Cilvēka vara pār dabas spēkiem

Un Viņš iekāpa laivā, un Viņa mācekļi Tam sekoja. Un redzi, liela vētra sacēlās jūrā, tā ka viļņi laivai gāzās pāri, bet Viņš gulēja. Un tie piegāja pie Viņa un modināja Viņu, sacīdami: "Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam!" Un Viņš uz tiem saka: "Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?" Un Viņš cēlās, apsauca vēju un jūru, un iestājās pilnīgs klusums. Bet cilvēki brīnīdamies sacīja: "Kas Tas tāds, ka vēji un jūra Tam paklausa?" (Mt.8:23-27)

Lai gan zeme ir vienīgā mums zināmā vieta visumā, kur spējam dzīvot, tomēr arī šī planēta cilvēkam nemaz tik draudzīga nav. Patiesībā mēs kaut cik normāli spējam dzīvot vien 4% procentos no kopējās zemes platības. Pārējās vietas klāj ūdens, tās atrodas pārāk augstu vai ir pārāk aukstas vai karstas, lai cilvēks tur dzīvotu. Arī šos atlikušos 4% zemes teritorijas piemeklē zemestrīces, vulkānu izvirdumi, plūdi, meteorīti un vētras, kas laupa neskaitāmu cilvēku dzīvības. Ja papildinām šo sarakstu ar slimībām, pārtikas trūkumu, plēsīgiem zvēriem, savstarpējo cilvēku naidīgumu, kas vainagojas ar kariem, terorismu un slepkavībām, tad aina kļūst pavisam nepievilcīga. Īsi sakot, zeme nav cilvēkam draudzīga, kā pirmajā brīdī varētu šķist. Ja mēs vaicātu materiālistiski domājošiem cilvēkiem – kāpēc tā? - atbilde būtu – šie apstākļi bija nepieciešami, lai varētu rasties un attīstīties dzīvība, bet mēs vēl esam slikti piemērojušies dzīves apstākļiem uz zemes. Kā lielākā daļa vispārīga rakstura formulējumu arī šī atbilde patiesībā nepaskaidro neko, vien rada neskaitāmus jaunus jautājumus. Godīgi zinātnieki, atbildot uz šāda rakstura jautājumiem, spiesti sacīt – mēs nezinām, šie jautājumi pārsniedz zinātnes kompetences. Daļa zinātnieku tic, ka dabas naidīguma problēmu varēs atrisināt ar gēnu inženierijas palīdzību, radot sava veida supercilvēkus, kas būs izturīgāki pret slimībām un sliktiem ārējiem apstākļiem. Tomēr daudzi ir nobažījušies, ka pat tad, ja tas izdotos, visticamāk tiktu radīti monstri, kuri iznīcinātu ģenētiski „neuzlabotos” cilvēkus.

Svētie Raksti turpretī atklāj pavisam citu, jāsaka, daudz loģiskāku un saprotamāku problēmas rašanās ainu, kā arī sniedz daudz ētiskāku tās risinājumu. Pirmajā Mozus grāmatā lasām, ka pēc sava tēla radītajam cilvēkam Dievs deva varu pār zemi un jūru, un visiem tās iemītniekiem. Citiem vārdiem sakot cilvēks un tam pakļautā daba bija labi, cilvēks labprāt pakļāvās Dievam, bet daba cilvēkam. Pasaulē valdīja miers, saticība un harmonija. Situācija radikāli mainījās pēc grēkā krišanas – zeme kļuva nolādēta cilvēka dēļ, pasaulē ienāca ciešanas, sāpes un nāve. Tagad daba vairs nebija cilvēkam paklausīga, bet naidīga, tāpat kā cilvēks Dievam. Tātad visu cilvēces nelaimju cēlonis nav vis dabiski evolūcijas procesi, bet gan grēks, kas šķir mūs no Dieva, rada ienaidu starp cilvēku un dabu, kā arī pašu cilvēku starpā. Aiz visām šīm fiziska rakstura nelaimēm slēpjas garīgs spēks, kas ar melu palīdzību pavedina cilvēku, aptumšojot viņa sirdi un prātu, liekot tam augstprātība sacelties pret savu Radītāju un saņemt par to pelnītu sodu. Velns aptumšo cilvēka prātu tā, ka cilvēks neizprot patiesos nelaimju cēloņus, nemeklē palīdzību pie Dieva, bet uzskatot, ka viss ir dabisku procesu rezultāts, meklē vienīgi dabiskus veidus kā pret to cīnīties. Lai iegūtu cilvēcei tik nepieciešamo enerģiju, mēs atklājam dabā, kā to iegūt. Savukārt velns mums iemāca izmantot šīs zināšanas, lai radītu atombumbu, kas draud mūs pilnībā iznīcināt. Cilvēki atklāj zāles, tās spēj palīdzēt pret vienu slimību, bet tajā pašā laikā rada citas kaites. Gēnu inženierijas solījumi var arī nepiepildīties un beigu beigās radīt katastrofālas sekas. Tas viss liecina, ka patiesā problēma ir garīga rakstura, savukārt fiziskajā pasaulē mēs cīnāmies tikai ar sekām. Risinājums ir jāmeklē daudz dziļāk, cilvēka attiecībās ar Dievu.

