Pasaules piedāvājums un debesu manta

Bet, kad Cilvēka Dēls nāks Savā godībā un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz Sava godības krēsla. Un visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs, kā gans šķir avis no āžiem, un liks avis pa Savu labo, bet āžus pa kreiso roku. Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši. Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis. Tad taisnie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? Vai pliku un Tevi apģērbuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie Tevis? Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši. Tad Viņš arī sacīs tiem, kas pa kreiso roku: eita nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem. Jo Es biju izsalcis un jūs neesat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs neesat Mani dzirdinājuši. Es biju svešinieks un jūs neesat Mani uzņēmuši; Es biju pliks, un jūs neesat Mani apģērbuši; Es biju slims un cietumā un jūs neesat Mani apmeklējuši. Tad tie arīdzan Viņam atbildēs un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai pliku, vai slimu, vai cietumā un neesam Tev kalpojuši? Tad Viņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši. Un tie ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie mūžīgā dzīvībā.” (Mt.25:31-46)

„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas Viņam tic nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta”, tātad Dieva Dēls tapa par cilvēku un pirmoreiz nāca šajā pasaulē, nevis lai pasauli tiesātu, bet glābtu.

Savukārt šīs dienas evaņģēlija lasījumā mēs dzirdējām, ka tad, kad Jēzus otro reizi redzamā veidā nāks šajā pasaulē, Viņš „nāks savā godībā un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz Sava godības krēsla. Un visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs kā gans šķir avis no āžiem, un liks avis pa savu labo, bet āžus pa kreiso roku.” Citiem vārdiem sakot, tad žēlastības laiks būs beidzies, un Kristus nāks otrreiz, šoreiz lai šo pasauli tiesāt.

Protams, ne jau visi tam tic. Jau Noasa laikā daudzi ar izsmieklu skatījās uz pravieti, kurš būvēja šķirstu, uzskatīdami viņu par prātā jukušu. Tā neticīgi cilvēki izturas vienmēr, visos laikos. Lai gan šaubīgu, skeptisku, neticīgu cilvēku nav trūcis nekad, apustulis Pēteris raksta, ka īpaši daudz šādu „niknu smējēju” būs tieši pirms pašas lielās tiesas dienas. Tad daudzi dzīvos paši savās kārībās un sacīs: „kur tad ir Viņa apsolītā atnākšana”? Apustulis tūdaļ arī paskaidro, ka tā ir tikai Dieva žēlastība, kas šo dienu attālina, jo Tas Kungs savā pacietībā gaida uz cilvēku atgriešanos, negribēdams lai tie ietu pazušanā. Tomēr Tā Kunga diena tuvojas! Tā nāks pēkšņi, kad cilvēki to gaidīs vismazāk. Tad „debesis ar lielu troksni zudīs, un pasaules pamati degdami izjuks un zeme un viss, kas uz tās radīts.” Bet pirms tas notiek, apustulis mudina katru dienu pieņemt kā īpašu Dieva pacietības un žēlsirdības dāvanu, kas dota, lai izredzētie iemantotu Debesis un tiktu izglābti no mūžīgas nāves ellē. Visu mūsu pašreizējo dzīvi Pēteris apraksta, kā Dieva apsolītās jaunās pasaules gaidīšanu, tādas pasaules, kur beidzot valdīs pilnīga taisnība un ticīgie varēs dzīvot mūžīgā priekā un svētlaimē. Tātad, lai gan mēs dzīvojam šajā pasaulē, tomēr kristieša ticība nav orientēta uz šo pārejošo pasauli, bet uz jauno, mūžīgo, kuru gaidām. Šeit mums nav paliekamas mājvietas, bet mēs ceram un gaidām uz jaunu pasauli, un gatavojamies dzīvei tajā.

Raugoties uz lietām šādā skatījumā, redzams, ka ticība ir pārlaicīga, tā ir orientēta uz jauno pasauli, nevis domāta, lai sasniegtu labklājību, nodzīvotu ilgu mūžu un iegūt citus labumus šajā pasaulē. Bez šaubām labklājība, veselība un panākumi var būt Dieva svētība, tomēr tie tādi var arī nebūt. Biežāk gadās, ka tieši ļauni un neticīgi cilvēki iemanto šīs pasaules godu un labumus, bet ticīgie izsmieklu, nabadzību un vajāšanas. Dievs ar īpašu nodomu to pieļauj līdz noteiktam laikam. Neticīgajiem nemaz neapzinoties, ka viņu labklājība patiesībā ir viņu nelaime, bet ticīgo posts – ieguvums. Tādēļ slimības, nabadzība un nelaimes ne vienmēr ir jāuzlūko kā Dieva sods. Lai gan tie var tādi arī būt, tomēr ticīgi cilvēki parasti cieš velna un neticīgu cilvēku ļaunuma dēļ, ko Dievs pieļauj, lai savus ļaudis audzinātu un norūdītu.

