Nāves draudīgais spēks

Un pēc tam Viņš gāja uz pilsētu, vārdā Naine, un Viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja Viņam līdzi. Bet, kad Viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdzi. Un, to redzējis, Tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: “Neraudi!” Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!” Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu, sacīdami: “Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, - un: Dievs Savus ļaudis uzlūkojis.” Un šī slava par Viņu izpaudās pa visu Jūdeju un pa visu apkārtni.(Lk.7:11-17)

Evaņģēlists Lūka mums stāsta, ka Jēzum ar mācekļiem tuvojoties Naines pilsētai, ļaudis caur pilsētas vārtiem nesuši kādu mironi. Šajā pasaulē tas notiek diezgan bieži, ka mums nākas kādu nest uz kapiem. Cilvēki mirst nepārtraukti, un dzīvi palikušie tos nes uz kapiem un aprok. Šī nodarbe nerimst ne brīdi. Visa pasaule ir kļuvusi par vienu lielu kapsētu un visa cilvēce par bezgalīgu bēru procesiju. Mēs mācāmies ar to samierināties, bet tomēr nespējam, jo nav tā, ka mēs vienkārši ietu aiz mirušā, kad mēs ejam aiz zārka, un nāve uz mums neattiecas. Nē, mēs katrs nesam nāvi pats sevī un ar katru soli, ko speram, tuvojamies paši savam kapam. Jā, katru reizi ejot aiz kāda zārka, ir jādomā par to, ka arī mani tā kādreiz nesīs. Un kad iedomājamies par to, ka mūsu acis izdzisīs, mēle, rokas un kājas sastings, ka mūs ieliks zārkā, aiznesīs uz kapsētu un apraks, pārņem savādas jūtas. Mēs gan zinām, ka tas varbūt nenotiks šodien vai rīt, tomēr vēlākais pēc dažiem gadu desmitiem tas nenovēršami notiks. Nāve ir briesmīga un nepielūdzama.

Mūsdienu pasaulē mēs esam sevi ieraduši mierināt ar domu, ka nāve ir dabisks process – cilvēks piedzimst, nobriest, noveco un mirst, dodot vietu nākošajam. Mirušais it kā noiet no šīs pasaules skatuves, lai dotos uz neesamību. Bet kas ir šī neesamība? Kā tas var būt, ka manis vairs nebūs? Un ja tā, tad kādēļ tas tā notiek? Kādēļ dabā ir nepieciešami šādi procesi? Kāda tam visam ir jēga? Un beigu beigās, kādēļ nāve, ja jau tā ir dabiska parādība, tomēr ir tik biedējoša? Kādēļ neviens negrib mirt, bet visi vēlas dzīvot? Jā, kur slēpjas nāves dzelonis jeb draudīgums?

Mēs cenšamies par šiem jautājumiem nedomāt, jo it kā zinām un iemācāmies no savas dzīves pieredzes, ka atbilžu uz šiem jautājumiem vienkārši nav. Tomēr, gribot negribot, kāda tuvinieka vai drauga nāve liek mums atkal iet šajā procesijā aiz zārka, kur guļ nāves pieveiktais un domāt par nāvi, ko nesam sevī. Līdz izmisumam smagas un biedinošas ir šīs domas. Tās liek jau tagad sastingt prātam un pat visdrosmīgāko ļaužu sirdis pildās ar šausminošām, neprātīgām bailēm. Kādēļ? Kur slēpjas nāves draudīgais spēks? Šo jautājumu sev uzdod arī apustulis Pāvils, un viņa atbilde ir – nāves drausmīgums ir grēks un tam sekojošie elles draudi. Nāve nav dabisks process! Tēlaini izsakoties, nāve ir noziedznieka arests. Tāpat kā noziedznieka sirds pamirst, kad uz viņa rokām noklikšķ roku dzelži, tā pamirst grēcinieka sirds, kad tā sastopas ar nāvi. Tāpat kā noziedznieks zina, ka tagad viņu gaida tiesa un ieslodzījuma gadi, tā mūsu sirds zina un nojauš – mums būs jāstājas tiesas priekšā. Tieši šī apziņa, ka mums nāksies atbildēt par savu dzīvi ir tā, kas šausmina visvairāk.
Otra lieta ir šķiršanās sāpes un zaudējums. Nāve mums atņem vistuvākos draugus, radus, vecākus un, kas pats briesmīgākais - arī bērnus. Un mēs saprotam, ka šis zaudējums ir neatgriezenisks. Mēs nekad vairs neredzēsim, nedzirdēsim un nesajutīsim tos, kas mums bijuši tik tuvi un mīļi. Sieva, par kuru lasām šīs dienas evaņģēlijā bija pilnā mērā to visu piedzīvojusi. Viņas vecāki bija miruši, arī vīru viņa bija zaudējusi un tagad viņa gāja aiz sava dēla zārka. To, kas notika šīs sievietes sirdī, mēs varam tikai nojaust, bet nekas priecīgs tas noteikti nebija.

