Apskaidrotie ir žēlsirdīgi

Tāpēc esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs. Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots. Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” Viņš tiem arī sacīja līdzību: “Vai akls aklam ceļu var rādīt? Vai abi nekritīs bedrē? Māceklis nav augstāks par savu mācītāju; bet, kad tas ir pilnīgs, tad tas būs kā viņa mācītājs. Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi sava paša acī tu nepamani? Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, brāli, es izvilkšu skabargu no tavas acs, un baļķi savā paša acī tu neredzi? Tu liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs, un tad pārdomā, kā izvilkt skabargu no sava brāļa acs. (Lk.6:36-42)


Iepriekš Jēzus stāstīja par žēlsirdīgo Dievu, kurš meklē un glābj grēciniekus. Tagad Viņš mudina savus mācekļus būt līdzīgiem savam Debesu Tēvam, dzīvot Evaņģēlija gaismā, tas ir, grēku piedošanā un meklēt un glābt pazudušos, tāpat kā to dara Dievs. Šis teksts no Lūkas evaņģēlija loģiski seko iepriekšējam un baznīcas tēvi to ir izvēlējušies 4. svētdienai pēc Trīsvienības svētkiem (Lk. 6: 39-42). „Te jūs redzat vienkopus aprakstītus visus labos darbus, kas mums jādara vienam otra labā, - kā Debesu Tēvs ir darījis un vēl joprojām dara mūsu visu labā.”¹

Atbildot uz jautājumu – kas ir Dievs? - baznīcas doktors Luters Lielajā Katehismā raksta: „Dievs ir tas, no kā sagaidām visu labo un pie kā meklējam patvērumu visās grūtībās.”² Pat tad, ja esam darījuši ko sliktu, mēs vēlamies, lūdzam un sagaidām, ka Dievs mums darīs labu. Šāda izpratne par Dievu nav pazīstama ārpus kristīgās baznīcas. Tie, kas ir iedziļinājušies kultūras vēsturē, būs atklājuši arī pirmajā brīdī pārsteidzošo faktu, ka ārpus kristīgās baznīcas žēlsirdība un līdzjūtība nav sastopamas un tiek pat nicinātas. Tā, piemēram, vācu filozofs F. Nīče raksta: „Mani brāļi – tuvākā mīlestību es jums neieteicu..”³ Un kādā citā vietā viņš saka: „Tādēļ es biedinu jūs no līdzcietības.. visi, kas rada, ir cieti”.⁴ Dieva citādību, Viņa līdzjūtību pret visiem cilvēka prāts aptvert nespēj, tas prātam šķiet kaut kas muļķīgs un piedauzīgs. Šajā sakarībā minētais F. Nīče patiesi ir uzskatāms piemērs: „Tā sacīja velns reiz uz mani: „Arī dievam ir sava elle: tā ir viņa mīlestība pret cilvēkiem.” Un nesen es dzirdēju viņu sakām šos vārdus: „Dievs ir beigts; aiz līdzcietības pret cilvēkiem Dievs ir miris.”⁵ Dieva gatavība ciest savas radības dēļ, Viņa bezgalīgā žēlsirdība vācu filozofam šķiet muļķība. Apustulis Pāvils paskaidro, ka šāda attieksme ir raksturīga visiem pagāniem, tiem, kas pazūd, turpretī tiem, kas ir izglābti, tiem vēsts par kristus krustu ir Dieva spēks (1. Kor. 1: 18-31). To spēj saprast tikai apskaidrotie prāti, kas piedzimuši no augšienes, no Dieva Gara un kļuvuši par Dieva bērniem, kam ir nevis kritušā cilvēka, bet Kristus prāts. Lai Viņa mācekļos valdītu nevis miesas prāts, bet Dieva Gars, Jēzus mudina būt līdzīgiem savam Debesu Tēvam - līdzcietīgiem, kā jūsu Tēvs Debesīs ir līdzcietīgs (Lk. 6:36). Ievērojiet, Jēzus nevis pavēl kristiešiem būt žēlsirdīgiem, bet Viņš apraksta to, kādi Dieva ļaudis pēc savas jaunās dabas jau ir, proti, viņi ir līdzjūtīgi, jo viņu Tēvs ir līdzcietīgs. Tam, kurš nav žēlsirdīgs, laikam būs cits tēvs – ļauns, atriebīgs, naidīgs, nelabvēlīgs un nežēlīgs skauģis, tas, kurš deva gudros padomus F. Nīčem.

