Atmaskot liekuļus

Bet farizeji, dzirdēdami, ka Viņš saduķejiem muti aizbāzis, sapulcējās, un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams Viņam jautāja un sacīja: “Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?” Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” Kad farizeji bija sapulcējušies, Jēzus tiem jautāja un sacīja: “Kā jums šķiet? Kristus, kā dēls Viņš ir?” Tie Viņam saka: “Dāvida.” Viņš tiem sacīja: “Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu, sacīdams: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku Tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām. - Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa dēls?” Un neviens nevarēja Viņam atbildēt neviena vārda, un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja vairs Viņam ko jautāt. (Mt.22:34-46)


Evaņģēlista Mateja aprakstītā saruna starp Jēzu un bauslības mācītāju norisinās pēc tam, kad Tas Kungs bija pavisam vienkārši pierādījis farizeju teoloģisko pretinieku – saduķeju alošanos. Tad pie lietas ķērās farizeji. Un tā viens no viņiem tiek sūtīts uzdot Jēzum jautājumu par to, kurš ir augstākais bauslis. Tā kā Mozus bauslībā bija ļoti daudzi noteikumi, kas attiecās uz izturēšanos, ģērbšanos, ēdieniem, upurēšanu un citām lietām, tad pat virspusēji un ārēji tos bija grūti izpildīt. Farizeji arī uzskatīja, ka šie priekšraksti reizēm var būt pretrunīgi, proti, izpildot vienu, nāktos pārkāpt citu. Tādēļ iepriecināti par Jēzus atbildi saduķejiem, farizeji cer no Viņa saņemt atbildi arī uz šo jautājumu. Šķiet, ka viņu nolūki īsti godīgi tomēr nebija. Ja Jēzus atrisinātu šo sasāpējušo jautājumu, viņi izmantotu to savā labā, ja Jēzus kļūdītos, viņi šo Galilejas sludinātāju tūdaļ pataisītu par muļķi vai pat bezdievi.

Jēzus pārsteidzoši vienkāršā atbilde liecina, ka vairums farizeju – līdzīgi saduķejiem – Dieva vārdu nebija sapratuši pareizi. Viņi uzskatīja, ka bauslību piepilda, ja vien ārēji ievēro dažādos tās priekšrakstus. Jēzus, būdams bauslības Kungs un patiesībā nebūdams tai pakļauts, bet tomēr būdams tās vienīgais piepildītājs, atbild farizejiem ar viņiem tik labi zināmajiem vārdiem no Vecās Derības: „Augstākais [bauslis] ir: klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs. Un tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta, un no visa sava spēka. Otrs ir šis: tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu.” (Mk. 12:29-31) Tātad, bauslība ir garīga, tā vispirms prasa sirds taisnību un pareizu attieksmi pret Dievu un savu tuvāko, un tikai tad seko pareiza rīcība. Pareizas domas, vārdi un darbi var nākt tikai no tādas sirds, kas personīgi pazīst savu Dievu, kurš pirmais tai ir parādījis žēlastību un laipnību, proti, atbrīvojis no grēka, garīgas nāves un velna varas.

Evaņģēlists Marks mums atklāj ko vairāk par pašu jautājuma uzdevēju. Šis farizejs atzina, ka Jēzus bija labi atbildējis, turklāt piebilda, ka mīlēt Dievu un savu tuvāko ir vairāk, nekā visi bauslībā noteiktie upuri. (Mk. 12:32-33) Proti, ja reiz kāds mīl Dievu pār visām lietām un savu tuvāko kā sevi pašu, tad viņš piepilda bauslību un viņam nav vajadzīgs pienest bauslībā noteiktos upurus par saviem grēkiem, jo viņš ir svēts un šķīsts cilvēks. Uz to Jēzus teica, ka farizejs ir gudri atbildējis un nav tālu no Dieva valstības. Proti, viņam ir pareiza izpratne par bauslību, ka tā prasa šķīstu sirdi, nevis tikai ārējus darbus.

Jēzus arī piebilda: „Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši.” Interesanti, ka vārds „saņemta kopā”, tulkojot burtiski, nozīmē ‘piekārt’. Šo pašu vārdu Bībele izmanto, runājot par Kristus piekāršanu krustā. Jā, tieši no Jēzus ir atkarīgs bauslības piepildījums, Viņš ir vienīgais, kurš to patiesībā ir piepildījis. Neviens cilvēks pēc būtības to pats nespēj piepildīt, pat ne tikai vienu no baušļiem. Tie, kas apgalvo pretējo, maldās. Tie padara Dieva svēto bauslību par ārēju darbu rokasgrāmatu, kuras metodēm sekojot, var tikt sasniegts vēlamais rezultāts, proti, iegūta vieta Dieva valstībā. Taču šāda izpratne nevienu nepietuvina Dieva valstībai. Ja mēs paši varam bauslību piepildīt, tad mums nav vajadzīgs tāds Kristus, kas to izdarītu mūsu vietā.

