Pūpolu svētdienas notikumus Jeruzalemē

Un, kad tie tuvojās Jeruzālemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no Saviem mācekļiem un tiem sacīja: “Eita uz ciemu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie Manis. Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajag, tūdaļ Viņš jums tos atlaidīs.” Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa.- Un mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja Viņu tur virsū. Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa, bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!” (Mt.21:1-9)

Sapulcējis savus dēlus, vecais Israēls - patriarhs Jēkabs tiem dod svētību un pravieto nākotni, kas saistās ar Kristus nākšanu. Par Jūdas cilti Jēkabs saka, ka tajā pastāvēs ķēniņa vara līdz tam laikam, kad nāks apsolītais Mesija, kuram tautas klausīs. „Tas savu ēzeli sies pie vīna koka un pie vīna koka vītnēm savas ēzeļa mātes kumeļu.” (1. Moz. 49: 11) Šo tēmu turpina pravietis Caharija, daudzus gadsimtus pirms Kristus nākšanas vēstīdams Israēla tautai: „Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis, taisnīgs un tavs palīgs, Viņš ir miermīlīgs, Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa.” (Cah. 9:9) Tādējādi kļūst skaidrs, ka Dieva pestīšana Kristū nebūs saistīta ar ārēju spēku un varenību, bet ar lēnprātīgu mieru, kurā atklāsies majestātiskais Dieva spēks. Šie senie pravietojumi piepildījās, Jēzum Pūpolsvētdienā iejājot Jeruzalemē. Mūsdienu lasītājam šis notikums varētu šķist maznozīmīgs, bet Jēzus laikabiedriem tas radīja vistiešākās asociācijas ar mesiāniskā laikmeta iestāšanos. Uzsvērdami šā notikuma nozīmīgumu, to apraksta visi četri evaņģēlisti bez izņēmuma.

Pa ceļam uz Jeruzalemi Jēzus bija dziedinājis aklo ubagu Bartolomeju, kurš bija nosaucis viņu par diženā ķēniņa Dāvida Dēlu. Aklā vīra vārdi dziļi iespiedās svētceļnieku sirdīs. Dodamies kopā ar Jēzu uz Jeruzalemi, arvien vairāk un vairāk no tālienes nākušie jūdi kļuva pārliecināti, ka viņu vidū ir jaunais Dāvids, kurš atjaunos seno Israēla ķēniņvalsti vēl neredzētā godībā.

Kopā ar svētceļniekiem nonācis līdz Eļļas kalnam, no kura, kā uzskatīja jūdi, Svētajā pilsētā ieradīsies Mesija, Jēzus izsūta divus no saviem mācekļiem, lai tie dotos uz tuvējo ciemu un atvestu ēzeļu māti kopā ar tās kumeļu. Ja kāds jautātu – kā vārdā viņi to dara? – mācekļiem jāatbild, ka viņi to dara Tā Kunga vārdā. Un tā, mācekļi atrod ēzeļa māti un pie tās piesietu kumeļu. Kā jau tika sagaidīts, viņiem tiek vaicāts – ar kādām tiesībām viņi grasās aizņemties dzīvnieku? Mācekļi atbild, kā Jēzus tiem bija licis, un saņem saimnieka atļauju.

Ēzelis tiek atvests Jēzum, un Viņš var īstenot savu nodomu - iejāt pilsētā uz aizlienēta ēzeļa, kas pēc neilga laika tiks atdots atpakaļ tā saimniekam. Taču tagad notiek kaut kas negaidīts – mācekļi apseglo dzīvnieku ar savām drēbēm un sēdina uz tā Jēzu. Un atkal mēs redzam satriecošu Vecās Derības notikumu atspulgu. Ievedot amatā savu dēlu Salamanu, ķēniņš Dāvids pavēlēja priesterim Cadokam, pravietim Nātanam un Benajam: „Uzsēdiniet manu dēlu Salamanu uz mana mūļa un novediet viņu uz Gihonu. Un lai priesteris Cadoks un pravietis Nātans viņu svaida par ķēniņu pār Israēlu.” (1. Ķēn. 1: 33-34) Arī drēbju klāšana uz ceļa jātnieka priekšā pieder pie Israēla ķēnišķās tradīcijas ( 2. Ķēn. 9:13). Tādējādi mācekļu rīcība liecina, ka balstoties Vecās Derības tradīcijā, viņi izturas pret Jēzu kā pret Dāvida cilts ķēniņu. Mācekļiem pievienojas arī svētceļnieki, kas klāj savas drēbes Jēzus priekšā uz ceļa, plūc no kokiem palmu zarus, māj ar tiem Jēzum un sveic Viņu ar mesiānisku sveicienu: „Ozianna, slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā! Lai ir slavēta mūsu tēva Dāvida valstība, kas nāk. Ozianna augstībā!” (Mk.11: 9-11) Vārdam hōzāna (glāb tagad) Jēzus laikā bija izteikti mesiāniska noskaņa, kas liecināja, ka Dieva pestīšana ir atnākusi. Veltīdami šo vārdu uz ēzeļa kumeļa sēdošajam Jēzum, svētceļnieki pauda savu cerību, ka ilgi gaidītā Kristus atnākšana ir notikusi. Vienlaicīgi tā bija arī lūgšana, lai Dāvida un tādējādi Dieva valdīšana atkal tiktu atjaunota Israēlā. Arī vārsma - „ slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā” - nāk no Israēla svētceļnieku liturģijas. Ar šo sveicienu svētceļniekus sagaidīja Jeruzālemes iedzīvotāji, svētceļniekiem ierodoties pilsētā. Savukārt priesteri tos šādi sveica, tiem ienākot templī. Arī šim slavinājumam bija mesiāniska nozīme un svētceļnieki to veltīja Jēzum, sveicot Viņu kā Dieva apsolīto Kristu, to kas nāk Tā Kunga vārdā, kas bija apsolīts Vecās Derības rakstos, un ko viņi dedzīgi un no sirds gaidīja.

