Dieva glābjošais spēks Viņa vārdā

Kādu reizi ļaudis pie Viņa spiedās un klausījās Dieva vārdus, bet Viņš stāvēja pie Ģenecaretes ezera.Tad Viņš ieraudzīja divas laivas ezera malā stāvam, bet zvejnieki bija izkāpuši un mazgāja savus tīklus. Bet Viņš kāpa vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, un lūdza nocelt mazliet no malas, un Viņš nosēdās un mācīja ļaudis no laivas. Un, beidzis runāt, Viņš sacīja uz Sīmani: “Dodies uz augšu un izmet savus tīklus.” Un Sīmanis atbildēja un Viņam sacīja: “Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es gribu tīklu izmest.” Un, to darījuši, tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls plīsa. Un tie meta ar roku saviem biedriem otrā laivā, lai nāktu palīgā vilkt. Un tie nāca un piepildīja abas laivas pilnas, tā ka tās tikko negrima. Sīmanis Pēteris, to redzēdams, krita Jēzum pie kājām un sacīja: “Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Jo tam izbailes bija uzgājušas un visiem, kas pie viņa bija, par lomu, ko tie bija vilkuši, tā arī Jēkabam un Jānim, Cebedeja dēliem, Sīmaņa biedriem. Un Jēzus sacīja uz Sīmani: “Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot.” Un, savas laivas uz krasta vilkuši, tie atstāja visu un gāja Viņam līdzi. (Lk.5:1-11)


Evaņģēlija teksts, kuru baznīcas tēvi izvēlējušies 5. svētdienai pēc Trīsvienības svētkiem, stāsta par Dieva vārda spēku. Tas ir vienīgais spēks, kas ved ļaudis uz baznīcu un glābj tos no velna elles un nāves. Ja Dieva vārdam šis spēks nepiemistu, tad neviens cilvēks nekad nebūtu nācis pie glābjošās ticības.

Ne reti nākas dzirdēt, ka baznīcai nepieciešamas jaunas, mūsdienīgākas metodes, kā piesaistīt cilvēkus baznīcai. Tiek ieteikts pulcināt ļaudis ar dziedāšanu, sporta nodarbībām, izrādēm, politiskām un dažādām citām aktivitātēm. Daži šajā ziņā ir „progresējuši” pat tik tālu, ka pārvērtuši baznīcas par sociālajiem klubiem, psiholoģisku studiju vai austrumu meditāciju centriem. Panākumi šādiem pasākumiem arvien ir īslaicīgi un tie drīzāk ved cilvēku prom no baznīcas, nekā tai piesaista. Tie, kas nodarbojas ar šādām lietām, uzskatāmi demonstrē savu neticību Dieva vārda spēkam un maldina cilvēkus.

Jēzus, būdams nabadzīgs, maz izglītots muļķa laucinieks, protams, nespēj noorganizēt varenu masu pasākumu ar karogiem, dziesmām un izklaidēm. Viņš neko nav dzirdējis par psiholoģiju un meditācijas arī Viņam ir gluži sveša lieta. Tādēļ Viņš vienkārši iznāk Ģenecaretes ezera karstā un dara to, ko darījuši visi Israēla svētie, proti, sprediķo. Viņš neklāsta kaut ko gudru vai poētisku, nedz arī analizē ekonomiski-politisko situāciju, bet sludina Dieva vārdu. Pārsteidzoši, bet Viņa panākumi ir milzīgi! Lūka stāsta, ka ļaudis bariem pulcējušies Viņam apkārt. Turklāt šos ļaudis piesaistījusi tieši Dieva vārda sludināšana. Dieva vārds bija tieši tas, kas šiem ļaudīm bija vajadzīgs. Visu pārējo tie varēja atrast kaut kur citur, bet pie Jēzus tie nāca klausīties Dieva vārdu. Arī saviem mācekļiem Jēzus pavēlēja darīt to pašu. Tādējādi baznīcai visos laikos ir skaidra atbilde uz jautājumu – kā padarīt baznīcas darbu efektīvāku? - sludiniet Dieva vārdu! Par sava vārda sludināšanu Dievs pats saka: „Tas neatgriezīsies pie manis tukšā, bet tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju.” (Jes.55:11) Tātad Dieva vārds ir iedarbīgs. Īsta sludināšana nekad nav tikai vārdi par Dievu, bet tie ir paša Dieva vārdi un tiem piemīt dievišķs spēks un vara. Tikai Dieva vārds spēj radīt ko patiesi jaunu, pārcelt cilvēku dzīves jaunā kvalitātē, atklājot tiem bezgalīgas garīgas dzīves dimensijas kopā ar Dievu. Tāpat kā iesākumā Dieva vārdi radīja matēriju un tad no vēl neizveidotās matērijas brīnišķīgas debesis un zemi, tā tagad no nenoteiktās pūļa masas Jēzus vārdi rada apustuļus, mācekļus un Dieva tautu jeb baznīcu. Pievērsīsimies tagad Lūkas stāstam.

