Aicinājums uz mielastu

Bet Viņš sacīja tiem: “Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus. Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlējis, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.” (Lk.14:16-24)

Viens no diženākajiem un daiļrunīgākajiem Vecās Derības laika praviešiem Jesaja vēsta par kādu īpašu mielastu, kuru cilvēkiem sarīkos pats Dievs: „Tad Tas Kungs Cebaots sarīkos uz šī kalna visām tautām lepnu mielastu - mielastu ar vecu vīnu, ar trekniem ēdieniem, ar ilgi taupītu un labi nogulējušos vīnu. Un Viņš liks izzust šai kalnā tam ārējās čaulas plīvuram, kurā tērptas visas tautas, un tai segai, kas pārklāta pār visām tautām. Nāvi Viņš izdeldēs uz mūžīgiem laikiem, un Dievs Tas Kungs nožāvēs visas asaras no ļaužu vaigiem un liks izzust Savas tautas negodam visā zemes virsū, jo Tas Kungs to ir runājis. Tanī dienā sacīs: "Redzi, tas ir mūsu Dievs, mēs paļāvāmies uz Viņu, ka Viņš mūs izglābs! Tas ir mūsu Kungs, uz Viņu mēs cerējām! Priecāsimies un līksmosimies par Viņa žēlastību!" Un Tā Kunga roka dusēs uz šī kalna”. (Jes.25:6-10)

Šādā tēlainā valodā pravietis vēsta par to, kas reiz notiks Golgatas kalnā. Ilgus gadsimtus Dievs audzināja savu tautu, lai sagatavotu šim īpašajam Kristus mielastam, kurā visi viesi tiks ēdināti un dzirdināti ar grēku piedošanu jeb zālēm pret nāvi. Kad nu Dieva Kalps Jēzus Kristus bija piedzimis jūdu tautā un uzsācis savu publisko darbību, tad Viņš vērsās pie Dieva izredzētās tautas – nāciet, jo mielasts ir sataisīts! Tomēr lielākā tautas daļa, īpaši jūdu reliģiskā vadība, šo Dieva aicinājumu noraidīja. Lai paskaidrotu notiekošo, Jēzus kādās viesībās uzrunā sapulcētos ļaudis.

Vispirms Viņš stāsta par kādu cilvēku, kurš „taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu” (Lk.14:16). Nav grūti noprast, ka šis cilvēks, par kuru Kristus stāsta, ir neviens cits kā pats Dievs, kas gatavo īpašu mielastu savai radībai.

Patiesību sakot, Dievs mūs cilvēkus ēdina katru dienu. Bez šīm Dieva rūpēm mēs pastāvēt nespētu. Lai varētu dzīvot, mums ir nepieciešams ēdiens, ūdens un gaiss, ko saņemam no ārpasaules. Vēl mums ir vajadzīga noteikta temperatūra, atmosfēras spiediens un daudzas citas līdzīgas lietas, bez kurām mēs nevaram iztikt. Citiem vārdiem sakot, mēs esam diezgan kaprīzas būtnes, un kādam visu laiku ir jārūpējas, lai uzturētu mūsu dzīvībai nepieciešamos apstākļus. Ir cilvēki, kas domā, ka tas viss notiek nejauši, citi tomēr aiz dabas procesiem saskata kādu neredzamu, noslēpumainu spēku, kas tos virza, citi mēdz sacīt - tā ir māte daba, gan tuvāk neko daudz nepaskaidrojot. Tomēr ikviens, kurš kaut nedaudz būs iedziļinājies cilvēka esamības noslēpumos, būs spiests atzīt, ka pārāk liels ir sakritību skaits, kas nepieciešams, lai cilvēks dzīvotu. Tā piemēram, nepietiek tikai ar to, ka mums ir ūdens, bet vēl ir vajadzīgs, lai šim ūdeni būtu neskaitāmas visai apbrīnojamas īpašības, un tikai viss šo īpašību kopums spēj nodrošināt mūsu dzīvībai nepieciešamos apstākļus. Ja kaut kā no tā visa trūktu, mēs vienkārši nevarētu uz šīs zemes dzīvot, vai pareizāk sakot, nekādas dzīvības vispār nebūtu. Tātad mūsu fiziskā esamība ir pilnīgi atkarīga no Dieva labvēlības.

