Reformācijas diena

"Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju." (Mk.1:15)

Iesākot sludināt Evaņģēliju, Jēzus uzrunāja jūdu tautu ar īpašiem vārdiem, kuri liecināja, ka Dieva noliktais laiks ir pienācis un Dieva Dēla personā Dieva valstība ir pienākusi tik tuvu, ka tā jau ir šo ļaužu vidū. Tālāk sekoja aicinājums atgriezties no grēkiem un ticēt Evaņģēlijam. Iesākdams savas slavenās 95. reformācijas tēzes, Luters atsaucās tieši uz šiem Kristus vārdiem, paskaidrodams, ka baznīcā tie tikuši nepareizi saprasti un atstāti bez ievērības. Aicinādams atgriezties no grēkiem un ticēt – saka Luters – mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus gribēja sacīt, ka visa kristieša dzīve ir nemitīga atgriešanās no grēka. Tā soli pa solim evaņģēliskā baznīca nonāca pie skaidras Bībeles mācības par grēku un Dieva žēlastību Kristū, kas taisno grēcinieku Dieva priekšā bez darbiem, vienīgi no žēlastības, pamatojoties ticībā Kristus veikumam cilvēka labā.

Pretēji farizejiskajai viduslaiku baznīcas ticībai cilvēka paša nopelniem, evaņģēliskā baznīca atklāja, ka cilvēka daba ir tik samaitāta, ka tā nespēj nedz gribēt, nedz darīt ko labu. Glābiņš bija jāmeklē Kristus taisnībā, kas tika piešķirta grēciniekiem bez viņu pašu nopelniem, jo šādu nopelnu cilvēkam vienkārši nevarēja būt. Mācība par iedzimto grēku tika skaidri pamatota Dieva vārdā, vienlaicīgi norādot, ka ar cilvēka prātu tā nav atzīstama un saprotama. Šī evaņģēliskā mācība ir radījusi vētrainu pretestību visos laikos un tieši visvairāk it kā no pašiem cēlākajiem un dievbijīgākajiem cilvēkiem – farizejiem Kristus laikā, Roterdamas Erasma Lutera laikā un neskaitāmiem vēlāko laiku humānistiem un prātniekiem.

Tik dziļi sniedzas cilvēka dabas samaitātība, ka cilvēks vairs nespēj pats ar savu prātu atzīt patiesību par sevi, tādēļ pat visdziļdomīgākie filozofiskie uzskati par cilvēku nav nekas vairāk, kā cilvēka samaitātā gara mēģinājums melot pašam sev par sevi. Uzzinājis no Dieva vārda patiesību par sevi, cilvēka prāts šo patiesību atraida kā neprātu. Kā to norāda luterāņu ticības apliecības, tieši ar saviem augstākajiem spēkiem un saprāta gaismu cilvēks ne tikai noraida Dievu, bet arī atklāti viņam pretojas, parādīdams savas dabas ļauno ienaidu pret Dievu un patiesību.

Skaidri izprotot šo patieso Bībeles mācību par iedzimto grēku, mēs saprotam arī, kādēļ pat mūsdienu cilvēks Romas baznīcas mācību par pestīšanu atzīst par daudz skaistāku, dabiskāku, tīkamāku un noteikti ne tik atbaidošu, kā luterāņu mācību. Mēs saprotam arī, kādēļ gandrīz visas konfesijas apvienojas vienlīdz farizejiskā naidā pret luteriskās baznīcas mācību par grēcinieka taisnošanu tikai no Dieva žēlastības. Apzinādamās iedzimtā grēka varu, luterāņu baznīca kopā ar apustuli Pāvilu atzīst, ka nav tādu darbu, ar kuriem cilvēks varētu lepoties un stāties Dieva priekšā. Tādējādi visi kristieši kļūst par ubagiem, kam jādzīvo tikai no Dieva žēlastības, un viņu vidū šajā ziņā nav vairs nekādu atšķirību un pakāpju – visi ir vienādi grēcinieki, visiem ir vienāda žēlastība, nevienam nav ar ko lepoties. Ar to nespēj samierināties ne katoliskās baznīcas, kam skandaloza šķiet doma, ka būtībā jautājumā par grēku un taisnošanu baznīcas patriarhs vai pāvests ne ar ko neatšķiras no paša vienkāršākā kristieša, nedz arī neskaitāmas piētistu un protestantu grupas, kas uzskata, ka viņu labie darbi tomēr paceļ tos pāri citiem, un ir daļa no cilvēka pestīšanas.

Tādējādi Lutera atklājums par grēcinieka taisnošanu, kā tas izklāstīts baznīcas ticības apliecībās, novelk skaidru robežu starp herēzi un ortodoksiju, starp maldiem un patiesību. Tā ir robeža arī starp Dieva un velna valstību. Tādējādi kļūst redzams, ka šīs atšķirības nav vienkāršs akadēmisks strīds vai baznīcā pieļaujama uzskatu atšķirība, bet tās radušās sīvā cīņā starp Dievu un Sātanu par cilvēka dvēseli. Šīs cīņas centrā atrodas grēku nožēla kā vienīgā iespēja no iedzimtā grēka lāsta glābties Kristus taisnībā. Šāds uzskats vienmēr ir mētājies vēstures mēslainē, kā nevienam nevajadzīgs, svešs un maldīgs, kā to liecina Pāvila vārdi: "Mēs esam krituši par atkritumiem pasaulē, kājām minami visiem līdz šai dienai"(1. Kor. 4:13). Savā neizprotamajā žēlastībā Dievs ir izredzējis mūs par savas mācības sargiem pret viltus baznīcu. Lai gan cilvēka acij atšķirības starp Dieva baznīcu un neīsto tās pakaļdarinājumu nav viegli atšķiramas, tomēr tās pavisam noteikti pastāv. Viltus baznīca arvien veido ārišķīgu sistēmu, kas balstīta neatgrieztā un neatdzimušā cilvēka augstprātīgajā pārliecībā par sevi, par savām spējām progresēt un patikt Dievam. Tādēļ viltus baznīcai arvien piemīt nosliece uz pašu cilvēku izdomātām ceremonijām, rituāliem un pašatpestīšanas darbiem. Tā kā tā nebalstās uz atgriešanos no grēkiem Dieva priekšā, tad viltus baznīca arvien kļūst par laicīgās varas pakaļdarinājumu. Atbilstoši savai neevaņģēliskajai izcelsmei viltus baznīca dara visu iespējamo, lai samaitātu visu svēto kristīgo baznīcu un iznīcinātu tās galveno mācību par grēku un pestīšanu Jēzū Kristū. Ar visu savu melīgo varu un antikristīgo spēku viltus baznīca sludina savu evaņģēliju - cilvēka paštaisnuma evaņģēliju, apgalvojot, ka tas ir neapstrīdami patiess, to sludināt esot licis pats Dievs un no pakļaušanās tam esot atkarīga cilvēka pestīšana. Pretī šai baismīgajai samaitājošajai varai nevar stāties citādi kā vien ar skaidrā Dieva vārda uzklausīšanu un tā pieņemšanu ticībā. Tādēļ mēs šodien kopā ar visu kristīgo baznīcu īpaši lūdzam Dieva pasargājumu, lai Viņa glābjošais Evaņģēlija vārds tiktu joprojām skaidri sludināts mūsu vidū un sakramenti izdalīti saskaņā ar Kristus pavēli, nesot mums piedošanu, ticību un mūžīgo dzīvošanu. Āmen.