Neticības balss

Un notika ceļā uz Jeruzālemi, Viņš gāja vidū caur Samariju un Galileju un iegriezās kādā ciemā. Te Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes un paceltā balsī sauca: “Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!” Un Viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: “Ejiet, rādaities priesteriem!” Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli. Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja, nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam. Un tas bija samarietis. Tad Jēzus griezās pie tā un sacīja: “Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis? Un Viņš tam sacīja: “Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi.” (Lk.17:11-19)

Šīs dienas evaņģēlijā Lūka mums stāsta par desmit bezcerīgi slimiem vīriem. Taisnību sakot, arī mēs visi esam bezcerīgi slimi, jo savā miesā nesam nāvi un visiem mums reiz būs jānomirst. Tāpat kā Jēzus toreiz apstājās pie šiem desmit spitālības mocītajiem vīriem, Viņš ir apstājies pie katra no mums, lai mūs dziedinātu. Darīdams veselus šos cilvēkus, Jēzus uzskatāmi rāda, ka šajā pasaulē ir nācis, lai uzveiktu gan grēku, gan tā sekas. Slimības, kas valda cilvēku vidū, nav dabiska parādība, kā daudzi mēdz domāt. Tieši otrādi, tās ir pretdabiskas! Tā izpaužas grēks, kas valda pār šo pasauli un samaitā gan dabu, gan cilvēci. No tā dziedināt mūs spēj vienīgi Jēzus, un, kā mēs dzirdējām, Viņš to arī dara. Taču šīs dienas Evaņģēlijs mums stāsta par vēl vienu baismīgu grēka izpausmi, proti, no desmit cilvēkiem, kurus Jēzus dziedina, Viņam pateicas tikai viens vienīgs un šis pats izrādās ir nevis jūds, bet sveštautietis, samarietis.

Ievērojiet, ka visi desmit nāca pie Jēzus, ticēdami, ka Viņš grib un var viņiem palīdzēt. Acīmredzot viņi bija dzirdējuši par tiem dziedināšanas gadījumiem, kurus bija veicis šis vīrs no Nācaretes. Viņi visi paklausīja Jēzum un devās pie priesteriem, kam tie bija jāpārbauda un jāapliecina viņu izveseļošanās. Visi viņi tika atgriezti atpakaļ sabiedrībā un atguva savas zaudētās tiesības un privilēģijas. Taču te nu sākās problēmas. Ticība tos skubināja doties atpakaļ pie Jēzus un pateikties Viņam, bet neticība cīnījās pret šo ticības balsi. Tā čukstēja visiem desmit ausī – Jēzus nav ieredzēts jūdu valdības vidū, daudzi priesteri, farizeji un rakstu mācītāji Viņu uzskata par viltus pravieti. Ja jūs iesiet atpakaļ pie Viņa, jūs riskējat iemantot valdošās elites naidu. Jūs varat zaudēt atgūto sabiedrisko stāvokli un atkal kļūt par izstumtajiem, šoreiz nevis spitālības, bet tā Jēzus dēļ. Ak, labāk aizmirstiet Viņu, kas bijis izbijis, paldies Viņam, bet dzīve ir dzīve un dzīvojiet vien tālāk.

Deviņos no desmit cilvēkiem šī neticības balss svinēja uzvaru. Viņi ļāva sevi apmulsināt, noliedza savu Glābēju un līdz ar to arī Dieva darbu. Iemantodami labvēlību cilvēku acīs, viņi zaudēja Dieva labvēlību, kā to skaidri liecina Jēzus vārdi, kas norāda, ka viņi nebija devuši godu Dievam. Tādējādi fizisko veselību viņi gan bija atguvuši, bet nolieguši Jēzus žēlastības darbu, zaimojuši Svēto Garu un droši vien uz mūžīgiem laikiem zaudējuši dvēseles glābšanu.

Šis notikums palīdz mums izprast arī to, kas notiek mūsdienās. Daudz ir cilvēku, kas savā dzīvē piedzīvo Dieva laipnību, tiekot izglābti no dažādām nelaimēm, bēdām, briesmām un slimībām. Pēc tam tomēr pasaules vilinājumi un bailes no tā, ko citi par viņiem domās, ņem virsroku un tie noliedz saņemtās žēlastības devēju un cenšas visu notikušo izskaidrot vienkārši kā sagadīšanos vai kaut ko tamlīdzīgu. Nepateicoties Dievam, viņi zaudē to, kā dēļ Dievs pie Viņiem darīja šo brīnumu un ko ar to gribēja parādīt, proti, glābšanu no velna un mūžīgo dzīvošanu.

