Jēzus nodoms

Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu, un tika apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma. Un redzi, tiem parādījās Mozus un Ēlija un runāja ar Viņu. Pēteris griezās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums ir labi. Ja Tu gribi, es celšu šeitan trīs teltis - vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam.” Tam vēl runājot, redzi, spoža padebess tos apēnoja, un redzi, balss no padebess sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts; To jums būs klausīt.” Kad mācekļi to dzirdēja, tie krita uz sava vaiga un ļoti izbijās. Bet Jēzus pienāca pie tiem, aizskāra tos un sacīja: “Celieties un nebīstieties!” Bet, kad tie savas acis pacēla, tie neredzēja neviena kā tikai Jēzu vien. Un, no kalna nokāpjot, Jēzus tiem pavēlēja un sacīja: “Par šo parādību nestāstiet nevienam, tiekāms Cilvēka Dēls nebūs no miroņiem uzcēlies.”(Mt. 17:1-9)


"Bet ko tad jūs par mani sakāt, kas Es esmu" - vaicāja Jēzus saviem mācekļiem. "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls" - visu mācekļu vārdā atbildēja Pēteris. No šā brīža Jēzus iesāka saviem mācekļiem stāstīt, ka Viņam ir jāiet uz Jeruzālemi, jāpiedzīvo daudz ciešanu no tautas reliģiskās vadības, jātiek nokautam, un trešajā dienā Viņš celsies augšām no nāves. Šajā brīdī Pēteris pasauc Viņu savrup un sāk brīdināt, lai Dievs Jēzu no tā pasargātu. Viņš šķiet pavisam bija aizmirsis, ka vēl pirms brīža pats bija apliecinājis, ka Jēzus ir Dieva Dēls, un savukārt Jēzus bija teicis - man vajag, manas ciešanas, nāve un augšāmcelšanās ir nepieciešamas. Šo mazo vārdiņu, dievišķo "vajag", Pēteris bija atstājis bez ievērības. Tādēļ Jēzus asi apsauc Pēteri, norādīdams, ka Pētera domas nāk no paša velna. Tad pēc īsa brīža, mierinādams savu mācekli, Jēzus saka, ka daži no viņiem jau pēc neilga laika redzēs Viņa dievišķo godību. Jautājums par to kā īsti jāsaprot Kristus un Viņa darbs bija tik nopietns, ka Jēzus pavadīja vairākas dienas kopā ar mācekļiem, par to runādams. Tad "pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu" (Mt. 17:1).

Bija vakars. Saule rietēja un līdz ar tās gaistošajiem stariem beidzās sabats. Tagad varēja posties ceļam un Jēzus paaicināja trīs savus mācekļus, lai kopā ar tiem dotos lūgt Dievu. Jau pēc brīža mazais pulciņš lēnām virzījās augšup pa kādu no stāvajām Hermona augstienes nogāzēm. Sniegiem klātais Hermona kalns bija labi saskatāms no jebkuras vietas Jūdejā. Tagad, rietošās saules apspīdētas, sniegotās virsotnes slējās viņu acu priekšā. Gaiss kļuva dzestrāks un apkārtne tinās maigos purpura toņos, tumsai nolaižoties pār pakalniem. Uzlēca mēness un tā staros pār plašo Jūdejas līdzenumu krita Hermona milzīgā ēna, kas stiepās vairāk kā simts kilometru garumā. Viena pēc otras pie tumši zilajām dienvidu vasaras debesīm parādījās zvaigznes. Apkārtējā daba ik uz soļa liecināja par vareno un skaisto Dieva radīto pasauli, vienlaicīgi liekot aizdomāties par paša Radītāja diženumu. Neuzkāpis līdz sniegiem klātajām nogāzēm, Jēzus ar saviem ceļabiedriem nokāpa no takas un apstājās kādā nomaļā vietā. Tad pagājis vēl gabaliņu nostāk, Viņš paskatījās augšup, pāri sniegotajām augstienēm, pacēla rokas lūgšanai, un pāri naksnīgajai kalna nogāzei atskanēja Viņa balss. Tajā vairs nebija nedz nedaudz dusmīgo un sarūgtināto toņu, kas vēl nesen bija skanējuši apsaucot Pēteri, nedz arī tās dziļās nopietnības, kas pavadīja katru Viņa vārdu, mācot savus mācekļus. "Tētiņ, es lūdzu Tavu svētību, lai pabeigtu darbu, kurā Tu mani esi sūtījis. Un es lūdzu Tevi par šiem saviem vīriem, ESI tiem žēlīgs un pasargi viņus." Lūgšanā it kā nebija nekā neparasta, bet Jēzus balss šoreiz skanēja tik neierasti, ārkārtīgi klusu un liegi, bet tajā pašā laikā šķita, ka tā liek nodrebēt varenā Hermona kalna pakājei. Savādi saviļņoti, mācekļi pacēla savas acis uz Jēzu, un ieraudzīja, ka Viņu mīļais mācītājs bija pilnīgi pārmainījies, pat Viņa vaigs bija kļuvis gluži citāds. Naksnīgajā kalna nogāzē tas spīdēja žilbinoši kā saule. Viss Viņa augums izskatījās gaismas pieliets, un drēbes baltākas par mēness apspīdēto sniegu tuvējā nokalnē. Mācekļi nekad iepriekš nebija redzējuši kaut ko tik baltu.. mirdzošu.. kā pati gaisma. Un tie redzēja vēl ko vairāk: Jēzum blakus stāvēja divi vīri un klusu sarunājās ar Viņu. Tie abi šķita tik pazīstami, ka nevarēja būt šaubu - tie bija neviens cits kā pats Mozus un Elija. Un tie runāja ar Jēzu par Viņa gaidāmo "iziešanu" Jeruzālemē. Parasti vārds "iziešana" nozīmē nāvi, bet evaņģēlists Lūka, kurš lieto šo vārdu, par Jēzus dzimšanu kādā vietā saka "ienākšana" (Ap. d. 13:24). Tādējādi vārds "iziešana" praktiski attiecas ne tikai uz Jēzus nāvi, bet arī uz Viņa augšāmcelšanos un debesbraukšanu. Ar savu "iziešanu" Jēzus piepildīs bauslību un praviešus, ko pārstāvēja Mozus un Elija. Ja Mozus izveda tautu no verdzības zemes Ēģiptē un aizveda to līdz apsolītās zemes robežām, tad apsolītais "pravietis lielāks par Mozu" - Jēzus Kristus ar savu iziešanu aizvedīs savus sekotājus uz jauno pasauli, kur patiešām "piens un medus tecēs", kur nebūs nedz sāpju, nedz bēdu, nedz asaru, nedz nāves.

