Baznīcas attēls

Bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs; viņi pārdeva savus īpašumus un rocību un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja. Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi, slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā. Bet Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti. (Ap.d.2:44-47)



Ziemassvētki un Lieldienas ir saprotami svētki arī tīri laicīgiem cilvēkiem. Ziemassvētkos nāk vecītis un dala dāvanas, Lieldienās krāso olas un šūpojas šūpolēs, bet nav īsti skaidrs, ko darīt ar Vasarsvētkiem. Tādēļ baznīca parasti tos var svinēt samērā mierīgi, bez pasaulīgas kņadas un rosmes. Tomēr arī baznīcā nav trūkušas problēmas saistībā ar Vasarsvētkiem. Lai gan šie svētki patiesībā ir baznīcas dzimšanas svētki, kuros rod piepildījumu visi pārējie baznīcas svētki, tomēr gadsimtu gājumā tie kaut kā bija palikuši otrajā plānā. Tādēļ pagājušā gadsimta sākumā, mēģinot atdzīvināt šos svētkus, radās tā saucamā Vasarsvētku kustība. It kā labu nodomu vadīti šie ļaudis mēģināja atjaunot tās baznīcas pazīmes, kas tai bija apustuļu laikos, proti, runāšanu mēlēs, dziedināšanu utt. Tomēr, kā tas ne vienreiz vien ir izrādījies, ar labiem nodomiem ir bruģēts ceļš uz elli. Šīs kustības dibinātāji pēc dažiem gadiem atzinās, ka bijuši sātana iedvesmoti un nožēloja savu grēku. Diemžēl tas nav traucējis šai kustībai ne tikai atdzimt no jauna, bet arī ievērojami izaugt un pieņemties spēkā. Iemesli tam ir vienkārši – baznīca nav spējusi skaidri un saprotami izskaidrot šo svētku nozīmi, kas pamazām tos pārvērtusi par kristīgā ietērpā tērptu pagānismu. Lai saprastu šo smago spriedumu, mums jāuzklausa baznīcas doktora Lutera spriedums: „Dievs ar mums, cilvēkiem, negrib citādi darboties kā vienīgi caur savu ārējo vārdu un sakramentu. Bet viss, kas bez šī vārda un sakramenta tiek daudzināts par Garu, ir velns.” Zaudējot šo atziņu, baznīca pārstāj būt Kristus baznīca, atgriežoties pagānismā. Tādēļ šodien uzmanīgi pārdomāsim, kas ir Svētais Gars un kā tas darbojas baznīcā. Piemēru tam rodam Apustuļu darbu grāmatas pirmajās nodaļās.

Kristus baznīcas dzimšana sākas ar Vasarsvētku brīnumu, kam seko Pētera sprediķis un 3000 kristības. Tālākā draudzes dzīve tiek aprakstīta nedaudzos gluži parastos vārdos, un tomēr satura ziņā tie ir bagāti: ar neizsakāmo jaunkristīto prieku, ticības vienkāršību, ar kuru tie sevi veltīja apustuļu mācībai, ar viņu siržu bijību Svētā Gara brīnumu priekšā, ar brāļu mīlestību, kas ir gatava upurēt visu, ar Sakramenta svinībām un Dieva slavēšanu.

Nav grūti ievērot, kāpēc šis teksts vienmēr ir bijis tik dziļi aizkustinošs un mudinājis uz tik daudz ko baznīcas vēsturē. Tas, ko Lūka stāsta par pirmo draudzi Ap.d. 2 un 4, ir bijis dzirdams atkal un atkal kopš agrīnajām baznīcas dienām kā aicinājums uz atgriešanos no grēkiem: „.. tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. Bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs. Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt kopā ar gavilēm un vientiesīgu sirdi, slavēdami Dievu.” Šajos vārdos visu laiku baznīcai tiek turēts priekšā spogulis, aicinājums uz atgriešanos [no grēkiem].

Taču tas ir tā tikai tad, kas šis teksts tiek pareizi saprasts. Diemžēl to var un tas arī ir ticis pārprasts. Tas tiek saprasts nepareizi, kad tajā tiek saskatīta tikai bauslība un tiek mudināts burtiski kopēt senās baznīcas dzīvi. Tomēr nav gala sektām un kopībām, kas to mēģina darīt.