Kas tad īsti ir žēlsirdība un līdzcietība? Žēlsirdīgs ir tāds cilvēks, kam ir līdzjūtīga, laipna un mīlestības pilna sirds pret savu tuvāko. Viņa nelaimi tas uzskata par savu nelaimi, vienmēr ir gatavs viņam labprātīgi un dažādos veidos palīdzēt - gan ar darbiem, gan ar padomiem, gan ar palīdzību un mierinājumu, ar vārdiem un darbiem, ar lūgšanām un līdzcietību. Īsi sakot, šāds cilvēks mīl savu tuvāko kā sevi pašu un dara viņam to, ko viņš vēlas, lai citi darītu viņam.

Lai pilnīgāk izskaustu velna dabu no saviem bērniem, Jēzus tiem māca savus tikumus, apsolīdams tos bagātīgi atalgot: „Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots. Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī.”(Lk. 6: 37-38) Pretējā gadījumā: „ar to mēru, ar ko to mēro, tev atmēros.” (Lk. 6: 38) Citiem vārdiem sakot, tu saņemsi tieši to, ko vēli citiem. „Tiesa ir bez žēlastības tam, kas neparāda žēlastību.” (Jēk. 2: 13)

Vecajam Ādamam, kritušā cilvēka dabai šāda mācība ļoti nepatīk. -Vai tad man vienam jābūt žēlsirdīgam un jāpiedod, bet citi varēs dusmoties un nīst? Ja es būšu žēlsirdīgs, vai tad citi mani beigu beigās nesāks nicināt? - Labi, jautā Jēzus – ja tu vēlies darīt tāpat, kā dara aklie, velna aptumšotie prāti, tad kā gan tu varēsi būt viņiem ceļa rādītājs? „Vai akls aklam ceļu var rādīt? Vai abi nekritīs bedrē?” (Lk. 6: 39) Savukārt apustulis Pēteris mudina rādīt „dievbijībā brālību un brālībā mīlestību... bet, kam to nav, tas ir akls un stulbs.” (2. Pēt. 7, 9). No sacītā izriet, ka tas, kurš nav žēlsirdīgs un līdzjūtīgs, joprojām ir tikpat akls un stulbs, kā tumsas kungs.

Nu labi, piedot vēl kaut kā es varētu, bet vai tad man vienmēr ir arī jādod? Vai tādējādi es beigu beigās nekļūšu nabags? Kristus atbilde ir tikpat skaidra un loģiska, cik nepatīkama vecajam cilvēkam: „Māceklis nav augstāks par savu mācītāju.” (Lk.6: 40) Citiem vārdiem, ja nu es jūsu Kungs un Mācītājs šajā pasaulē tieku nicināts un esmu nabags, vai tad jums ir tiesības vēlēties sev kaut ko labāku? Ar šiem vārdiem ir jāpietiek, jo tie ir Dieva vārdi un Viņa atbilde. Kas vēlas ko vairāk, prātot un strīdēties, tas izvēlas sev garīgi aklā likteni, proti, bedri.

Kāpēc gan es nedrīkstētu tomēr tiesāt un nosodīt? – nepadodas vecais Ādams. – Vai tad manam tuvākajam nav daudz dažādu trūkumu un nepilnību? Jēzus atbild arī uz šiem jautājumiem: „Ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi sava paša acī tu nepamani? Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, brāli, es izvilkšu skabargu no tavas acs, un baļķi savā paša acī tu neredzi? Tu liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs, un tad pārdomā, kā izvilkt skabargu no sava brāļa acs.” (Lk. 6: 41 – 42) Cilvēks, kura sirds ir patiesības gaismas pilna, vispirms vienmēr raugās uz savām nepilnībām, vainām un trūkumiem. Kad es biju jauns kristietis, ejot uz grēksūdzi, es bieži mocījos ar domu – ko gan mācītājs par mani domās, ja izstāstīšu skaļi, kāds es patiesībā esmu? Tagad es zinu atbildi uz šo jautājumu. Uzklausot grēksūdzi, es pats parasti domāju – ak, tas taču nav itin nekas, tikai skabarga, salīdzinot ar to iedzimtā grēka baļķi, kas joprojām guļ manī. Kas šo baļķi reiz ir ieraudzījis savā acī, tam citu grēki nekad nebūs nekas vairāk, kā tikai skabarga. Bet tagad parunāsim nedaudz vairāk par tiem tikumiem, uz kuriem Jēzus mūs mudina un tiem netikumiem, no kuriem Viņš mūs brīdina.

