Velna uzbrukums baznīcai

Pēc tam Viņš izdzina ļaunu garu, kas bija mēms. Kad nu ļaunais gars bija izgājis, tad mēmais sāka runāt, un ļaudis brīnījās. Bet daži no viņiem sacīja: “Viņš izdzen ļaunos garus caur Belcebulu, ļauno garu valdnieku.” Bet citi, Viņu kārdinādami, prasīja no Viņa zīmi no debesīm. Bet Viņš, nopratis viņu domas, sacīja: “Ikviena valsts, kas savā iekšienē ir sašķelta, aiziet postā, un tur nams uz namu grūst. Ja nu sātans ar sevi ir naidā, kā tad viņa valsts pastāvēs? Jo jūs sakāt, ka Es ļaunos garus izdzenu caur Belcebulu. Bet, ja Es ļaunos garus izdzenu caur Belcebulu, caur ko tad jūsu bērni tos izdzen? Tāpēc viņi būs jūsu tiesātāji. Bet, ja Es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi. Kad stiprais apbruņojies sargā savu pili, viņa īpašums paliek mierā, bet, kad kāds par viņu stiprāks nāk un to uzvar, tad tas paņem viņa bruņas, uz kurām tas paļāvās, un izdala viņam atņemto laupījumu. Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani; un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa. Kad nešķīsts gars atstāj cilvēku, tad viņš apstaigā sausas vietas un meklē atpūtas vietu, bet, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, kuru atstāju. Un viņš noiet un atrod to izslaucītu un izgreznotu. Tad viņš noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi nāk un tur dzīvo, un ar šo cilvēku kļūst ļaunāk, nekā bija iepriekš.” Un gadījās, kad Viņš tā runāja, tad kāda sieva paceltā balsī uz Viņu sacīja: “Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un tās krūtis, ko Tu esi zīdis.” Bet Viņš sacīja: “Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā.” (Lk.11:14-28)

Šīs dienas evaņģēlijā mēs lasījām, ka Jēzus izdzina no kāda cilvēka ļaunu garu, kas šim vīram bija atņēmis Dieva doto spēju runāt. Tādējādi šeit atklājas gan ļaunā gara, gan Jēzus nolūki. Nešķīstais gars vēlas izkropļot Dieva radību un atņemt tai Dieva dotās dāvanas. Savukārt Jēzus nolūks ir atjaunot Dieva doto kārtību un atdot cilvēkiem to, ko velns tiem nolaupījis. Kad Jēzus savu darbu bija paveicis un padzinis ļauno garu, daži cilvēki par to brīnījās, bet daži Viņu zaimoja, sacīdami, ka Viņš izdzenot ļaunos garus ar paša velna palīdzību. Savukārt citi, Viņu kārdinādami, prasīja, lai Jēzu paveicot vēl kādu brīnumu. Atbildot uz zaimotāju apsūdzībām, Jēzus vienkārši paskaidroja, ka sātana valstība nevarētu pastāvēt, ja velns darbotos pats pret savām interesēm. Tādēļ viņš, protams, nevienam ļaunos garus izdzīt nepalīdz. Savukārt, ja Jēzus izdzen ļaunos garus Dieva spēkā, tad jau ilgi gaidītā Dieva valstība ir atnākusi un sātana vara salauzta. Tālāk Jēzus norāda, ka lai gan velna vara patiešām ir salauzta, tomēr tumsas kungs turpina pretoties. Reiz padzīts, ļaunais gars mēģinās atgriezties un atgūt bijušo upuri savā varā. Vieta tukša nekad nepaliek. Ja cilvēkā nebūs Dieva gara, tad ļaunais gars nāks atpakaļ un ņems sev līdzi citus garus, un ar cilvēku kļūs vēl ļaunāk, nekā bija iepriekš. Tas, kas attiecas uz katru atsevišķo cilvēku, attiecas arī uz visu Dieva iedibināto kārtību šajā pasaulē, proti, ģimeni, valsti un baznīcu. Šajās trīs sfērās velns cīnās pret Dievu, mēģinot iegūt pār tām kontroli. Šodien mēs pakavēsimies pie velna uzbrukuma baznīcai.