Šī patiesība ir spēkā arī cilvēka garīgajā dzīvē, jo arī šajā ziņā mēs pilnīgi esam atkarīgi no Dieva laipnības, proti, tikai kopībā ar Dievu mēs spējam dzīvot garīgu dzīvi. Bez šīs kopības mēs garīgi mirstam. Pēc grēkā krišanas cilvēkiem pilnīgi trūkst taisnīguma un svētuma, kas raksturo patiesu gara dzīvi. Mēs esam grēcinieki un tādēļ pilnīgi atkarīgi no Dieva žēlastības jeb grēku piedošanas. Ja mēs nevaram paši sev nodrošināt dzīvībai un dzīvošanai nepieciešamos apstākļus dabiskajā pasaulē, tad vēl jo vairāk tā tas ir garīgajā ziņā. Tikai žēlsirdīgā Dieva rūpes par mums spēj atdot mums zaudēto mūžīgo dzīvību. Būdams žēlsirdīgs Dievs, mūsu Debesu Tēvs turpina rūpēties par mums, un Viņš ir sagatavojis lielu, žēlastības pilnu mielastu, kurā Viņš nolēmis dot ēst tādu ēdienu un dzert tādu dzērienu, kas nepieciešams, lai mēs nemirtu, bet iegūtu mūžīgo dzīvošanu. Šis mielasts ir Evaņģēlijs jeb labā vēsts, ka Kristus dēļ Dievs piedod mums grēkus un dāvā Debesis. Šā mielasta pagatavošana Dievam prasīja daudz, daudz vairāk nekā tā, kas nepieciešams mūsu miesas uzturēšanai. Te Dievam nācās pašam savu Dēlu pakļaut mokām un ciešanām. Viņš izcieta briesmīgās Dieva dusmas mūsu vietā, dusmas, kas būtu jācieš mums mūžīgi. Būdams patiešām žēlsirdīgs Tēvs, uz šo grēku piedošanas mielastu Dievs ir ielūdzis visus cilvēkus, neviens netiek atstumts, visi ir aicināti. Nāc, ēd un dzer un dzīvo mūžīgi – saka Dievs.

Lai visi zinātu, ka mielasts patiešām ir sataisīts un cilvēkiem atliek tikai sēsties pie galda, ēst, dzert un līksmoties, Dievs ir izsūtījis savu kalpu, tas ir, Viņa Evaņģēlija vēsts skan pa visu pasauli, un tā vēsta, ka arī tu esi aicināts, arī tevi Dievs gaida pie sevis. Kas attiecas uz jūdu tautu, tad Dieva aicinājums šai tautai ir īpašā veidā izklāstīts Vēstulē ebrejiem. Ceturtajā šīs vēstules nodaļā Jēzus tiek nosaukts par Dieva atdusu jeb sabatu, kurā ikviens, kas tic Viņam, gūst mieru no bauslības darbiem. Vēstules autors tālāk mudina jūdus ieiet šinī atdusā, lai neviens nekristu nepaklausībā, kā tas notika Vecās Derības laikā, kad jūdu tauta caur Sina tuksnesi devās uz apsolīto zemi, bet nepaklausības dēļ nevarēja tajā ieiet. Tālāk vēstules autors apraksta aicinošā Dieva vārda spēku: „Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis. Un nav radījuma, kas Viņa priekšā apslēpts, bet viss ir atsegts un atklāts Viņa acīm: Viņam mēs dosim norēķinu.” (Ebr.4:12-13) Latviešu Bībeles tulkojums neatklāj pilnībā šā svinīgā brīdinājuma spēku. Tā saturs burtiski ir tāds, ka Dieva priekšā ikviens cilvēks ir pilnīgi kails, un viņa kakls ir atliekts atpakaļ kā upurējamam dzīvniekam, atsedzot neaizsargāto rīkli. Aina, kas liek mums nodrebēt visvarenā un viszinošā Radītāja priekšā. Ja cilvēks noraida Dieva aicinājumu uz Viņa žēlastības mielastu Jēzū Kristū, tad viņam vairs nav cerību. Bezpalīdzīgi ir visi cilvēka mēģinājumi attaisnot un aizbildināt savu atteikšanos.

Ko vajadzētu darīt cilvēkiem? Šķiet, ka viņiem visiem vajadzētu nekavējoties steigties uz šo mielastu, lai būtu jau labu laiku iepriekš, ka tikai nenokavētu. Tomēr viss diemžēl notiek citādi – cilvēki uz šo Dieva mielastu nebūt nesteidzas. Nē, tie rīkojas pilnīgi pretēji, tie vienkārši negrib nākt un visi pēc kārtas sāk aizbildināties. Viens ir nopircis tīrumu, otrs vēršus, bet trešais apņēmis sievu un, protams, tiem nevienam nav laika, lai ierastos uz Dieva sagatavoto mielastu.

