Alga

Jo debesu valstība ir līdzīga namatēvam, kas rīta agrumā izgāja strādniekus derēt savā vīnadārzā. Un, saderējis strādniekus par vienu denāriju kā dienas algu, viņš nosūtīja tos savā vīnadārzā. Un viņš izgāja ap trešo stundu un redzēja vēl citus pie tirgus bez darba stāvam un sacīja tiem: noeita arī jūs vīnadārzā, es jums došu, kas nākas. Un tie nogāja. Atkal viņš izgāja ap sesto un devīto stundu un darīja tāpat. Bet, ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš atrada vēl kādus stāvam un saka tiem: ko jūs visu dienu šeit stāvat bez darba? Tie viņam saka: neviens mūs nav derējis. – Viņš saka tiem: eita jūs arīdzan vīnadārzā, un, kas nākas, to jūs dabūsit. Bet, kad vakars metās, vīnadārza kungs saka savam uzraugam: pasauc strādniekus un izmaksā tiem algu, iesāc ar pēdējiem un beidz ar pirmajiem. Tad atnāca tie, kas bija derēti ap vienpadsmito stundu, un katrs dabūja pa denārijam. Un, kad pirmie atnāca, tie cerēja dabūt vairāk; bet arī viņi dabūja katrs pa denārijam. To saņēmuši, viņi kurnēja pret namatēvu un sacīja: šie pēdējie strādāja vienu vien stundu, un tu tos pielīdzināji mums, kas dienas nastu un karstumu esam cietuši. Bet viņš atbildēja un sacīja vienam no tiem: draugs, es tev nedaru netaisnību. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu denāriju? Ņem, kas tev pieder, un ej; bet šim pēdējam es gribu dot tikpat daudz kā tev. Vai tad man nav tiesības darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vai tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs? Tā pēdējie būs pirmie un pirmie pēdējie. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu. (Mt.20:1-16)


Daudziem it kā krietniem cilvēkiem ir izveidojies priekšstats, ka jo vairāk viņi strādās, jo vairāk nopelnīs. Tomēr ne vienmēr tas tā apstiprinās dzīvē. Ne reti gadās, ka kāds strādā maz, bet pelna daudz, savukārt tas, kurš strādā daudz pelna maz. Ne reti ir gadījumi, kad nekā nedarīšana būtu devusi vairāk labuma, nekā darīšana. Te ir vajadzīga gudrība, lai saprastu, ka viss atkarīgs no Dieva prāta. Dot Viņš dod visiem, bet katram pēc sava ieskata. Dievs vēlas, lai cilvēks strādātu, bet Viņš nevēlas, lai cilvēks strādā pārāk daudz, pametot novārtā baznīcu, Dieva vārdu un lūgšanu. Vēl sliktāk ir tad, kad cilvēki sāk attiecināt savus priekšstatus par laicīgo dzīvi uz garīgām lietām un savām attiecībām ar Dievu. Dažiem šķiet, ka jo vairāk viņi pūlēsies gara lietās, jo lielāku Dieva labvēlību un atalgojumu iemantos. Te jāpiezīmē, ka mēs šeit nerunājam par sliņķiem un negodīgiem cilvēkiem, bet par čakliem, darbīgiem un krietniem ļaudīm. Ne reti šādiem cilvēkiem sev par lielu izbrīnu un pat dusmām nākas secināt, ka Dievs vairāk mīl palaidņus, nekā viņus. Kādā no savām līdzībām Jēzus stāsta par diviem brāļiem. Viens no tiem saņēmis sava tēva mantojumu devās pasaulē un notrieca to uzdzīvē. Otrs palika mājās un čakli palīdzēja tēvam. Beigu beigās uzdzīvotājs nokļuva pavisam bēdīgā situācijā, viņam nebija ko ēst un ēdienu nācās zagt no cūku siles. Tad viņš atcerējās par savu turīgo tēvu, meta pie malas lepnumu un devās mājās. Tēvs sagaidīja savu pazudušo dēlu ļoti priecīgs un lika mājās palikušajam kaut labāko teļu un rīkot lepnas dzīres. Tas galīgi sakaitināja krietno un strādīgo brāli, kurš pārmeta Tēvam netaisnību - man tu nekad tādas dzīres neesi rīkojis. „Dēls”, atbildēja tēvs, „tu visu laiku esi bijis pie manis un viss, kas bija mans, ir bijis arī tavs. Turpretī tavs brālis bija pazudis un tagad ir atkal atgriezies. Vai tad par to nav jāpriecājas?” Šā stāsta morāle ir tāda, ka Dievs ir labs un mīl visus savus bērnus, arī tad ja tie ir nomaldījušies un paklīduši. Savukārt krietnajiem un labajiem nevajadzētu dusmoties, bet tāpat kā Dievam būt priecīgiem, ja kāds no šiem palaidņiem atgriežas.

