Dzīves mācība

Un Viņa vecāki gāja ik gadus uz Jeruzālemi Pashā svētkos. Kad nu Viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzālemi. Un, kad svētku dienas bija pagājušas, tad, tiem atkal uz mājām ejot, bērns Jēzus palika Jeruzālemē, un Jāzeps un Viņa māte to nezināja. Bet tie domāja, ka Viņš esot pie ceļabiedriem; un, vienas dienas gājumu nostaigājuši, tie Viņu meklēja pie radiem un pazīstamiem. Un, kad tie Viņu neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzālemi, lai To meklētu. Un pēc trim dienām tie Viņu atrada Templī sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un tos jautājot. Un visi, kas Viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par Viņa saprašanu un Viņa atbildēm. Un, Viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un Viņa māte sacīja Viņam: "Mans dēls, kāpēc Tu mums to esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši." Bet Viņš tiem atbildēja: "Kam jūs esat Mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?" Bet tie neizprata uz viņiem sacīto vārdu. Un Viņš nogāja tiem līdzi uz Nacareti un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī. Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem. (Lk.2:41-52)


Pēc Jēzus dzimšanas apraksta, stāsta par austrumu gudro apciemojumu, bēgšanu uz Ēģipti un atgriešanos Nācaretē, evaņģēliji tikai pavisam nedaudz paver gadsimtu plīvuru, ļaujot ieskatīties Jēzus bērnībā un jaunekļa gados. Šīs skopās ziņas mums vēsta, ka sasniedzot 12 gadu vecumu, vecāku pavadībā Jēzus pirmo reizi devies uz Jeruzālemi. Tur templī sarunās ar rakstu mācītājiem Viņš parādījis neparastu gudrību Svēto Rakstu izpratnē. Pēc tam devies kopā ar vecākiem atpakaļ uz Nācareti, bijis tiem paklausīgs, pieņēmies gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem. Tādējādi varam sacīt, ka Jēzus kā bērns un jauneklis piedzīvoja to pašu attīstības ceļu, kādu piedzīvo ikviens cilvēka bērns. Viņam visās lietās bija jātop līdzīgam citiem cilvēkiem, Viņš tika tāpat kārdināts kā citi cilvēki, tikai atšķirībā no visiem citiem, Viņš nekad negrēkoja. Tomēr par to, ko īsti Jēzus darīja šajos gados, līdz sasniedza vīra briedumu, mēs zinām ļoti maz. Pirmie jautājumi, ko varam uzdot, ir – kādu izglītību Jēzus saņēma? Kādās valodās Viņš runāja? Vai Viņš lasīja un rakstīja? Uzreiz jāsaka, ka šie jautājumi ir ļoti grūti, ja vispār, atbildami. Tomēr šodien mēģināsim atbīdīt gadsimtu plīvuru un kaut nedaudz ieskatīties šajos Jēzus dzīves gados. Sāksim ar valodu.

Jēzus dzīves laikā Palestīnā tika lietotas četras valodas – latīņu, grieķu, senebreju un aramiešu valoda. Latīņu valodā rakstīja un runāja galvenokārt tikai Romas okupācijas varas pārstāvji. Ja kāds no Jeruzalemes jūdiem arī kaut ko saprata no latīņu valodas, tad nacionālu un reliģisku apsvērumu dēļ, viņš to diezin vai lietotu. Vēl lielākā mērā tas attiektos uz Galilejas ciema Nācaretes iedzīvotājiem. Nav nekāda pamata domāt, ka Jēzus kādreiz runājis vai kaut ko rakstījis latīņu valodā. Nedaudz citādi tas bija ar grieķu valodu, kas plašajā Romas impērijā kalpoja kā starptautiska ikdienas valoda. Tā tika lietota kārtojot darījumus, un lai gan pat tik izglītots vīrs kā jūdu vēsturnieks Jozefs Flāvijs to nepārvaldīja pilnībā, tomēr daudziem jūdiem šī valoda kaut kādā mērā pazīstama bija. Arī Jēzus kārtojot darījumus savā galdnieka darbā un Jeruzalemes apciemojumos būs saskāries ar grieķu valodu. Pilnīgi iespējams, ka Viņš zināja tik daudz grieķiski, lai varētu sarunāties ar Ponciju Pilātu savas pratināšanas laikā, nelietojot savas dievišķās spējas. Tomēr nav pamata domāt, ka Viņš sprediķojis vai rakstījis grieķiski. Trešā tajā laikā lietotā valoda bija senebreju valoda. Pēc Bābeles trimdas 6. gs. pirms Kristus tā gan arvien mazāk un mazāk tika lietota ikdienas dzīvē. Tomēr tai joprojām bija svarīga loma jūdu reliģiskajā dzīvē. Tā bija jūdu Svēto Rakstu un citu reliģisko rakstu oriģinālvaloda, to lietoja arī dažādi sektantiski jūdu grupējumi un pavisam noteikti tajā rakstīja un sarunājās jūdu rakstu mācītāji un reliģiskā elite. Tā kā Jēzus sludināja sinagogās un bieži sarunājās ar rakstu mācītājiem, Viņš būs pratis lasīt un runāt Bībeles valodā, tomēr ir grūti spriest cik labi Viņš kā cilvēks šo valodu pārvaldījis. Katrā ziņā ir skaidrs, ka ikdienas saskarsmē un sludināšanā Galilejas ciemos senebreju valoda lietota netika. Vienkāršo jūdu vidū tajā laikā parastā ikdienas valoda būs bijusi aramiešu valoda, ko jūdi pieņēma Bābeles trimdas laikā. Ar šo valodu Jēzus bija uzaudzis un tajā Viņš arī sprediķoja un mācīja ļaudis. Bet vai Viņš prata lasīt un rakstīt?

