Kristus dzimšanas svētki

Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā. Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā. Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts, ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta. Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt. Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī.(Lk.2:1-7)

Daudziem mūsdienu cilvēkiem priekšstats par Jēzu Kristu ir visai miglains. Viņu uzskati parasti ir savādu nepārbaudītu aizspriedumu un pieņēmumu mistrojums, kam maz sakara ar vēsturi un patiesību. Tā ir savāda mitoloģija, kas tapusi balstoties mūsdienu filozofiskajos un socioloģiskajos priekšstatos, kas savijoties ar senākiem aizspriedumiem, māņticību un leģendām, rada šos vairāk nekā dīvainos mūsdienu cilvēka uzskatus par Jēzu Kristu. Protams, pēc daudzu domām maldīgi un neuzticami ir evaņģēliju stāsti, nevis viņu pieņēmumi. Tomēr, ja iedziļināmies, piemēram, Lūkas evaņģēlijā, redzams, ka formas ziņā tas maz atšķiras no tā laika vēsturnieku darbiem. Pamanām arī, ka autoram ir bijusi iespēja iepazīties ar citiem rakstu avotiem un uzklausīt aculiecinieku stāstus. Evaņģēlistam bija pieejami praktiski tie paši vēsturiskās pētniecības līdzekļi, kas pieejami mūsdienu vēsturniekiem, bet viņa rīcība bija daudz vairāk informācijas, nekā tā pētniekiem pieejama pašreiz. Patiesību sakot, ignorējot Lūkas rakstīto, paliekam ar gandrīz tukšām rokām, jo mūsdienu vēsturniekiem trūkst pieejas avotiem, kas ļautu tiem sniegt savu, citādu lietu skatījumu.¹ Protams, ir iespējams diskutēt par detaļām, bet patiesam vēsturniekam gribot negribot nākas atzīt, ka evaņģēliju stāsti ir balstīti patiesos vēstures notikumos. Visi mēģinājumi radīt citu Jēzus tēlu, nekā tas attēlots evaņģēlijos, ir atklājuši neko vairāk, kā vien konkrētā autora aizspriedumus un fantāzijas.²

Lai arī vēsturiski akurāti, evaņģēlistu stāsti nav tikai vēsturnieku darbs, jo neviens vēstures pētnieks nevar pretendēt uz pilnīgu objektivitāti un patiesumu. Vēstures pētniecība arvien ir subjektīva, atkarīga no paša pētnieka uzskatiem un pārliecības. Tādēļ evaņģēlistu rakstītais mums jāatšķir no citu vēsturnieku un rakstnieku darbiem, jo evaņģēlisti nav vadījušies no saviem pieņēmumiem, uzskatiem vai iedomām, bet būdami īpaši izraudzīti Dieva cilvēki, tie ir rakstījuši Svētā Gara vadīti, tādēļ katrs viņu rakstītais vārds ir patiess un uzticams (2. Pēt. 1: 21).

Stāstījumu par Jēzus dzimšanu evaņģēlists Lūka iesāk šādi: „Un notika, ka tanīs dienās nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus.” (Lk. 2:1) Izteikumu „un notika” Lūka savā evaņģēlijā lieto bieži un tas arvien ievada kādu ļoti svarīgu un būtisku Jēzus dzīves notikumu, ko autors vēlas uzsvērt.³ Tālāk viņš runā par kādu īpašu laika posmu, ko apzīmē ar vārdiem – „tanīs dienās.” Tās ir dienas, par kurām Lūka stāstījis iepriekš. Kas tad šajās dienās bija noticis?

Kādam dievbijīgam priesterim vārdā Caharija, kas bija vīrs jau stipri gados, un kuram bija neauglīga sieva vārdā Elizabete, arī jau labi gados, kalpojot templī, parādījās eņģelis un pasludināja, ka viņa sieva drīz dzemdēs dēlu un pavēlēja to nosaukt vārdā Jānis. Eņģelis arī pavēstīja, ka Jānis sagatavos ceļu sen apsolītajam Kristum. Pēc sešiem mēnešiem šis pats eņģelis – viens no varenajiem Dieva eņģeļiem – Gabriēls ieradās pie kādas jaunas jūdu meitenes vārdā Marija. Eņģelis viņai pavēstīja, ka Marija taps grūta un dzemdēs sen gaidīto Kristu. Vārds Gabriēls nozīmē - Dieva vīrs – un bez Lūkas evaņģēlija viņš divreiz minēts Vecajā Derībā Daniēla grāmatā (8: 16, 9: 21 utt.). Marija, būdama jaunava, apmulsa un brīnījās par eņģeļa vēsti – „Kā tas var notikt, jo es vīra neapzinos?” (Lk. 1: 34). Eņģelis atbildēja, ka viņa taps grūta no Svētā Gara un, sacīdams – Dievam nekas nav neiespējams - atgādināja par viņas radinieci Elizabeti, kas būdama jau gados un neauglīga, tagad atrodas mātes cerībās. Dievbijīgā Marija atbildēja - es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava prāta (Lk. 138). Pēc tam, apciemojusi savu radinieci Elizabeti, Marija no viņas dzirdēja notikušā apstiprinājumu, kas lika viņai izplūst slavas un pateicības himnā Dievam. Palikusi pie Elizabetes kādus trīs mēnešus Marija devās atpakaļ uz mājām, bet pa šo laiku piedzima Jānis Kristītājs.

