Kā attiekties pret pretiniekiem un kārdinātājiem?

Tad farizeji aizgāja un apspriedās, kā varētu Viņu pieķert kādā vārdā. Un tie sūtīja savus mācekļus pie Viņa ar ķēniņa Hēroda ļaudīm, un tie sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu. Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne?” Un Jēzus, nomanīdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Kam jūs Mani kārdināt, jūs liekuļi? Parādait Man nodevu naudu.” Un tie atnesa Viņam vienu denāriju. Un Viņš sacīja tiem: “Kā attēls šis un uzraksts?” Tie sacīja: “Ķeizara.” Tad Viņš tiem teica: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Un, to dzirdēdami, tie brīnījās, atstāja Viņu un aizgāja. (Mt.22:15-22)

Saruna starp farizeju mācekļiem, Hēroda ļaudīm un Jēzu par nodokļu maksāšanu notiek Jeruzālemes templī dažas dienas pirms Jēzus krusta nāves. Patiesībā tā ir pēdējā diena, kad Viņš runā ar jūdiem un māca tos. Pareizi saprast šo sarunu nav viegli, bet tā kā tās fonā ir jautājumus par pareizu ticīga cilvēka attieksmi pret valsti un baznīcu, tad bieži šis teksts tiek saprasts kā paša Jēzus sniegts skaidrojums par valsts un baznīcas attiecībām. Tomēr iedziļinoties tekstā, redzams, ka tas vairāk stāsta par Jēzus attiecībām ar dažādām tā laika politiskām un reliģiskām grupām, nekā par valsti un baznīcu. Tas varētu radīt jautājumu – kādēļ baznīcas tēvi šo tekstu izvēlējušies šim baznīcas gada laikam? Proti, par Jēzus dzīvi un Viņa veikto pestīšanas darbu māca pirmā baznīcas pusgada teksti, bet otrajā baznīcas gada daļā tiek runāts par ticīgā cilvēka dzīvi Kristū. Mēs nezinām kāds īsti ir bijis baznīcas tēvu nolūks šajā sakarībā, bet tomēr atrodam, ka šis teksts ir ļoti piemērots šim baznīcas gada laikam, jo tajā no Jēzus mācamies –

Pareizu attieksmi pret saviem pretiniekiem un kārdinātājiem

Farizeji, protams, necerēja no Jēzus izdzirdēt ko pamācošu vai derīgu. Savā starpā viņi jau bija galīgi un negrozāmi izlēmuši, ka Jēzus ir slikts cilvēks, krāpnieks un blēdis, kurš apdraud un samaitā jūdu tautu un tās vadību. Tādēļ jūdu reliģiskā elite kopā ar Hēroda ļaudīm bija nolēmuši Jēzu nogalināt. Tomēr tas nebija tik vienkārši izdarāms, jo būdami zem romiešu varas, jūdi paši nevienu nevarēja sodīt ar nāvi. Piesargāties vajadzēja arī no ārkārtīgi lielās Jēzus popularitātes vienkāršās tautas vidū, kas varētu izraisīt nemierus. Tādēļ farizeji ļoti nopietni „apspriedās, kā varētu Viņu pieķert kādā vārdā”, lai vienlaicīgi diskreditētu Jēzu gan romiešu, gan vienkāršās tautas acīs. Plāns, kuru šim nolūkam izstrādāja farizeji, šķita nevainojams, pats velns nebūtu izdomājis neko labāku. Sava nodoma īstenošanai farizeji apvienojās ar ķēniņa Hēroda ļaudīm. Jāsaka - tā bija dīvaina savienība. Farizeji bija galēji jūdu nacionālisti, bet Hēroda ļaudis centās stiprināt Hēroda politisko varu jūdu tautā un ieviest grieķu un romiešu kultūru. Tātad abas šīs frakcijas garīgā un politiskā ziņā bija ļoti atšķirīgas, tomēr šoreiz kopīgs naids tām ļāva apvienoties kopīgam pasākumam. Tas bija naids pret Jēzu. Gan farizeji, gan hērodieši baidījās, ka Jēzus sludinātā Dieva Valstība patiešām varētu iestāties, un tad viņu valdīšanai pienāktu beigas. Abām šīm partijām kopīgs bija arī naids pret romiešiem. Lai gan hērodiešiem patika romiešu kultūra, tiem nepatika Romas politiskā virsvara. Un tā kopīga naida vadīti, tie nolemj doties pie Jēzus. Šeit farizeji atkal atklāj sevi, kā pilnīgas liekulības iemiesojumu, proti, viņi nevēlas publiski parādīties kopā ar Hēroda ļaudīm, kurus tie nicināja, un tādēļ tie nedodas šajā misijā paši, bet sūta savus mācekļus.