Šīs dienas evaņģēlijā mēs dzirdējām par kādu ārkārtīgi neparastu notikumu, kas izraisīja lielu cilvēku izbrīnu. Jēzus ar saviem mācekļiem bija iekāpis laivā, lai pārceltos uz Ģenecaretes ezera otru krastu. Viņiem sekoja vēl cita laivas. Pēkšņi, kā tas mēdz uz šā ezera notikt, sacēlās liela vētra. Vairāki Jēzus mācekļi bija pieredzējuši zvejnieki, kas uzsāka izmisīgu cīņu ar postošo dabas stihiju. Tomēr izskatījās, ka šoreiz viņu pieredze nepalīdzēs, viļņi gāzās pāri laivas malai un mācekļi panikā sauca – mēs grimstam! Šajā brīdī viņi izmisumā meklēja palīdzību pie Jēzus, kurš neraugoties uz vētru, mierīgi gulēja laivas kabīnē. Šajā traģiskajā situācijā vērojams arī kaut kas komisks – pieredzējuši zvejnieki vētras laikā meklē palīdzību pie guļoša galdnieka. Līdzīgas lietas laiku pa laikam vērojam šajā pasaulē, kad tā attapusies, ka pati nespēj tikt galā ar samilzušajām problēmām, meklē palīdzību pie baznīcas. Jēzus rīcība ir savdabīga – Viņš nemetas smelt ūdeni no laivas, nedz dot kādas īpašas komandas, bet norāj savu mācekļu bailīgumu, kas sakņojas mazticībā. Citiem vārdiem sakot, cilvēki vairs īsti nepaļaujas uz Dievu un jūtas bezspēcīgi naidīgo dabas spēku priekšā. Pēc tam Jēzus pieceļas, apsauc vēju un jūru un tajā pašā brīdī vētra norimst, un iestājas pilnīgs klusums. Apkārtējās laivā sēdošie ļaudis izbrīnā sastingst – Kas tas tāds, ka vēji un jūra tam paklausa?

Atbilde nav tālu jāmeklē – tas ir tas pats, kurš pārvērta ūdeni vīnā kāzās Kānā, dziedināja neskaitāmus slimniekus, izdzina ļaunos garus no velna apsēstajiem un atdzīvināja pat mirušus cilvēkus. Šoreiz brīnums bija neparasti liels un varens, bet tāpat kā visi citi šīs brīnums bija zīme, kas liecināja, ka jūdu vidū ir viņu pašu varenais un žēlsirdīgais derības Dievs Jahve, kurš pieņēmis cilvēka miesu – Jēzus Kristus. Tomēr šis brīnums liecināja ne tikai par to, ka Jēzus ir Dievs. Tas vienlaicīgi bija uzskatāms piemērs tam, ka valdnieks Kungs Kristus ieradies šajā pasaulē, lai iznīcinātu velna ieviesto postu un atjaunotu bijušo kārtību. Iznīcinot ienaidu starp cilvēku un Dievu, tiks atjaunota arī cilvēka vara pār dabas spēkiem, kas nebūs vairs tiem naidīgi, bet pakļāvīgi draudzīgi, klausot uz vārda. Par šo jauno pasauli Svētais Gars saka, ka nekas tur vairs nebūs nolādēts, bet cilvēki priecīgi kalpos Dievam, skatīs Viņu savām acīm un pilnībā piederēs Viņam, nevis velnam. Viss tur būs brīnišķīgs un skaists, nebūs tumsas, naida, slimību un nāves. Ūdens vairs neatņems dzīvības, bet tās dāvinās, stiprinās un sargās. Uz to jau tagad norāda Kristības ūdens, kas ir dzīvības un svētlaimes ūdens, jo saistīts ar Dieva vārdu. Tāpat arī pārtika atkal būs ļoti veselīga un spirdzinoši dziedinoša. Arī uz to tagad norāda Svētais Vakarēdiens, kas ir dzīvības eleksīrs jeb zāles pret nāvi. Šajos Dieva noslēpumos – Kristībā un Vakarēdienā – redzam piepildāmies Dieva lielos apsolījumus. Ar savu dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos Jēzus ir ielicis jaunās pasaules pamatus, uz kuriem Viņš tagad ceļ savu valstību. Viens no akmeņiem Viņa celtajā namā esi arī tu. Šīs dzīves laikā Viņš tevi nopulēs, nogludinās un tad ar prieku noliks īstajā vietā jaunceļamās pasaules namā. Tā būs pasaule, kur arī tev paklausīs dabas spēki, ļaujot tev radoši darboties savam Radītājam un Glābējam par godu. Āmen.