Pēc tām ziņām, kas atrodamas evaņģēlijos uz šo jautājumu atbildēt nav viegli un pētnieku domas šajā sakarībā dalās. Lai rastu atbildi uz šo jautājumu, mums jāpievēršas plašākam kontekstam – izglītībai un lasītprasmei Jēzus dzīves laikā vienkāršo provinces jūdu vidū. Spriežot pēc vēlākiem jūdu rabīnu rakstiem pat nomaļos jūdu ciematos pastāvēja skolas, kurās tika mācīti ebreju Svētie Raksti. Bērni skolu sāka apmeklēt no piecu, sešu vai septiņu gadu vecuma un beidza to divpadsmit, trīspadsmit gadu vecumā. Lai gan mazākā mērā nekā lasītprasme, arī māka rakstīt būs bijusi diezgan plaši izplatīta jūdu vidū. Šo pamatskolu sauca par grāmatas jeb Bībeles skolu. Pēc šīs skolas beigšanas īpaši apdāvinātie, kuru gan nebija daudz, turpināja pie rakstu mācītājiem studēt Bauslību. Skolotāju uzturēšana bija īpaši ar likumu noteikta, tā kā pat nabadzīgie bērni varēja apmeklēt skolas. Tomēr nav zināms vai šī pati situācija, kas pastāvēja 2. gs. pēc Kristus attiecas arī uz Jēzus dzīves laiku. Vēsturnieki šaubās, vai Jēzus saņēmis vispār jel kādu izglītību ārpus savas ģimenes. Tomēr pat ja tas ir tā, tad spriežot pēc evaņģēlijos atrodamajām ziņām, savā ģimenē Jēzus būs ieguvis ne tikai dziļi izpratni par jūdu ticības lietām, bet arī iemācījies lasīt ebreju Bībeli. Visnotaļ ticams, ka Viņš mācījies arī vietējā Nācaretes sinagogā lasīt un skaidrot Rakstus. Pats par sevi saprotams, ka galdnieka darbā kopā ar Jāzepu Jēzus bija apguvis prasmi lasīt un parakstīt līgumus, kas bija nepieciešami šajā darbā. Tomēr atšķirībā no daudziem citiem saviem laikabiedriem, Jēzus prata lasīt sarežģītus teoloģiskos un literāros tekstus, tos labi izprata un spēja komentēt. Tādējādi varam sacīt, ka Jēzus patiešām nāk no vienkāršas zemnieku ģimenes, tomēr Viņš nebūt nav parasts zemnieks. Bet kas Viņš īsti bija, pirms uzsāka savu reliģisko darbību? Vai Viņš bija kas vairāk, kā nabadzīgs galdnieks?