Uzzinājis, ka viņas saderinātā Marija ir mātes cerībās, Jāzeps gribēja viņu klusībā atstāt, jo lai gan viņi vēl nebija precējušies, bet tikai saderinājušies, Marija tomēr saskaņā ar bauslību bija jāuzskata par laulības pārkāpēju. Tādēļ, domādams, ka viņa pārkāpusi laulību, Jāzeps vēlējās Mariju atstāt. Tomēr sapnī, redzēdams parādībā to pašu eņģeli Gabriēlu, kas izskaidroja Marijas grūtniecību kā Svētā Gara darbu, kurā piepildās Vecās Derības pravietojumi, Jāzeps ņēma Mariju pie sevis par sievu. Tomēr viņš atturējās no attiecībām ar viņu, līdz tā būs dzemdējusi dēlu (Mt. 1: 18 – 25).

Pakļaudamies Cēzara Augusta izdotajai tautas skaitīšanas pavēlei, Jāzeps devās uz Betlēmi, jo viņš bija no ķēniņa Dāvida cilts, un katram jūdu vīram bija jāpierakstās savas cilts pilsētā. Šajā laikā lielākā daļa no agrākajām 12 Israēla ciltīm jau vairs nepastāvēja. Praktiski bija palikušas tikai Dāvida, Benjamīna un puse no Levija cilts. Tādējādi toreiz vajadzēja būt daudz Dāvida ciltij piederīgo jūdu, kas devās uz Betlēmi. Jāzeps, dodamies ceļā, nolēma ņemt līdzi arī Mariju. Gaidāmais ceļš bija vairāk kā 100 km. garš un tā veikšanai, tiem vajadzēja vismaz kādas piecas sešas dienas. Vēsturnieki ir daudz strīdējušies jautājumā par Augusta izsludināto tautas skaitīšanu un Kirēnija valdīšanas laiku Sīrijā. Kas attiecas uz Kirēnija valdīšanu, tad jāsaka, ka vēsturniekiem nav izdevies pilnībā noskaidrot šo jautājumu. Varbūtības ir dažādas un mēs nezinām faktus, kurus zināja Lūka un kas būs bijuši zināmi arī tā laika lasītājiem. Savukārt imperators Augusts iedibināja noteikta veida programmu, saskaņā ar kuru pamazām, vairākos etapos vajadzēja reģistrēt visus Romas impērijas iedzīvotājus. Lūka uz tautas skaitīšanu gan atsaucas tikai tādēļ, lai lasītājam būtu zināms iemesls, kāpēc Jāzeps un Marija pēkšņi devās uz Betlēmi. Bet Kirēniju viņš laikam min tādēļ, lai lasītāji nejauktu šo tautas skaitīšanu ar kādu citu vēlāk notikušu, pēc kuras Jūdeja tika pilnīgi pakļauta Romas impērijai.⁴ Protams, Marija iespējams būtu varējusi palikt mājās, tomēr viņa būs gribējusi būt kopā ar vīru. Turklāt, tā kā eņģelis bija teicis, ka viņas Dēlam Tas Kungs dos ķēniņa Dāvida kroni, tad pats par sevi saprotams, ka Marija būs vēlējusies, lai viņas Dēls piedzimst ķēniņa Dāvida pilsētā Betlēmē.

Jāzeps un Marija savlaicīgi ieradās Betlēmē, atrada sev mājokli un sagādāja visu, dzemdībām nepieciešamo. „Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt.” Tradicionāli par Jēzus dzimšanas vietu tiek uzskatīta kāda ala, virs kuras uzcelta Kristus dzimšanas baznīca, uz kuru tiek vesti tūristi. Pirmā baznīca šeit tika uzcelta jau 325. gadā un baznīcas tēvs Hieronīms, kas kādu laiku dzīvoja šajā vietā, raksta, ka kristieši godinājuši šo vietu kā Kristus dzimšanas vietu jau kopš 135. gada.⁵ Visticamāk gan, ka tā bijusi kāda draugu vai radinieku māja Betlēmē, kur Jāzeps un Marija atrada sev gultasvietu. Māja būs bijusi ļoti vienkārša – viena lielāka istaba ar piebūvi mājdzīvniekiem, kas tur tika turēti ziemā. Abas mājas daļas atdalīja barības galds, kur dzīvnieki tika baroti. Acīmredzot dienu Marija ar Jāzepu varēja pavadīt augšējā istabā, bet naktī tiem tur vairs nebija vietas, un tiem nācās savu guļvietu iekārtot zemākajā nodalījumā. Šeit tad arī Marijai piedzima pirmdzimtais dēls, viņa to ietina autiņos un guldīja uz barības galda, kas atdalīja abas mājas daļas. Mēs šeit atturēsimies no dažādām detaļām, sentimentālām domām un patētiskiem vārdiem. Pasaulē pēc sava ieskata un sevis izvēlētā vietā, pieņēmis cilvēka dabu bija ieradies pats Dievs, lai glābtu cilvēci no velna elles un nāves. Mēs klusībā nolieksim galvu šā noslēpuma priekšā, pateicībā godinādami Dievu par Viņa neizmērojamo laipnību pret mums grēciniekiem. Vien ievērosim, cik ļoti Jēzus ierašanās šajā pasaulē līdzinās Viņa šīs zemes dzīves pēdējai dienai. Tagad Marija tin Viņu autos un liek silē, jo tiem nav citas vietas, tad Viņu noņems no krusta, un Marija tīs Viņa miesu audeklā, lai guldītu svešās kapenēs, jo citur Viņu nebija, kur guldīt. Bet par to, kas notika tālāk Jēzus dzimšanas vakarā, runāsim nākošajā dievkalpojumā. Āmen.

---

¹ - C. S. Keener, 94. lpp.

² - P. R. Eddy & G. A. Boyd, 453. lpp.

³ - A. Džasts, 123. lpp.

⁴ - A. Džasts, 124. lpp.

⁵ - R. H. Stein, 74. lpp.