Kādreiz izplatīta šādu apvienību vidū bija kristīga komunisma ideja, kas tika ielasīta Apustuļu darbu aprakstā, kļūstot par paraugu, kam līdzināties. Šādu ideju vadītas tika organizētas kristīgas kopienas, kurās privātais īpašums tika atcelts. Ar ko tas beidzas, var redzēt dažos no visskumjākajiem stāstiem baznīcas vēsturē: draudzes, kas aizsākās kā Jēzus sadraudzība, beidza kā sātana sinagoga.

Vēlēšanās izveidot senās baznīcas kopiju, ir mudinājusi dažus pieķerties vārdiem: „tie pastāvēja apustuļu mācībā .., un apustuļi darīja daudz brīnumu un zīmju.” Bet kā gan var izveidot senās baznīcas kopiju bez tās vissvarīgākā amata – apustuļu amata? Tādēļ tika nolemts iecelt dažus jaunus apustuļus. Pie šādas muļķības nonāca Edvards Irvings Anglijā 19. gadsimtā, kurš izveidoja Jauno apustulisko baznīcu.

Šīs dienas teksts tiek sagrozīts, kad tas tiek lietots kā likums, lai veidotu baznīcas dzīvi. Kad cilvēki to ir darījuši, viņi visi ir beiguši tur, kur visi bauslības cilvēki – vai nu dziļā izmisumā vai titāniskā augstprātībā. Daudzi, daudzi kristieši ir beiguši dziļā izmisumā, tāpēc ka viņi nespēja sasniegt šīs pirmās draudzes svētīto stāvokli. Otra lieta, kas notiek ar bauslības cilvēkiem, ir titāniskā augstprātība, kad viņi iedomājas, ka būs viegli atjaunot baznīcu tās ideālajā sākotnējā formā. Augstprātība, kas šeit izpaužas, ir apslēpta vai skaļi neizteikta ticība cilvēkam un viņa spēkiem. Mūsdienu cilvēkam taču nevajadzētu būt grūti sasniegt to, ko sasniedza pirmā draudze. Pirmie kristieši taču bija tikai cilvēki! Kas mūs var traucēt būt tādiem kā viņi?

Mūs traucē tieši tas pats, kas traucēja viņiem. Par to mums ir jābūt pilnīgā skaidrībā, lai mēs būtu godīgi un nekļūtu par laupījumu maldīgām ilūzijām. Visos laikos, tā arī tajā pirmajā laikā baznīca bija maza nabaga grēcinieku grupa. Ja jūs gribat saprast pirmbaznīcu un tās nozīmi visu laiku baznīcai, tad jums ir vispirms jāatzīst, ka viņi bija tādi paši, kādi mēs esam – nabaga grēcinieki. Viņiem nebija cita spēka, kā ir mums. Viņi nebija labāki par kristiešiem visos laikos. Ja viņi bija svēti, tad tas nebija savādākā veidā, kā nabaga grēcinieki jebkurā laikā ir svēti – svēti dēļ tā, ka Kristus nomira par viņu grēkiem. Viņš „mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu” [1.Kor. 1:30]. Mūsu gudrība ir Kristus. Mūsu taisnība ir Kristus. Mūsu svētums ir Kristus. Mūsu pestīšana ir Kristus. Tā tas bija pirmajā draudzē, kas nebija nekas cits kā nabaga grēcinieku draudze.

Tā par to stāsta Jaunā Derība. Tā bija draudze, kurā varēja notikt Ananijas un Sapfiras ļaunā lieta. Tā bija draudze, kurā par spīti mīlestības pilnajai kopībai, par spīti lieliskajām rūpēm par nabagiem varēja notikt, ka „hellēnistu starpā radās kurnēšana pret ebrejiem, ka viņu atraitnes dienišķajā apkalpošanā paliekot neievērotas”. Tātad pirmais strīds Kristus baznīcā bija par naudu, par to, kā tā tika piešķirta no baznīcas kases. Kaut kas nebija gluži pareizi tajā, kā tika piešķirtas draudzē savāktās dāvanas. Tad seko strīdi starp Pāvilu un Barnabu, starp Pāvilu un Pēteri, un tad starp Pāvilu un Pēteri vienā pusē un Jēkabu otrā. Un tā tas turpinās agrīnajā baznīcā. Nē, agrīnā baznīca nepavisam nebija svēto baznīca, kuriem jākalpo kā lielisku kristiešu paraugam, kam līdzināties sekojošajos gadsimtos. Pirmā gadsimta baznīca ir svēto biedrībā tādā pašā nozīmē kā baznīca jebkurā gadsimtā: tā ir attaisnotu grēcinieku draudze. Arī paši pirmie kristieši dzīvoja vienīgi no grēku piedošanas, kā mēs apliecinām Mazajā katehismā: „Šajā kristīgajā draudzē Viņš man un visiem ticīgiem ik dienas visus grēkus bagātīgi piedod.” Baznīcas svētums ir Kristus svētums. Mēs pareizi saprotam, ko teksts saka mums par to, kas notika Jeruzālemes svēto draudzē, kad mēs neklausāmies cilvēku viedokļus, bet baznīcas mūžīgo dziesmu: „Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs”,: „Tu viens esi svēts; Tu viens esi Tas Kungs; Tu viens .. esi Visaugstākais”.

