Ieraudzīt realitāti

Bija kāds ķēniņa galma vīrs, kura dēls gulēja slims, Kapernaumā. Dzirdējis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis uz Galileju, tas nogāja pie Viņa un lūdza Viņu, lai Tas nāktu un dziedinātu viņa dēlu, jo tas gulēja uz miršanu. Jēzus viņam sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Galma vīrs Viņam saka: “Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst.” Jēzus viņam saka: “Ej, tavs dēls ir dzīvs.” Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja. Vēl viņam ceļā esot, viņa kalpi viņam nāca pretī un ziņoja, ka viņa dēls ir dzīvs. Tad viņš apjautājās pie viņiem pēc stundas, kad tam kļuvis labāk. Tie viņam stāstīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstājis.” Tad tēvs saprata, ka tas bijis tanī pašā stundā, kad Jēzus viņam bija teicis: “Tavs dēls ir dzīvs.” Un viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu. Šī jau bija otra zīme, ko Jēzus darīja, atnācis no Jūdejas Galilejā. (Jņ.4:46-54)


Cilvēka dzīvi raksturo zināms konservatīvisms, proti, neviens labprāt nemaina savu dzīves veidu un uzskatus, stūrgalvīgi turoties pie saviem aizspriedumiem. Šādu aizspriedumu un maldīgu uzskatu cilvēkiem ir daudz, un tie traucē redzēt lietas tādas, kādas tās patiesi ir. Tikai tad, kad kāda liela nelaime vai cits satricinājums ļauj paraudzīties uz dzīvi ar citādām acīm, mēs pēkšņi ieraugām realitāti tādu, kāda tā patiesi ir. Dažreiz šādos gadījumos cilvēku domas apstājas pie Dieva un īpaši pie Jēzus. Cilvēks it kā attopas, ka viņš ir meklējis palīdzību un padomu tur, kur tas nav atrodams. Pēkšņi kā saules gaisma pēc gara nakts uzaust doma - man palīdzēt var vienīgi Dievs!

Līdzīgi būs noticis arī kādam Hēroda galma vīram, par kuru mums šodien stāsta evaņģēlists Jānis. Šā vīra dēls gulēja uz nāvi slims. Būdams bagāts un ietekmīgs, galma vīrs droši vien bija izmēģinājis dažādus līdzekļus, taču nekas nepalīdzēja. Palika vēl pēdējā cerība – šis savādais jūdu sludinātājs no Nācaretes, par kuru stāstīja, ka tas nesen kāzās Kānā esot pārvērtis ūdeni vīnā. Un tā, nelaimes spiests, galminieks steidzas pie Jēzus. Protams, ja ar viņa dēlu nebūtu notikusi šāda nelaime, diezin vai viņš par Jēzu vispār liktos zinis.