Tā kā velna galvenais spēks ir meli, tad varam sagaidīt, ka viņa uzbrukums baznīcai saistīsies ar maldu mācību izplatīšanu. Kas tad ir maldu mācība jeb ķecerība? Savā izpausmē tā nav neticība – kristīgās ticības noraidīšana, bet tās sagrozīšana un izkropļošana, kas netiešā veidā beigu beigās tomēr noved pie pilnīgas neticības. Tātad neticība ir ķecerības auglis, bet tas vēl nav redzams tikmēr, kamēr koks zied. Tādēļ baznīcas tēvi ķecerības pielīdzināja Trojas zirgam, kas apzināti vai neapzināti ievests no ārienes baznīcā, lai izpostītu tās ticību. Runājot medicīnas valodā, ķecerību varētu pielīdzināt vīrusam, kas iemājo organismā un cenšas līdzināties organisma šūnām, lai izvairītos no imūnsistēmas uzbrukuma. Tādējādi vīruss, izmantojot paša organisma funkcijas, iegūst pār to varu un beigu beigās organismu iznīcina. Tātad ķecerība var nākt no apkārtējās pasaules, bet arvien aug un izplatās baznīcā. Tādējādi ķecerība kļūst daudz bīstamāka baznīcai par apkārtējās pasaules naidīgajiem uzskatiem. Kamēr vīrusi lidinās kaut kur apkārt, tie mūs uztrauc maz. Pat tad, ja tie iekļūst organismā, uztraukumam vēl nav pamata, jo parasti imūnsistēma tiek ar tiem galā. Problēmas rodas tad, kad vīrusi ieperinās organismā un izmanto to, lai augtu un vairotos. Tāpat tas ir ar maldu mācībām. Tās vienmēr parādīsies baznīcā, bet nebūs tai bīstamas tikmēr, kamēr baznīca spēs tās atpazīt, ierobežot un izstumt no sava vidus. Problēmas sākas tad, kad baznīca kļūst vieglprātīgi vienaldzīga pret maldiem, ļaujot tiem iesakņoties baznīcā un uzdoties par pareizu ticību. Šādā gadījumā baznīca pakļauj sevi nāves briesmām, jo ķecerība ir intelektuāli defektīva kristīgās ticības izpratne, kas destabilizē baznīcu un noved pie tās sabrukuma. Šis ir iemesls, kādēļ baznīcas tēvi bieži lietoja ļoti asu valodu, sastopoties ar maldu mācībām. Maldu mācības bīstamību viņi redzēja nevis baznīcas vadības un tās pārvaldes struktūru apdraudējumā, bet gan kristietības nākotnē. Viņi saprata, ka ķecerība ir defektīva, nepilnīga, mazasinīga un viltota kristietības forma, kas nespēs pastāvēt plurālistisko klasiskās pasaules uzskatu vidū, kur dažādas domāšanas un uzskatu sistēmas nežēlīgi cīnījās viena ar otru. Līdzīgā situācijā mēs atrodamies mūsu dienās un baznīcas pastāvēšana mūsu vidū lielā mērā ir atkarīga no tā, cik īsti un patiesi mēs spēsim izprast un atklāt citiem baznīcas būtību, nošķirot to no izkropļotām un iznīcībai nolemtām izpausmēm.