Jēzum iejājot pilsētā, „visa pilsēta sacēlās un sacīja: „Kas tas tāds?” Bet ļaudis sacīja: „Šis ir pravietis Jēzus no Nācaretes Galilejā.” Tāpat kā austrumu gudrajiem ierodoties Jeruzālemē un vaicājot pēc jaundzimušā jūdu ķēniņa, arī šoreiz cilvēki ir neziņā un satraukti. Viņi bija dzirdējuši par pravieti no Nācaretes, bet Viņu nepazina. Abos šajos gadījumos atklājas Jeruzālemes traģēdija, kas vēlāk noveda pie pilsētas izpostīšanas – Viņi nepazina Jēzu un baidījās. Nezināšana un bailes iet roku rokā. Vienīgi mazie bērni turpina slavēt Jēzu, saucot: „Ozianna Dāvida Dēlam!” Tas izraisa apjukumu un dusmas priesteros, un tie velta naidīgus pārmetumus Jēzum – „Vai Tu nedzirdi, ko šie saka?” „Dzirdu gan” – atbild Jēzus – [bet] „vai jūs nekad neesat lasījuši: no bērniņu un zīdaiņu mutes Tu sev slavu sagādājis?” (Mt. 21: 18) Kādā citā vietā Jēzus saka: „Kas uzņem vienu šādu bērnu manā vārdā, tas uzņem mani.” (Mk. 9:33-37) Tā Jēzus pats sevi pielīdzina bērnam – Viņš pats ir kļuvis mazs, glābjot mūs no velna un nāves. Vārdā „mazie” Viņš sauc arī savus sekotājus, kas ticībā ir atraduši patiesu mazumu, mazumu, kas vada cilvēci visā patiesībā. Šie „mazie”, par kuriem vēsta 8. Psalms, dziedās slavas dziesmu līdz laiku beigām un debesu augstumiem.

Senā baznīca pareizi saprata šos Pūpolu svētdienas notikumus, kā priekšvēstnesi tam, ko tā dara savā liturģijā. Vienā no pašiem senākajiem kristiešu dokumentiem, kas datējams ar pirmā gadsimta beigām, Divapdsmit apustuļu mācībā mēs lasām, ka kristieši savā dievkalpojumā pēc Vakarēdiena izdalīšanas dziedājuši: „Lai nāk Tava žēlastība un lai paiet šī pasaule! Ozianna Dāvida dēlam. Kas ir svēts, tas lai nāk, bet ja kas nav tāds, tas lai atgriežas! Maran atta! Āmen.” Tas liecina, ka agrīnajai baznīcai Pūpolu svētdiena nebija pagātnes notikums. Tieši tāpat, kā Tas Kungs tajā dienā pazemīgi iejāja Jeruzālemē uz ēzeļa kumeļa, tā Viņa baznīca redzēja Viņu nākam atkal un atkal tikpat pazemīgi Vakarēdiena maizē un vīnā. Arī mēs Svētajā pateicības mielastā sveicam savu Kungu, kurš nāk tagad, kurš ir mūsu vidū. Mēs sveicam Viņu arī kā to, kurš turpina nākt, kā to, kas ved mūs pretī savai lielajai atnākšanai Pastarajā dienā. Kā svētceļnieki mēs ejam pie Viņa un kā svētceļnieks Viņš nāk pie mums, un ņem mūs sev līdzi savā ceļā uz krustu un augšāmcelšanos, uz Debesu Jeruzālemi, kas turpina augt un veidoties tajā svēto kopībā, kas vieno mūs ar Viņa miesu, daudzus padarot par vienu. Āmen.