Tieksme pēc varas, slavas un goda

Tad Jēkabs un Jānis, Cebedeja dēli, pie Viņa piegāja un Tam sacīja: "Mācītāj, mēs gribam, ka Tu mums darītu, ko Tev lūgsim." Un Viņš uz tiem sacīja: "Ko jūs gribat, lai Es jums daru?" Bet tie Viņam sacīja: "Dod mums, ka mēs varam sēdēt Tavā godībā, viens pa Tavu labo roku un otrs pa kreiso roku." Bet Jēzus tiem sacīja: "Jūs nezināt, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeru, vai tapt kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?" Bet tie uz Viņu sacīja: "Varam." Bet Jēzus tiem sacīja: "Jūs gan to biķeri dzersit, ko Es dzeru, un tapsit kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts. Bet sēdēt pie Manas labās vai kreisās rokas Man nepiederas dot, bet tiks piešķirts tiem, kuriem tas ir sataisīts." Un, kad tie desmit to dzirdēja, tad tie sāka skaisties par Jēkabu un Jāni. Bet Jēzus tos pasauca un saka tiem: "Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tie tās apspiež, un viņu lielie kungi tām dara pāri. Bet tā lai nav jūsu starpā; bet, ja kas no jums grib tapt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas starp jums grib būt pirmais, tas lai ir visu kalps. Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un Savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem." (Mk.10:35-45)

Tieksme pēc varas, slavas un goda ir tā pielipusi cilvēka dabai, ka šie centieni vērojami ne tikai pasaulē, bet arī baznīcā. Patiesi, cilvēki, kas nav spējuši īstenot savus varas plānus pasaulē, nereti to mēģina darīt tieši baznīcā. No šādiem aplamiem uzskatiem nav bijuši pasargāti arī Jēzus tuvākie mācekļi – apustuļi. Un tā šīs dienas evaņģēlijā mēs lasām, ka divi no viņiem, brāļi Jēkabs un Jānis, nāk pie Jēzus ar savādu lūgumu: „Dod mums, ka mēs varam sēdēt Tavā godībā, viens pa Tavu labo roku un otrs pa kreiso.” Tas notiek neilgi pēc tam, kad Jēzus ar saviem mācekļiem atrasdamies ceļā uz Jeruzālemi, bija tiem jau trešo reizi stāstījis par savām gaidāmajām ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Abi brāļi nebija centušies iedziļināties Jēzus vārdos, bet bija tos skaidrojuši pēc sava prāta, proti, Jēzus tagad dodas uz Jeruzālemi, lai tur kļūtu par ķēniņu. Tad nu jākaļ dzelzs kamēr tā karsta un jāaizrunā labākās vietas Viņa galmā. Abi šie mācekļi ir pārliecināti, ka tiem pienākas augstākās goda vietas tūdaļ aiz paša Jēzus.


Atbildot saviem mācekļiem, Jēzus norāda, ka viņi nezina, ko lūdz un runā. Viņš saka, ka ar to Kristību, ar kuru Viņš tiks kristīts, mācekļi nevar tikt kristīti. Tāpat arī to kausu, kuru Viņš dzers, tie nespēs dzert. Tomēr savā naivumā Jēkabs un Jānis tūdaļ izsaucas – mēs to varam! Viņi neievēro, ka Jēzus šeit lieto Vecās Derības simbolus, kur pagremdēšana ūdenī un kauss ir Dieva dusmu izpausme. Lūgdami pēc goda vietām blakus Jēzum, mācekļi savā muļķībā patiesībā bija lūguši pēc vietas Viņam blakus pie krusta, pa labo un kreiso roku. Jēzus atbild, ka tiem gan nāksies ciest savas ticības dēļ, bet tas, kam jānotiek Golgātas kalnā jau ir Dieva izlemts, un mācekļi tur būs tikai attāli vērotāji. Tūdaļ sarunā iesaistās pārējie desmit mācekļi, paužot savas dusmas pret Jēkabu un Jāni. Tagad Jēzus pasauc savus mācekļus malā un ļoti nopietni tos brīdina no pasaulīgas domāšanas. Pasaulē valdnieki tiecas pēc varas, lai izmantotu savus pavalstniekus. Bet tā tam nebūs būt baznīcā. Baznīcā kalps ir lielāks par kungu un pats pirmais ir tas, kurš kalpo visiem citiem. Šo ticības dzīves piemēru Jēzus sasaista ar lielo pestīšanas noslēpumu. Viņš nav nācis pasaulē, lai citi Viņam kalpotu, bet lai pats atdotu savu dzīvību par visu cilvēku grēkiem. Viņa dzīvība kalpos kā atpirkšanas maksa par daudziem, kas šajā gadījumā jāsaprot kā par visiem. Vēlāk apustulis Pēteris to atgādinās pirmajiem kristiešiem: „Jūs zināt, ka esat ne ar iznīcīgām lietām – sudrabu vai zeltu atpirkti no savas aplamās dzīves, mantotās no tēviem, bet ar Kristus, šī bezvainīgā un nevainojamā Jēra, dārgajām asinīm.”


