Dieva gudrība pie krusta

Un Viņš, Savu krustu nesdams, gāja uz vietu, ko sauc par pieres vietu, ebrejiski Golgatu. Tur tie Viņu sita krustā un kopā ar Viņu divus citus, katrā pusē vienu, bet vidū Jēzu. Bet Pilāts lika taisīt uzrakstu un piestiprināt to pie krusta; tur bija rakstīts: JĒZUS NACARIETIS, JŪDU ĶĒNIŅŠ. Šo uzrakstu lasīja daudzi jūdi, jo vieta, kur Jēzus bija krustā sists, bija tuvu pie pilsētas; un rakstīts bija ebreju, romiešu un grieķu valodā. Tad jūdu augstie priesteri sacīja Pilātam: "Neraksti: Jūdu ķēniņš, bet kā Viņš sacījis: Es esmu Jūdu ķēniņš." Bet Pilāts atbildēja: "Ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis." Bet kareivji, piesituši Jēzu pie krusta, ņēma Viņa drēbes un sadalīja tās četrās daļās, katram kareivim pa daļai. Tāpat tie paņēma Viņa svārkus. Svārki nebija šūti, bet izausti viscaur no viena gabala. Tad tie sacīja cits citam: "Tos nesadalīsim, bet metīsiem par tiem kauliņus, kam tie piederēs." Tā piepildījās raksti: tie Manas drēbes izdalījuši savā starpā un par Manu apģērbu metuši kauliņus. - Tā darīja kareivji. Bet pie Jēzus krusta stāvēja Viņa māte, Viņa mātes māsa, Marija, Klopas sieva, un Marija Magdalēna. Tad Jēzus, ieraudzījis Savu māti un viņai līdzās mācekli stāvam, ko Viņš mīlēja, saka mātei: "Sieva, redzi, tavs dēls!" Pēc tam Viņš saka māceklim: "Redzi, tava māte!" No tā brīža māceklis viņu ņēma pie sevis. Pēc tam, zinādams, ka viss ir pabeigts un lai piepildītu rakstus līdz galam, Jēzus sacīja: "Man slāpst!" Tur stāvēja trauks ar etiķi; tie uzsprauda sūkli ar etiķi uz īzapa stiebra un to pacēla pie Viņa mutes. Etiķi ņēmis, Jēzus sacīja: "Viss piepildīts!" Un, galvu nokāris, atdeva garu Dievam. Bet bija sataisāmā diena, un, negribēdami, ka miesas pa sabatu paliktu pie krusta, jo šī sabata diena bija sevišķi liela, jūdi lūdza Pilātu, lai viņš liktu satriekt tiem lielus un viņus noņemt. Tad kareivji nāca un satrieca pirmajam lielus, tāpat otram, kas kopā ar Viņu bija krustā sists. Bet, nonākot līdz Jēzum un redzot, ka Viņš ir jau miris, tie Viņa lielus nesatrieca. Bet viens no kareivjiem Viņam iedūra sānos šķēpu, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens. Un, kas to redzējis, tas to ir apliecinājis, un viņa liecība ir patiesa. Un viņš zina, ka viņš runā patiesību, lai arī jūs ticētu. Jo tas notika, lai piepildītos raksti: nevienu kaulu Viņam nebūs salauzt. Un cita rakstu vieta atkal saka: viņi raudzīsies uz To, ko tie sadūruši. Pēc tam Jāzeps no Arimatijas, kas bija Jēzus māceklis, bet tikai slepenībā, tāpēc ka viņš baidījās no jūdiem, lūdza Pilātu, lai tas atļautu noņemt Jēzus miesas; un Pilāts atļāva. Tad viņš nāca un noņēma Viņa miesas. Bet arī Nikodēms nāca, kas kādreiz naktī pie Viņa bija nācis, un atnesa svaidāmās zāles, maisījumu no mirrēm un alvejas, kādas simts mārciņas. Tad viņi paņēma Jēzus miesas un satina tās autos kopā ar smaržvielām, pēc jūdu bēru paražām. Bet tanī vietā, kur viņus bija krustā situši, bija dārzs un šinī dārzā jauna kapa vieta, kurā vēl neviens nebija glabāts. Tur tie ielika Jēzu jūdu sataisāmās dienas dēļ, jo kapa vieta bija tuvu. (Jņ.19:17-42)