Tā nu nelaimes dzīts galma vīrs steidzas pie Jēzus un aizgūtnēm stāsta par sava dēla kritisko stāvokli. Katram gadījumam viņš neaizmirst Jēzu arī instruēt par to, kas nu tagad Viņam būtu jādara, proti, jāiet uz Kapernaumu un jādziedina viņa slimais dēls. Tas liecina, ka galminieks uzskatīja Jēzu par vienu no jūdu brīnumdariem, kuru tajā laikā netrūka. Droši vien viņš arī domāja, ka šis ir labākais no jūdu dziedniekiem. Savā ziņā, protams, viņam bija taisnība – Jēzus bija labāks par visiem dziedniekiem kopā ņemot. Šāda ticība lielākā vai mazākā mērā ir dzīva visos cilvēkos – viņi grib redzēt brīnumu, izvēlas cilvēku, kas varētu to veikt un tad stāsta tam priekšā – kas, kad un kā viņam jādara. No vienas puses mūsos ir dzīva vēlme redzēt noslēpumainu un brīnumainu darbību, neparastas lietas, no otras puses vēlamies, lai tās būtu saprotamas un izskaidrojamas arī ar prātu. Šāda attieksme ir nepareiza, kad sastopamies ar vienīgo patieso brīnumdari un dziednieku – Jēzu. Patiesību sakot Viņš gan nekāds dziednieks un brīnumdaris nav, lai gan savā dzīvē ir dziedinājis neskaitāmus cilvēkus un veicis citus brīnumus. Tomēr šī lieta – palīdzēt cilvēkiem – Viņam tā patīk, ka Viņš to turpina darīt joprojām. Tajā pašā laikā ar patiesām skumjām un pat sašutumu Viņš secina: „Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat!” Tomēr neraugoties uz šo ticības vājumu, Jēzus galminieku neatgrūž, tāpat kā Viņš neatgrūž arī mūs, bet palīdz un ved pie patiesas ticības. Galminieks droši vien sagaidīja, ka Jēzus aizies pie viņa dēla un tad veiks dažādas neparastas manipulācijas – apvārdos cukuru, taukus un ūdeni, pūtīs un elsīs un zīmēs kaut kādus ķeburus uz zilas krāsa papīrīša. Tomēr viss notiek citādi – Jēzus vienkārši pasaka – tavs dēls dzīvs - un tad liek galma vīram doties uz mājām. Galma vīrs, kam laikam nekas cits arī neatlika, paklausa Jēzus vārdiem. Sev par lielu izbrīnu viņš pārliecinās, ka tie ir patiesi. Izrādās, ka viņa dēls ir pēkšņi atveseļojies tieši tajā pašā stundā, kad Jēzus bija licis doties viņam mājās un sacījis – tavs dēls dzīvs! Te nu galma vīram uzaust gaisma, garīgais aklums zūd, un viņš kļūst ticīgs. Tagad viņa ticība vairs nav pamatota zīmēs un brīnumos, bet gan Jēzus vārdos. Kopā ar šo vīru ticīga kļūst arī visa viņa saime.

Ar šo piemēru Jēzus arī mums grib iemācīt ticību jeb paļāvību uz Viņa vārdu. Ja mēs redzētu, ka Jēzus savā neparastajā gudrībā spēj pagatavot kādu citiem nezināmu dziedinošu pulverīti, tad mēs bez šaubām šim notikuma ticētu daudz labprātāk, jo spētu to saprast ar prātu. Ja Jēzus aizietu pie galma vīra dēla un veiktu kādas neparastas darbības un procedūras, kā to darīja citi tā laika dziednieki, tad galma vīrs nebūt nebrīnītos, jo tas viņa prātam būtu saprotams. Ticības grūtums, pat ticības neiespējamība parādās tur, ka Jēzus mūs aicina ticēt Viņa vārdam pat tad, ja mums nav nekādas līdzīgas dzīves pieredzes vai pat tā ir gluži pretēja.

Piemēram, mēs zinām, ka esam grēcīgi cilvēki, bet Jēzus aicina mūs ticēt, ka pretēji tam, par ko liecina mūsu pieredze, mēs Viņa vārda dēļ esam svēti. Mūsu pieredze liecina, ka cilvēks nomirst, viņu aprok un augšā neviens neceļas, bet Jēzus aicina mūs ticēt, ka Viņa vārda spēkā mēs reiz tiksim celti augšā no nāves. Šādām lietām paši ar savu spēku un prātu mēs ticēt nespējam. Tādēļ ticība ir brīnums, kuru Jēzus mums dāvina ar savu vārdu. To kā tas notiek, mēs redzam šīs dienas evaņģēlijā, kur Jēzus māca galminiekam uzticēties nevis pašam savām domām un priekšstatiem, bet Viņa vārdam. Nevis mūsu pašu pieredzei vai mūsu prātam ir jāapstiprina Jēzus vārdu patiesums, bet otrādi, Jēzus Vārdiem ir jābūt augstākajai autoritātei, kas nosaka mūsu domu, uzskatu, dzīves un prāta spriedumu pareizību. Jo pat laicīgās lietās ir tā, ka mūsu prāts un maņas mūs bieži pieviļ, mēs to dēvējam par dzīves šķietamību. Mums šķiet, ka jānotiek tā, bet notiek pavisam citādi. Pavisam noteikti tas tā ir garīgās lietās, kur atstāts sava prāta un fantāzijas ziņā cilvēks izdomā neskaitāmas dīvainas lietas, citādi pasaulē nebūtu ne pāvesta, ne Marijas un svēto pielūgšanas, ne svētceļojumu un klosteru, ne svētā ūdens, relikviju un citu neskaitāmu izdarību, nemaz nerunājot par tām, ko dara pagāni. Tomēr visas šīs lietas ir tikai cilvēku iedomas, jo tām trūkst Dieva vārda apstiprinājuma, un tādēļ tās ir ne tikai veltīgas, bet arī pat kaitīgas.