Dziļa saviļņojuma pārņemts, vēl aizelsies no nesenā kāpiena kalnā, Pēteris sajūsmā sauc: "Kungs, šeit mums ir labi. Ja Tu gribi, es celšu šeitan trīs teltis - vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam." (Mt. 17:4) Pētera nodoms ir tieši saistīts ar nesen notikušajiem Telšu svētkiem. Redzot Jēzus godību, Mozu un Ēliju, Pēteris ir pārliecināts, ka pienācis jaunās pasaules laiks, uz kuru norādīja Telšu svētki. Taču Pēterim vēl runājot, pār kalniem kā ugunīgs mākonis nolaižas padebess, liekot nabaga mācekļiem šausmās sasting. Bailēs aizklādami sejas, tie metas pie zemes, jo no pārdabiskā mākoņa atskan balss: "Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts; To jums būs klausīt." (Mt. 17:5 Sīmanis nevaldāmi drebēja. Arī Jānim ar Jēkabu šķita, šausmās apstāsies sirds. Tajā brīdī viņiem viegli pieskārās kāda rokas, drebuļi norima, sirds sāka pukstēt normāli un tos pārņēma dziļš miers. "Celieties un nebīstieties!" - atskanēja atkal tik pazīstamā Jēzus balss. Pacēluši savas acis, tie joprojām nedaudz bailīgi raudzījās apkārt, bet tie neredzēja neviena kā tikai Jēzu vien, tādu, kāds Viņš bija bijis ar viņiem kopā vienmēr. Priekš kam tev telts, Pēteri? - Viņš it kā pa jokam jautāja. Tu taču vienmēr vari patverties pie manis. Kāpjot lejup no kalna, tiem viss notikušais šķita kā sapnis. Vien Jēzus klusu tiem pavēlēja: "Par šo parādību nestāstiet nevienam, tiekāms Cilvēka Dēls nebūs no miroņiem uzcēlies." Mācekļi arī uzticīgi glabāja šo noslēpumu, vien kādu reizi, atkal nespēdams apvaldīt savu straujo dabu un ziņkāri, Pēteris klusu pajautāja Jānim: "Nezin, ko tas īsti nozīmē no miroņiem uzcēlies?" Arī Jānim atbildes vēl nebija.

Vēlāk, neilgi pirms savas mocekļa nāves Pēterim atbilde būs. Viņš to zinās ļoti labi un lai stiprinātu draudzi, dos liecību saviem klausītājiem un stāstīs par savām acīm redzēto Apskaidrošanas kalnā. Tad tas ne tikai būs atļauts, bet arī Pētera pienākums. "Nevis izgudrotām pasakām sekodami," iesāks Pēteris, "mēs jums esam sludinājuši mūsu Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet kā tādi, kas esam kļuvuši Viņa varenības aculiecinieki." (2. Pēt.1:16). Tieši tāds arī bija bijis Jēzus nodoms. Pēc Dieva iedibinātās kārtības, ka divu vai trīs liecinieku liecība atzīstama par patiesu, Viņš īpaši izvēlējās trīs no saviem mācekļiem, lai tie pirms Viņa ciešanām redzētu Jēzus dievišķo godību un Pēteris no paša Dieva mutes dzirdētu apstiprinājumu viņa ticībai - Jēzus ir patiess Dieva Dēls. Tagad, pirms savām ciešanām ar šo stāstu Pēteris stiprina savus mācekļus, savu draudzi, lai tā zinātu, ka viņš cieš, būdams gatavs līdzdalīties sava Kunga ciešanās. Tagad viņš ir sapratis, ka ceļš uz debesu godību iet caur ciešanām, tāpat kā kādreiz Israēla tauta uz apsolīto zemi devās caur tuksnesi. Pēteris savā vēstulē šodien uzrunā arī tevi, iedrošinot, stiprinot un pamācot. Tomēr Dievs tev vēlas dot vēl ko vairāk. Jēzus šodien aicina tevi pašu uz svēto kalnu, lai Altāra sakramentā tu kopā ar visu svēto Dieva tautu redzētu un baudītu Viņa ciešanu godību - krustā sisto un augšāmcelto miesu, asinis, kas izlietas par taviem grēkiem. Saņēmis šo dāvanu, arī tu spīdēsi kā saule, jo visi tavi grēki būs nomazgāti Dieva Jēra asinīs un tu atkal būsi tērpies spoži baltajās Kristības drēbēs - Dieva Dēla taisnumā. Āmen.