Jēzus līdzība par lielo mielastu parāda, ka visi šie aizbildinājumi ir gauži nepamatoti. Tie arī nepaliek bez sekām, bet rada taisnīgas Dieva dusmas. Savās dusmās Dievs saka baisus un pazudinošus vārdus – „neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu!”. (Lk.14:24) Šis Jēzus stāsts atklāj, ka daudzi farizeji, kas sevi redzēja jau ar vienu kāju debesīs, tur nemaz nenokļūs. Turpretī tie jūdi, kurus farizeji un rakstu mācītāji uzskatīja par grēcīgiem un nešķīstiem ļaudīm, pildīs Dieva namu. Vēl vairāk! Tur atradīsies arī vieta pat pagāniem, bet ne jūdu tautas lielākajai un ārēji labākajai un reliģiskākajai daļai

Pirmais un otrais ir aizbildinājums ar laicīgām darīšanām. Līdzīgu aizbildināšanos nākas dzirdēt bieži - es jau neesmu pret baznīcu un reliģiju, bet man ir daudz darba, tad vēl neskaitāmi mājas darbi un citi laicīgi pienākumi, kas man neļauj apmeklēt baznīcu un nodarboties ar reliģiskiem jautājumiem. Tā saka daudzi mūsdienu cilvēki un paši jūtas ļoti apmierināti ar savu gudrību. Tomēr Dieva priekšā šāda gudrība ir tikai baiss neticīga cilvēka muļķības apliecinājums. Kādēļ tā?

Vispirms jau tādēļ, ka šāds cilvēks ir aizmirsis padomāt par to - kādēļ viņš strādā un kādēļ viņa dzīvē tam ir dažādi pienākumi un uzdevumi. Mūsu darbs, ģimenes un sabiedriskā dzīve nav nedz mūsu pašu radīti, nedz sabiedrības noteikti uzdevumi. Tie ir Dieva aicinājumi, kurus pildīt mums ir licis pats Dievs. Tas ir tā, it kā kāds varens ķēniņš būtu aiz žēlsirdības pieņēmis darbā kādu nekam nederīgu cilvēku. Viņš tam ierādījis dažus darbus, kas tam jādara un tad ļāvis tam iekārtoties savā pils īpašumā, lai tam būtu kur dzīvot. Ķēniņš arī regulāri devis šim cilvēkam visu nepieciešamo – ēdienu, dzērienu, drēbes un citas lietas. Viņš arī noteicis, lai šis vīrs nāktu pie viņa aprunāties, saņemtu padomus, norādījumus un mācītos izprast sava valdnieka prātu. Tad ķēniņš nolēmis piešķirt nabagajam daļu no sava īpašuma un ļaut tam kopā ar viņu to pārvaldīt. Par godu šim notikumam ķēniņš sarīkojis dzīres un licis ataicināt nabago, lai darītu viņu par savu kompanjonu. Bet ko atbildējis nabagais? Viņš sacījis - man nav laika! Man jāstrādā! Man jāpilda dažādie pienākumi, kuri man uzlikti! Nu, ko jūs domājat par šādu cilvēku? Kā domājat, ko ķēniņš viņam sacīs? Viņš sacīs – ak, tu, draņķi, vācies prom no manām acīm un vairs nerādies te! Tu vienkārši ņirgājies par manu laipnību un esi arī neprātīgs muļķis! Tieši tāds arī ir neticīgs cilvēks – viņš ņirgājas par Dievu un ir tik dumjš, ka domā, ka Dieva dotais laicīgais darbs un pienākumi ir kaut kas svarīgāks par aicinājumu būt Dieva draugam. Ja ķēniņš tevi aicina, tad met pie malas darbu un aizmirsti visus citus pienākumus. Šis aicinājums atceļ visus pārējos aicinājumus.