Pavisam citādi tas ir ar Jēzus vārdiem - tie nepieviļ nekad un vienmēr notiek tā, kā Viņš saka. Ļoti uzskatāmi tas atklājas Svētā Vakarēdiena noslēpumā. Ja mums tiktu mācīts, ka Svētajā Vakarēdienā mūsu dvēselei ir jādodas augšā pie Dieva, lai saņemtu svētību no Viņa tur, mums nebūtu tam grūti ticēt, jo mūsu prāts šādu darbību saprot, kaut arī tā ir neiespējama. Ja, mums mācītu, ka Vakarēdiens ir tikai piemiņas mielasts, kur pieminam un cildinām Kristus veikumu, arī tad tas mūsu prātam nekādas grūtības nesagādātu. Taču Kristus grib, lai pretēji tam, ka mūsu acis redz tikai maizi un vīnu, mēs ticam Viņa vārda apsolījumam, ka tur ir arī Viņa patiesa miesa un asinis. Kā tas tā var būt, to mēs nesaprotam, tādēļ mums atliek tikai ticēt Kristus vārdiem. Jūs teiksiet - tas ir muļķīgi! Es piekrītu, ticība arvien ir muļķīga. Tādēļ jau mūsu vidū nav daudz šīs pasaules gudro un vareno. Tie tic citām lietām, kas tiem šķiet gudras. Jā mēs mūsdienu gudrajiem teiktu, ka Dievs ir radījis pasauli sešās dienās, viņi par mums smietos, kā par muļķiem. Ja mēz viņiem jautātu - Kā tad īsti pēc jūsu domām tapa mūsu universs? – viņi lepni atbildētu - mūsu univers attīstījās no daudz mazāka, daudz tukšāka mini universa. Jūs to varat stādīties priekšā kā kaut ko līdzīgu olai. Ja nu mēs jautātu tālāk - Kam līdzinās šis mazākais un tukšākais universs, no kā radās mūsu universs? – tad viņi atbildētu - tā bija gandrīz tukša četru dimensiju telpa. Tas liktu mums izbrīnā jautrāk - Kā telpai var būt četras dimensijas? Tad uz mums paskatītos ar nicinājumu un atbildētu - telpai var būt četras dimensijas tad, ja tai ir par vienu dimensiju vairāk, nekā trīs dimensiju telpai. Kad nu mēs tālāk jautātu - Kā sauc mazāko un tukšāko universu? – tad mums lepni atbildētu - to sauca par Perētāju. Ja mēs vēl kaut ko gribētu zināt par šo mazāko un tukšāko universu, kas bijis pirms mūsējā – tad mums tikpat lepni atbildētu - tas sniedz atrisinājumu Einšteina lauka vienādojumiem. Kad nu mēs savā naivumā jautātu – Kur tad īsti atradās šis mazākais un tukšākais universs jeb ola – tad saņemtu ļoti gudru un izsmeļošu atbildi - tas atradās tādā vietā, kur telpa, kādu mēs to pazīstam, neeksistēja. Kā sauc šo vietu? – mēs izbrīnīti jautātu. – To sauc par nekurieni – sekotu atbilde. - No kurienes tad šī ola radās? – mēs izbrīnīti jautātu. - Ola patiesībā neradās, sekotu atbilde ar nicinājuma pieskaņu par mūsu muļķību. Te nu mums vajadzētu sakaunēties un apklust, bet mēs tomēr, riskējot kļūt par galīgiem muļķiem, jautājam tālāk - Ja ola patiesībā neradās, tad kā tā tur nokļuva? Tad mums paskaidrotu, ka Ola tur, tas gan ir nekur, nokļuva tādēļ, ka viļņu darbība universā liecina, ka teorētiski šādas lietas ir iespējamas. Nu un ja teorētiski tās ir iespējamas, tad tas tā arī ir noticis. Ja mēs vēl nemitētos un gribētu uzzināt veidu, kā no šīs olas radās mūsu universs, tad mums paskaidrotu - tas radās pašradītas inflācijas rezultātā. Proti, ola, kas nemaz neradās un pastāvēja nekur, radīja maisiņu un tad no sava sākotnējā maisiņa pati izveidojās par mums pazīstamo universu. Ja nu mēs pazemīgi sacītu, ka tas viss tomēr ļoti atgādina senos pagānu mītus par pasaules rašanos, dievībām stājoties seksuālās attiecībās vienai ar otru, tad mums kā zaimotājiem tiktu palūgts atstāt augstās zinātnes templi.