Pirmie Jēzus vārdi, kas atskan no krusta, ir lūgums pēc piedošanas. Jēzus nelūdz piedošanu vai apžēlošanos sev, bet Viņš lūdz par tiem, kas Viņu sit krustā: „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” (Lk. 23:34) Jēzus nepazīst naida un nealkst pēc atriebības. Kalna sprediķī Viņš bija mācījis saviem klausītājiem mīlēt savus ienaidniekus, tagad Viņš pats vispilnīgākajā veidā dara to, ko bija mācījis citiem. Aizbildinot savus pāridarītājus, Jēzus atsaucas uz viņu nezināšanu. Atkal no jauna ar īpašu spēku šī tēma ieskanas apustuļa Pāvila autobiogrāfiskajos izteikumos, kur viņš sevi sauc par zaimotāju, vajātāju un varmāku, par ko viņš kļuvis savas nezināšanas dēļ. Šī sevis apsūdzība ir īpaši smaga un nozīmīga, jo Pāvils apzinājās, ka viņš vienlaicīgi bijis nevainojams bauslības lietās, labi pazinis Rakstus un dzīvojis saskaņā ar tiem. Viņš bija studējis Rakstus izcilu skolotāju vadībā un varēja sevi uzskatīt par ekspertu bauslības lietās un tomēr viņš bija bez izpratnes un viņam trūka zināšanu. Eksperta zināšanas, kas iet roku rokā ar nezināšanu, atklāj visu zināšanu problēmu, proti, cilvēks var ļoti daudz zināt un tomēr būt ļoti tālu no Patiesības. Šī problēma atkal un atkal no jauna parādās cilvēces intelektuālajā vēsturē un īpaši aktuāla ir kļuvusi mūsu dienās. Mūsdienu cilvēka zināšanas, viņam pieejamais informācijas apjoms ir ļoti liels, un tomēr šis pats cilvēks, bruņots ar neprastām zināšanām, vienlaicīgi var būt akls un dumjš. Izrādās, ka pieaugot zināšanām par materiālo pasauli, cilvēks nav nokļuvis ne soli tuvāk Patiesībai. Tieši otrādi, zināšanas ir tās, kas liek viņam šaubīties pat par Patiesības esamību vispār. Tādēļ sekojot savam Kungam, baznīcai ir jālūdz par tiem, kas daudz zina un tomēr nezina, ko tie dara un tādēļ zaimo Dievu.

Evaņģēlisti mums stāsta par trim šādām smējēju jeb zaimotāju grupām Golgatas kalnā pie Jēzus krusta. Pirmie ir garāmgājēji, kas atgādina Jēzum, ka Viņš solījis uzcelt Templi trīs dienās. Tagad viņi saka – nu, Tempļa cēlāj, glāb pats sevi un kāp zemē no krusta! (Mk. 15:29-30) Šādā veidā viņi parāda savu nicinājumu pret Jēzus šķietamo bezpalīdzīgumu un vienlaicīgi arī kārdina Viņu – glāb pat sevi! Liec lietā savu spēku! Šie cilvēki varbūt daudz ko zina, bet nezina Patiesību, kas vistiešākajā veidā vēršas pret viņu zaimiem, proti, ka šajā pašā brīdī tiek pabeigta viņu lepnuma – tempļa nopostīšana, un jauns templis tiek celts tieši viņu acu priekšā pie krusta. Jēzus nāves brīdī tempļa priekškars, kas atdala pārējo templi no vissvētākās vietas pārplīst, tā norādot, ka vecā tempļa un tajā pienesto upuru laiks ir beidzies. Tagad pie Golgatas krusta ārpus tempļa un svētās pilsētas tiek upurēts īstais upuris, uz kuru norādīja vecā tempļa upuri. Ar savu upuri Jēzus reizi par visām reizēm un uz visiem laikiem salīdzina cilvēci ar Dievu. Pārplēstais aizkars dziļi simboliskā veidā atklāj, ka caur šo Jēzus upuri cilvēkiem ir atvērts ceļš uz vissvētāko vietu – ceļš pie paša Dieva. Tagad Dieva mīlestības pilnā seja vairs nav aizklāta, bet vispilnīgākajā veidā atklājas krustā sistajā Jēzū, kurš mūs ir mīlējis līdz galam. Smējēju zināšanas, sava veida pārgudrība nedod tiem iespēju saprast šo lielo noslēpumu, kas tajā pašā laikā ir atklāts bērniem. Bruņoti ar zināšanu gaismu, viņi tomēr paliek tumsā bez patiesības gaismas, tas ir, ticības.

Otrā ļaužu grupa, kas zaimo Jēzu, ir jūdu augstās tiesas Sinedrija locekļi – priesteri, rakstu mācītāji un vecajie. Viņi izsmej Jēzu, ļaunprātīgi izmantojot vārdus no Gudrības grāmatas, kas apraksta cilvēku, kurš stājas pretī apkārtējo bezdievībai, tiek saukts par Dieva dēlu un tiek nodots ciešanām. Augstās tiesas vīri tagad saka – lai nu Israēla ķēniņš tagad kāpj zemē no krusta, un tad mēs viņam ticēsim. Viņš paļaujoties uz Dievu, lai nu Dievs viņu glābj, ja Viņš to vēlas, jo viņš taču pats sevi sauca par Dieva Dēlu. (Mt. 27:42-43) Šie zinošie vīri neprot likt lietā savas zināšanas, nesaprazdami, ka Jēzus patiešām ir tas, par kuru runā Gudrības grāmata. Viņi nesaprot, ka to pierāda tieši Viņa ārējā bezpalīdzība un bezgalīgā uzticēšanās Debesu Tēvam. Tieši tāpat kā Jēzus reiz, velna kārdināts, atteicās mesties zemē no tempļa jumta, tā tagad viņš atsakās paklausīt līdzīgam kārdinājumam, kas nāk no jūdu augstās reliģiskās vadības. Viņš zina, ka Dievs Viņu patiešām izglābs, bet ne tādā veidā, kādā to iedomājas šie cilvēki. Pēc īsa brīža Dievs cels Viņu augšā no mirušajiem, tādējādi atzīstot par savu mīļo Dēlu.