Farizeju un hērodiešu nodoms bija vienkāršs, proti, izprovocēt Jēzu pateikt kaut ko pret Romas imperatoru. Ievērojiet, ka paši hērodieši un farizeji Romas varu ienīda! Vēl viens liekulības piemērs! Turpretī ja Jēzus pateiktu kaut līdzīgu tam, kā domā klusībā domāja farizeji un hērodieši, tad viņu nosūdzētu Romas virsvarai kā dumpinieku. Tad būtu sagaidāms, ka Jēzu piemeklētu tāds pats liktenis kā Jūdu no Galilejas dažus gadus iepriekš, par ko lasām Apustuļu darbos, proti, ka tas sarīkojis sacelšanos pret romiešiem, kuras rezultātā pats gājis bojā. Evaņģēlists Lūka farizeju un hērodiešu nodomu apraksta šādi: „Lai tie Viņu pieķertu kādā vārdā un To varētu nodot valdībai un zemes soģa varai.” (Lk.20:20) Gadījumā, ja izdotos panākt, ka romieši apcietina Jēzu, lieta būtu darīta un tautas masas, kuras simpatizēja Jēzum, šajā lietā nevainotu ne farizejus, nedz hērodiešus, bet gan romiešus. Savukārt, ja Jēzus piekristu, ka jūdiem jāmaksā nodevas pagānu valdniekam, tad Viņa popularitātei tautā būtu beigas tajā pašā brīdī. Daudzi jūdi uzskatīja, ka visas nelaimes, kas viņus piemeklē ir Dieva sods par nepaklausību, maksājot nodevas romiešu valdniekam. Ja Jēzus piekritīs nodokļu maksāšanai, Viņš būs diskreditēts tautas acīs un nekādā gadījumā nevarēs vairs pretendēt uz Mesijas vārdu. Sazvērestība bija noorganizēta tik viltīgi, ka nebija redzams, kā Jēzus varētu izvairīties no lamatām.

Un tā viltnieki tuvojas Jēzum ar vārdiem: „Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu.” Ar šiem vārdiem kārdinātāji glaimīgi maskējas un cenšas izlikties par Jēzus labvēļiem un draugiem, lai vieglāk būtu Viņu pievilt, tajos slēpjas arī kārdinājuma moments. Jēzu, savos spriedumos Tu taču esi pilnīgi neatkarīgs un Tev nerūp nekas cits kā bauslībā atklātā patiesība. Un Dieva griba saskaņā ar Rakstiem (5.Moz.17:15) ir tāda, ka jūdi nedrīkst pār sevi iecelt svešinieku, lai tas valdītu pār viņiem, nedz vairot viņa bagātību. Tādēļ saki mums – vai jūdi drīkst maksāt nodevas Romas ķeizaram vai ne? Vai nodevu maksāšana šādā gadījumā nav Dieva valdīšanas noliegšana un sveštautieša celšana pār sevi? Ar šiem vārdiem Jēzus priekšā tika atvērti vārti uz lamatām, kurās šķita Viņam bija neglābjami jāiekrīt.

Jautājums tātad bija nevis par nodokļu maksāšanu vispār, bet par konkrētu nodokli, kuru jūdiem bija jāmaksā ar romiešu denāriju, uz kura bija attēlots ķeizars, kuru vainagoja uzraksts – dieva dēls. Ikdienā jūdi šādu naudu nelietoja, bet maksājot nodokli Romai, viņiem bija jālieto tieši denāriji ar ķeizara attēlu. Šis nodoklis norādīja uz jūdu pakļautību romiešu varai.

