Kas ir Tavs kungs?

Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu. (Mt.6:24-33)


Neraugoties uz mūsdienu tehnoloģijām un uzkrātajām bagātībām, liela pasaules daļa joprojām slīkst nabadzībā, un daudz cilvēku katru gadu mirst no pārtikas trūkuma. Dzīve vienai pasaules daļai ir baismīga cīņa par izdzīvošanu, bet otrai par savas bagātības nosargāšanu un vairošanu. Šī situācija ir īpaši saasinājusies ekonomiskās krīzes apstākļos, kad bagātākā pasaules daļa arvien vairāk domā par sevi, bet nabadzīgākā grimst arvien dziļāk parādos un bezcerībā. No finansiāla rakstura problēmām cieš arī kristieši. Tādēļ tagad varbūt vairāk nekā jebkad agrāk ir svarīgi saglābāt vēsu prātu un pareizu skatījumu uz dzīvi. Jo kā secina ķēniņš Salamans: „Cilvēks, kas dzīvo godībā un tomēr bez dziļāka ieskata lietu būtībā, ir līdzīgs kustonim, kuru vienkārši nokauj.” Diemžēl tieši tāds pēc grēkā krišanas ir kļuvis cilvēks – līdzīgi zvēram, bez dziļāka ieskata lietu būtībā, viņš ložņā un meklē tikai to, kas atrodas uz zemes, debesu lietām nepiegriezdams gandrīz nekādu vērību. Tik briesmīga ir velna vara, ka viņš neļauj cilvēkam vērst savas acis, domas un sirdi uz savu Radītāju. Velns ir piekalis nabaga cilvēka dzimumu pie pīšļiem un putekļiem, no kuriem mēs nespējam atrauties. Atbrīvot mūs no šīs izdzīvošanas nastas, kas spiež mūs pie zemes un dara līdzīgus lopiem, var vienīgi Kristus. Svētajā Kristībā atbrīvojis mūs no sātana varas, Viņš šīs dienas evaņģēlijā māca, kā mums pareizi jāizturas pret šīs zemes dzīvi.

„Neviens nevar kalpot diviem kungiem”, saka Jēzus, „jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” Ar mantu šeit jāsaprot nauda un tās lietas, kas nav būtiski nepieciešamas cilvēka dzīvei, bet vairāk kalpo greznumam. Šīm lietām kristietis kalpot nedrīkst. Tas nenozīmē, ka ticīgam cilvēkam nedrīkst būt nauda un manta, ko Dievs viņam dod par darbu, bet kristietis nedrīkst kļūt par šo lietu kalpu, tas ir, viņš nedrīkst ļaut savai sirdij pieķerties tām. Lai tavas roka lieto naudu un mantu, bet ar savu sirdi pieķeries vienīgi Dievam. Nauda un manta pieder šīs zemes lietām, bet tu piederi tam, kas ir augšā debesīs. Tādēļ saka Dāvids: „Nepaļaujaties uz varu, uz laupījumu nelieciet tukšas cerības; kad bagātība vairojas nepiegrieziet tai visu savu sirdi.” Laicīgām lietām ir jākalpo tev, lai tu tās izlietotu sava un savu tuvāko vajadzībām, bet tu pats nedrīksti kalpot šīs zemes lietām. Tev var piederēt nauda un manta, bet tu nedrīksti piederēt naudai un mantai.

Ja tava sirds pieķersies mantai, tad tu nenovēršami atkritīsi no Dieva. Jo Kristus skaidri saka: „Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” Ja nu kāds vairs nekalpo Dievam, tad viņam ir jākalpo velnam, jo vidusceļa šeit nav. Neviens nevar kalpot diviem kungiem reizē, nevar atrasties pa vidu starp Dievu un velnu. Cilvēks pieder nu kalpo vai nu vienam, vai otram. Tādēļ Pāvils mudina kristiešus neļaut vaļu miesas tieksmēm, bet aicina nonāvēt sevī gan ļaunu iekāri, gan mantkārību, nosaukdams šīs lietas par elku kalpību (Kol. 3:5).

Mūsdienu pasaule ir šādas elku kalpības pilna, jo visi vienā balsī kliedz un bļauj, ka nauda ir viss, kas vajadzīgs un nepieciešams. No kāju pirkstiem līdz matu galiņiem cilvēki ir piesūkušies ar naudas un mantas pielūgsmi – mamons praktiski ir kļuvis par vienīgo dievu, kas Rietumu pasaulē tiek pielūgts un godāts. Par to mūs nicina un izsmej pat musulmaņi un hinduisti. Tā nu mūsdienu pasaulē priecīgi un laimīgi jūtas tikai tie, kam ir daudz naudas un mantas, bet tie kam tās nav – raud, ir izmisuši un nelaimīgi.

