Epifānija

Tanī laikā Jēzus atnāca no Galilejas pie Jāņa Jordānas krastā, lai tiktu viņa kristīts. Bet Jānis tam pretojās un sacīja: "Man vajadzētu tikt Tevis kristītam, un Tu nāc pie manis." Bet Jēzus tam atbildēja un sacīja: "Tam tā jānotiek! Jo tā mums vajag piepildīt visu taisnību." Tad viņš to atļāva. Un, kad Jēzus bija kristīts, Viņš tūdaļ izkāpa no ūdens. Un redzi, debesis tika atvērtas, un viņš redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu nākam. Un redzi, balss no debesīm sacīja: "Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts." (Mt.3:13-17)

„Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi” – tā Jūdejas tuksnesī skanēja Jāņa Kristītāja aicinājums, sagatavojot ceļu gaidītajam Kristum. Jānis nemudina un neaicina cilvēkus meklēt Dievu vai iet pie Viņa. Viņš zina, ka neviens cilvēks nevar piekļūt Dievam, kas mājo nepieejamā gaismā. Savukārt cilvēks mīt šīs pasaules tumsā, un viņu no Dieva klātbūtnes šķir grēks.

Kā trimdinieki bez tiesībām atgriezties zaudētajā tēvzemē, mēs dzīvojam kā svešinieki un piemājotāji svešā un naidīgā zemē, kur valda grēks. Šeit šīs pasaules kungs, tumsas valdnieks, mūs mēģina paverdzināt un izmantot, kā faraons reiz darīja ar Dieva tautu Ēģiptē.

Toreiz, glābdamies no faraona varas, Dieva tauta bēga uz apsolīto zemi. Faraonam tas nepatika, viņš negribēja zaudēt savus vergus un dzinās tiem pakaļ ar savu karaspēku. Israēla bērnus tas panāca, kad tie bija apmetušies nometnē pie Sarkanās jūras. Tautu pārņēma izmisums – aizmugurē, tuksnesī nāve no ēģiptiešu rokas, priekšā nāve jūras ūdeņos.

Bet Mozus sacīja tautai: „Nebīstieties, pastāviet un vērojiet, kā Tas Kungs jūs šodien izglābs.” (2.Moz.14:13) „Tad Mozus izstiepa savu roku pār jūru, un Tas Kungs lika jūrai, spēcīgam austruma vējam pūšot, plūst atpakaļ visu nakti, un Viņš darīja jūru par sauszemi, un ūdeņi pāršķēlās.

Tā Israēla bērni iegāja jūras vidū pa sausumu, un ūdeņi tiem bija kā vaļņi pa labi un pa kreisi. Un ēģiptieši dzinās viņiem pakaļ, un visi faraona zirgi un viņa rati un viņa jātnieki iegāja aiz viņiem jūras vidū. Un rīta krēslā Tas Kungs noraudzījās uz ēģiptiešu karaspēku mākoņu un uguns stabā, un ēģiptiešu karaspēkā radās apjukums. Un Viņš kavēja riteņu griešanos, tā ka tie tikai ar grūtībām tika uz priekšu; tad ēģiptieši sacīja: "Labāk bēgsim no israēliešiem, jo Tas Kungs karo par viņiem pret Ēģipti." Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Izstiep savu roku pār jūru, lai ūdeņi atgriežas pār ēģiptiešiem, pār viņu ratiem un pār viņu jātniekiem." Un Mozus izstiepa savu roku pār jūru, un jūras ūdeņi atgriezās rīta ausmā savā vietā, un ēģiptieši bēga tiem tieši pretim.

Tā Tas Kungs nogremdēja ēģiptiešus jūras vidū. Un ūdeņi atgriezās un apsedza gan ratus, gan jātniekus, visu faraona karaspēku, kas bija viņiem dzinies pakaļ jūrā; no viņiem nepalika pāri neviens pats. Bet Israēla bērni izgāja caur jūras vidu pa sausumu, un ūdeņi tiem bija kā vaļņi pa labi un pa kreisi. Tā Tas Kungs tanī dienā izglāba Israēlu no ēģiptiešu rokām; un Israēls redzēja ēģiptiešus mirušus guļam jūras malā. Tā Israēls redzēja lielo spēku, ko Tas Kungs bija parādījis pret ēģiptiešiem, un tauta bijās Tā Kunga un ticēja Tam Kungam un Viņa kalpam Mozum.”

Apustulis Pāvils sasaista šo seno notikumu ar mūsu dzīvi, paskaidrodams, ka tas norāda uz Kristību (1.Kor.10:1-2). Ejot cauri Kristības ūdenim, mēs tiekam glābti no velna, kas mūs vajā, Kristībā visi mūsu grēki tiek noslīcināti un mums tiek atvērtas durvis uz apsolīto zemi. Protams, Pāvils nevēlas sacīt, ka to visu paveic parasts ūdens. Senais notikums Israēla tautas vēsturē nav arī tikai kāds reliģisks simbols. Sasaistot to ar Kristību, Pāvils vēlas norādīt uz kādu īpašu realitāti, proti, vareno Dieva glābjošo spēku. Šis spēks ir Evaņģēlijs jeb Jēzus Kristus. Kā pravieša Jesajas sludinātais Cietējs Dieva Kalps Viņš dodas pie Jāņa, lai saņemtu Kristību, tiekot pagremdētam Jordānas ūdeņos. Tā Dieva Jērs ceļ uz saviem pleciem visas pasaules grēku un iegremdējas nāves bezdibenī, uzņemdamies uz sevi mūsu nāvi. Šā notikuma gaismā mēs labāk saprotam pravieša Jonas vārdus: „Ņemiet mani un iemetiet jūrā, tad tā kļūs rāma.” (Jon.1:12) Tiekot pagremdētam Jordānas ūdeņos, Jēzus uzņemas nāvi par visas cilvēces grēkiem, atņemot velnam, ellei un nāvei tās varu. No šā brīža Viņš labprātīgi sāk savu ceļi pretī Lielajai Piektdienai, apliecinot sevi kā Jesajas pravietoto Cietēju Kalpu.

Savukārt balss no debesīm - „Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts” – ir priekšvēstnesis Lieldienu rītam. To zinot, mēs labāk saprotam, kādēļ Jēzus, runājot par savu nāvi, lieto vārdu Kristība (Mk.10:38; Lk.12:50). Kristības brīdī Viņš uzņemas nāves ceļu un nāves brīdī Viņš tiek Kristīts, tas ir, pagremdēts nāvē, lai ar savu nāvi uzvarētu mūsu nāvi. Apustuļa Pāvila vārdiem runājot, Viņš ir kļuvis par grēku mūsu dēļ, jeb kā Luters saka – pats lielākais un galvenais grēcinieks. Savukārt Debesu Tēvs nekavējās ar atbildi.


Tūdaļ pēc Kristībām Viņš īpašā veidā paziņo, ka Jēzus pieņemtais Cietēja Kalpa jeb Upura ceļš Viņam ir tīkams un pieņemams. Atveras debesis un Dieva balss izskan pār Jordānas krastiem: „Šis ir mans mīļais Dēls, uz ko man labs prāts.” (Mt.3:17) Nu ellei, velnam un nāvei ir jānodreb, jo atnācis ir Uzvarētājs Dievs Jērs. Viņš ir atnācis, lai ar savu uzvaru kalpotu tev un man un aizvestu mūs atpakaļ pie Tēva uz Viņa apsolīto jauno pasauli. Āmen.