Palīdzība atstumtajiem un nešķīstajiem

Un, kad Viņš no kalna nokāpa, daudz ļaužu Viņam sekoja. Un redzi, kāds spitālīgs vīrs pienāca, nometās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” Un Viņš, roku izstiepis, to aizskāra un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības. Un Jēzus uz to saka: “Pielūko, ka tu to nevienam nesaki, bet noej un rādies priesterim un upurē to dāvanu, ko Mozus pavēlējis, tiem par liecību.” Bet, kad Viņš iegāja Kapernaumā, viens virsnieks nāca pie Viņa, To lūdza un sacīja: “Kungs, mans kalps guļ mājās triekas ķerts un cieš lielas mokas.” Un Jēzus uz to saka: “Es iešu un to darīšu veselu.” Bet virsnieks atbildēja un sacīja: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā pajumtē; saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels. Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem valdības, un man ir padoti karavīri; un, kad es vienam no tiem saku: ej! - tad viņš iet, un otram: nāc šurp! - tad tas nāk, un savam kalpam: dari to! - tad tas dara.” Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: “Patiesi Es jums saku: ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis. Bet Es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā. Bet Valstības bērni būs izstumti galējā tumsībā: tur būs kaukšana un zobu trīcēšana.” Un Jēzus sacīja virsniekam: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis.” Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā. (Mt.8:1-13)


Visos laikos ir bijuši dažādi sludinātāji. Vieni cenšas izpatikt saviem klausītājiem, un tos mēs varētu saukt par aktieriem jeb kumēdiņu sludinātājiem. Ja tie ir labi oratori, tie spēj likt saviem klausītājiem smieties vai raudāt, bet ar savu sludināšanu beigu beigās viņi nepanāk gandrīz neko. Savukārt citi sludina paši savus uzskatus par Dievu, un tos mēs varētu saukt par fanātiķiem. Arī viņi nespēj panākt ko vairāk par bailēm un izmisumu. Beigu beigās ir pavisam nedaudz sludinātāju, kas runā Dieva vārdā, nosodīdami ļaunumu un piedodami grēkus. Šāds sludinātājs bija Jēzus Kristus. Viņš nekad neteica – es domāju, es uzskatu, man šķiet, tā domā lieli teologi. Viņš pat neteica kā senie pravieši un Jānis Kristītājs – Tā saka Tas Kungs – bet vienkārši paziņoja – ES jums saku! Tādēļ Viņa sprediķi tik ļoti atšķīrās no Rakstu mācītāju pamācībām, ka Viņa klausītājus pārņēma izbrīns. Ļaužu sirdis pildījās ar neviltotu prieku, jo viņu vidū bija kāds, kurš runāja kā tāds, „kam [Dieva] vara”. (Mt.7:29) Šo sludināšanas veidu Jēzus ir uzticējis saviem mācekļiem – sacīdams, kas jūs dzird, tas dzird mani. Apustulis Pāvils par šādu kristīgu sludināšanu saka, ka mēs sludinām Jēzu Kristu krustā sisto. Ievērojiet, ka Pāvils nesaka – mēs sludinām par Kristu, bet gan – sludinām Kristu, tas ir, runājam tā, it kā ar mūsu mutēm runātu pats Kristus. Šāda sludināšana ved klausītājus pie ticības un mūžīgās dzīvības, jo sludinātāja vārdos klausītāji sastop pašu Kristu. Tas nenozīmē, ka visi klausītāji kļūst ticīgi. Augstprātīgie, lepnie, pašgudrie, patmīlīgie no šādas sludināšanas iegūst maz. Tie vai nu garlaikojas, vai kļūst dusmīgi, jo Svētais Gars viņos neiededz ticības gaismu tādēļ, ka tie savā sirdī patiesībā Jēzu nicina, jo ir remdeni un pliekani, un Svētais Gars par tiem saka, ka tie ir izspļaujami. Savukārt tie, kas ir bēdīgi, grūtsirdīgi nabaga grēcinieki, garā nabagi, garīgi izsalkuši un izslāpuši tiks iepriecināti un paēdināti, jo viņiem ir vajadzīgs Pestītājs. Par šīm lietām Jēzu tikko kā bija sludinājis uz kāda no Galilejas pakalniem.