Tikai tie pavisam nedaudzie, mazais pulciņš, kas ir paturējuši savās sirdīs dzīvu kristīgo ticību, kopā ar Dāvidu saka: „Es esmu bēdīgs un nabags” (Ps.70:6). To Kristus sauc par gara nabadzību, kas cilvēku dara svētīgu jeb laimīgu. Jā, bagātība un vara nepadara kristieti priecīgu. Ķēniņam Dāvidam netrūka ne naudas, ne varas un tomēr viņš sauca sevi par bēdīgu un nabagu. Kristieši arvien ir nabagi un bēdīgi šādā garīgā nozīmē. Tas ir, viņu sirds ir novērsta no laicīgā un pievērsta vienīgi Dievam. Vienīgi Dievā tā gūst prieku un labpatiku. Tādēļ kristieša sirds nav priecīga tad, ja tai pieder daudz un tā nekļūst bēdīga tad, ja tai pieder maz. Kristietis saprot cik nepastāvīgas un nedrošas ir laicīgās lietas. Zagļi tās aiznes, rūsa un kodes saēd un pat to, ko izdodas nosargāt, paņem nāve. „Mēs nenieka neesam pasaulē ienesuši, tāpēc nenieka nevaram iznest” - saka apustulis Pāvils (1.Tim.6:7).

Laicīgās lietas ir iznīcīgas, bet Dievs cilvēka sirdī ir licis mūžību un devis mums nemirstīgu dvēseli. Pieķerdamies un kalpodami zemes lietām, cilvēki pieķeras un kalpo kaut kam, kas ir zemāks par viņiem pašiem. Tā cilvēki noniecina un apkauno paši sevi, par ko tad arī viņus izsmej austrumu reliģiju piekritēji. Pat viņi saprot, ka cilvēka mūžīgā dvēsele ir kaut kas daudz augstāks un vērtīgāks par šīs zemes lietām. Turklāt mēs taču ikviens pieredzam, ka dvēseli nevar atveldzēt ar laicīgām lietām - jo vairāk tās dzeram, jo vairāk mums slāpst. Tādēļ mums ir vajadzīgs ūdens, par kuru Kristus saka: „kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps.” Tāpat mums vajadzīga maize, kas var remdēt ne tikai miesa, bet vispirms dvēseles izsalkumu.

Tā nu Kristus gan bagātajiem, gan nabagajiem iesaka nezūdīties ne savas dzīvības, ne ēdiena, ne dzēriena dēļ. Mēs atrodamies pasaulē, kur grēka dēļ sviedriem vaigā, smagi strādājot visas sava mūža dienas, mums nākas ēst savu maizi. Dieva mīlestībā izpaužas tā, ka lai gan grēka lāsta dēļ mums būs smagi jāstrādā, tomēr Dievs neliks mums mirt, bet caur darbu dos to, kas dzīvei nepieciešams. Katram strādniekam Dievs ir apsolījis par viņa darbu dot maizi. Tomēr tā, ka mums ir zudusi paļāvība un uzticība Dievam, bet tās vietā stājusies iedzimta un nebeidzama zūdīšanās un uztraukšanās par savu vēderu, tad Kristus nāk mums palīgā, paskaidrojot cik bezjēdzīgi cilvēks rīkojas, zūdoties par barību un drēbēm: „Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Ja nu Dievs jums ir devis dzīvību un miesu, kas taču ir daudz, daudz kas vairāk par barību un drēbēm, kādēļ tad jūs domājat, ka Viņš jums nedos zemākās, vienkāršākās lietas?

Kad Dievs radīja Ādamu un Ievu, Viņš teica, ka visu pārējo Viņš ir radījis, lai tas kalpotu cilvēkiem un būtu tiem arī par barību. No šā brīža Dievs ir uzņēmies rūpes par savu radību. Neticēt Viņam un nepaļauties uz Viņu nozīmē darīt Dievu par meli. Ja nevēlamies ticēt, ka Viņš dos mums laicīgo apģērbu un drēbes, kā gan mēs varēsim ticēt, ka Viņš dos mums sava vārda barību mūžīgajai dzīvošanai un ietērps mūs savas taisnības drēbēs? Kā gan mēs varam sagaidīt no Dieva miesas augšāmcelšanos, mūžīgo dzīvošanu, jauno pasauli un citas augstas un dižas lietas, ja neticam, ka Viņš dos ēdienu, dzērienu, drēbes un pajumti mūsu miesai?