Taču evaņģēlists mums stāsta, ka dziļi simboliskā veidā šī bēru jeb nāves procesija sastopas ar kādu citu gājienu jeb procesiju, proti, tas ir Jēzus no Nācaretes, kas kopā ar saviem mācekļiem dodas uz šo pašu pilsētu. Šī procesija ir kaut kas īpašs, jo tā ir dzīvības procesija. Kad nu tās abas sastopas – nāvei ir jāatkāpjas. „Jaunekli, Es tev saku: celies augšā.”, saka Jēzus. Un evaņģēlists mums stāsta, ka mironis piecēlies, sācis runāt un Jēzus to atdevis mātei. Dzirdētais nav kāda reliģiska metafora, spilgts salīdzinājums vai kaut kas tam līdzīgs. Tas ir konkrēts, reāls notikums, kas tiek aprakstīts tad, kad ir dzīvi vēl daudzi šā notikuma aculiecinieki.

Pieceļot šo jaunekli no nāves, Jēzus uzskatāmi apliecina, ko Viņš ir gribējis sacīt ar kādreiz sludinātiem vārdiem – Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas tic uz Mani, dzīvos kaut arī tas mirtu un daudziem tamlīdzīgiem izteikumiem. Jēzus ir nācis, lai atņemtu nāvei tās varu. Viņš ir dzīvības Kungs. Viņš ir nācis mirt par cilvēka grēkiem, lai Dieva tiesā cilvēks tiktu attaisnots un iemantotu mūžīgo dzīvošanu. Jēzus arvien dara to, ko Viņš saka, un tas, ko Viņš saka, notiek. Jau sen pirms daudziem gadsimtiem caur pravieša Hozejas muti Dieva Dēls bija sacījis: „Es atsvabināšu viņus no nāves varas. Nāve es būšu tava inde” Un tagad, miesā nācis, Viņš visiem to uzskatāmi parāda.

Lūkas aprakstītais notikums patiesi ir dziļais simbolisks. Tas nav tikai viens no daudzajiem neparastajiem brīnumdarbiem, kurus veicis, kāds īpašām spējām apveltīts vīrs. Nē, tas ir pats dzīvības devējs, tās avots, pats Dievs, kas ieradies uz zemes, lai iznīcinātu nāves varu, atņemtu tai dzeloni – elli un mūžīgu nāvi.

Tā gājiens, kura priekšgalā nes mironi attēlo visu šo pasauli – lai kas būtu šie cilvēki, ko darītu, kādus amatus ieņemtu, cik bagāti būtu, tie dodas pretī kapsētai. Lūk, šajā gaismā tev jāraugās uz dzīvi – visu, ko tu dari, izvērtē ar nāves mērauklu. Nav grūti ievērot, ka šis gājiens ir bēdu, sāpju, grūtuma, šausmu, izmisuma un bezcerības gājiens – tāda patiesībā ir visa šīs pasaules dzīve. Šo spriedumu nemaina tas, ka cilvēki cenšas to ignorēt, vai arī kaut kā citādi izskaidrot.

Savukārt gājiens, kurā atrodas Jēzus un Viņa mācekļi, ir baznīca jeb dzīvības procesija. Tā ir vienīgā iespēja, vienīgā cerība, kuru cilvēcei piedāvā žēlastības pilnais Dievs.