Bez aizspriedumiem lasot Svētos Rakstus, ievērojam, ka Dievs ļoti nopietni brīdina kristiešus no pārmērīgas aizraušanās gan ar iznīcīgajiem pasaules priekiem, gan ar pasaules problēmu risināšanu, gan praktiski ar visu, kas ir svarīgs šai pasaulei, turpretī Viņš mērķtiecīgi virza savu ļaužu uzmanību uz mūžību. Ticības ceļa mērķis neatrodas šajā pasaulē, bet gan mūžībā. Apkopojot to īsā izteikumā Raksti saka, ka šī pasaule un viņas kārība paiet, tā ir iznīcīga; šeit mums nav paliekoša mājvieta, bet mēs gaidām nākamo, mūžīgo pasauli un dzīvi tajā. Tādēļ pats Kristus un Viņa apustuļi bieži brīdina ticīgos no pārmērīgas pieķeršanās šai pasaulei un laicīgajām lietām.

Vispirms Kristus vērš mūsu uzmanību prom no laicīgās pasaules labumiem uz mūžīgām lietām, sacīdams: „Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog.” (Mt.6:19) Arī skaidrodams savu līdzību par sējēju, Viņš brīdina kristiešus no šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltības, lai tā nenomāc Dieva vārdu un ticīgie nepaliek bez augļiem (Mt.13:22). Tātad Dieva Dēls brīdina, ka tieksme pēc bagātības sevī slēpj briesmas un draudus ticībai. Arī apustulis Pāvils no tā brīdina jauno bīskapu Timoteju, sacīdams, ka patiesi lielu ieguvumu dod dievbijība ar pieticību. Mēs taču neko neesam pasaulē ienesuši, tāpēc neko nevarēsim arī iznest; bet kad mums ir barība un apģērbs, tad ar to būsi apmierināti. Bet kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un top sasaistīts un nebrīvs, un pakļaujas daudzām bezprātīgām un kaitīgām iegribām, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā. Savelkot to visu kopā, Pāvils saka, ka mantas kārība ir visa ļaunuma sakne. Tiekdamies pēc mantas cilvēks bieži nomaldās no ticības un pats sev nodara daudz sāpju (1.Tim.6:6-10).

Savā Augstā Priestera lūgšanā Jēzus apliecina, ka Viņš nav no šīs pasaules. Tādēļ pasaule ienīdīs Jēzus mācekļus, tāpat kā ienīdusi Viņu, jo ne Viņš, nedz Viņa mācekļi nav no šīs pasaules. Lai aizstāvētu savu baznīcu pret pasauli, Jēzus lūdz Tēvu, lai Viņš pasargā Viņa mācekļus no šīs pasaules ļaunuma (Jņ.17). Jēzus mīļais apustulis Jānis kristieša attieksmi pret pasauli paskaidro vēl nedaudz sīkāk. Viņš aizliedz kristiešiem mīlēt gan pasauli, gan to, kas ir pasaulē, brīdinot, ka pasaules mīlestība nav savienojama ar Dieva mīlestību. „Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības” (1.Jņ.2:15). Jānis arī paskaidro kāpēc. „Viss, kas ir pasaulē”, viņš saka, ir „miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība.” Šīs lietas nav no Debesu Tēva, bet no pasaules. Tā Jānis atmasko visu, kas saistīts ar šo pasauli. Tur ir tikai – cilvēku tieksme pēc savas miesas kārību apmierināšanas, tieksme pēc tādas dzīves, lai citi par to apskaustu, godātu un bītos. To visu pavada nemitīga cīņa cilvēku starpā. Tā ir cīņa par šīs pasaules lietām, par labāko vietu zem saules. Tas ir viss, kas ir šajā pasaulē! Vairāk neko piedāvāt tā nespēj. Cilvēks, kas atrodas pasaules verdzībā, nepamana, ka tās visas ir īslaicīgas, pārejošas lietas, kas nekad nenes īstu, dziļi patiesu prieku un apmierinājumu. Pasaule ir lemts iznīkt, tāpat kā visiem tās priekiem un kārībām. Tikai Dievs un Viņa mūžīgie nodomi paliek mūžīgi un mūžīgi kļūst arī tie, kas pieder Dievam un kopā ar Viņu piepilda Dieva mūžīgos nodomus.

