Sēklas spēks

Bet, kad daudz ļaužu bija sanākuši un cilvēki no visām pilsētām pie Viņa sanāca, tad Viņš runāja līdzībā: “Sējējs izgāja sēt savu sēklu; un sējot cita krita ceļmalā, un to samina, un putni gaisā to apēda. Un cita krita uz akmeni, uzdīgusi tā sakalta, tāpēc ka tai nebija slapjuma. Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga līdz un to nomāca. Bet cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus.” To sacījis, Viņš sauca: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!” Bet Viņa mācekļi Viņam vaicāja, ko šī līdzība nozīmējot? Bet Viņš sacīja: “Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet pārējiem līdzībās, lai tie redzēdami neredz un dzirdēdami nesaprot. Bet šī ir tā līdzība: sēkla ir Dieva vārds. Bet, kas ceļmalā, ir tie, kas to dzird; pēc velns nāk un ņem vārdu no viņu sirdīm, lai tie netic un netop izglābti. Bet, kas uz akmens, ir tie, kad tie vārdu dzird, tad tie to uzņem ar prieku, bet tiem nav saknes; mazu brīdi tie tic, un pārbaudīšanas laikā tie atkāpjas. Bet, kas starp ērkšķiem krita, ir tie, kas to dzird un tomēr noiet, un iegrimst rūpēs un bagātībā, un pasaules kārībās, un noslāpst, un nenes nekādus augļus. Bet, kas labā zemē, ir tie, kas vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami ar pacietību. (Lk.8:4-15)

Gandrīz visas augu un dzīvnieku formas, arī cilvēks, top no sēklas. Jo vairāk par to domājam, jo brīnumaināks un lielāks noslēpums tas šķiet. Katra sēkla sevī nes ārkārtīgi lielu informācijas daudzumu. Miniatūrā veidā tajā ir iekļauts viss, kas no tās vēlāk taps. Cilvēka prātam ir grūti aptvert, ka no pavisam mazas sēkliņas vēlāk izaugs, piemēram, milzīgs koks. Līdzībā par sējēju Kristus Dieva vārdu salīdzina ar dabisku sēklu, kas tiek sēta tīrumā. Līdzīgi kā no dabiskas sēklas izaug puķe, krūms vai koks, tā no Dieva vārda izaug ticība. Atšķirībā no dabiskās sēklas, Dieva vārds ir neiznīcīgs, dzīvs, spēcīgs un mūžīgs. Tas ir asāks par abās pusēs griezīgu zobenu un spēj dziļi iespiesties cilvēkā (Ebr. 4:12). Apustulis Pāvils par Dieva vārdu saka, ka tas ir - Dieva spēks pestīšanai (Rom.1:16.) Šis vārds rada ticību (Rom. 10:17) un neatgriežas atpakaļ pie Dieva, pirms nav izpildījis savu uzdevumu (Jes. 55:11). Tomēr Dieva vārds nedarbojas maģiski, un ne visos cilvēkos tas rada ticības augli. Līdzībā par sējēju Jēzus paskaidro, kāpēc. Lai sēkla varētu uzdīgt, augt un attīstīties, tai ir nepieciešami noteikti apstākļi. Ja vienkārši nometīsim sēklu ceļmalā, tad pat vislabākā sēkla nespēs uzdīgt, jo garāmgājēji to samīs vai putni apēdīs. Ja iestādīsim sēklu akmeņainā vai smilšainā augsnē, tad tā gan ātri uzdīgs, tomēr drīz nokaltīs, jo tai pietrūks nepieciešamā mitruma. Sēkla var tikt iesēta arī starp nezālēm un tad veltīgi būs gaidīt augļus, jo nezāles nomāks jauno stādu. Tikai tā sēkla, kas tiks iesēta labā augsnē, uzdīgs un nesīs daudzkārtīgus augļus. Šādā tēlainā veidā Kristus runāja ar ļaudīm, izmantojot no dabas ņemtas līdzības un aicinot cilvēkus domāt par to garīgo nozīmi. Vēlāk saviem mācekļiem Jēzus sacīto izskaidroja īpaši.

Vārda sēkla ar sludināšanas starpniecību tiek sēta cilvēku sirdīs, kur tā piedzīvo zināmu līdzību ar dabisko sēklu. Ārēji Dieva vārds šķiet tikpat mazs un neievērojams kā ikviena cita Dieva sēkla, taču tāpat kā pārējām sēklām piemīt īpašs dabīgs spēks, tā Vārda sēklai piemīt sevišķs, neparasts, ne ar ko nesalīdzināms garīgs spēks. Proti, tas spēj iemājot cilvēkā, padzīt velnu, likt cilvēkam garīgi piedzimt un pilnīgi izmainīt viņu pašu un viņa dzīvi. Tomēr tas nebūt tā nenotiek ar visiem cilvēkiem. Kādēļ tad daži kļūst ticīgi, bet daži, nē?

