Atgriezt redzi aklajiem

Un, tos divpadsmit pie sevis ņēmis, Viņš tiem sacīja: “Redziet, mēs noejam uz Jeruzalemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs, šautīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām.” Bet viņi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast. Bet, kad Viņš tuvojās Jērikai, kāds akls tur sēdēja ceļmalā un ubagoja. Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas tur esot. Tad viņam pateica, ka Jēzus Nacarietis ejot garām. Tad viņš sauca: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Tie, kas priekšā gāja, viņu apsauca, lai tas ciešot klusu. Bet viņš vēl stiprāk kliedza: “Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Tad Jēzus apstājās un lika to atvest pie sevis. Kad tas bija pienācis klāt, Viņš tam jautāja: “Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Tas atbildēja: “Kungs, ka es varu redzēt.” Tad Jēzus viņam sacīja: “Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi.” Un tūliņ viņš kļuva redzīgs un gāja viņiem līdzi, Dievu slavēdams. Un visa tauta, to redzēdama, deva Dievam godu.” (Lk.18:31-43)

Nākotne cilvēkiem ir kā aizvērta grāmata, kurā parasti nav ļauts ieskatīties. Tomēr ikvienam ir savas domas un cerības par to, kas nākotnē sagaidāms. Tādas ir mums un tādas bija arī Jēzus tuvākajiem mācekļiem. Pieredzējuši neskaitāmus brīnumus un pārliecinājušies par Jēzus dievišķo spēku, mācekļi nākotnē raudzījās ar lielām cerībām. Savā prātā tie jau loloja tīkamus sapņus, redzot sevi kopā ar Jēzu valdām svētajā pilsētā un ieņemam tur augstus amatus. Lai kliedētu mācekļu ilūzijas un vēlreiz atklātu tiem patiesību par gaidāmajiem notikumiem, Jēzus aicina savus divpadsmit mācekļus savrup no pārējiem. Šīs lietas nav domātas svešām ausīm, ļaužu pūlim nekad nav bijusi daļa pie patiesības. Ja tā arī tiktu tiem atklāta, labākajā gadījumā patiesība tiktu nesaprasta, sliktākajā izsmieta un noraidīta. Un tā, tos divpadsmit pie Sevis ņēmis, Jēzus tiem sacīja: "Redziet”, tas ir, rūpīgi ievērojiet, ka tagad mēs dodamies savā izšķirošajā ceļojumā augšup uz Jeruzālemi. Tur piepildīsies, tas ir, nenovēršami notiks, tiks pabeigts, sasniegts un piepildīts, nevis tas, ko domājat un cerat jūs vai kādi citi cilvēki, bet „viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu.” Lai uzzinātu to, kas viņus sagaida Jeruzālemē, mācekļiem nav jālolo ilūzijas un jāmeklē atbildes savās galvās, bet psalmos un praviešu grāmatās. Pēc tam, kad Jēzus būs augšāmcēlies, Viņš norās savus mācekļus par cietsirdību un gara kūtrumu, nevis tādēļ, ka tie bijuši aprobežoti un nav spējuši saprast gaidāmās lietas, bet tādēļ, ka tie nav ticējuši Rakstiem. Tad Jēzus sniegs arī īsu Vecās Derība kopsavilkumu par Mesiju – Viņam jākļūst nevis par ierobežotu laicīgu valdnieku un jāiemanto niecības apdvestais pasaules gods, bet jācieš un jāatgriežas Dieva godībā, lai valdītu pār debesīm un zemi. Tātad Jēzus dzīves un darbības piepildījums būs pilnīgi citāds, nekā cilvēka prāts to varētu sagaidīt. „Viņš tiks nodots pagānu rokās, un tiks apsmiets, un nonievāts, un apspļaudīts, Viņu šaustīs ar pātagām un nonāvēs, un trešajā dienā Viņš celsies augšām." Ievērojiet, ka viss, kas saistīts ar Jēzus ciešanām šeit ir teikts pasīvā. Gandrīz liturģiski ritmiskā veidā Jēzus pavēsta to, kas tiks darīts ar Viņu – Viņš tiks nodots pagānu rokās, un apsmiets, un apspļaudīts, un Viņu šaustīs un nonāvēs. Visu šo notikumu laikā Jēzus izturēsies pilnīgi pasīvi, kā uz kaušanu vests upura jērs, kas Viņš patiesībā arī būs. Tad, kad ienaidnieks būs paveicis visu, ko viņš spēj un var, un ko Jēzus tam atļauj, un kad ienaidniekam un viņa piekritējiem jau šķitīs, ka viņi uzvarējuši, tad Jēzus pasivitāte beigsies un Viņš sāks rīkoties. Cilvēka prātam tas nav aptverams. Cilvēks domā apmēram tā – labāk dzīvs suns, nekā beigts lauva. Ko gan mirušais vēl varētu darīt? Jēzus atbilde ir īsa – trešajā dienā Viņš celsies augšām. Ja Jēzus nebūtu bijis Dieva Dēls un būtu rīkojies nevis saskaņā ar praviešu vārdu, bet kā cilvēks, Viņš līdzīgi Ben Košibam, kurš darbojās kādus simts gadus pēc Viņa, vai Muhamedam, kurš darbojās kādus piecsimt gadus vēlāk, dotos uz svēto pilsētu, lai to iekarotu ar spēku. Tas būtu cilvēciska prāta lēmums - nevis ciest pats, bet likt ciest citiem. Jēzus turpretī dodas cīņā nevis ar iedomātu, bet ar cilvēces patieso ienaidnieku – velnu un nāvi, lai ar savu nāvi uzvarētu mūsu nāvi un ar savu augšāmcelšanos kļūtu par mūsu augšāmcelšanos.

