Dievs atklāj Savu Vārdu

Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku? Bet, ja Es runāju patiesību, kāpēc jūs neticat Man? Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva.” Jūdi Viņam atbildēja: “Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?” Jēzus atbildēja: “Manī nav velna, bet Es dodu godu Savam Tēvam, jūs turpretim laupāt Man godu. Bet Es nemeklēju Savu godu; ir Viens, kas meklē un spriež tiesu. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam!” Tad jūdi Viņam sacīja: “Nu mēs zinām, ka Tevī ir velns. Ābrahāms ir miris un pravieši, un Tu saki: kas Manus vārdus turēs, nebaudīs nāves nemūžam! Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir miris, tāpat kā pravieši ir miruši? Par ko Tu Sevi dari?” Jēzus atbildēja: “Ja Es pats Sevi ceļu godā, Mans gods nav nekas. Bet Tas, kas Mani ceļ godā, ir Mans Tēvs, ko jūs saucat par savu Dievu. Jūs viņu nepazīstat, bet Es Viņu pazīstu. Ja Es sacītu, ka nepazīstu Viņu, Es būtu melis līdzīgs jums. Bet Es Viņu pazīstu un turu Viņa vārdus. Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to.” Tad jūdi Viņam sacīja: “Tev vēl nav piecdesmit gadu, un Tu būtu Ābrahāmu redzējis?” Jēzus atbildēja viņiem: “Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es.” Tad viņi pacēla akmeņus, lai mestu tos uz Viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no Tempļa ārā. (Jņ.8:46-59)


Atklādams Mozum savu vārdu, Dievs sacīja – Es ESMU, kas ES ESMU. Tūdaļ Dievs liek Mozum pavēstīt Viņa vārdu Israēla bērniem, bet saīsinātā veidā, vienkārši – ES ESMU (2. Moz. 3:14). Tieši šādā veidā Dieva vārds tiek daudzviet lietots Vecajā Derībā (5. Moz. 32:39, Jes. 43: 10). Lasot Jaunajā Derībā Jēzus izteikumus par sevi, atkal un atkal dzirdam šo pašu vārdu – ES ESMU: „Es esmu dzīvības maize”; „Es esmu pasaules gaisma”; „Es esmu durvis, kas ved pie avīm”, „Es esmu labais gans”; „Es esmu augšāmcelšanās”; „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība”. Arī citviet lietodams vārdu ES ESMU, Jēzus runā tā, it kā tieši runātu pats Dievs. Šīs dienas evaņģēlija tekstā, strīdēdamies ar jūdu rakstu mācītājiem Jēzus tiešā veidā sevi nosauc par mūžīgo Dievu, proti, Viņš saka: „pirms Ābrahāms tapa, esmu Es.” Ievērojiet, ka Jēzus nesaka – pirms Ābrahāms tapa biju es – bet gan ESMU ES. Citiem vārdiem, Jēzus noraida jūdu pārmetumus it kā Viņš sevi uzskatītu par gados vecāku, nekā Ābrahāms. Viņš nesaka es esmu vecāks par Ābrahāmu, bet gan – ES ESMU MŪŽĪGS. Jūdi to tūdaļ saprot kā Dieva zaimošanu un mēģina Viņu nomētāt ar akmeņiem. Tādējādi Jēzus neļauj sevi uzskatīt par kādu no Israēla praviešiem vai mācītājiem, bet pieprasa sevi atzīt par Dievu. Piemēram, arī sarunā ar bagāto jaunekli, kurš Viņu nosauc par „labo mācītāju”, Jēzus iebilst – kādēļ Tu mani sauc par labo? Vienīgi Dievs ir labs! Citiem vārdiem – tev mani jāsauc par Dievu! Tādējādi cilvēkam, kurš nopietni attiecas pret evaņģēliju stāstiem, atliek tikai divas izvēles iespējas – vai nu piekrist Jēzum, ka Viņš ir Dievs, vai arī kopā ar jūdu rakstu mācītājiem uzskatīt, ka Viņš ir velna apsēsts ķeceris un tautas musinātājs, kuru visiem līdzekļiem jācenšas apklusināt un iznīcināt. Turklāt lēmums nekādā gadījumā nevar būt tikai vēsturisks, teoloģisks vai filozofisks spriedums, bet tas ir dziļi, dziļi eksistenciāls, jo Jēzus īpaši svinīgi uzsver, ka tie, kas atzīs Viņa vārdus par patiesiem „nāves neredzēs nemūžam.” Savukārt tie, kuri tos noraidīs: „mirs savos grēkos.” Tātad Viņš liek mūsu priekšā divus ceļus – dzīvības un nāves ceļu. Tā kā mūsu dzīve ir īsa un nedroša, tad šīs dilemmas risinājums nav atliekams – vai nu Jēzus ir Dievs, vai arī krāpnieks, blēdis un ļaundaris. Lai izdarītu pareizus secinājumus, nepieciešams izsekot Jēzus strīdam ar rakstu mācītājiem no paša sākuma.