Domājot par Jāzepa un Marijas ģimenes dzīvi Nācaretē, nav šaubu, ka viņiem būs bijis arī savs zemes gabals, kuru tie kopa un šajā darbā droši vien ir piedalījies arī Jēzus. Lai gan tikai pāris vietās un netiešā veidā evaņģēlijos ir minēta Jēzus saistība ar galdnieka darbu, tomēr nav pamata šaubīties, ka šo amatu Viņš būs mācījies no Jāzepa un tajā iesaistīts jo no zēna gadiem. Nācarete bija mazs ciematiņš. Tajā dzīvoja aptuveni pusotra līdz divi tūkstoši cilvēku. Šo cilvēku vidū Jāzeps kopā ar vecāko dēlu Jēzu pelnīja sev iztiku ar namdara un galdniecības darbiem, darinot durvis, logus un dažādas mēbeles. Ar šādu darbu bagāts kļūt nevarēja, un pēc mūsdienu standartiem Nācaretes galdnieks Jēzus bija trūcīgs cilvēks, taču šajā ziņā Viņš neatšķīrās no citiem Galilejas iedzīvotājiem. Salīdzinot ar daudziem citiem tā laikmeta cilvēkiem Palestīnā, Viņš bija pat salīdzinoši labi izticis. Galileju maz skāra arī tā laika politiskais haoss, un tādēļ Jēzus uzauga un lielu daļu no savas publiskās darbības pavadīja tam laikam neparasti mierīgos apstākļos. Ārēji Viņa zēna un jaunekļa gadi pagāja mierīgi, bez īpašiem ārējiem satricinājumiem, ikdienas darbā, rūpēs un priekos. Tā kā nekas īpašs šajā Viņa dzīves laikā nenotika, nav arī brīnums, ka evaņģēliji par to klusē. Atvase no Dāvida celma auga lēni, klusu un mierīgi. Patiesību sakot, Jēzus no Nācaretes bija pat kaitinoši vienkāršs, parasts, jauks un mierīgs lauku cilvēks. Viņš nepiederēja pie sava laika reliģiskajiem un politiskajiem aktīvistiem, un Viņam nebija nekādu īpašu, no citiem cilvēkiem atšķirīgu reliģisku uzskatu vai pārdabisku spēju. Tādēļ kā vienkāršs Galilejas vīrs Jeruzalemes augstajās reliģiskajās aprindās Jēzus būs licies nenozīmīgs un neievērojams, līdz pēkšņi un negaidīti Viņš kļuva tiem bīstams. Biežie Jeruzalemes apciemojumi Jēzus publiskās darbības laikā radīja arvien pieaugošu naidīgumu starp šo vienkāršo Galilejas vīru un Jeruzalemes augstajiem priesteriem. Vismaz tikpat nepatīkams Viņš kļuva arī farizejiem, kuru pašradīto dievbijību un reliģiskās izdarības līdzīgi citiem Galilejas iedzīvotājiem Viņš noraidīja. Tā kā aiz šīs klusās un neievērojamās ārienes slēpās pats Dievs sadursme kļuva neizbēgama. Tomēr līdz tam brīdim nekas neliecināja, ka Jēzus būtu kaut kādā mērā atšķirīgs no citiem cilvēkiem. Lai varētu to labāk saprast, iedomāsimies kādu līdzību no mūsu laicīgās dzīves.

Tikai kinofilmās un romānos spiegi ir uzkrītoši, neparasti cilvēki. Patiesībā viņi ir ārēji gluži neievērojami ļaudis, kas nekādi neatšķiras no citiem līdzcilvēkiem. Kad tie negaidīti tiek atklāti, visi ir pārsteigti, jo domājuši, ka tas bijis pats ikdienišķākais un parastākais cilvēks. Lai gan Jēzus bija šīs zemes patiesais kungs un ķēniņš, tomēr Viņš ieradās šajā pasaulē, kad tā bija velna okupēta un paverdzināta. Tādēļ līdz pat noliktajam laikam Jēzus dzīvoja ļoti klusu, neuzkrītoši un mierīgi citu cilvēku vidū. Viņš arī bija patiess cilvēks, un tādēļ dzīvoja kā īsts un patiess cilvēks, bet tas, ka Viņš bija arī patiess Dievs pagaidām nevienam nebija jāzina. Katrā ziņā pats Jēzus labi apzinājās, ka atrodas sava niknākā ienaidnieka teritorijā. Viņš bija ieradies šeit, lai pieliktu punktu velna valdīšanai un atņemtu tai varu. Bet pirms noliktais laiks bija pienācis, neviens izņemot Jāzepu un Mariju par to pat nenojauta. Un pat viņi visai maz izprata, ko nozīmēja tas, ka Jēzum jādarbojas sava Tēva lietās.

Līdzīgā veidā kā dzīvoja Jēzus, klusu un mierīgi, jāmācās dzīvot arī Viņa līgavai – baznīcai. Tai jāatceras, ka arī tā dzīvo ienaidnieka teritorijā un tai nav jāizrādās un jāpiesaista pasaules uzmanība. Baznīcas, kas to aizmirst, atšķiras no Kristus baznīcas tikpat lielā mērā, kā krietna sieva no palaistuves. Satriecoša līdzība ar Kristus neuzkrītošo, ikdienišķo un miermīlīgo dzīvi ir arī veidam, kādā Viņš joprojām klusu nāk šajā pasaulē un padara savu darbu ar Vārdu un Sakramentu. Patiesi, vieds kā Viņš to dara, pat daudziem formāliem kristiešiem liekas neticams un nesaprotams. Kristības ūdens, Vakarēdiena maize un vīns, klusa un mierīga sludināšana tiem neliekas Dieva cienīgas lietas. Tādēļ viņi tās aizstāj ar savām cilvēciskajām aktivitātēm, ārēju skaļumu un troksni, kas tiem liekas nozīmīgāks un varenāks. Turpretī Kungs Jēzus turpina nākt pie mums un glābt mūs no velna, elles un nāves pazemīgi, klusu un mierīgi. Tāpat kā tikai ticība varēja Jēzū no Nācaretes saskatīt Dieva Dēlu, tāpat tikai ticība redz Viņu vienkāršā sludināšanā, Kristības ūdenī, Absolūcijas vārdā un Vakarēdiena noslēpumā. Tur ir Dievs priekš ticīgajiem, bet neticība un pasaulīga reliģija kopā ar augstajiem priesteriem, rakstu mācītājiem un farizejiem Viņu noraida. Priekš viņiem Jēzus ir pārāk vienkāršs vīrs, bet ticībai Viņš arvien ir Kungs un Pestītājs. Āmen.