„Netiesājiet un nepazudiniet”. Ar šiem vārdiem Jēzus brīdina no patvaļīgas un ļaunprātīgas tiesneša lomas, kas tuvākā labo slavu padara par netīru lupatu, kura tiek vazāta pa šo pasauli. Tā vietā vajadzētu censties savu tuvāko aizbildināt un viņa rīcību izskaidrot iespējami pozitīvā veidā, nevis redzēt to visļaunākajā gaismā un nolādēt. Šāda patvaļīga tuvākā tiesāšana un pazudināšana ir neizsakāmi postoša. Ir ļoti daudz iemeslu, kam vajadzētu mūs no tā atturēt. Vispirms jau mūsu tuvākais, tāpat kā mēs paši, ir Dieva kalps. Kas tu tāds esi, ka tu tiesā cita kalpu? – vaicā apustulis Pāvils. Viņš stāv vai krīt savam Kungam. Un viņš stāvēs, jo viņa Kungs spēj viņu stiprināt. .. Bet kā tad tu tiesā savu brāli? Mēz taču visi reiz stāvēsim Dieva soģa krēsla priekšā!.. Tātad ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi. Tāpēc netiesāsim vairs cits citu, bet labāk spriediet, ka netopat brālim par piedauzību vai par iemeslu viņa krišanai (Rom. 14). Tas, kurš patvaļīgi un ļaunprātīgi tiesā savu tuvāko, pats jau ir kritis daudz lielākā grēkā, nekā tas, kuru viņš nosoda. Šo grēku sauc par garīgu augstprātību jeb lepnību. Tālāk, tas, kurš patvaļīgi un ļaunprātīgi tiesā savu tuvāko, atkrīt no Dieva žēlastības un to zaudē. Nav iespējams paturēt Dieva žēlastību, ja savus trūkumus un savas nepilnības neatzīst, bet tas, kurš savu tuvāko tiesā un nosoda, tas pats savas vainas neredz un neatzīst. Šāds cilvēks nav patiesi garīgs cilvēks. Vēstulē galatiešiem Pāvils saka: „Brāļi, ja arī kāds cilvēks ir pienākts pārkāpumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareizā ceļa ar lēnprātīgu garu.” (Gal. 6:1) No tā izriet, ka tāds, kas nevēlas savu brāli atgriezt un nedara to lēnprātīgi, nav garīgs cilvēks. Viņš ir garīgi akls, jo neredz pats savu milzīgo iedzimtā grēka baļķi, savu vecā cilvēka dabu, kas tam atrodas turpat acu priekšā. Tas, kurš patvaļīgi un ļaunprātīgi tiesā savu tuvāko, laupa Dievam Viņam vien pienākošos godu. Tāds ne tikai uzņemas tiesneša lomu, kas piederas Dievam, bet arī pats piedēvē sev spējas, kuru tam īstenībā nav. Ja jau tu tiesā otru, tad uzskati, ka pats ar saviem spēkiem un spējām esi kļuvis labāks par to otru. Tomēr ļaunās grēka saknes taču mīt katrā no mums. Ja tās nav pārvērtušās par grēka nezālēm, tad par to mums jāpateicas vien mūsu žēlsirdīgajam Kungam. Tādēļ tas, kurš patvaļīgi un ļaunprātīgi tiesā savu tuvāko, pats nokļūs Dieva tiesā. Kristus saka: netiesājiet un nepazudiniet un jūs netiksiet tiesāti un pazudināti. Turpretī, ja jūs tiesāsit un pazudināsit, tad ar to pašu mēru jums tiks atmērots. Vai kā Viņš saka kādā citā vietā – pēc saviem vārdiem jūs tapsit tiesāti un pēc saviem vārdiem attaisnoti.