Viņa sludināšanu dzirdēja arī kāds bezcerīgi slims cilvēks. Slimības novārdzinātajā un bezcerībā grimstošajā prātā pēkšņi uzplauka cerība – Jēzus var man palīdzēt! Par to nevar būt nekādu šaubu! Tagad viss ir atkarīgs tikai no tā, vai Viņš gribēs man palīdzēt. Lai gan nabaga vīrs pats no visas sirds vēlējās tapt vesels, viņš skaidri saprata, ka ar paša gribu te nekas līdzēts nebūs. Viss notiks tā, ka kā gribēs šis neparastais sludinātājs no Nācaretes. Tādēļ no slimā mutes neatskan vis prasība, bet vien samierniecisks un dziļi pazemīgs lūgums: „Kungs, ja tu gribi, tu vari mani šķīstīt.” Citiem vārdiem šis vīrs saka – es ticu Tev, Kungs! Lai notiek Tavs prāts! Tas ir, ticība nekad neuzstāda savus noteikumus, jo tā ir nevis paļaušanās uz sevi, bet gan uz Dievu. Ticība ir ubadze, kas gatava vai nu saņemt dāvanu vai arī tikt noraidīta. Tomēr lai arī pazemīga, ticība ir arī neatlaidīga ubadze, kas tik vienkārši neatstājas pat tad, kad tiek noraidīta. Dievam patīk šādi pazemīgi un neatlaidīgi ubagi.

Šī nabaga vīra ticība patīk arī Jēzum, kurš arvien dara sava Debesu Tēva prātu. Jēzus grib, lai slimība atstājas tūdaļ un nekavējoties un tas arī notiek. Pietiek ar četriem vārdiem: „Es gribu, topi šķīsts!” Un tūdaļ [slimnieks] tapa šķīsts no savas spitālības.” Savā kalpošanas laikā Jēzus dziedināja neskaitāmus slimniekus, piepildīdams pravieša Jesajas vārdus, ka Cietējs Kalps Kristus nāks, lai uzņemtos mūsu vājības un nestu mūsu sērgas. Pravietis par šīm lietām sludināja sešsimt gadus pirms Kristus nākšanas, bet sludināja tā, it kā tās jau būtu notikušas. Viņš zināja, ka Dieva vārds noteikti piepildīsies.

Ticīgi cilvēki visos laikos zina, ka Jēzus dzird viņu lūgumus, tāpat kā Viņš dzirdēja spitālīgā vīra vārdus, un pazemīgi gaida atbildi. Tajā gadījumā Jēzus atbildēja uzreiz, nekavējoties, lai šis notikums kļūtu par liecību jūdu tautai un arī tempļa priesteriem. Šis notikums kalpo par liecību arī mums, ka Jēzus nes arī mūsu vājības un sērgas un darīs mūs brīvus no tām pēc sava labā, dievišķā prāta. Mums atliek vien pazemīgi gaidīt, kad tas notiks. Varbūt tas notiks šodien, varbūt rīt, varbūt tikai debesīs, bet notiks noteikti.

Dziedinājis spitālīgo vīru, Jēzus iegāja Kapernaumas pilsētā. Tur pie viņa pienāca kāds pagānu virsnieks. Arī viņu pie Jēzus bija atdzinusi nepieciešamība pēc palīdzības. Šā virsnieka adjutants gulēja mājās triekas ķerts un cieta neizturamas mokas. Arī šajā gadījumā Jēzus iežēlojas un tūdaļ pauž savu gribu palīdzēt – „Es iešu un to darīšu veselu.” Pārsteidzoši, bet pagānu virsnieks izrādījās apveltīts ar vēl lielāku pazemību un ticību, nekā spitālīgais jūds. Viņš tūdaļ atzīst, ka pagāns būdams, nav cienīgs uzņemt Jēzu savās mājās, tādēļ lūdz Jēzum teikt tikai vārdu, būdams pārliecināts, ka viņa kalps patiešām kļūs vesels. Kā karavīrs, viņš zina, ko nozīmē paklausība, jo ir mācījies bez kurnēšanas izpildīt pavēles. Protams, arī no saviem padotajiem viņš sagaidīja, ka tie izpildīs pavēli uz vārda. Tāpēc viņš ir pārliecināts, ka Kungam Jēzum pietiks tikai ar vienu pavēli, lai viņa kalps kļūtu vesels.

