nepietiek cilvēka pestīšanai.

Antikrista mudināti viltus pravieši ir ienesuši baznīca neskaitāmus maldus. Tie ir izdomājuši visdažādākos darbus, kas jādara ticīgajiem, lai tie kļūtu Dievam tīkamāki. Ar šādu nolūku ir radīti klosteri un no pasaules nošķirta dzīve. Ārēji tā liekas ļoti svēta, bet patiesībā šie cilvēki ir pametuši Dieva aicinājumu kalpot savam tuvākajam. Citi atkal dodas dažādos, tā saucamajos, svētceļojumos un uzskata, ka tas ir Dievam tīkams darbs, kas tos darīs svētākus. Taču šiem cilvēkiem trūkst ne tikai ticības, bet arī vienkārša saprāta. Dievs mums ir devis savu Dēlu, kas samaksājis par visiem mūsu grēkiem un aicina mūs mācīties pildīt desmit baušļus un kalpot savam tuvākajam pēc sava aicinājuma. Bet, ko dara viltus pravieši? Viņi saka, nē, še darbi ir mazi un nenozīmīgi. Tev jādara citi, daudz lielāki darbi. Jāpamet viss un jādodas prom divas nedēļas vai vēl ilgāk, jo Dievam tas ļoti patiks. Nu sakiet man, kur gan Dievs ir teicis, ka tas, kurš aizbrauks uz Indiju, Tibetu vai vēl kur citur, darīs Viņam tīkamu darbu. Neko tādu taču Viņš nav sacījis arī par Romu, Aglonu vai kādu citu šīs zemes vietu. Turpretī Viņš tev ir licis palikt tur, kur tu esi, ticēt Viņam, lūgt un darīt savu darbu. Ja nu tev ir brīvs laiks, tad domā kā apciemot savus vecākus, slimos vai ticībā vājos draudzes locekļus un citus, kam vajadzīga tava palīdzība. Tas būs labs un Dievam tīkams darbs, jo būs darīts ticībā, kas nāk no Dieva Vārda. Bet tādi darbi, kam nav Dieva vārds un apsolījums, nav un nevar būt labi un tie nav jādara, kaut arī tos mācītu desmit Da-lai lamas, simts guru, trīsdesmit pāvesti un piecdesmit bīskapi. Tu paliec, kur esi, tici Kristum un dari savu darbu! Tas ir Dieva darbs, ko Viņš dara tevī. Šim mūžīgajam Dievam - Tēvam un Viņa Dēlam, mūsu mīļajam Pestītājam, Svētajā Garā, lai vienmēr tiek pausta pateicība un gods. Āmen.