Pēc brīdinājuma netiesāt un nepazudināt, Kristus saka – „piedodiet!” Ja jūsu tuvākais ir jūs apvainojis ar vārdiem vai darbiem, tad neturiet uz viņu ļaunu prātu ilgi, bet piedodiet. Kādēļ gan mums tā būtu jādara?

Vispirms jau tādēļ, ka tam, kas piedod, tiks piedots. Ikdienas Mūsu Tēvs lūgšanā mēs taču lūdzam, lai Dievs piedod mums, tāpat kā mēs piedodam savam tuvākajam. Turklāt Dievs ir piedevis mums daudz lielāku grēku, nekā citi cilvēki darījuši mums. Iepretī iedzimtajam grēkam mūsos, ko Dievs mums piedevis, citu cilvēku grēki ir tikai skabarga salīdzinot ar mūsu baļķi. Tādēļ skaidrs un nepārprotams ir tas, ka tam, kurš nepiedos savam tuvākajam, arī netiks piedots. Tā nu iznāk, ka tas, kurš nepiedod nav vairs kristietis. Tur, kur ir patiesa kristietība, ir arī patiesa ticība. Kur ir patiesa ticība, tur ir arī mīlestība. Tur, kur ir mīlestība, ir arī brālīga piedošana. Tādējādi tur, kur nav brālīgas piedošanas, nav arī mīlestības, ticības un patiesas kristietības. Tādēļ tas, kurš nevēlas piedot, gribot negribot, grimst nebeidzamā naidā. Šāda cilvēka sirds nokļūst velna varā. Tā pieder naida un skaudības garam velnam un ir saistīta ar viņu ciešām jo ciešām saitēm. Uz ko citu gan šāds cilvēks varētu cerēt ar savu indīgo naida tārpu, kas grauž viņa sirdi?

Visbeidzot Kristus saka: dodiet to, kas jums ir un pieder un tādējādi kalpojiet savam tuvākajam. Kādēļ gan mums ir jādod?

Tādēļ, ka Dievs ir devis visu, kas mums ir. Ja to visu, kas mums ir, mēs nebūtu saņēmuši no Dieva, tad varētu arī neko nedot savam tuvākajam. Bet ja visu, kas mums ir, esam saņēmuši no Dieva, pat savu dzīvību, tad, kas gan tas īpašs būtu, ja to atdotu sava tuvākā labā? Lai mudinātu mūs uz šo cilvēka samaitātajai dabai svešo rīcību, Jēzus māca, ka tam, kas dod, tiks dots. Cik daudz tu dosi, tikpat daudz un vēl ar kaudzi tev tiks atdots. Tā nu svētīgāk ir dot nekā ņemt. Dievs ir vissvētīgākais, jo Viņš dod vienmēr un visvairāk. Turklāt došana dara cilvēku bagātāku, nekā ņemšana. Prāts tam nespēj ticēt, tomēr tā ir patiesība, ka tas, ka iežēlojas par nabago, aizdod Tam Kungam. Tā ir svētīga augļošana. Visumā Raksti par augļošanu izsakās nosodoši, bet šī augļošana ir kaut kas pilnīgi cits. „Kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus, bet kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību.” Ja nu vēlamies pļaut, tad mums arī jāsēj. Ja vēlamies saņemt, tad mums arī jādod. Ja vēlamies ražu, tad jāatdod sēkla. Tas, kurš neko nesēj, neko arī nepļaus. Tas, kurš sīksti sēj, sīksti arī pļaus. Mīļais Kungs Kristus ir pats kļuvis par sēklas graudu, kas mirst, lai varētu iegūt mūs mūžīgai dzīvošanai. Svētie mocekļi ar savām asinīm ir sējuši ticības sēklu. Ja kviešu grauds grib izaugt par vārpu, tam papriekš jākrīt zemē un jāmirst. Āmen.

---

¹ - M. Luters, 2008, 1294. Lpp.

² - VG, 364. Lpp.

³ - F. Nīče, 35. Lpp.

⁴ - Turpat, 53. Lpp.

⁵ - Turpat.