Kas mums patiesi ir vajadzīgs?

Viņš kāpa laivā, pārcēlās un nāca Savā pilsētā. Un redzi, pie Viņa atnesa triekas ķertu cilvēku, tas gulēja gultā. Kad Jēzus viņu ticību redzēja, Viņš sacīja uz triekas ķerto: “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.” Un redzi, daži no rakstu mācītājiem sacīja pie sevis: “Šis zaimo Dievu.” Un Jēzus, viņu domas redzēdams, sacīja: “Kāpēc jūs domājat ļaunu savās sirdīs? Kas ir vieglāk - vai sacīt: tev tavi grēki piedoti, - vai sacīt: celies un staigā? Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot.” Viņš saka uz triekas ķerto: “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām.” Un tas cēlās un gāja uz mājām. Bet, kad ļaudis to redzēja, tie brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem. (Mt.9:1-8)


Reiz, ar asarām acīs raudzīdamies uz Jeruzālemi, Jēzus sacīja – kaut tu šodien zinātu, kas tev priekš miera vajadzīgs! Līdzīgus vārdus Viņš saka arī mums, jo mēs tik bieži aizmirstam, kas mums patiesi ir vajadzīgs. Slimais domā, ka vairāk par visu viņam ir nepieciešama veselība, nabagais ir pārliecināts, ka tā ir nauda, vientuļais domā, ka visvairāk viņam nepieciešami draugi. Šīs dienas evaņģēlijā mēs dzirdējām par četriem vīriem, kas pārvarot grūtus šķēršļus, atnesa savu draugu pie Jēzus, ticot, ka Viņš dziedinās triekas ķerto vīru. Taču Jēzus rīcība liecina, ka šī cilvēka galvenā problēma nebija viss slimība, bet kaut kas daudz briesmīgās, proti, grēks. Tādēļ tā vietā, lai darītu slimo veselu, Jēzus vispirms viņam piedod grēkus. Rīkodamies šādi, Jēzus atklāj, ka cilvēka galvenā problēma nav viss veselības, naudas vai draugu trūkums, bet gan attiecības ar Dievu. Proti, būt grēciniekam nozīmē - būt Dieva ienaidniekam un velna vergam. Ja nu Dievs ir ienaidnieks, tad nekāda veselība, nauda un draugi nelīdzēs. Arī būt pakļautam velnam, nozīmē būt pakļautam visa posta un nelaimju vaininiekam, no kā neko labu nevar sagaidīt. Savukārt, ja Dievs ir draugs, tad, ko gan var padarīt slimības, trūkums un vientulība? Tad taču pats velns, elle un nāve neko nevar kaitēt. - Ja Dievs ir ar mums, kas tad būs pret mums? Ko gan iespēs visi pretspēki un pretvaras? Tātad galvenā cilvēka problēma ir grēks un vislielākā svētība - grēku piedošana. Grēks ved ellē un nāvē, grēku piedošana debesīs un dzīvībā. Cilvēka lielākā nelaime tātad ir nevis tā, kas ar mums notiek, kas nāk no ārienes, bet gan tas, kas esam mēs paši, kas ir mūsos, mūsu iekšienē. Tieši grēka dēļ, kas tur ļaunuma varā visu pasauli, tad arī rodas visas nelaimes, arī slimības un beigu beigās nāve. Tā uzlūkojot ticību, Jēzus palīdz nevis tikai novērst šā cilvēka slimību, bet vispirms ķeras pie pašas saknes – Viņš dziedina šo vīru no grēka.