Tātad būt baznīcā nenozīmē ne piederību kādiem vecmodīgiem uzskatiem, nedz reliģisku fanātismu vai kaut ko tam līdzīgu, bet vienkārši – dzīvības mīlestību. Pasaulē, protams, ir arī daudz jauku lietu, bet tās mums nepalīdz tikt galā ar nāvi. Drīzāk otrādi – viss, ko darām, ir solis pretī nāvei. Mūsu pašreizējā dzīvība, jaunība, skaistums, veselība, ir tikai mānīga, pārejoša lieta – jau pavisam drīz tā visa vairs nebūs, pār to visu valdīs nāves vara. Tas nenozīmē, ka mums būtu jāiegrimst drūmā pesimistiskā reliģiozitātē, bet tomēr ir jāapzinās savs stāvoklis, jābūt reālistiem. Un mūsu stāvoklis ir tāds, ka mēs sevī nesam nevis kādu slimību, bet pašu nāvi – mūsos ir tās cēlonis grēks. Un tādēļ vienīgā cerība jebkuram cilvēkam ir sastapt šo procesiju – baznīcu – Jēzu ar Viņa mācekļiem un saņemt no viņiem zāles pret nāvi. Šīs zāles ir Svētā Kristība, Grēku atlaišana un Altāra Sakraments, tās ir arī sludinātā Evaņģēlija vēsts, kas mūs no miroņiem dara par dzīviem cilvēkiem. Tā ir vēsts, kas atņem nāvei tās dzeloni un ellei tās spēku. Šo vēsti mums jādzird, jāmācās un ar to jādzīvo. Piemēram, Kristības piepildījums ir skaisti aprakstīts Jāņa atklāsmes grāmatā, kur parādīdamies Jānim, Jēzus saka: „Es esmu Pirmais un Pēdējais un Dzīvais. Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas.”(Atkl.1: 17-18) Bet grāmatas beigās Viņš rāda Jānim „dzīvības ūdens upi, tā bija skaidra kā kristāls un iztecēja no Dieva un Jēra goda krēsla. Viņas ielas vidū un upei abās pusēs bija dzīvības koks, tas nesa augļus divpadsmit reizes, katru mēnesi savu augli, un viņa lapas bija tautām par dziedināšanu. Nekas tur nebūs vairs nolādēts. Tur stāvēs Dieva un Viņa Jēra tronis, un Viņa kalpi Tam kalpos. Tie skatīs Viņa vaigu, un Viņa Vārds būs tiem uz pierēm. Tur nebūs vairs nakts, ne sveces, ne saules gaisma tiem nebūs vajadzīga; jo Kungs Dievs izlies gaismu pār viņiem, un viņi valdīs mūžīgi mūžam. (Atkl.22:1-5) Vēsts, kuru mēs dzirdējām šodien, ir apstiprinājums tam, ka kādu dienu arī pār mūsu kapu skanēs tā paša vīra balss, kas pie Naines piecēla nabaga jaunekli. Tā katru no mums sauks vārdā un ar neaprakstāmu dievišķu varu aicinās laukā no kapa, dāvās jaunu miesu un jaunu pasauli. Tā vairs nebūs nāves, bet dzīvības pasaule. Nekas tur vairs nebūs nolādēts. Mēs neviens vairs tur nedzīvosim ar izmisumu, bailēm un sāpēm sirdī. Turklāt mēs ne tikai vairs nezaudēsim savus radus, draugus, bērnus un vecākus, bet atgūsim visu, ko šajā dzīvē būsim zaudējuši.

Ļaudis, kuri redzēja šo Jēzus brīnumdarbu, saskatīja Viņā Dieva apsolīto un praviešu sludināto Israēla atjaunotāju, kas nāks pēdējos laikos. Par šiem laikiem pravietis Jesaja bija sacījis: „Tad aklo acis atvērsies un kurlo ausis atdarīsies. Tad klibais lēkās kā briedis un mēmo mēle gavilēs... Tā Kunga atsvabinātie.. atgriezīsies mājās un ar gavilēm pārnāks Ciānā; mūžīgs prieks staros pār viņu galvām; prieks un līksmība pildīs viņu sirdis, skumjas un bēdas aizies tiem secen.” (Jes.35:5, 10) Arī Jānis Kristītājs Hēroda cietumā domāja par šiem vārdiem, par Jēzus brīnumdarbiem un cerēja, ka arī viņa skumjas un bēdas drīz beigsies, un Jēzus atsvabinās arī viņu. Tomēr svētajam Jānim bija lemts cits ceļš uz debesu godību. Jēzus to zināja. Viņš zināja, ka Jānim jāmirst no Hēroda rokas, tādēļ Viņš bija nolēmis sniegt Jānim īpašu mierinājumu, parādot viņam savu varu pār nāvi. Tā viņš ne tikai apžēlojās par nabaga atraitni, bet sniedza īpašu mierinājumu Jānim Kristītājam. Šis mierinājums attiecas ne tikai uz Jāni Kristītāju, bet arī uz katru no mums. Tos, kas toreiz bija blakus un redzēja visu ar savām acīm, pārņēma izbailes, kas gan tūdaļ pārvērtās varenā slavas dziesmā, cildinot un slavējot Dievu: „Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, - un: Dievs Savus ļaudis uzlūkojis.” Šī slavas dziesma gāja no mutes mutē un izskanēja tālu, tālu pār visu Jūdeju un tās apkārtni, līdz beidzot tā sasniedza cietuma sienas, aiz kurām Jānis Kristītājs gaidīja savu mocekļa nāvi. Arī šo savu kalpu Dievs neatstāja bez iepriecinājuma un stiprinājuma nāves priekšā. Tagad Viņš stiprina arī mūs. – Jēzum ir vara pār nāvi! Kādu dienu pār mūsu kapiem skanēs tā paša vīra balss, kas pie Naines piecēla no nāves nabaga jaunekli. Tā pati balss arī katru no mums sauks Kristībā dotajā vārdā un cels augšā jaunai, mūžīgai dzīvei. Par to lai mūsu mīļajam Debesu Tēvam ir slava un gods. Gods un slava, lai ir Viņa Dēlam, kas nācis un to visu mums ieguvis un Svētajam Garam, kas mūsos rada un uztur šo ticību. Āmen.