Piemēram, baznīcā diemžēl nekad nav trūcis mācītāju un citu darbinieku, kas uzskata, ka tiem no šīs pasaules jāpatapina populāras idejas un jāietērpj tās kristīgā ietērpā, lai tās kļūtu pievilcīgākas laikabiedriem. Tādēļ baznīcas ļaudis tiek mudināti iesaistīties sociālos procesos, cīnīties par mieru, līdztiesību, veicināt brālīgumu un cīnīties pret nabadzību. Lai cik svarīgas šīs problēmas būtu cilvēku dzīvēs, tomēr to risināšana nav un nevar būt baznīcas patiesā sūtība, tās īstais uzdevums. Baznīca, kas to aizmirst, ir lemta sabrukumam. Vēl sliktāki ir gadījumi, kad kristieši mēģina izmantot austrumu filozofiskās idejas un pļāpā par meditāciju, reinkarnāciju un tamlīdzīgām lietām, aizmirstot, ka tās ir pilnīgi pretējas kristietības izpratnei par lūgšanu un augšāmcelšanos. Arī šīs ceļš ved pretī baznīcas sabrukumam.

Viena no senākajām un baznīcai bīstamākajām ķecerībām bija gnosticisms. Šī maldu mācība atkal no jauna ir uzplaukusi mūsdienu pasaulē un tā cenšas iespiesties arī baznīcā. Gnosticisma pamatā ir uzskats, ka cilvēkam jāiedziļinās sevī un jāatklāj sevi, nevis jātiek glābtam no ārienes. Tādējādi reliģija tiek saprasta nevis kā grēku piedošana, Jēzus Kristus iejaukšanās mūsu dzīvē, glābjot mūs no pazušanas, bet tā kļūst par cilvēka patiesās iekšējās identitātes meklējumiem. Šādi domājošs cilvēks vairs nemeklē Dieva žēlastību un grēku piedošanu Kristū, bet savu „patieso es”, dievišķo dzirksteli sevī. Tā nu mēs nonākam pie ķecerību augļa, proti, modernā ekumenisma. Nav noslēpums, ka lielākā daļa kristiešu sen vairs neiedziļinās baznīcas ticības apliecībās, kas veido konfesijas. Kas tad ir šīs ticības apliecības? Vispirms tās ir norobežošanās no ķecerības, brīdinot baznīcu no draudošajām briesmām. Palikuši bez šī mantojuma, mūsdienu baznīcēni vairs nav vienoti patiesībā, bet maldos. Sociālo problēmu risināšana, lakstošanās ap austrumu reliģijām un gnostiskā patiesības meklēšana sevī, mūsdienās ir kļuvusi izteikta dažādu konfesiju iezīme. Tādēļ satiekoties ar citu konfesiju kristiešiem, baznīcēni ievēro, ka tos vieno vieni un tie paši uzskati. Tās gan vairs nav baznīcas diženās dogmas, kas savulaik vienoja baznīcu, bet gnostisku ķecerību jūklis, kas kalpo kā vienības pamats ekumeniski noskaņoto ļaužu vidū. Kāpēc gan viņi nevarētu tāpat kā senie gnostiķi kopīgi meditēt, nodoties garīgiem vingrinājumiem un meklēt patieso dievišķības dzirksti sevī? Protams, to var un patiesībā nekas vairs netraucē to arī darīt. Bet vai tā vairs ir baznīca? – jautājums, uz kuru atbildēt nav nepieciešams. Maldu mācības šeit jau ir paveikušas savu darbu, vīrusi vairs nav atšķirami no veselajām organisma šūnām un gaidāmas traģiskas, bet likumsakarīgas sekas – Kristus evaņģēlijam ir jānogrimst aizmirstībā.

Mazās konfesionālās baznīcas ir tie ļaudis, no kuriem Kristus ir padzinis ļauno doktrinālās vienaldzības garu un atjaunojis spēju Viņu slavēt patiesi un pareizi. Tagad mums jāuzmanās, lai ļaunais gars, kas reiz izmests pa durvīm, neierāptos atpakaļ pa logu kopā ar saviem draugiem. No tā lai mūs sargā mūsu mīļais Kungs Jēzus Kristus. Āmen.