Šajā notikumā skaidri redzam arī, kā grēku piedošana notiek – tās pamatā ir Jēzus vārdi. Jēzus nesūta šo vīru ne tālos ceļojumos uz it kā svētām vietām, nedz pie savas mātes Marijas, nedz liek viņam darīt kādus darbus, bet pats ar saviem vārdiem piedod slimajam grēkus. Rakstu mācītāji šādu rīcību novērtē kā Dieva zaimošanu. Pēc viņu domām Jēzus nekādus grēkus nevienam piedot nevar, jo to var darīt tikai Dievs. Jēzus uzklausa viņu apsūdzību, bet novērtē to kā ļaunu rīcību. Tas pats vērtējums ir spēkā arī mūsu dienās. Ikviens, kurš meklē grēku piedošanu kaut kur citur, bet ne pie Jēzus, rīkojas ļauni un, protams, nekādu grēku piedošanu nesaņem. Šie Jēzus vārdi atrisina visus reliģiskos strīdus un neskaidrības: grēku piedošana saņemama tikai un vienīgi no Jēzus, kas meklē to citur, tas meklē veltīgi un rīkojas ļauni.

Tā kā jautājumā par grēku piedošanu nedrīkst palikt nekādu šaubu un neskaidrību, tad Jēzus izmanto šo gadījumu, lai uzskatāmi parādītu savu varu piedot grēkus. Protams, ikviens jau var pasacīt kaut ko līdzīgu - tev tavi grēki piedoti, bet vai tie patiešām būs piedoti? Kā lai mēs to zinām? Matejs stāsta, ka Jēzus to apstiprinājis ar varenu pierādījumu. Viņš sacījis uz triekas ķerto – „Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām.” Šā cilvēka lielākā bēda ir dziedināta, viņa grēki ir piedoti, un nu seko pārējais – arī viņa slimība tiek dziedināta. Slimais vīrs ceļas un dodas uz mājām.

Tā ir varena zīme, kas liecina, ka Jēzum patiešām ir vara piedot grēkus. Ja nu rakstu mācītāji domā, ka grēkus piedot var vienīgi Dievs, tad viņiem vai nu jāmaina savas domas, vai arī jāatzīst, ka Jēzus ir Dievs. Protams, viņi nevēlas darīt ne vienu, nedz otru. Bet apkārtējie ļaudis, to redzēdami, brīnās un slavē Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem. Tātad viņi saprot, ka Jēzus to dara Dieva spēkā, bet tomēr vēl joprojām domā, ka Viņš ir tikai cilvēks. Protams, ka Jēzus ir cilvēks, bet Viņš ir arī Dievs. Cilvēkā Jēzū mājo visa Dieva pilnība. Jēzus darbojas pats savā spēkā. Pats savā spēkā un vārdā Viņš gan piedod grēkus, gan dziedina slimo cilvēku.

Dieva vīrs Matejs, kurš atstāsta šo notikumu, ir uzticams liecinieks. Arī viņš pats savā dzīvē bija piedzīvojis gan to, ka Jēzum ir vara piedot grēkus, gan kā grēku piedošana maina cilvēka dzīvi. No grēcīga muitnieka, cilvēku izspiedēja viņš kļuva par ticīgu vīru, kas izdalīja savu netaisni iegūto naudu nabagiem un, Svētā Gara mudināts, vēlāk izlietoja savu rakstīt prasmi, lai pierakstītu Jēzus vārdus un darbus. Tā arī mēs zinām par šo tālo dienu notikumu, it kā būtu to redzējuši paši savām acīm.

Mēs bieži savā dzīvē uzdodam jautājumu - ko darīt? Lai atrisinātu vienu vai otru problēmu, mēs jautājam sev un citiem, nomokām paši sevi un arī citus cilvēkus. Mateja stāsts liecina, ka mums jādomā vairāk nevis par to, kas jādara, bet gan par to, kas noticis, kas jau ir ticis darīts. Proti, caur cilvēka nepaklausību pasaulē ir ienācis grēks. Tagad tas uzmācas un nomāc arī mūs. Tādēļ rodas visas mūsu bēdas un nelaimes. Grēku uzvarēt mēs paši nespējam. Mums jāiet pēc palīdzības pie vienīgā, kurš to var - Jēzus.