Tomēr vienā no šiem desmit vīriem uzvaru svinēja ticība. Daudz neprātodams par laicīgiem zaudējumiem vai ieguvumiem, viņš ļāvās ticības aicinājumam, neapslāpēja tās balsi un metās atpakaļ pie Jēzus, lai Viņam pateiktos. Viņa rīcību Jēzus uzslavē un norāda, ka slimības dziedināšana, kā Viņa žēlsirdības izpausme, šajā vīrā ir radījusi īstu ticību, kas tagad jau viņu glābj ne vairs no laicīgas slimības, bet no mūžīgas slimības un garīgās nāves ellē. Tieši tas bija iemesls, kādēļ Jēzus šo brīnumdarbu arī veica.

Vēl mēs dzirdējām evaņģēlijā, ka šis cilvēks bijis samarietis. Tātad viņam bija daudz vairāk iemeslu nekā pārējiem spitālīgajiem nenākt atpakaļ pie Jēzus. Samarieši bija ķeceri, atkritēji no jūdu ticības un naidojās ar jūdiem. Tomēr ticība šajā vīrā uzvar visas bailes, aizspriedumus un liek viņam paust pateicību savam glābējam.

Pārdomājot šo notikumu, uzmanība apstājas pie vārda pateikties. Grieķu valodā Lūka saka, ka samarietis euxēriston autoi, kas latviski būtu tulkojams kā pateicās Viņam. No šī grieķu vārda ņemts vārds Eiharistija. Jau kopš seniem laikiem šajā vārdā sauc Svēto Vakarēdienu. Svētajā Vakarēdienā – Lielajā Pateicības mielastā Kristus baznīca krīt uz vaiga krustā sistā un augšāmceltā Kunga priekšā, kurš sniedz tai savu miesu un asinis. Šī debesu dāvana sniedz šķīstīšanu visiem tiem, kas tāpat kā samarietis ir pestīti ticībā. Jēzus Kristus sakramentā mēs sastopam savu Kungu tikpat reāli kā desmit spitālīgie Viņu sastapa tajās tālajās dienās, kad Godības Kungs staigāja pa šo zemi. Taču, lai saņemtu no Viņa svētību ir vajadzīga ticība tam, ka mūsu altāra maize un vīns ir Kristus miesa un asinis. Tāpat kā toreiz desmit spitālīgajiem vajadzēja ticēt, ka ar pielūgsmi un pateicību jāgodina Dievs Jēzū Kristū, jo tur Viņš ir klātesošs nevis vairs Jeruzalemes templī vai kādā citā šīs zemes vietā. Tā arī mums Jēzu nav jāmeklē nekur citur, kā Dieva vārdā un sakramentā. Savukārt ticība sev vienmēr līdzi nes arī pateicību. Ar mums ir noticis ļoti līdzīgs brīnums kā tas, par kuru lasījām šīs dienas evaņģēlijā. Ne visi mēs esam bijuši slimi ar spitālību, tomēr esam slimojuši ar daudzām citām slimībām, no kurām Jēzus mūs ir paglābis. Vēl vairāk, līdzīgi samarietim mēs visi reiz bijām slimi ar dažādiem maldiem un ķecerībām. No šīs garīgās spitālības, kas ir vēl grūtāk dziedināma par fizisko, Jēzus mūs ir dziedinājis ar savu Evaņģēliju. Tādēļ nekad nedarīsim tā, kā darīja deviņi neticīgie – neatstāsim Evaņģēliju pasaules un maldu mācību dēļ, bet paliksim pie tā, kopsim un sargāsim to. Būsim pateicīgi Dievam par šo lielo jo lielo dāvanu. Un tagad, ticībā krītot Godības Kunga priekšā pie altāra, slavēsim Viņu un pateiksimies Viņam no visas sirds. Jo patiešām lielas lietas Visvarenais ir darījis pie mums caur savu Dēlu. Par savu dzīvību un veselību mums jāpateicas Viņam, bet vēl vairāk par šķīstīšanu no grēka spitālības un mūžīgo dzīvību, ko esam saņēmuši no Viņa lielās laipnības. Un paliksim šajā pateicībā pie Dieva vārda un sakramenta un neļausim velnam, pasaulei un mūsu miesas prātam mūs no tā aizvilināt un šķirt. Lai Dievs mums palīdz! Āmen.