Debesbraukšanas diena

Bet pēc tam Viņš parādījās tiem vienpadsmit pie galda sēžot un norāja viņu neticību un cietsirdību, ka tie nebija ticējuši tiem, kas pēc Viņa augšāmcelšanās Viņu jau bija redzējuši. Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm. (Mk.16:14-20)

„Bet pēc tam Viņš parādījās tiem vienpadsmit pie galda sēžot un norāja viņu neticību un cietsirdību, ka tie nebija ticējuši tiem, kas pēc Viņa augšāmcelšanās Viņu jau bija redzējuši.”

Bieži sastopams ir viedoklis, ka Jēzus mācekļi tik ļoti vēlējušies kaut Jēzus būtu augšāmcēlies, ka tie savā prātā izdomājuši Viņa augšāmcelšanos. Šādam viedoklim tomēr trūkst pilnīgi jelkāda vēsturiska pamatojuma. Vienīgais izskaidrojums tam ir tas pats, ko Jēzus pārmet saviem mācekļiem – neticība un cietsirdība. Šo tālo dienu aculiecinieks evaņģēlists Marks stāsta, ka Jēzus mācekļi nav ticējuši tam, ka Viņš ir augšāmcēlies pat tad, kad daži no tiem bija redzējuši augšāmcelto Kungu paši savām acīm. Tādēļ Jēzus ierodas pie tiem, kad tie visi kopā pusdieno un norāj viņu neticību un cietsirdību. Neraugoties uz Jēzus iepriekšējiem brīdinājumiem un pamācībām par savām gaidāmajām ciešanām un augšāmcelšanos, mācekļi tomēr bija zaudējuši ticību. Svarīgs šā jautājuma izpratnei ir arī Jēzus lietotais vārds „cietsirdība”. Jēzus burtiski salīdzina mācekļu sirdis ar sakaltušu zaru, kas zaudējis savu lokanību. Tādējādi top skaidrs, ka neticības pamats nav saistīts ar cilvēka prātu un zināšanām, bet tā ir nedzīva, sastingusi, sakaltušam zaram līdzīga sirds, kas vienmēr atrod argumentus lai neticētu. Tieši tā rīkojās Jēzus mācekļi. Par spīti tam, ka daži bija sastapuši Jēzu un pārliecinājušies par Viņa augšāmcelšanos, un stāstījuši par to pārējiem, tie nebija ticējuši. Tātad viņi apzināti pretojās saprāta likumiem, rīkodamies spītīgi, nenormāli un nedabiski. Jo tiem nebija cita iemesla neticēt šīm liecībām, kā vien viņu neticība un sirds cietība. Tieši tas pats sakāms par visiem, kas netic tām daudzajām Jēzus augšāmcelšanās aculiecinieku liecībām, kas apkopotas Jaunajā Derībā.

Iepazīstinājis lasītājus ar šo notikumu, evaņģēlists atstāsta nākošo epizodi, kas jau notiek pilnīgi citā vietā – uz kāda no Galilejas pakalniem, kur Jēzus pēdējo reizi uzrunā savus mācekļus. No apustuļa Pāvila stāstītā izriet, ka tur bijuši kādi 500 cilvēki (1. Kor. 15:6)

Un Viņš tiem sacīja: "Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.” Lielais uzdevums „pasludināt evaņģēliju visai radībai” tika dots visai baznīcai – 500 pirmajiem kristiešiem, kuru vadītāji bija apustuļi. Viņu sludināšana, kas fiksēta Jaunajā Derībā, gadsimtu gājumā pletīsies plašumā un sasniegs visas tautas. Kārdinādams Jēzu, velns bija Viņu vedis uz augsta kalna un rādījis visas tautas, kuras viņš apsolīja dot apmaiņā pret viņa pielūgsmi. Jēzus noteikti noraidīja velna piedāvāto ceļu, un tagad Viņš pats stāv uz Galilejas kalna, ar savu krusta nāvi un augšāmcelšanos ieguvis visu radību pēc Dieva, nevis velna prāta. Un Viņš sūta savus mācekļus pasaulē, lai tie sludinātu uzvaru pār velnu, elli un nāvi. Tie, kas uzklausīs šo vēsti un uztvers to ticība, tiks kristīti un glābti. Savukārt tie, kas noraidīs piedāvāto glābšanu, paši būs izvēlējušies pazušanu. Kristīgā ticība ir vienīgā reliģija, kas neprasa, lai grēcinieks glābtu pats sevi. Viss, kas tiek sagaidīts no cilvēka ir, lai viņš atļautu Dieva Dēlam viņu glābt un pasargāt glābjošajā ticībā. Tas notiks uzklausot Evaņģēliju un ļaujot sevi kristīt.

„Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli."

Apustuļu darbu grāmatā lasāms, kā piepildījās šis Jēzus apsolījums. Šeit mums jāievēro būtiskā atšķirība starp tiem brīnumiem, kurus Jēzus veica pats un tiem, kurus Viņš veic ar savu mācekļu starpniecību. Jēzus visus brīnumus veica pats savā spēkā un vārdā, savukārt ticīgie to darīs nevis savā, bet Jēzus vārdā. Vara un spēks nenāks no viņiem pašiem, bet tie kas ticēs apustuļu sludinātajam Jēzus vārdam, tas ir, visam, kas Jēzus ir un ko Viņš darījis, ar tā starpniecību piedzīvos dziedināšanas un citus brīnumus. Tomēr mums nevajadzētu domāt, ka visi ticīgie darīja brīnumus, vai, ka viņi paši varēja izvēlēties pēc sava prāta tos darīt vai nedarīt. Katrā atsevišķajā gadījumā tas bija Svētais Gars, kurš viņus izvēlējās kā instrumentu savam darbam. Tās bija īpašas zīmes, ar kurām pats Dievs apzīmogoja un apstiprināja apustuļu sludinātās vēsts patiesumu. Kad tas bija paveikts, šīs zīmes vairs nenotika. Mums nav nekāda pamata domāt, ka Dievam nemitīgi vajadzētu šādā veidā apzīmogot savu vārdu. Reiz to Viņš ir darījis un pietiek! Tagad mums Jaunajā Derībā ir paša Dieva apstiprināta un apzīmogota apustuļu liecība.

„Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.”

Jēzus debesbraukšana parasti saistās ar domu, ka Viņš devies kaut kur tālu, tālu prom. Patiesībā viss ir tieši otrādi, pēc savas debesbraukšanas Viņš ir tuvu jo tuvu klāt savai baznīcai, katram ticīgajam. Tagad Viņa klātiene nesaistās vairs tikai ar Galileju vai Jūdeju, bet ir visaptveroša un tā attiecas ne tikai uz Viņa dievišķo, bet arī cilvēka dabu, jo tagad tai piešķirta dievišķa godība un vara. To arī nozīmē Jēzus debesbraukšana. Tagad Viņš ir vienlaicīgi klātesošs Svētajā Kristībā, grēku atlaišanā, un Svētajā Vakarēdienā, kā arī tur, kur kāds kristietis ar Evaņģēliju brālīgi mierina otru. Tieši šādi pēc debesbraukšanas piepildās Jēzus pēdējais apsolījums: „Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mt.28:20) Tā kā cilvēkam Jēzum tagad pieder arī visa dievišķā vara, tad Viņa klātiene izpaužas arī kā īpašas rūpes par Savu baznīcu. Šīs dienas evaņģēlijā mēs dzirdējām, ka „Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Mk.16:20) Šī Jēzus gādība, Viņa īpašās rūpes par baznīcu turpinās joprojām. Un tās neapšaubāmi ir rūpes arī par tevi. Jēzum tu neesi ne par vecu, ne jaunu, dumju vai gudru, ne pārāk nabagu vai necilu, lai Viņš tev palīdzētu un rūpētos par tevi. Jēzum tu esi ķēniņš un ķēniņiene, kas valdi kopā ar Viņu. Jēzum tu esi mīļš draugs un brālis. Jā, tam pašam Jēzum, kam tagad pieder visa vara gan debesīs, gan virs zemes. Tādēļ mums nevajadzētu, kā toreiz darīja mācekļi, raudzīties debesīs un domāt, uz kurieni gan Jēzus dodas. Nē, Viņš nedodas nekur prom, bet nāk vēl tuvāk. Viņš nāk lai tevi mierinātu un stiprinātu ar savu Vārdu un Sakramentu un palīdzētu tev visā tavā dzīvē. Āmen.