Kas tad paliek pāri no Kristus, ja Dievs no mums savos baušļos prasa tikai kādu ārēju rīcību, ko mēs paši spējam paveikt? Tad Kristum atliek būt par laicīgu ķēniņu, kam jārūpējas par Viņa pavalstnieku labklājību, kā to bija iedomājušies jūdi. Taču Jēzus, būdams uzticams mācītājs, neatstāj savus klausītājus neziņā vai maldos. Kad Templī ap viņu bija sapulcējušies farizeji, Viņš tiem vaicā: „Kā jūs domājat? Kristus, kā dēls Viņš ir?” Farizeji nekavējoties atbild: „Dāvida.” Proti, Kristus, kad tas nāks, būs viens no varenā ķēniņa Dāvida pēctečiem, kas atjaunos mūsu, jūdu, slaveno ķēniņvalsti, un mūs – svētākos un labākos no visas Israēla tautas – iecels slavas un varas augstumos, kur mēs varēsim mierā baudīt visus laicīgos labumus. Protams, protams, Viņš mums arī mācīs, kā labāk ievērot Mozus priekšrakstus, lai mums klātos vēl labāk. Taču tāda Kristus karikatūra Jēzum nav pieņemama.

Tādēļ, atsaukdamies uz 110. Psalmu, Jēzus farizejiem vaicā: „Kā tad Dāvids Viņu Garā sauc par Kungu, sacīdams: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms es lieku Tavus ienaidniekus par pameslu tavām kājām. – Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa dēls?” Jā, kas tad īsti tas Mesija jeb Kristus tāds ir, ka Dāvids sauc Viņu par savu Kungu? Vai gan ticīgais Dāvids Svētā Gara spēkā būtu piedēvējis dievišķumu kādam savam grēcīgajam pēcnācējam? Jo, ko gan citu Bībelē nozīmē sēsties pie Dieva labās rokas, ja ne dievišķu varu un valdīšanu? Ja Dāvids saka taisnību, un viņš to nenoliedzami dara, jo runā Svētā Gara spēkā (Mk. 12:36),– tad kas gan ir šis viņa pēcnācējs, šis Dāvida dēls? Kas ir šis Mesija, pie kura kājām Dievs noliks visus Viņa ienaidniekus, kurš, saskaņā ar Psalma vārdiem, valdīs savu ienaidnieku vidū, kurš ir priesteris pēc Melhisedeka kārtas, kurš turēs dievišķu tiesu tautu starpā?

Evaņģēlists Matejs norāda, ka neviens farizejs uz to nevarēja Jēzum atbildēt neviena vārda. Viņiem gan viss bija kļuvis pilnīgi skaidrs. Taču viņu neticība un nocietinātās sirdis neļāva tiem izdvest pareizu ticības apliecību. Proti, ka Mesija jeb Kristus, Dāvida dēls, ir ne tikai patiess cilvēks, bet arī patiess Dievs. Jā, viņu – Israēla tautas – Dievs un vienīgais Kungs, kuram ticību viņi vārdos tik dedzīgi apliecināja. Taču, kad nu Viņu Dievs un Kungs bija turējis Savus apsolījumus un miesā nācis, lai piepildītu svēto bauslību viņu vietā un lai uzņemtos sodu par viņu bauslības pārkāpumiem, tad farizeji savu Dievu To Kungu nedz bijās, nedz mīlēja, bet neticībā un naidā vērsās pret Viņu. Pagaidām gan tie neuzdrīkstējās Jēzum vairs neko jautāt – lai atkal nenokļūtu muļķa lomā un nebūtu spiesti apliecināt patiesību.

Arī mūsdienu farizeji rīkojas līdzīgi. Dieva un kristīgās baznīcas vārda aizsegā tie vēlas baudīt cik vien iespējams vieglu un tīkamu dzīvi. Taču kā lai panāk, ka ļaudis tevi tomēr cienītu? Ļoti vienkārši – atliek tik tēlot dievbijību, izrādīt ārēju pazemību, laipnību, apliecināt zināmas morāles vērtības, bet galvenais – stāstīt cilvēkiem, ka viņi vai nu paši spēj darīt labu, jo grēks nav viņus pilnībā samaitājis, vai arī Dievs viņiem piepalīdzēs un bagātīgi atalgos viņu centienus šeit laikā un tur mūžībā. Tomēr paskaidrot, kā gan grēcīgajam cilvēkam ir iespējams mīlēt Dievu no visas sirds, dvēseles, prāta un spēka, un savu tuvāko kā sevi pašu, nespēj ne Jēzus laika, ne mūsdienu farizeji jeb liekuļi.