Redzot šā vīra ticību, Jēzus jūtas pārsteigts. Evaņģēliji stāsta, ka Jēzus bijis pārsteigts tikai vēl vienu reizi, proti, kad sastapies ar savu tautiešu neticību. To dzirdot, mums nevajadzētu būt pārsteigtiem. Arī mēs esam izbrīnīti, dzirdot ka cilvēki, kuri sevi uzskata par luterāņiem, maz interesējas par Lutera rakstiem un nezina pat Katehismu, bet labprāt lasa baptistu, Romas katoļu un pareizticīgo darbus un apmeklē pat viņu baznīcas. Bet tad sastopam kādu cilvēku, kurš pieder teiksim Romas baznīcai un pēc Lutera Katehisma izlasīšanas ir atklājis, ka viena lappuse Lutera Katehismā tam spējusi palīdzēt daudz vairāk, nekā visi pāvestu raksti kopā ņemot. Tā bija noticis arī ar šo pagānu virsnieku – viens Jēzus sprediķis tam bija devis vairāk, nekā viss cits, ko viņš savā dzīvē iepriekš dzirdējis. Jēzus prot novērtēt to un slavē šā vīra ticību, izceļot to pāri pat apustuļu ticībai. Pēc tam viņš pravieto pagānu pievēršanos ticībai un jūdu atkrišanu. To pašu varam sagaidīt arī mēs, jo drīzāk kāds no Romas pāvestiem kļūs par patiesu luterāni, nekā daudzi no tiem, kas sevi sauc par luterāņiem. Pēc tam seko īsa Jēzus pavēle: „Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis.” Un [virsnieka] kalps tapa vesels tanī pašā stundā.”

Ievērojiet, ka abos gadījumos palīdzību pie Jēzus meklē atstumti un nešķīsti cilvēki. Viens tāds ir savas slimības, otrs savas tautības dēļ. Ar savu pieskārienu un dažiem vārdiem Jēzus salauž barjeras, kas šķir cilvēkus, radot jaunu pasauli, kur vairs nav ne tautību, nedz sabiedriskā stāvokļa, nedz dzimumu radītas atsvešinātības, bet visi kļūst viens Jēzū Kristū (Gal. 3:28). Šī jaunās pasaules radīšana ir jau sākusies. Pirmā šīs radīšanas diena bija pirmās Lieldienas. Tām sekoja pirmie Vasarsvētki un Svētā Gara darbs Kristus baznīcā. Kā pirmajā pasaules radīšanas dienā Svētais Gars lidinājās virs ūdeņiem, tā tagad Viņš lidinās pār Kristības ūdeņiem, radot jaunu pasauli un jaunu Dieva tautu. Tādēļ apustulis Pāvils šīs dienas vēstulē, kas adresēta arī mums, mudina, lai ticību saņēmuši mēs dzīvotu tā, kā pienākas Dieva tautai, proti, rūpētos par baznīcu un Evaņģēlija sludināšanu, svētītu pat tos, kas mūs vajā, censtos saprast citus cilvēkus un priecātos par citu priekiem un panākumiem, justu līdzi tiem, kam bēdas, nebūtu iedomīgi un lepni un nepaaugstinātos viens pār otru, nemestu ar lāsta akmeni, bet sniegtu palīdzīgu roku zemajiem. Tāpat viņš brīdina mūs no aplamās pārgudrības un aicina neatmaksāt ļaunu ar ļaunu, bet censties darīt labu visiem cilvēkiem. Ja kādam ticis nodarīts pāri, netīkot pēc atriebības, bet atstāt visu Dieva ziņā, lai Dievs soda ļaundarus. Pāvils mudina mūs nepriecāties, kad redzam savu ienaidnieku ciešam un Dieva sodu parādamies pie viņa, bet censties palīdzēt šādiem cilvēkiem. To visu apustulis apkopo vienā īsā teikumā: „Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu!” Protams, lai to īstenotu dzīvē nepietiek ar cilvēka dabiskajiem spēkiem un labu apņemšanos, bet vajadzīga liela ticība un paļāvība uz Dievu - tāda ticība, kāda bija minētajam pagānu virsniekam. Tomēr maldīgi būtu domāt, ka pie šādas ticības varam tikt paši saviem spēkiem. Tādēļ savus grēkus nožēlodami un labu sirdsapziņu izlūgdamies, iesim pie sava Kunga, tāpat kā to reiz darīja spitālīgais un pagānu virsnieks, lai Svētajā Vakarēdienā saņemtu Viņa svētību un dziedināšanu. Āmen.