Tā kā velnam nebija izdevies uzvarēt Jēzu tiešā veidā, kārdinot Viņu tuksnesī, viņš izmantoja citas viņa rīcībā esošās iespējas. Diemžēl tāpat kā daudzos gadījumos vēlāk par viņa sabiedrotajiem bija kļuvuši cilvēki, kuriem bija jābūt un kurus citi uzskatīja par Dieva kalpiem. Un tā, paši to nenojauzdami, ka aiz viņu garīgās augstprātības slēpjas velnišķīga lepnība šie cilvēki tuvojas Jēzum, lai uzsāktu ar viņu teoloģiskas diskusijas. Tas notika nedēļu ilgajos Saiešanas telts svētkos, kurus tautā sauca arī par Būdiņu svētkiem. Šajās dienās jūdu tauta dzīvoja teltīs un pieminēja glābšanu no verdzības Ēģiptē un ieiešanu Apsolītajā zemē. Sešas pirmās svētku dienas priesteri ar zelta kausu smēla ūdeni no Salamana dīķiem un svinīgā procesijā nesa to uz Templi. Gājiena laikā skanēja taures un atkal un atkal tika atkārtoti pravieša Jesajas vārdi: „Un jūs smelsit ar prieku ūdeni no pestīšanas avotiem.” (Jes. 12:3) Savukārt pārējie svētku dalībnieki māja ar palmu zariem un priecīgi slavēja Dievu. Pēdējā, astotajā svētku dienā šī ceremonija nenotika, tā norādot, ka Glābējs - Mesija jeb Kristus vēl nav atnācis. Šajā dziļi simboliskajā dienā pēkšņi visu priekšā parādās Jēzus, skaļi saukdams: „Ja kam slāpst, tas lai nāk pie manis un dzer!” (Jņ. 7: 37) Tas izraisīja satraukumu, diskusijas un šķelšanos jūdu vidū. Viņš ir pravieša sludinātais pestīšanas avots, Viņš ir Kristus – sacīja vieni. Savukārt citi kopā ar jūdu augstāko vadību tos centās apklusināt ar skaļiem lāstiem, saukdami – vai no Galilejas var nākt, kas labs! Katru dienu Templī tika iedegti arī milzīgi gaismekļi, kuru gaismā tauta priecājās un dejoja, bet pēdējā svētku dienā, galvenais gaismeklis palika neiedegts, tā norādot, ka Israēls vēl nav sasniedzis pilnīgu glābšanu, kuru dāvās Mesija, kad tas nāks. Šajā brīdī atkal parādās Jēzus, skaļi saukdams: „Es ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.” (Jņ. 8:12) Tā Jēzus cenšas pievērst cilvēku uzmanību sev, norādot, ka Israēla ilgas un cerības piepildās Viņā. Līdz šim jūdu vidū nedzirdētā veidā savu apliecinājumu Viņš pavada ar vārdiem ES ESMU, tā attiecinot uz sevi Glābēja Dieva vārdu, kuru tas bija atklājis tautai ar Mozus un pravieša Jesajas starpniecību.

Jūdu reliģiskās vadības reakcija seko bez kavēšanās: „Tu pats liecini par Sevi; Tava liecība nav patiesa.” (Jņ. 8: 13) Jēzus atbilde rada vēl lielāku satraukumu, jo Viņš atsaucas uz liecību, saucot Viņu par savu Tēvu. Apmulsuši jūdi mēģina Viņu izsmiet, vaicādami – kur ir tavs tēvs? „Ne Mani jūs pazīstat, ne Manu Tēvu.” – seko Jēzus atbilde (Jņ. 8: 19). Apmulsumam pieaugot, seko jūdu jautājums – „Kas Tu tāds esi?” Tas ir arī mūsu jautājums, uz kuru šodien vēlamies rast atbildi.

Saruna ir kļuvusi dramatiska un tuvojas kulminācijai. Jēzus turpina iesākto un apliecina, ka Viņš un Tēvs ir vienoti un tas pilnīgi atklāsies Viņa nāvē, kas Viņš tiks paaugstināts pie krusta. Jūdi atkal ķeras pie izsmiekla, zobodamies par Jēzu kā potenciālu pašnāvnieku. Savukārt par sevi jūdu reliģiskie līderi apgalvo, ka viņiem gan ir īsts un patiess tēvs, proti, dižais patriarhs Ābrahāms. Tomēr Jēzus ātri vien pierāda, ka ne visi miesīgie Ābrahāma pēcteči tādi ir arī garīgi, un ja viņi tādi nav, tad tiem jābūt bezdievīgiem meļiem, nevis Ābrahāma bērniem. Diskusija sakarst līdz baltkvēlei, kad Jēzus pilnīgi tieši apgalvo – jūsu tēvs ir velns. Farizeji kā mazi bērni mēdīdamies tūdaļ atbild ar to pašu un nosauc Jēzu par velna apsēstu samarieti. Šajā brīdī, kā zibens no samilzuša negaisa mākoņa, svinīga zvēresta veidā atskan Jēzus vārdi: „Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu ES.” (Jņ. 8: 58). Tādējādi atbildot uz jūdu jautājumu – kas Tu esi? – Jēzus atbild – ES ESMU tas pats, kas runāja uz Mozu no degošā ērkšķu krūma, ES ESMU tas pats ES ESMU, kas runāja uz jums caur pravieti Jesaju, ES ESMU Ābrahāma un jūsu DIEVS. Jēzus ir pateicis arī, kur tas atklāsies pilnīgi un galīgi, proti, pie krusta. Tur atklāsies arī tuksnesī degošā ērkšķu krūma nozīme, proti, šis krūms norāda uz tām mīlestības liesmām, ar kurām ciezdams par cilvēces grēkiem, pie krusta degs pats jūdu Dievs - ES ESMU. Tur, šajās ciešanās, sāpēs un nāvē ikviens cilvēks varēs redzēt savu Dievu, kas mirst par viņa grēkiem. Tuvojas laiks, kad to redzēs visa pasaule – „Viņu redzēs katra acs un tie, kas Viņu dūruši.” (Atkl. 1:7)