Kādā citā gadījumā pie Jēzus reiz pienāca kāds jauneklis un vaicāja: ”Ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?” Šis cilvēks bija pārliecināts, ka mūžīgā dzīvošana iegūstama ar labiem darbiem. Jēzus atbildēja īsi – turi baušļus! Savukārt jauneklis atbildēja, ka viņš to jau darot un vaicāja - kā vēl man trūkst? „Ja gribi būt pilnīgs” – atbildēja Jēzus – „tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc un staigā man pakaļ.” Izdzirdot šos vārdus, jauneklis noskuma un aizgāja, jo viņam bija daudz mantas. Jēzus bija viņam uzskatāmi parādījis, ka viņš nav turējis pašu pirmo un galveno bausli, proti, mīlēt Dievu vairāk par visu. Šis jauneklis vairāk par visu mīlēja naudu un mantu. Tad Jēzus pievērsās saviem mācekļiem, paskaidrodams, ka pretēji populārajam viedoklim bagātam cilvēkam nebūs viegli nokļūt debesu valstībā un iemantot mūžīgo dzīvošanu, gan nevis tādēļ, ka viņš ir bagāts, bet tādēļ, ka uz bagātību paļaujas vairāk, nekā uz Dievu. Mācekļos Jēzus vārdi radīja izbīli – kas tad var tikt pestīts, ja ne bagātais? Jēzus atbilde ir ļoti skaidra, bet cilvēkiem bieži ļoti grūti pieņemama: Neviens cilvēks, bagāts vai nabags, nespēj glābties pats saviem spēkiem. Tas iespējams tikai un vienīgi Dievam.

Kā arvien daudz nevilcinādamies, Pēteris bija gatavs runāt - redzi, mēs esam pametuši gan savas laivas, gan tīklus, gan visu citu, kas mums bija un sekojuši Tev, Kungs. Kas mums par to būs? Ko Tu mums dosi? Redzi, mēs neesam tādi, kā šis bagātais jauneklis! Jēzus atbilde liecina, ka Viņš nekādā gadījumā nepaliks mācekļu parādnieks. Daudzkārtīgi tiem tiks atlīdzināts jau šajā dzīvē un beigās tie saņems arī mūžīgo dzīvošanu. „Bet!” – tūdaļ brīdinoši piebilst Kristus – „daudzi, kas bija pirmie būs pēdējie, un, kas bija pēdējie būs pirmie.” Ar šiem vārdiem Jēzus brīdināja savus mācekļus un ar tiem Viņš brīdina arī mūs tagad. Paskaidrodams savu brīdinājumu, Jēzus tūdaļ stāsta saviem mācekļiem līdzību par strādniekiem vīna kalnā.