Bet, ko par to visu domāja Viņa tuvākie mācekļi? „Viņi no tā, [protams] neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast.” Mācekļi joprojām domā cilvēciski un nespēj uztvert Jēzus vārdu jēgu. Viņu domāšanu aptumšo cilvēciski pieņēmumi, aizspriedumi un priekšstati. Tie aizplīvuro Svēto Rakstu vēsti un neļauj izprast Jēzus vārdus. Vārds „saprast” šeit ir sinonīms vārdam ticība, proti, viņi vēl nespēj ticēt. Tikai tad, kad viss būs piepildījies, un Jēzus augšāmcēlies no mirušajiem un īpaši aizskaidrojis mācekļiem Rakstus, mācekļu acis tiks atvērtas, un viņi ticēs. Pagaidām piepildās bēdīgais pravietojums, ka Kristu nesapratīs un noraidīs paši Viņam tuvākie cilvēki. Tomēr Jēzus nepiekāpjas un izvēlas vēlreiz uzskatāmi parādīt mācekļiem, kas Viņš ir. Iespēja rodas, kad viņi jau gandrīz sasnieguši ceļojuma mērķi un tuvojas Jērikai. Tur kāds akls vīrs sēdēja ceļmalā un ubagoja. Lai gan fiziski akls, Viņš redzēja vairāk nekā daudzi citi viņa laikabiedri.

„Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas tur esot. Tad viņam pateica, ka Jēzus Nacarietis ejot garām.” Šis aklais vīrs daudz nopietnāk nekā redzīgie, ieklausās vārdos. Vārds „Nācarietis” viņam saistās nevis ar Nācaretes pilsētiņu, bet ar ebrejisko šā vārda nozīmi – zars. Viņš zina Rakstu pravietojumu, ka Zars riesīsies no Dāvida tēva Isajas celma, un atvase no viņa saknēm nesīs augļus. Pār šo zaru klāsies un to sargās Tā Kunga Gars (Jes. 11:2). Savā pirmajā sprediķī Nacaretes sinagogā Jēzus pasludināja šā Jesajas pravietojuma piepildīšanos un pasludinot sevi par Kristu, apsolīja atgriezt redzi aklajiem. Aklais vīrs zina, ka zars, kas riesīsies no Isaja saknes – jūdu gaidītais Kristus - būs Dāvida Dēls, un šādi Viņš uzrunā Jēzu: "Jēzu, Dāvida dēls.” Atšķirībā no lielākās Israēla tautas daļas aklais ubags ticībā redz, ka Jēzus ir Vecajā Derībā apsolītais Ķēniņš un Mesija, kurš dodas uz svēto pilsētu, lai piepildītu Vecās Derības pravietojumus. Aklais ubags zina arī, ka šis Ķēniņš Jēzus ir žēlsirdīgs un tādēļ viņš no visas sirds sauc: „apžēlojies par mani!" Ievērojiet, ka ubags nelūdz dziedināšanu, bet žēlastību! Tomēr Jēzus mācekļi atkal neredz un nesaprot to, ko redz aklais ubags. Un tādēļ tie „viņu apsauca, lai tas ciešot klusu.” Bet viņš vēl stiprāk kliedza: "Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!" Tāda ir ticības daba, ka tā akla būdama, redz labāk par redzīgajiem un nespēj klusēt. To nespēj apklusināt nedz prāta balss, nedz šīs pasaules gudrie, un tādēļ tā turpina saukt pēc žēlastības, tas ir, pēc Dieva klātbūtnes. Tad Jēzus apstājās un liek to atvest pie Sevis. Kad aklais ubags ir pienācis klāt, Viņš tam jautā:

"Ko tu gribi, lai Es tev daru?" Šis jautājums šķiet savāds, jo visi jau it kā zina un saprot, ko aklais cilvēks vēlas, bet Jēzus tam vēlreiz ļauj apliecināt savu ticību. Ubags to arī nekavējas darīt un iepriekšējiem Jēzus tituliem pievieno vēl vienu: "Kungs, ka es varu redzēt."

Patiesībā šis cilvēks jau ir atguvis redzi, jo redz vairāk un labāk par citiem. Viņa acis jau ir atdarītas! "Esi redzīgs,” – atbild Jēzus. Tie ir grēku atlaišanas vārdi, kas dāvā šīm vīram arī fizisku veselību. Tad Jēzus piemetina: „tava ticība tev ir palīdzējusi." Tā pasaules pestītājs atklāj savu sūtību – iznīcināt velna darbus un atjaunot labo Dieva radību. Pestīšana nāk caur Jēzu, un Viņa žēlastības pilnā klātbūtne pie savas kritušās radības atjauno izjaukto kārtību. Tomēr radība arvien ir akla un nesaredz jaunā laikmeta sākšanos, kamēr pats Jēzus tai neatdara acis. „Un tūliņ viņš kļuva redzīgs”. Dāvana ir saņemta un tagad seko atbilde dāvanas devējam, un dziedinātais vīrs „gāja viņiem līdzi, Dievu slavēdams.” Ticībā saņēmis dāvanu viņš slavē savu radītāju, kas viņu ir apdāvinājis Jēzū Nācarietī, Dāvida Dēlā, viņa Kungā. „Un visa tauta, to redzēdama, deva Dievam godu.” Dieva ļaudis slavē savu radītāju, jo Viņš ir piepildījis caur pravieti Jesaju doto apsolījumu „pasludināt.. akliem gaismu” (Jes. 4:18). Tāpat kā Jēzus reiz pienāca klāt aklajam vīram, Viņš pēc tava lūguma – Kungs, apžēlojies! – pienāca tev klāt Svētajā Absolūcijā, atlaizdams tev tavus grēkus. Daudziem toreiz šķita, ka Jēzum ir svarīgākas lietas, ko darīt, nekā noņemties ar akliem ubagiem. Daudziem arī tagad tā šķiet, ka Viņam nav laika ņemties ar katru grēcinieku. Tomēr Viņš atnāca tieši pie tevis un tieši tev sacīja – ej ar mieru, tev tavi grēki piedoti. Tagad atkal Viņš pienāks tev klāt Altāra sakramentā, lai ar savu miesu un asinīm stiprinātu tavu ticību un sūtītu tevi atpakaļ pasaulē, slavēt Dievu par to žēlastību, ko Viņš tev parādījis savā Dēlā Jēzū Kristū. Āmen.