Vārds atpirkšana saistās ar naudu. Saistībā ar Jēzus upura nāvi nauda parādās kā samaksa par Jūdas nodevību. Kristus ciešanas un nāvi, kas izpērk visas pasaules grēku, Jūda novērtē trīsdesmit grašu vērtībā. Viņš gan vēlāk mēģina atpirkties no atbildības, vispirms atdodot atpakaļ 30 sudraba gabalus un tad izdarot pašnāvību, tomēr fakts paliek fakts. Vārds, kādā tika nosaukts par šo sudrabu nopirktais lauks, ir „asins tīrums”, jo tas ir nopirkts par „asins naudu” (Mt. 27:3-10). Evaņģēlists šeit apraksta kaut ko vairāk nekā tikai vēsturiskos apstākļus, kas noveda pie nodevēja nāves. Matejs šeit rāda fonu, uz kura jāsaprot nāve kā vietnieciska samaksa. Tā ir Jēzus nāve, bet ne 30 sudraba gabali vai parasta cilvēka nāve, kas glābj vai atpērk no lāsta, kas gulstas pār cilvēci grēka dēļ. Tādēļ Atklāsmes grāmatā divdesmit četri vecajie slavē Jēzu kā Dieva Jēru, kas pats ar savām asinīm atpircis cilvēkus Dievam (Atkl. 5:9). Šajā Rakstu vietā, ar atsauci uz Jēzu kā Jēru un Viņa nāvi kā izpirkuma maksu, apvienojas izpratne par Kristus nāvi kā upuri un samaksu par cilvēku grēku. „Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet, lai pats kalpotu un Savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem.” – Tā to paskaidro pats Kristus.


Tā nu top skaidrs, ka Jēzus nāvei, lai tā spētu to paveikt, ir jābūt paša Dieva nāvei. Tieši to Jēzus saka, saukdams sevi par „Cilvēka Dēlu”. Šis Cilvēka Dēls – Jēzus Kristus - ir neviens cits, kā Dieva Dēls. Tālāk Jēzus par sevi runā arī kā par kalpu (Mt. 20:19). Arī šis nav parasts kalps, bet pravieša Jesajas sludinātais Cietējs Kalps, kurš savu dvēseli sniedz kā upuri par grēku (Jes. 53:10). Savu dzīvību, kas tiek upurēta par grēku, Jēzus saprot kā Dieva Dēla dzīvību. Šis ir upuris, kuru Viņš pienes citu, proti, visu grēcinieku vietā. Lai mums nerastos iespaids, ka daudzi varētu neattiekties uz visiem, Pāvils to īpaši uzsver, sakot, ka Jēzus „Sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu par visiem.” (1. Tim. 2:6) Citviet vārda „ atpirkums” vietā, Pāvils par Jēzus nāvi runā kā par „ samaksu jeb izpirkšanu”. Izpirkšana tiek īstenota ar Jēzus asinīm (Ef. 1:7). Vēl citās vietās Pāvils lieto vārdu „samierināšana” (Rom. 3:25). Dievs ir izglābis pasauli Kristū. Viņa nāve ir bijusi samierināšana jeb samierināšanas upuris par grēkiem. Arī apustulis Jānis sauc Jēzu par izpirkšanas upuri par pasaules grēkiem. (1. Jņ. 1: 2:2) Fons, uz kura mums jāsaprot Kristus nāve kā upuris, ir Vecās Derības upurēšanas sistēma (2. Moz. 32:30). Tomēr atšķirībā no Vecās Derības, Jaunajā Derībā upuri nekad netiek saistīti ar dzīvniekiem, bet tikai ar Jēzus nāvi. Vecās Derības dzīvnieku upuri bija pagaidu upuri, līdz pasaulē nāks pilnīgais Upuris – Dievs Jērs, kas pats sevi upurēs par cilvēces grēkiem. Pats Kristus par savu nāvi kā izpirkšanas upuri īpaši runā, iedibinot Svēto Vakarēdienu: „Šīs ir manas derības asinis, kas ir izlietas par daudziem grēku piedošanai.” (Mt.26:28) Izlietās derības asinis, kas tagad tiek dāvātas baznīcai kā Vakarēdiena sakraments, norāda uz varmācīgo Jēzus nāvi, kā upuri par grēku. Ar savu krusta nāvi Viņš ieiet Vissvētākajā vietā, līdzi nesot savas asinis kā izpirkšanas maksu (Ebr.9:12). Jaunās Derības Sakramenta iedibināšanas fons ir, Mozus iedibinātā Vecā Derība starp Dievu un Izraēlu. Kā priesteris, Mozus ņem upurētā vērša asinis un ar pirmo daļu apslacina altāri, un otru daļu slacina pār sapulcētajiem cilvēkiem, saukdams: „Redzi, šīs ir derības asinis, ko Tas Kungs ar jums ir slēdzis.” (2.Moz.24:6-8). Tā, izliedams upura asinis, Dievs iedibina derību ar Israēlu. Līdzīgā veidā, izlejot Jēzus asinis par daudziem, tiek piepildītas visas Dieva taisnās prasības pēc upura, un Viņš iedibina jaunas attiecības, kurās tiek piepildīti visi piedošanas apsolījumi, kas reāli tiek izdalīti ar sakramentālo maizi un vīnu. Baznīca, dzerot šā upura asinis, kā šā upura nestu svētību, saņem grēku piedošanu. Vienīgi šīs asinis – Jēzus asinis apmierina Dieva taisnīgās prasības pēc grēcinieka nāves. Tagad tās tiks dotas arī Tev, lai tu saņemtu grēku piedošanu un ilgotos būt nevis par kungu, bet kalpu. Jo Dieva valstībā kalpi ir pirmajā vietā, bet kungi pēdējā. Āmen.