Šis noslēpums ir piesaistījis arī ateistu uzmanību. Nespēdami izskaidrot, kādēļ izcili izglītoti cilvēki, kam agrāk nekad nav bijis nekāda sakara ar reliģiju, pēkšņi kļūst ticīgi, ateisti ir izteikuši pieņēmumu, ka pastāvot reliģiskais gēns, no kā esot atkarīgs tas, vai cilvēks būs ticīgs vai neticīgs. Dažiem šis gēns ir un tādēļ tie gribot negribot kļūst ticīgi. Citiem šā gēna neesot, un tādēļ Dievs tiem esot vienaldzīgs. Tomēr Jēzus līdzība un citas Rakstu vietas atklāj mums kaut ko citu, proti, Dieva vārda sēkla ir laba un spēj visos klausītājos radīt ticību, bet velns dara visu, lai tas nenotiktu. Ar to arī izskaidrojama klausītāju atšķirīgā attieksme. Tātad iemesls ir nevis dabisks, tas ir, ģenētisks, bet gan pārdabisks un saistīts ar pārdabisku spēku iejaukšanos.

Ja dabiskā ceļmalā kritusī sēkla tiek drīz samīta vai putnu apēsta, tad ceļmalai līdzīgā sirdī kritusī sēkla arī drīz iet bojā. Šādas sirdis ir atvērtas visam, kas nāk no pasaules. Tajās kā cietu zābaku pazoles klejo iekāre, grēks un šaubas. Šādas sirdis nekad nopietni necenšas saprast Dieva Vārdu, bet drīzāk arvien tajā meklē kādus trūkumus un vainas. Ar netīrajiem grēku zābakiem tie bradā pa dievišķo Vārda sēklu, līdz pašu kārības un velna sūtītās šaubas aizrauj Vārdu prom no viņu sirdīm. Tā velns panāk to, ka, lai gan sēkla ir laba, tā neuzdīgst un nenes augļus, tas ir, cilvēki nekļūst ticīgi un netop izglābti.

Savukārt akmeņainā augsne ir līdzīga seklai sirdij. Tā viegli sakarst un strauji iedegas. Dzirdot Dieva Vārdu, šādi cilvēki ātri sajūsminās un labprāt tam piekrīt, taču tie neizprot Dieva Vārda dziļumu. Īsti neizprotot briesmīgo cīņu starp Dievu un velnu, ka notiek viņu sirdī, kā arī nespējot īsti novērtēt apsolītās mūžīgās dzīves vērtību, tie tic tikai tik ilgi, kamēr tiem klājas labi. Taču tiklīdz šādi cilvēki piedzīvo bēdas, trūkumu vai vajāšanas, tie tūdaļ no Dieva Vārda atstājas. Ja mūsu zemē sāktu valdīt kristietībai naidīgs režīms, šādi cilvēki tūdaļ atkristu un uz baznīcu vairs nenāktu, jo viņiem galvenais ir ārējs, nevis iekšējs sirds miers. Ja jau nedrīkst, tad nedrīkst! Ja jau ir tādi laiki, ka Dieva Vārda dēļ jāpiedzīvo nepatikšanas, tad kādēļ man šis vārds ir vajadzīgs. Savā garīgajā seklumā šādi cilvēki atgādina mazus bērnus, kas uzskata, ka zāles ir sliktas, jo tās ir rūgtas, bet potes kaitīgas, jo tās sāp. Nespēdami novērtēt mūžīgās dzīves dārgumu, šādi cilvēki Dieva mieru apmaina pret šīs pasaules mieru. Ne reti seklās sirdis nemaz nesagaida īstas vajāšanas, bet tām pietiek, ja citi par viņu ticību Dieva Vārdam smejas, tās izzobo vai nicina. Ja tas notiek, seklās sirdis tūdaļ ir gatavas no Dieva Vārda attiekties.