Tādēļ nedzīsimies vairs pēc šīs pasaules lietām un goda. Labāk tieksimies pēc debesu lietām un debesu goda, jo tās ir patiesas, paliekošas vērtības. Centīsimies to saprast paši un iemācīt saviem bērniem, lai tie neapmulstu šīs pasaules vilinājumu priekšā un nenokļūtu velna valgā. Centīsimies arī paši nepazaudēt ticības pamatu, uz kura balstās visa mūsu dzīve, lai nenotiktu kādu dienu tā, ka mūsu dzīves ēka sabrūk, jo bijusi celta uz irdenajām šīs pasaules smiltīm.

Arvien tuvāk nāk tā diena, kad pēkšņi un negaidīti pasaules pamati degdami izjuks un zeme, un viss, kas uz tās radīts. Astronomiskās debesis sadegs ugunī un pasaules pamati karstumā kusīs. Nav vajadzīga īpaši spilgta iztēle, lai saprastu, kā tas var notikt. Jau pašu cilvēku rīcībā mūsdienās ir pietiekoši daudz tehnisku iespēju, lai šāds posts varētu notikt. Mēs nezinām kā tieši tas notiks. Varbūt Dievs pieļaus, ka cilvēki savā ļaunumā iznīcina paši sevi vai arī Viņš ļaus velna bezprātīgajam naidam vērsties pret Dieva radību. Lai gan nezinām detaļas, tomēr mēs zinām, ka pasaules gals nāks nenovēršami. Taču tam nevajadzētu mūs skumdināt, jo pasaule vienkārši nav glābjama tādēļ, ka tā pati to negrib. Ar savām lūgšanām, brīdinājumiem un mācību mēs gan cenšamies izraut cilvēkus no nākošā posta liesmām, bet vairāk ko darīt nav mūsu spēkos. Mūsu Debesu Tēvs un mēs līdz ar Viņu gribam, lai visi cilvēki tiktu izglābti, bet glābšana nenotiek piespiedu kārtā. Tāpat kā Noass mēs būvējam savu ticības kuģi, brīdinām cilvēkus no Dieva soda un paši lēnprātīgi gaidām Dieva nolikto tiesas dienu, pēc kuras Viņš mums dos jaunas debesis un jaunu zemi. Protams, pasaulei tas rada tikai iemeslu izsmieklam. Pavisam maz ir tādu, kas redzot mūs darbojamies ap glābjošo šķirstu - baznīcu, vaicā pēc padoma un arī grib piedalīties šajā darbā. Lielākā daļa to uzskata vien par reliģiska fanātisma izpausmi, paši neapzinādamies, ka nevis mēs, bet viņi ir fanātiķi, jo mēs ticam drošajiem Dieva apsolījumiem, bet pasaule pati savām tukšajām iedomām un veltīgajām cerībām.

Protams, mēs nedz tīksmināmies par gaidāmo pasaules sodu, nedz arī baidāmies no tā. Šīs lietas nav mūsu, bet gan Dieva ziņā. Tomēr paturiet tās arvien prātā, kad velns, miesa un pasaule jūs kārdina. Nepievērsiet pārāk daudz uzmanības un pūļu šīs pasaules lietām. Raugieties uz Debesīm un gaidāmo Dieva godību jaunajā pasaulē. Lai stiprinātos šajā vienkāršajā ticībā, esiet katru svētdienu Dieva namā, lai klausītos vārdu, saņemtu grēku piedošanu un Kristus miesas un asiņu noslēpumu. Tur pie Tā Kunga Galda mēs varēsim jau baudīt nākošās pasaules prieku, saņemt vienīgās zāles pret nāvi un svinēt Jēzus uzvaru pār velnu un elli. Tur arī gūsim un nostiprināsim pārliecību, ka kādu dienu arī mēs sēdēsim kopā ar Viņu pie Debesu galda un baudīsim Viņa viesmīlību. „Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeimu jums vietu sataisīt? Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs.” – mūs iedrošina Kungs Jēzus.

Pēc augšāmcelšanās savam mīļajam māceklim Jānim Jēzus deva iespēju redzēt arī to, kas notiks pēc tiesa dienas. Šis uzticamais liecinieks to ir darījis zināmu arī mums: „Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi”, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi, un jūras vairs nav. Un es redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi, nokāpjam no debesīm no Dieva, sagatavotu kā savam vīram greznotu līgavu. Un es dzirdēju stipru balsi no torņa sakām: „Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija ir pagājis.” Tas, kas sēdēja goda krēslā, teica: „Redzi, visu Es daru jaunu.” Jūs esat daļa no šīs jaunās Dieva radīšanas un jaunā debess un zeme ir radīta jums, lai jūs tur dzīvotu mūžīgi nebeidzamā priekā un svētlaimē Dieva tuvumā. Āmen.