„Skatieties uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro.” Tieši tāpat notiek ar puķēm laukā: ne tās strādā, ne tās vērpj un tomēr Debesu tēvs apģērbj tās krāšņāk par Salamanu visā viņa ķēnišķīgajā godībā. Tā nu Kristus atver mūsu priekšā dabas grāmatu un māca to lasīt. Un ko mēs tur lasām? Mēs lasām, ka pēc grēkā krišanas esam zaudējuši savu augsto stāvokli šajā pasaulē un līdz ar to arī paļāvību uz Dievu. Tā radības kronis ir kļuvis dumjāks par nesaprātīgo radību. Viņš vairs nezina, ka Dievs par viņu gādā un rūpējas, tādēļ nemitīgi kurn, zūdās un raizējas. - Jocīgi jūs esat kļuvuši, mīļie ļaudis, saka Kristus, ja neticat, ka Dievs, kurš rūpējas pat par zvēriem, putniem un puķēm, rūpēsies arī par jums.

Tā Kristus mūs kaunina un norāda, ka visa mūsu zūdīšanās paliks bez sekmēm, jo „ir velti, ka jūs agri ceļaties un vēlu paliekat nomodā un ēdat savu maizi ar rūpēm; saviem mīļajiem Dievs to bagātīgi dod miegā.” (Ps. 127:2) Daudz sāpju un ciešanu rada zūdīšanās un dzīšanās pēc laicīgās mantas, bet ieguvums ir niecīgs. Turklāt garīgā ziņā tā ir katastrofa: šāds cilvēks kļūst līdzīgs pagānam! Kādēļ tad mēs esam kļuvuši par kristiešiem? Vai lai iegūtu daudz mantas un labi dzīvotu uz šīs zemes, vai tomēr, lai dzītos pēc Debesu labumiem? Tad nu ikviens, kurš kļūst slinks Dieva lietās un zūdīdamies un vaimanādams dzenas pēc šīs pasaules lietām, no kristietības atgriežas pagānismā.

Pagāni dzenas pēc šīs zemes lietām tādēļ, ka viņi neko labāku nezina un nepazīst. Pēc kā cita lai viņi dzenas? Pasaules godība ir viss, augstākais labums, ko tie zina un pazīst. Turpretī kristiešiem ir dots nākošās godības apsolījums jaunajā pasaulē. Tas nav izsapņots viņpasaules dzīves mierinājums, bet tas ir apsolījums, kuru devis pats Dievs. Tādēļ mums nav tik ārkārtīgi jāuztraucas par šo laicīgo dzīvi, bet no visas sirds jādzenas, lai mēs nokļūtu apsolītājā jaunajā pasaulē. Ja šīs nākošās pasaules lietas mums ir mīļas un tīkamas, tad šīs pasaules lietas vairs nešķitīs tik saldas un iekārojamas. Šeit mums taču nav mūžīga mājvieta, bet to nākamo, to mēs meklējam. Kādēļ gan mēs tik ļoti nomokām sevi ar raizēm un rūpēm par to, kā pavadīsim šo īso laika sprīdi šeit uz zemes? Vai vēlamies būt tādi kā pagāni? Vai uz Dievu mēs ceram tikai kā uz palīgu šajā pasaulē, lai mums labāk klātos? Ja tas ir tā, tad Pāvils saka – jūs esat visnožēlojamākie no visiem cilvēkiem. Bet kā tad, lai mēs dzīvojam šajā pasaulē? Vai tad mums nav jāēd, jāģērbjas un kaut kur jādzīvo?

Te Kristus atbild īsi: „Jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag.”
Ar šiem vārdiem mūsu mīļais Kungs mūs mīļi aicina un iedrošina uz ticību. Ticiet savam Debesu Tēvam un visu labu gaidiet no Viņa. Un visam klāt es jums došu divus padomus - saka Kristus.

Pirmkārt: Dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības. Tad notiks tā, ka viss pārējais, kas jums vajadzīgs taps jums piemests. Jūsu debesu Tēvs zina, ko jums vajag un to arī dos. Atstājiet šīs rūpes Viņa ziņā.

Otrkārt: Nezūdieties rītdienas dēļ. Šāda zūdīšanās ir pilnīgi bezjēdzīga. Jūs nezinat, ko rītdiena nesīs. Atstājiet to sava mīļā Debess Tēva ziņā. Nepievienojiet savai dzīvei nastas, kuras jūs nespējat nest un kuras jums nav jānes. Jums pietiek ar šīs dienas bēdām. Tieciet galā ar tām! Bet visu zūdīšanos metiet uz To Kungu. Lūdziet Viņu, stāstiet Viņam, runājiet ar Viņu, un droši ceriet un paļaujieties uz Viņu. Viņš jau gādā un arī turpmāk gādās par jums daudz labāk, nekā jūs spētu iedomāties vai saprast. Āmen.