Bet kur lai mēs Jēzu sastopam? Kā lai Viņu atrodam? No evaņģēlista Mateja teiktā izriet, ka vispirms pats Jēzus ir nācis savā pilsētā, tas ir, Viņš pirmais ir tuvojies slimajam. Tā tas notiek vienmēr – ne mēs meklējam Jēzu, bet Viņš meklē mūs. Tāpat kā toreiz tā arī tagad Viņš ir tas, kurš nāk pie mums. Savā visvarenajā Dieva spēkā Viņš nāk pie mums savā vārdā. Kad mācītājs tev šodien sacīja – tev tavi grēki ir piedoti, šos vārdus tev teica pats Jēzus. Par to tu vari būt pilnīgi drošs un pārliecināts, jo pats Jēzus to ir licis darīt, sacīdams: „Kam jūs grēkus piedosit, tam tie būs piedoti.”

Tas nebija kāds reliģisks pārdzīvojuma brīdis, vai ierasta svētdienas lieta, kad tu nāci šodien pie altāra. Turp tevi nesa tava Dieva dotā ticība, jo tā zināja, ko tev vajag visvairāk, un arī kurš tev spēj palīdzēt. Tavs prāts, tavas domas un jūtas to nespēja ne saprast, ne uztvert. Bet ticība tevi veda un saņēma to, ko tev visvairāk vajadzēja. Līdz ar to tava galvenā problēma, tava vainu vaina ir novērsta. Kad tu šodien sprediķī dzirdi šo stāstu, tavs prāts maz ko var līdzēt. Tas var saprast sacītā saturu, bet tas nespēj to īsti novērtēt. Tādēļ prāts garlaikojas, domas klejo apkārt, taču tu sēdi un klausies. Kāds varētu sacīt: tas ir ieradums. Tomēr ticība ir tā, kas liek mums te būt, sēdēt un uzklausīt sacīto.

Atšķirībā no prāta, ticība zina, ka tas, ko dzirdam, ir mums svarīgs un nozīmīgs. Ticība zina gan to, ka esam grēcinieki, gan to, ka mums palīdzēt var vienīgi Jēzus. Ticība zina arī to, ka šajos vienkāršajos vārdos Jēzus nāk pie mums šodien. Tā ticība ir kā gulta, kurā mēs grēka slimnieki guļam un tiekam nesti pie Jēzus. Klausoties absolūcijas vārdus un sprediķi, ticība nesaka Jēzum priekšā - ko darīt un ko nedarīt. Ticība gaida dāvanu un to ar pateicību saņem. Tā zina, ka tas, ko Jēzus dos, būs labs, nepieciešams un īpaši noderīgs. Ticība pieķeras vārdiem - tev tavi grēki piedoti - un turas pie tiem cieši jo cieši, jo tā zina, ka viss ir atkarīgs no šiem dažiem, it kā tik vienkāršajiem vārdiem.

Ticība arī zina, ka brīnumi – Dieva dāvanas nekad nebeidzas. Tādēļ ticība raugās uz Svēto Vakarēdienu, kur atkal skanēs Pestītāja vārdi – mana miesa, kas par tevi nāvē nodota, manas asinis, kas izlietas par taviem grēkiem. Dzirdot šos vārdus, mēs dzirdēsim pašu Kristu. Tie ir Viņa Vārdi. Tas ir Viņa Sakraments. Te Viņš piedos mums grēkus, stiprinās, dziedinās un svētīs. Jā, tāda liela un brīnumaina vara piemīt šiem vienkāršajiem vārdiem un lietām, ar kurām tie savienoti. Prāts te nespēj neko daudz redzēt un saprast. Taču ticība redz, dzird un saņem visu – grēku piedošanu, glābiņu no nāves, elles un velna varas. Tādēļ ticība bauda dāvanu ar prieku un gavilējot pateicas Dievam, kas dara tik lielas lietas pie mums nabaga grēciniekiem. Āmen.