Lai cik dziļi un pilnīgi Jēzus sacītais saskanētu ar Vecās Derības Rakstiem, jūdi nedomā Viņā klausīties. Tā vietā Viņi vēlas šā cilvēka nāvi. Vēlāk Poncijam Pilātam, kurš vēlējās Jēzu atlaist, viņi sacīs: „Mums ir savs likums, un pēc šī likuma Viņam jāmirst, jo Viņš sevi darījis par Dieva Dēlu.” (Jņ. 19:7) Tagad, naidā un bezgalīgā niknumā, viņi paceļ akmeņus, lai ar tiem nomētātu Jēzu. Bet Viņš „paslēpās un izgāja no Tempļa ārā” (Jņ. 8:59). Arī šai rīcībai ir zināma priekšvēsture. Pirms asīrieši nopostīja Salamana celto Templi un aizveda jūdu tautu Bābeles trimdā, pravietis Ecechiēls redzēja Dieva klātieni atstājam Templi tautas elkdievības dēļ. „Tad ķerubi pacēlās spārnos, un riteņi gāja viņiem līdzi. Un Israēla Dieva godība bija virs tiem. Tad Tā Kunga godība pacēlās no pilsētas vidus un nolaidās uz tā kalna, kas atrodas no pilsētas pret rītiem.” (Ec. 11:22-23) Salamana Templis tika celts tikai ar īpašu Dieva atļauju. Arī pēc tā nopostīšanas Tempļa atjaunošana varēja notikt tikai ar tiešu Dieva iejaukšanos, liecinot, ka Viņš pats vienmēr ir patiesais Tempļa cēlējs. Zīmīgā veidā par Kristus miesā nākšanu evaņģēlists Jānis runā kā par Tempļa uzsliešanu cilvēku vidū (Jņ. 1:14). Dievs patiešām nemājo cilvēka rokām celtos namos pēc cilvēku prāta, un Viņu neapmierina cilvēku pienestie upuri. Tādēļ Viņš pats ceļ sev Templi – cilvēka Jēzus miesu un upurē to par cilvēku grēkiem pie krusta. Neticībai un garīgai augstprātībai nav daļas pie šā Tempļa, tādēļ, kad neticība Dieva klātieni – Viņa Templi noraida, Jēzus aiziet no tiem, kas Viņam netic. Tā nu jūdu priesteri un rakstu mācītāji paliek ar Dievu, kas ir tālu no viņiem, kaut kad un kaut kur, bet ne šeit un tagad – Dievu, kas ir vienīgi viņu tiesnesis un soģis. Savukārt Cilvēka Dēlam Jēzum nācās mirt ārpus svētās pilsētas vienatnē, visu atstātam. Tādu pašu likteni kā Jēzus piedzīvoja arī daudzi Viņa uzticamie sekotāji – Aleksandrijas bīskaps Atanasijs, aizstāvēdams mācību par Jēzus dievišķumu, piecas reizes tika atcelts no amata un bija spiests daudzus gadus pavadīt trimdā un mitināties tuksnesī. No baznīcas izraidīts un izsūtīts trimdā sava mūža beigās tika arī viens no diženākajiem bīskapiem un sludinātājiem Jānis Zeltamute. Līdzīgs liktenis ir piemeklējis daudzus Dievam uzticamus mācītājus, kas nav vēlējušies izdabāt pasaulei, bet Dieva godu turējuši augstāk par cilvēku atzinību. Šie vīri tāpat kā viņu Kungs nebija fanātiķi, bet vienkārši mīlēja patiesību un dzīvību. Cilvēku atmesti, viņi bija miruši šai pasaulei, bet dzīvi savā Kungā, kurš tiem bija dzīvība un gaisma. Viņi nesēdēja joga pozā un nemeditēja, bet pacēla savas svētās rokas pret debesīm un atdarīja savas šķīstās lūpas, lai vienkārši pateiktos Dievam un slavētu savu Kungu, kas bija pagodinājis viņus ar ciešanām patiesības dēļ. Jā, šie vīri nebija fanātiķi, bet viņi mīlēja patiesību, jo zināja, ka cilvēks burtiski dzīvo no patiesības un mirst no meliem. Āmen.