Tādēļ arī šodien grēcīgais cilvēks turpina augstās bauslības prasības pārvērst par dažādiem ārējiem un miesīgiem vingrinājumiem, par sirds šķīstību lielākoties klusējot. Grēks cilvēkam māca viena baušļa neievērošanu attaisnot ar it kā cita baušļa pildīšanu. – Tik daudz darba pa nedēļu bija sakrājies, ka neatlika laiks dievkalpojumam svētdienā. Kur tad krīzes situācijā, kad tik daudz darāmā, lai vēl atrod laiku Bībeles vai Katehisma lasīšanai mājās? Kaut kad taču ir arī jāatpūšas, jāizklaidējas. Vai gan Dievs pats to nav pavēlējis? Kā gan es varu ziedot baznīcas darba un Evaņģēlija sludināšanas vajadzībām, ja man pašam savējo ir pāri galvai? Kā lai es klausu vecākiem, ja viņi mani nesaprot un liek man darīt to, ko es nemaz nevēlos? Kāpēc lai es palīdzētu un atdarītu ar labu tiem, kas man dara sliktu, jo tā viņi tikai iedomāsies, ka var man atkal nodarīt pāri? Vai gan es nedrīkstu nemaz mest acis uz svešām sievām, ja netaisos ar tām pārgulēt? Kāpēc lai es darbā censtos un pūlētos, ja man tik maz maksā? Kāpēc lai es runātu kaut ko labu par cilvēkiem, kas mani aprunā un nevēl man neko labu? Kāpēc gan es nevarētu izmantot savu attapību un veiklību, lai likumīgi iegūtu savā rīcībā to, kas pagaidām pieder maniem līdzcilvēkiem, bet ko tie negrib ne pārdot, ne atdot par sviestmaizi?

Un, protams, protams, tieši mīlestība ir tā, kas grēcīgajam cilvēkam ļauj pārkāpt jebkuru no baušļiem. Mīlestības dēļ nevajagot tik bargi nosodīt cilvēku grēkus. Mīlestības dēļ esot jāpacieš baznīcā dažādi maldi vai atklāti bezdievīga dzīve. Mīlestības dēļ varot pamest savu laulāto draugu un tā tālāk. Nu, protams, tā ir mīlestības parodija. Jo mīlēt nozīmē piepildīt visu, ko Dieva bauslība prasa, turklāt ar šķīstu sirdi, labprātību un negaidot par to atlīdzību.

Tad kur gan lai mēs ņemam šādu sirdi un kā lai mēs kļūstam par Dieva labprātīgo tautu, kā rakstīts jau pieminētajā 110. Psalmā? Kur lai mēs ņemam tajā minēto svēto glītumu, ja pašiem mums nekā no tā visa nav?

Te nu mums palīgā steidzas Kristus, Dāvida dēls un Dāvida Kungs. Viņš vienīgais ir priesteris pēc Melhisedeka kārtas. Viņš ir priesteris pēc Dieva apsolījuma, nevis cilvēciskas pēctecības. Viņš vienīgais ir gan priesteris, kas pienes upuri, gan upuris, kas tiek likts uz altāra Dieva priekšā debesīs. Viņš ir vienīgais bez grēka, būdams patiess un svēts cilvēks, kas stājas mūsu vietā gan bauslību piepildot, gan sodu par tās pārkāpšanu saņemot. Viņš ir patiess Dievs, kurš uzņemas visu cilvēku grēkus, izcieš mūžīgu sodu to dēļ, uzveic grēku, velnu, nāvi un elli mūsu vietā. Tagad Dāvida dēls, mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus ir sēdies pie Dieva labās rokas Debesu godībā un no turienes valda pār visu un arī par savu baznīcu un kristiešiem – ar savu žēlastību, Vārdu un sakramentiem.

Šī Jēzus laipnā valdīšana nes mums lielu svētību. Visupirms jau mēs esam pārcelti no velna valstības Viņa valstībā jeb baznīcā, kur mums tiek piedoti mūsu grēki. Kad tikām kristīti vai caur Dieva vārda uzklausīšanu nācām pie ticības, mēs tikām attaisnoti, mūsu grēki tika nomazgāti Kristības ūdenī un mūsu sirdis tika šķīstītas. Un mēs esam atzinuši, kādu žēlastību Dievs mums, nabaga grēciniekiem ir parādījis. Tad nu arī mēs patiesi no sirds gribam piedot un ar prieku labu darīt tiem, kas grēko pret mums. Jo Kristum mēs piederam, Viņa valstībā ar Viņu dzīvojam un Viņam kalpojam mūžīgā taisnībā, nenoziedzībā un svētlaimē, tāpat kā Viņš ir augšāmcēlies no nāves, dzīvo un valda mūžībā. Āmen.