Baznīca nekad nav un nevar būt dievbijīgu ļaužu veidota, bet tā ir Kunga Kristus baznīca. Baznīcas godības avots nav atrodams reliģijā, kuru rada cilvēki, pat ja tā ir cilvēka reliģiskas aktivitātes visaugstākais un visskaistākais zieds. Baznīcas godības avots ir atklāts mūsu tekstā: „Tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.” Apustuļu mācībā, sadraudzībā, maizes laušanā, lūgšanās – šajās četrās lietās ir apslēpts baznīcas noslēpums.

„Tie pastāvēja apustuļu mācībā.” Viņi nenogura no apustuļu runātajiem vārdiem: liecības par Kristu, Viņa inkarnāciju, Viņa darbiem un vārdiem un, ka Viņš „ir miris par mūsu grēkiem pēc Rakstiem un ka Viņš aprakts un trešajā dienā augšāmcēlies pēc Rakstiem”. Šajos Pāvila vārdos mums ir dots viens no senākajiem apustuliskās vēsts paraugiem, kas atspoguļojas vēlākajās ticības apliecībās: „.. nomiris, aprakts, .. trešajā dienā augšāmcēlies no mirušiem.” Tā bija apustuļu mācība. To viņi atkārtoja ik dienas, un draudzei neapnika to klausīties atkal un atkal no jauna. „Mēs esam liecinieki visam, ko Viņš darījis jūdu zemē un Jeruzālemē. Viņu tie nonāvējuši, pakārdami pie krusta. Dievs Viņu uzmodinājis trešajā dienā un Viņam licis parādīties ne visiem ļaudīm, bet Dieva iepriekš izredzētiem lieciniekiem, mums, kas ar Viņu esam ēduši un dzēruši pēc Viņa augšāmcelšanās no mirušiem.” (Ap.d. 10:39-41)

Tā vienmēr bija tā pati vēsts, ko svinīgā veidā atkārtoja apustuļi, kuri bija aculiecinieki, un tad pēc viņu nāves tie, kuriem apsustuliskais pasludinājums tika uzticēts. Baznīca visos laikos dzīvo no apustuļu mācības. Bet vai tā tiešām dzīvo no tās? Vai baznīcai nav jāpielāgo savu vēsti mūsdienu situācijai? Šo pārmetumu, ka baznīca neseko laika garam, arvien ir izvirzījuši tie, kuri turējās pie naivas ticības progresam. Kāpēc turpināt sludināt tāpat kā Pēteris apustuļu darbos? Pasaulei ir neizprotami tas, ka baznīca turpina dzīvot, vienmēr sludinot to pašu veco lietu. Tomēr tieši tāpēc, ka turpinās šīs pašas vecās lietas – apustuļu doktrīnas – sludināšana, baznīca turpina dzīvot. Tas ir tāpēc, ka apustuļu mācība ir mūžīgais Dieva vārds visiem cilvēkiem, visām tautām, visiem laikiem. Tas ir Jēzus Kristus, mūžīgā Dieva Dēla, Evaņģēlijs, „kas mūsu, cilvēku, un mūsu pestīšanas labad no Debesīm nācis un .. cilvēks tapis”. Viņš tika „nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti” [Rom. 4:25]. Viņš „sēž pie Tēva labās rokas, un .. Viņa valstībai nebūs gala”. Apustuliskā mācība apliecina miesā nākušo Dieva Vārdu. Šajā liecībā, vienkāršajos apustuļu vārdos, skaidrajos baznīcā sludinātajos vārdos ir klātesošs pats mūžīgais Vārds - Kristus. Tāpēc un vienīgi tāpēc baznīca turpina pastāvēt un dzīvo no apustuliskās doktrīnas. Tā nekad nav spējusi un nekad nespēs dzīvot no cilvēciskiem ieskatiem un viņu šķietamās gudrības.

„Tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā.” Arī šajā vārdā „sadraudzība” ir apslēpts kaut kas no dziļā, dievišķā baznīcas noslēpuma. Jo šis vārds nozīmē ko citu nekā tas, ko mēs, cilvēki, citādi saucam par sadraudzību. Mums ir divu veidu cilvēciska sadraudzība. Ir dabiskā sadraudzība, kurā mēs piedzimstam. Tā pastāv pirms mums, un mēs tajā piedzimstam bez mūsu piekrišanas. Tā ir mūsu ģimenes un tautas sadraudzība. Tad ir sadraudzība, kas rodas tāpēc, ka mēs to vēlamies, sadraudzība, kurā mēs ienākam brīvprātīgi. Šāda sadraudzība ir, kad mēs vairāk vai mazāk brīvprātīgi pievienojamies sporta klubam, partijai, asociācijai, kam ir mērķis, kuram mēs simpatizējam.

Bet sadraudzība, kas saista baznīcas locekļus, nekad nerodas šādā veidā. Mēs nepiedzimstam baznīcā, nedz arī mēs tai pievienojamies. Tie ir divi ļoti nopietni pārpratumi. „Kas viņa vārdus uzņēma – tos kristīja, un tanī dienā tiem .. [tika pievienoti] ap trīs tūkstoši dvēseļu [Ap.d. 2:41]. Viņi „tika kristīti” – ciešamā kārta. Viņi „tika pievienoti” – ciešamā kārta. Tas, kurš viņus pievienoja, bija tas, kurš viņus aicināja ar Evaņģēliju un aizdedza ticības gaismu viņu sirdīs. Šādā veidā, un nekā citādi, arī mēs kļuvām par baznīcas locekļiem. Arī jūs tikāt Svētā Gara pievienoti, kad tikāt kristīti. Kristība nav kāda simboliska rīcība, iniciācijas rituāls, ko veic vai ir izdomājuši cilvēki. Tā ir Jēzus Kristus sakraments. Un sakramentos Dievs jau tagad šajā laikā ar mums dara to, ko Viņš plāno darīt visu lietu beigās. Sakramentā nākotne kļūst par tagadnes realitāti; tā ir mūžība, kas kļuvusi par laiku. Tā tas ir Svētajā Absolūcijā, kā šī doktrīna tiek apliecināta mūsu baznīcā. Jau tagad piedodošie vārdi, kas mūs atbrīvo no grēka, pasludina mums Pastarās tiesas spriedumu. Tā Svētajā Vakarēdienā mums tiek sniegta Kristus miesas un asiņu sadraudzība, kas tiks pilnībā piepildīta visu lietu beigās, Pastarajā dienā. Jūsu augšāmcelšanās aizsākās, kad jūs tikāt kristīti. „Jo mēs līdz ar Viņu [Kristu] Kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.” (Rom. 6:4) Līdz ar Kristu jūs toreiz nomirāt, līdz ar Viņu jūs tikāt aprakti, līdz ar Viņu jums jāceļas. Līdz ar Viņu, jo jūs esat darīti par Viņa miesas locekli. Tas ir dziļais svēto sadraudzības noslēpums. Tā mēs „daudzie .. tomēr [esam] viena miesa .. . Jo arī mēs visi esam vienā Garā kristīti par vienu miesu” (1. Kor. 12:12-13). Un atkal: „Jo, kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki” (1.Kor. 10:17). Tā noteikti ir sadraudzība, kādu pasaule nepazīst un nekad nevar saprast. Tā ir neiznīcīgā svēto biedrība.