Trešā smējēju grupa ir divi vīri, kas tiek sisti krustā blakus Jēzum. Tie acīmredzot būs bijuši jūdu brīvības cīnītāji, kurus romieši vienkārši nosodījuši kā laupītājus. Tāpat kā Jēzus viņi tiek apvainoti sazvērestībā pret Romas varu. Poncijs Pilāts gan zina, ka Jēzus ir atšķirīgs no šiem diviem, un tādēļ Jēzus noziegums tiek formulēts uzrakstā virs Viņa krusta: „Jēzus Nācarietis, jūdu Ķēniņš.” (Jņ. 19:19) Līdz šim Jēzus bija vairījies sev publiski piedēvēt ķēniņa vārdu, tagad ir pienācis laiks, kad tas var tik atklāts publiski visās trijās tajā laikā Jūdejā lietotajās valodās. Ir saprotams, ka jūdu valdības vīri vēršas pret šo titulu, ar kuru Pilāts grib atklāti parādīt savu cinismu pret jūdu valdību un atriebties tiem, ka tie piespieduši viņu šādi nosodīt Jēzu Nācarieti. Tomēr šis uzraksts patiesi atklāj Jēzus ķēnišķību, bet krusts kalpo par Viņa troni. No šīs pilnīgās sevis aizliegšanas un upurēšanas vietas, tas ir, no krusta, Viņš valda kā patiess ķēniņš, velkot savas zemes pilsoņus pie sevis. Tas notiek īpašā veidā, kuru nespēja aptvert un saprast nedz augstās tiesas locekļi, nedz Poncijs Pilāts.

No diviem Jēzum blakus mirstošajiem vīriem, tikai viens izsmej Viņu, bet otrs spēj izprast dziļo pestīšanas noslēpumu. Bezvainīgi krustā sistajā Jēzū viņš redz Dieva seju un saprot, ka Jēzus patiesi ir Dieva Dēls. Un tā šis vīrs lūdz to, kas citiem šķistu vislielākais neprāts: „Jēzu, piemini mani, kad tu nāksi Savā valstībā!” (Lk.23: 42) Ir apbrīnojami, ka šajā bezspēcīgajā, mirstošajā cilvēkā Jēzū, šis vīrs saskata patiesu ķēniņu, visu ķēniņu, ķēniņu – Kristu, kuru gaidīja Israēla tauta. Tā ir ticība, kas redz un saprot to, ko neredz un nesaprot tie, kuriem tās nav, un ticība vēlas būt kopā ar savu Ķēniņu.

Kā parasti ķēniņš Jēzus dāvā vairāk, nekā no Viņa tiek prasīts. „Šodien tu būsi ar mani paradīzē.” – seko atbilde dumpinieka lūgumam (Lk. 23:43). Šie vārdi liecina ne tikai par Jēzus žēlsirdību un laipnību, bet arī par apziņu, ka jau šodien Viņš būs kopā ar savu Tēvu, savā valstībā. Viņš zināja, ka visas Viņa dzīves uzdevums bija vest cilvēci kopībā ar Dievu, atpakaļ uz zaudēto Paradīzi. Šis dumpinieks, kas karājās pie krusta daudzu ļaužu acīs varētu būt pēdējais no Paradīzes kandidātiem, tomēr viņš kļuva par pirmo, tā piepildot Jēzus agrāk sacītos vārdus, ka pēdējie būs pirmie un otrādi, pirmie pēdēji. Dziļi simboliskā veidā tas piepildās vēlreiz, kad kāds no romiešu virsniekiem, vērodams Jēzus nāvi, iesaucas: „Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls.” (Mk. 15:39) Šis kaujās rūdītais, nocietinātais pagānu karavīrs redzēja un saprata to, ko neredzēja Dieva izredzētās jūdu tautas augstākā reliģiskā vadība. Tā nu šis vēl viens pēdējais godina Dievu, kamēr pirmie Viņu izsmej un zaimo. Augsti amati cilvēku vidū vēl nebūt neliecina par patiesu gudrību un atzīšanu Dieva priekšā. Tas, kas ir liels pasaules acīs, ir mazs un nevērtīgs Dieva acīs, bet kas mazs, nicināts un izsmiets cilvēku vidū, tas Dievam ir mīļš un dārgs. Šodien mums jāmācās domāt Dieva domas, un krustā sistajā jāredz pats Dievs, kurš pieņemtajā cilvēka dabā izcieš sodu par savas radības grēku, lai vestu to atkal atpakaļ kopībā ar sevi. Tādējādi pati augstākā gudrība, kas pieejama šajā pasaulē ir ietērpjama vienā īsā teikumā – es esmu grēcinieks un Jēzus ir miris par maniem grēkiem. Āmen.