„Kam jūs mani kārdināt, jūs liekuļi?” – seko Jēzus atbilde. Viņš nav ņēmis vērā viņu glaimus un labi izpratis viltību un liekulīgo izturēšanos, aiz kuras šie ļaudis slēpās. Tomēr šajos vārdos, kas kā pļaukas cirtiens triecas intrigantu sejās, slēpjas arī nožēla un skumjas. Par ko jūs esat sevi padarījuši? – Par nicināmiem liekuļiem. Parādiet Man nodevu naudu. Un tie atnesa Viņam vienu denāriju. Jau tas vien, ka farizejiem un hērodiešiem bija šī nauda, kuru jūdi ikdienā nelietoja, atklāja šo cilvēku divkosību un blēdību. Tad paņēmis denāriju, Jēzus pagrozīja to pirkstos, pacēla visu acu priekšā un jautāja: „Kā attēls šis un uzraksts?” „Ķeizara” – nekavējoties sekoja atbilde. „Tad dodiet atpakaļ ķeizaram to, kas viņam pieder.” Ja jau jūs lietojat ķeizara naudu, kādēļ tad jūs nevarētu to dot viņam atpakaļ kā nodevas? Jēzus nesacīja ne vārda par to vai ķeizars ir labs vai slikts, vai jūdiem vajadzētu palikt zem Romas varas, vai censties no tās atbrīvoties. - Jūs piekrītat, ka tā ir ķeizara nauda, tad dodiet viņam atpakaļ to, kas viņam pieder. Pat visdedzīgākie jūdu nacionālisti nevarētu Viņam ko pārmest par šo izteikumu. Arī ķeizara gods nekādā veidā netika aizskarts.. „un Dievam, kas Dievam pieder, ” - turpināja Jēzus.

Īsi sakot, Jēzus neteica, ka nodokļu maksāšana okupācijas varai, būtu nepareiza. Cilvēks varēja vienlaicīgi pildīt laicīgās dzīves prasības un būt uzticīgs savam Dievam, pat atrodoties pagāniskas valsts okupētā zemē. Laicīgā vara ir Dieva dota tāpat kā baznīca. Tās abas nav jānostāda viena otrai pretī kā konfliktējošas varas, bet drīzāk jāatzīst par Dieva iedibinātām. Protams, romiešu vara jūdiem bija pazemojoša, bet to bija jāuztver kā Dieva rīksti, kas nākusi pār nepaklausīgo tautu. Jēzus izteikums tomēr nebija tik viennozīmīgi saprotams. To varēja saprast arī kā izteikumu, kas augstāko varu pieprasīja Dievam, un tādēļ pat visagresīvāk noskaņotajiem zēlotiem, te nebija nekas iebilstams. To dzirdēdami, farizeju mācekļi un hērodieši brīnījās. Viņus pārsteidza Jēzus neparastā gudrība, kas bija viņam ļāvusi izvairīties no viņu lamatām un beigu beigās viņus pašus pazemojusi tautas acīs. Pārsteigti un nepamierināti, bet nebūt negrasīdamies mainīt savu naidīgumu pret Jēzu, tie devās prom.

Jēzus bija sniedzis ne tikai patiesu, bet arī satura ziņā dziļu atbildi. Tā pārcēla visu šo strīdu pavisam citā sfērā, kur nepastāvēja konflikts starp to, kas pieder Dievam un kas cilvēkam. Patiesībā te nebija konflikta vispār, bet gan dievišķa kārtība, saskaņa un miers. Jēzus nebija nosodījis nacionālistu domas un ilgas pēc politiskas brīvības, nedz arī atbalstījis Romas varu. Viņš nebija neko sacījis par to vai Romas okupācija bija laba un vai tai būtu jāpaliek. Viņš bija pateicis vienīgi to, kam visiem bija jāpiekrīt kā dievišķai patiesībai. Bija noticis tā, ka bezdievju padoms iznīka un viņu nodomi nepiepildījās. Vien Jēzus dievišķā gudrība un patiesīgums atspīdēja visā spožumā un dievišķajā godībā. Arī mums jāmācās no Jēzus savā dzīvē būt gudriem, kā Viņš pats kādā vietā saka – esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži. Čūskas gudrība ir tāda, ka tā noliek savu galvu uz akmens, ļaujot maitasputniem tai uzbrukt, un tad pēdējā brīdī to parauj malā un uzbrucējs pats nositas pret akmeni. Tā arī Jēzus izlika savu cilvēka dabu velna un ļaunu cilvēku uzbrukumiem, bet beigu beigās atklājās, ka aiz tās slēpjas Viņa dievišķā daba, pret kuru velns sadragāja savu galvu. Tā mēs kļuvām brīvi no Tumsas kunga varas, jo Jēzus šo darbu paveica mūsu vietā. Arī tagad mēs vienmēr varam lūgt Jēzum stāties mūsu vietā tad, kad mums uzbrūk velns, pasaule un mūsu pašu samaitātais miesas prāts. Āmen.