Iespējams, daži no jums domā, ka tas viss ir tikai kāda pārspīlēta teoloģiska teorija. Šādas domas mums rodas tāpēc, ka mēs esam modernās pasaules bērni, tās pasaules bērni, kura vairs nepazīst dzīvā Kristus realitāti. Baznīca, par ko runā mūsu teksts to pazina. Tā vienkārši dzīvoja tādā veidā. Mūsu tēvi Reformācijas baznīcā arī dzīvoja tādā pašā veidā. Neviltota, dziļa brāļu mīlestība baznīcā visos laikos ir izaugusi no šīs mīlestības. Ļaujiet man minēt tikai vienu piemēru – baznīcas mīlestības kalpošanu - diakoniju. To redzot, baznīcu slavēja pat pagāni: „Redzi, kā viņi mīl cits citu!” Tās bija rūpes par nabadzīgajiem un slimajiem, par vientuļajiem un bezpalīdzīgajiem, kādas pasaule nekad iepriekš nebija pazinusi. Jo antīkā civilizācija bija civilizācija bez žēlsirdības, gluži tāpat kā mūsu pasaule draud atkal kļūt par pasauli bez žēlsirdības. Bet visa šī sirsnīgā darbība nekad nebūtu radusies bez Svētā Vakarēdiena. Jo visa mīlestības kalpošana iziet no altāra. Tā tas bija agrīnajā baznīcā, kad diakoni un diakonises atnesa svētīto maizi un vīnu slimajiem, vientuļajiem, bezpalīdzīgajiem, tiem, kuri nevarēja atnākt uz baznīcu. Ar to viņi atnesa līdzi draudzes mīlestības dāvanas un tādējādi mierinājumu, palīdzību un kristīgās brālības sadraudzību.

Bet diakonija ir tikai viens pierādījums dziļajai saistībai starp sakramentiem un praktiskas kalpošanas darbiem svēto biedrībā, tajā biedrībā, kas nav izprotama nevienam cilvēka prātam, tāpēc ka tā ir Kristus miesas sadraudzība. Šī sadraudzība sasaucas ar Svēto Vakarēdienu, kurš mūsu tekstā tiek saukts tā senajā vārdā - „maizes laušana”. „.. pa mājām tie lauza maizi” – viņiem tam nebija citas vietas. „Tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā .. .” Šīs lietas vienmēr ir kopā. Baznīcai šodien un arī mūsu luteriskajai baznīcai nav nekā nepieciešamāka kā pārdomāt šo faktu. Kad sadraudzība tiek nošķirta no Svētā Vakarēdiena, abi tiek mazināti.

Arī lūgšana – mūsu tekstā ir daudzskaitļa formā un tā ir dziļi saistīta ar Svētā Vakarēdiena svinēšanu. Bez šīm lūgšanām, bez draudzes prieka un līksmošanās ar pāri plūstošu pateicību, ar neapslāpējamu slavu tam, cik lielas un brīnumainas lietas Tas Kungs ir darījis, bez klātesošā Kunga Kristus pielūgšanas nevar būt baznīcas. Viņi slavēja Dievu „ar gavilēm un vientiesīgu sirdi”. Visa baznīcas liturģija, visa baznīcas lūgšana ir tikai atbalss šai Dieva slavēšanai, šīm pirmā Vasarsvētku laika lūgšanām, kas paceļas debesīs. Tad Dieva Gars atdzīvināja sirdis, dodot tām spēju lūgt. Jo arī attiecībā uz baznīcu ir tiesa, ka „mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām” (Rom. 8:26).

Mūsu tekstā sniegtais baznīcas attēls patiešām saista uzmanību. Tomēr mēs nedrīkstam aizmirst, ka gaisma, kas spīd ap un pār pirmo draudzi Jeruzālemē, ir ne tikai baznīcas rītausmas asinssarkanā krāsa, bet arī kādas zemes tautas saulrieta krāsa. Tā bija mirstoša tauta, un paaudzi vēlāk tai tika piepildīts spriedums, kas nāk pār katru nāciju, kura noraida Kristu. Vai līdzīgs spriedums negulstas arī pār mūsu tautu? Kristīgā draudze, pravietiska izteikuma mudināta, toreiz bēga no Jeruzālemes pāri Jordānai. Šīs tautas vēsturiskā loma bija beigusies. Bet Kristus baznīca nebeidzās. Svētā Gara aicinājums devās pie pagānu tautām, un tās uzplauka jaunai dzīvei, pastāvot „apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.” Tautas un valdības nāk un iet, bet baznīca paliek. Kaut arī kādai tautai vairs nav nākotnes, tomēr baznīcai joprojām tā ir, jo baznīcas nākotne nav šis pasaules, bet Augšāmceltā Kristus, Svētās Dieva Tautas nākotne, kam šajā pasaulē nav paliekamas mājvietas, bet kas cer uz jauno, Kristus radīto mūžīgo pasauli. Āmen.