Tā nu mēs, izraidīti no Akadēmijas, paliekam pie savas muļķības, kas kā mēs domājam, tomēr ir gudrāka par šādu pasaules gudrību. Pasaules gudrība bieži mūs pieviļ. Savulaik tā stāstīja par orģijām dievību starpā, tad runāja par pasauli, kas guļ uz četru vaļu mugurām, nesen mums mācīja, ka esam tapuši kāda Liela sprādziena rezultātā, tagad atkal mums jādzird jauna variācija par orģijām dievību starpā, proti, ka esam radušies no maisiņa un olas, jeb vienkāršāk sakot - ne no kurienes, proti, paši sevi radījām. Tādēļ atmetuši pasaules gudrību, atgriezīsimies pie Dieva vārda, kas nekad neviļ, un secināsim, ka patiesa gudrība ir vienkārša uzticēšanās patiesajam un nemaldīgajam Dieva vārdam, nevis šīs dzīves šaubīgajai pieredzei un dažādām cilvēku blēņām..

Šajā sakarībā mums vēl jāatceras, ka pārāk liela uzticēšanās savai dzīves pieredzei un pat dažādiem brīnumiem, pārdzīvojumiem un izjūtām var būt ļoti postoša. Arī velns spēj radīt dažādus brīnumus un pārdzīvojumus cilvēkā. Turklāt velns prot izlikties par gaismas eņģeli, cenzdamies pievilt pat izredzētos. Tas ir, viņš izliekas par Dievu, lai ar dažādiem brīnumiem un neparastām lietām pieviltu ticīgos. Mūsu prāts un dzīves pieredze nespēj mūs paglābt no velna meliem. To spēj vienīgi paļāvība uz Dieva Vārdu, kas ir drošs un nemaldīgs dzīves pamats.

Tādēļ apustulis Pāvils mūs mudina bruņoties ar Dieva ieročiem, kas vienīgie spēj pasargāt no velna viltības. Pāvils norāda, ka mūsu cīņa nav cīņa pret miesu un asinīm, bet gan pret ļaunajiem gariem debesīs un šīs pasaules tumsības kalpiem, kas arvien maskējas savu ļauno mērķu sasniegšanai. Lai varētu cīnīties ar šo baismīgo spēku mums ir jāatmet visas puspatiesās un atklāti maldīgās cilvēku izdomātās lietas un savus gurnus, kā karavīram ar jostu, jāapjož ar patiesību. Savukārt taisnīgums kalpos mums kā bruņas, bet vēlēšanās kalpot miera evaņģēlijam būs līdzīga karavīra naglotajiem zābakiem, kas neļaus mūsu kājām slīdēt ikdienas kaujas laukā. Kad velns raidīs uz mums savas ugunīgās apsūdzības bultas, tad mūs aizstāvēt spēs vienīgi ticības vairogs. Kad pār mūsu galvu pacelsies velna zobens, tad mūsu galvu sargās bruņu cepure - apziņa, ka esam glābti Kristus nāves un augšāmcelšanās dēļ un neviens mums šo uzvaru nevar atņemt. Savukārt Dieva vārds mums pašiem kalpos kā zobens, ar ko varēsim droši aizstāvēties. Visbeidzot nemitīgi lūgsim Dievu gan katrs par sevi, gan visiem svētajiem un īpaši par tiem, kas kalpo sludinot Evaņģēlija noslēpumu. Tad velns nespēs mūs uzveikt, bet mēs arvien pieaugsim ticības spēkā, godājot un slavējot savu mīļo Kungu Jēzu, Debesu Tēvu un Svēto Garu, mūžīgi mūžam. Āmen.