Tādi ir pirmie divi lūgtie viesi Jēzus stāstā, kas aizbildinās ar savām laicīgajām darīšanām. Tiem šķiet, ka viņu laicīgas rūpes ir pietiekošs iemesls, lai varētu nelikties zinis par Dieva aicinājumu. Dievs taču pats ir licis cilvēkam apstrādāt zemi, ja nu Viņš man prasīs - kāpēc tu nenāci, kad es tevi saucu? - tad varēšu atbildēt – Tu taču pats man liki sviedriem vaigā, smagi strādājot, pelnīt savu maizi visas mana mūža dienas. Kā gan es varētu pamest savu tīrumu un iet uz baznīcu? Pats vien Dievs esi pie visa vainīgs! Vēl „gudrāks” ir otrs. Tas saka - redzi, man ir vērši, un Tu zini, Dievs, ka tie ir jākopj. Tie taču ir dzīvnieki un tos nevar tā vienkārši pamest. Tiem jādod ēst un dzert, tos jāaprūpē, un citas lietas jādara. Pats Tu to, Dievs, tā esi iekārtojis, tādēļ nevaino mani, ja es nevaru nākt uz Tavu mielastu.

Trešais no aicinātajiem ir „īpaši viltīgs”. Viņš zina Rakstus! Viņš zina, ka Dievs Bībelē sacījis, ka tas, kas ir apņēmis sievu uz laiku ir brīvs no karaklausības. Kā gan tad viņš varētu vēl iet uz Dieva rīkoto mielastu, ja pat no kara viņš ir brīvs?

Šādi Kristus atklāj cilvēku nelietīgo dabu, kas izmanto gan dabiskos prāta argumentus, gan pašu Dieva Vārdu, lai noraidītu Dieva aicinājumu. Kristus pilnā mērā atklāj cilvēka samaitātību, norādīdams, ka ļaunuma pārņemtais cilvēks nicina Dieva svētību un Dieva dotās dāvanas pavērš pret pašu Dievu. Un darot to, šāds cilvēks neapzināti pavērš dzeloni pats pret sevi un saņem pelnītu sodu. Tā Dievs ir devis savu vārdu – Svētajos Rakstus, lai ar tā starpniecību darbotos pie cilvēkiem un dāvātu tiem mūžīgu dzīvošanu. Bet ko dara cilvēks? – Viņš pieliek daudz pūļu un tērē lielus līdzekļus un daudz laika, lai mēģinātu pierādīt, ka Dieva vārds nav patiess un uzticams. Tā viņš pats sev cenšas atņemt vienīgo glābšanās veidu. Dievs ir izglābis cilvēci savā Dēlā Jēzū Kristū. Bet ko dara „gudrais” cilvēks? Viņš cenšas pierādīt, ka Kristus nav vienīgais iespējamais glābiņš, ka ir vēl citas reliģijas un citi veidi, kā pēc viņa domām varētu glābties. Savā pārgudrībā, lepnības apmātais, cilvēks ir piemirsis, ka viņa domas neviens te neprasa. Vai nu viņš piekrīt Dieva aicinājumam uz glābšanu Kristū, vai arī tam jāiet bojā.

Tā nu ir redzams, ka pasaulīgu labumu vai arī garīgas lepnības dēļ cilvēki bieži atsaka Dieva aicinājumam. Tie aizbildinās ar to, ka jārūpējas par savas laicīgās dzīves lietām, vai pat kļūst īsti ateisti un saka – ak, ko tas līdz! Šā vai tā man jāmirst, labāk baudīšu, ko dzīve dod! Savukārt citi grib mācīt pašu Dievu un teikt Viņam priekšā, kā tos vajadzētu glābt. Pašiem cilvēkiem, viņu aizbildināšanās šķiet gudra, bet Dievs par to domā pilnīgi citādi. Ar skumjām un sāpēm Dievs noraugās, kā cilvēks, velna pavedināts, pats sevi pazudina, pats to nemaz nemanīdams.

Tā nu Dievs sūta savu kalpu pie citiem – tādiem kā mēs. Apmulsuši par Dieva aicinājumu, arī mēs it kā gribam atsacīties – es taču neesmu tā cienīgs; es no tā maz ko saprotu un zinu. Tomēr tā kā Dievs savā mūžīgajā gudrībā ir nolēmis, ka Viņa nams nepaliks tukšs, un visas vietas pie dzīru galda būs aizņemtas, tad te nu mēs šodien esam Viņa namā, lai ietu pie Viņa galda un baudīta Viņa mielastu – grēku piedošanu, zāles pret nāvi! Te nu mēs esam Dieva galda viesi, kuriem Viņš nolēmis dāvāt mūžīgo dzīvošanu, darīt tos par ķēniņiem un valdīt ar tiem kopā mūžīgi. Par to mēs nevaram vien beigt brīnīties un Viņam pateikties un Viņu cildināt te laikā un tur mūžībā. Āmen.