Tajā Jēzus stāsta par namatēvu, kas rīta agrumā izgājis nolīgt strādniekus savā vīna dārzā. Kā algu viņš tiem katram apsola vienu denāriju. Tad dienas gājumā namatēvs vairākas reizes iziet nolīgt vēl citus strādniekus un visiem apsola vienu un to pašu algu. Kad pienāk vakars, Viņš liek izmaksāt algu, taču iesākt ar pēdējiem un beigt ar pirmajiem. Kad pienāca pirmo kārta, viņi līdzīgi Pēterim cerēja saņemt vairāk, bet saņēma to pašu algu, ko citi. Tad tie sāka kurnēt, ka strādājuši daudz vairāk, bet algu saņēmuši tādu pašu kā visi citi, kas strādājuši daudz mazāk. Tad namatēvs atbildēja, ka viņš taču visus līdzis par vienu un to pašu cenu, proti, denāriju. Kādēļ gan viņš nevarētu ar savu mantu darīt, ko vēlas un arī pēdējiem dot tikpat daudz, cik pirmajiem? Kādēļ jūs esat skaudīgi? Vai nezināt, ka daudzi pirmie būs pēdējie, bet pēdējie pirmie? Daudz ir aicinātu, maz izredzētu!

Šajā Jēzus līdzībā nama saimnieks ir Dievs, vīna dārzs - Viņa baznīca, bet strādnieki - Dieva aicinātie ticīgie. Vēl varētu piebilst, ka līgums ir svētā Kristība, alga mūžīgā dzīvošana un darbs - labie darbi, ko darām. Tieši šajā labo darbu veikšanā slēpjas briesmas, no kā Kristus brīdina.

Mums jāapzinās, ka baznīcā neesam nokļuvuši ne pēc savas izvēles, nedz nejauši. Tas ir nekas vairāk un arī nekas mazāk, kā paša Dieva aicinājums strādāt Viņa vīna dārzā un pēc tam būt kopā ar Viņu mūžīgi debesīs. Ja Dievs mūs nebūtu aicinājis ar grēku piedošanas un apžēlošanas vēsti, tad mēs joprojām būtu svešinieki Viņa baznīcai un kalpotu velnam, kas mums par darbu samaksātu ar elles uguni. Tas ir viss, ko cilvēks spēj nopelnīt ar saviem darbiem. Mūsu glābšana ir pilnīgi Dieva rokās, bet darbi, ko darām, tikai pateicība Dievam par to, ko Viņš darījis mums.

Te tūdaļ nāk velns un mēģina cilvēku padarīt lepnu un augstprātīgu, lai tas domātu, ka ir labāks par citiem cilvēkiem, un tādēļ Dievs tam dos mūžīgo dzīvošanu. Lai izvairītos no velna lamatām, nekad neraugies uz citiem cilvēkiem un nesalīdzini sevi ar viņiem, bet arvien raugies uz Dieva baušļiem un lasi, ko tie no tevis prasa. Tad tu redzēsi, ka esi vien nabaga grēcinieks, ko Dievs glābj tikai un vienīgi savas laipnības un žēlastības dēļ. Tomēr nedomā, ka tādēļ tu vari izlaisties un darīt ko gribi. Ticīgs cilvēks arvien pateicībā Dievam kalpo savam tuvākajam. Tajā pašā laikā viņš uzmanīgi vairās no augstprātības, vienlaicīgi nepakļaudamies šaubām un izmisumam sava nespēka dēļ. Viņš meklē žēlsirdīgo Dievu nevis savos darbos, savā svētumā, bet gan Viņa Dēlā Jēzū Kristū. Tādēļ iesim pie Tā Kunga kā pie žēlastības avota, lai remdētu savas slāpes pēc taisnības. Ar prieka un pateicības pilnu sirdi saņemsim Viņa lielās dāvanas – Kristus Miesu un Asinis, kas izlietas par mūsu grēkiem. Tās dziedinās visas vainas un sadziedēs visas brūces. Nav citu zāļu pret nemierīgu sirdsapziņu, kā vien Evaņģēlijs. Savukārt Svētais Vakarēdiens ir tikai un vienīgi Evaņģēlijs. Tā ir bezgalīgi priecīgā vēsts, ka Dievs tevi mīl un neprasa no tevis neko. Tu atnāci uz baznīcu kā nabaga grēcinieks, bet aiziesi kā bagātnieks, bagāts nevis ar zeltu un sudrabu, bet ar Dieva mieru. Tad nu mācies būt pazemīgs, vairies no augstprātības un nekad nekrīti izmisumā sava vājuma dēļ. Āmen.