Trešie, ir tie, kam uzbrūk pasaules kārdinājumi. Tie grib kalpot gan Dievam, gan pasaulei, tātad kalpot diviem kungiem. Šādi cilvēki gan nāk uz baznīcu, dzird un saprot Dieva Vārdu, tomēr par katru cenu turpina tiekties pēc mantas, bagātības un pasaules goda, līdz iekrīt daudzās un dažādas rūpēs, aizmirsdami ticību. Raksti īpaši brīdina no tā, sacīdami, ka draudzība ar šo pasauli ir naidīga Dievam, un mantas kārība ir visa ļaunuma sakne. Kristus šīs dienas līdzībā īpaši brīdina no pasaulīgām rūpēm, bagātības un pasaules kārībām. Ticīgu cilvēku, kas atrodas šādu lietu ielenkumā, Viņš pielīdzina labības stiebram, ko ielenc ērkšķi un dadži. Maz pamazām ticība tiek nomākta, līdz tā noslāpst un izzūd pavisam. Pasaule ar saviem uzskatiem un prasībām arvien ir neatlaidīga un agresīva. Tā trenc, jāj un dīda cilvēku, līdz paņem savā varā visu viņa sirdi. Tad cilvēkam zūd interese par Dieva Vārdu un ticības lietām, bet paliek tikai pasaulīgās rūpes. Šādus cilvēkus, kas krāj mantu uz zemes, bet nav bagāti Dievā, Kristus sauc par lieliem muļķiem. Ko tas tev palīdz – Viņš jautā - ja tu iemanto visu pasauli, bet tev tava dvēsele zūd? Lai izvairītos no tā, rūpīgi jāmācās ierobežot savas materiālās vajadzības, nav jānododas tām ar visu savu sirdi, bet arvien jāatrod laiks dievkalpojuma apmeklēšanai, lūgšanai un Dieva Vārda lasīšanai. Pirmajā brīdī tas šķiet vienkārši, bet kad uzmācas nesvētā trīsvienība – velns, pasaule un miesa, tad viss izrādās daudz sarežģītāk. Velns prot pārliecināt cilvēka sirdi, piepildot to ar mantkārību, alkām pēc pasaules slavas un goda. Te nav citu zāļu, kā ticībā novērst savas acis no pasaules, censties dzīvot mēreni, saprātīgi un pieticīgi pasaules lietās, un no visas sirds tiekties pēc debesu valstības, krāt mantu debesīs un kļūt bagātiem Dievā. Kristus vārdiem runājot: Klausīties Dieva vārdu, to paturēt labā un godīgā sirdī un ar pacietību nest augļus.

Ja nu mēs nopietni izvērtējam sevi, un tieši uz to aicina šīs dienas Dieva Vārds, tad redzam, ka pēc savas vecā cilvēka dabas mūsu sirdis nav laba augsne Dieva vārda sēklai. Tā drīzāk līdzinās cietai ceļmalai, akmeņainai augsnei vai dadžu un ērkšķu pilnam laukam. Tomēr katrā kristieša sirdīs ir redzams arī kāds mazs iekopts laukumiņš, kurā zaļo un zied ticības stāds. To mēs varam saukt par Tā Kunga dārzu. Maz pamazām Viņš tavu sirds klinti ir dauzījis ar bauslības veseri, aris ar bauslības arklu un ecējis ar savām varenajām ecēšām. Un tad, šajā sakoptajā laukumiņā, Dievs ir iestādījis ticības stādu, ko Viņš pats nemitīgi kopj, laista, ravē un visādi citādi rūpējas par to, lai stāds labi augtu un iekoptais laukumiņš kļūtu vēl lielāks. Šajā darbā Viņš aicina līdzi darboties arī tevi. Reiz Viņš cilvēkiem bija uzticējis veselu brīnišķīgu dārzu, ko sauca par Paradīzi. Cilvēks to viegli varēja pats kopt un apstrādāt, bet velns viņu ieveda nepaklausības grēkā, un Paradīzes dārza vietā, cilvēks saņēma ērkšķiem un dadžiem klātu cietu zemi, ko tas varēja apstrādāt vienīgi ar lielām pūlēm, lejot savus sviedrus. Tagad mūsu sirdīs Dievs atkal rada jaunu Paradīzi, lai reiz pārvērstu to par īstu un ziedošu dārzu. Šo dārzu Viņš veido ar īpašu rūpību, laistīdams to ar sava vārda veldzējošo valgmi un barodams to pats ar savu miesu un asinīm. Mēs visi zinām leģendu par Turaidas Rozi. Tā vēsta, ka tur, kur izlija viņas asinis, uzplauka brīnišķīgs zieds. Tas liecināja, ka Turaidas Roze grib ziedēt tikai savam mīļotajam dārzniekam, priecēt tikai viņa sirdi un piederēt tikai viņam vienīgajam pat tad, ja tas maksātu viņas dzīvību. Arī Kristus ir ļāvis sevi nokaut mīlestības dzīts pret mums nabaga grēciniekiem, un Viņa svētās asinis spēj radīt brīnumu. Tās liek cilvēku sirdīs uzplaukt ticības rozei un maz pamazām pārvērš mūsu cietās sirdis par brīnišķīgu rožu dārzu, kas plaukst un zied, mīlestībā slavējot savu Radītāju. Āmen.