Evaņģēlists stāsta, ka pūlis, kas pulcējās ap Jēzu bijis tik liels, ka tas spiedies Viņam virsū. Tādēļ Jēzus iekāpis kāda zvejnieka Sīmaņa laivā un lūdzis viņu nocelt mazliet nostāk no krasta. Te mums jāievēro, ka Dieva Dēls vienkāršajām zvejniekam Sīmanim nevis pavēl atdot savu laivu, bet gan laipni un pazemīgi lūdz atļauju izmantot viņa īpašumu savai sludināšanai. Patiesību sakot, tas ir liels pagodinājums, ka Dieva Dēls ko lūdz no vienkārša zvejnieka, kam nu ir dota iespēja Jēzum pakalpot. Sīmanis bez svārstīšanās ļauj Jēzum izmantot savu laivu un palīdz to atstumt no malas. Arī mums Dievs dažreiz izrāda savu pagodinājumu, ļaujot palīdzēt Evaņģēlija sludināšanai. Šāda iespēja jāuztver nevis ar rezignētu nīgrumu, bet kā liels gods. Protams, ka Dievs varētu pavēlēt to darīt un piespiest ikvienu, kas to nevēlas, taču Dievs ir laipns un žēlsirdīgs, un, atšķirībā no velna, Dievam patīk, ka Viņam kalpo labprātīgi un ar prieku. Tieši tā rīkojas jūdu zvejnieks, vārdā Sīmanis. Tagad Jēzus var apsēsties laivā un netraucēti turpināt mācīt, sapulcējušos ļaudis. Savukārt šie cilvēki uzmanīgi un labprāt klausās Jēzus vārdos. Klausītāju vidū bija arī jau pieminētais zvejnieks Sīmanis un viņa darba biedri - Jēkabs un Jānis.

Sīmanim un viņa biedriem nebija veicies. Cauru nakti tie bija grūti strādājuši, bet tīkli tā arī palika tukši. Sīmanim droši vien uzmācās skumjas domas. - Varbūt izīrēt laivu citiem? Varbūt to vispār pārdot un meklēt sev kādu citu nodarbošanos? Tas, kas notika ar šo nabaga jūdu zvejnieku, ne reti ir noticis arī ar citiem cilvēkiem – mūsu laicīgās pūles un centieni dažreiz paliek bez panākumiem un mēs domājam - ko darīt? Kā rīkoties tālāk? Sīmanis rīkojas neparasti, viņš atdod savu laivu Jēzum. Citviet evaņģēlisti mums stāsta arī par kādu sievu, kas rīkojusies līdzīgā veidā. Šī sieva stāvējusi dievnamā un grozījusi savā rokā pēdējo grasi. Ar to nevarēja pabarot saimi, ar to nevarēja atrisināt daudzās dzīves vajadzības, bet grasis bija viss, kas sievai bija, un tā to iemeta tempļa ziedojumu šķirstā. Evaņģēliji mums nestāsta, kā tika izmantots šis grasis un kas tālāk notika ar sievu, taču Jēzus slavē viņas rīcību, sakot, ka nabaga sieva devusi vairāk par visiem bagātajiem. Sīmaņa gadījumā mēs zinām, kas notika ar viņa laivu – tā tika izmantota Dieva vārda sludināšanai, bet pats Sīmanis vēlāk kļuva par apustuli Pēteri.

Beidzis sludināt un mācīt, Jēzus atdod laivu Sīmanim un liek tam doties jūrā un izmest tīklus. Jēzus liek šim zvejniekam darīt kaut ko cilvēka loģikai pilnīgi neatbilstošu, proti, pēc ilgstošas un neveiksmīgas nakts zvejas doties atpakaļ jūrā un mest tīklus vēlreiz. Sīmanis, zināja, ka šādi pūliņi būs veltīgi. Tomēr tas, ko Jēzus mācīja no laivas bija atstājis uz viņu lielu iespaidu. Citā gadījumā viņš par šādu ieteikumu būtu kļuvis dusmīgs. Sīmanis bija pieredzējis zvejnieks un zināja, ka izmest tīklus dienā atklātā jūrā ir bezcerīgs pasākums. Taču Jēzus vārdi viņam liek darīt to, kas cilvēciski spriežot, šķiet pilnīgi aplams - viņš ņem tīklus, dodas jūrā, un jau pēc brīža tie ir zivju pilni.

To redzēdams, Sīmanis - krīt pie Jēzus kājām un saka: „Kungs aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” (Lk.5:8) Pavisam citādi vēlāk rīkosies viņa vārda brālis kāds burvis Sīmanis. Redzēdams, ka apustuļiem rokas uzliekot, cilvēki dabū Svēto Garu un tiek dziedināti no dažādām slimībām, viņš nevis kritīs pie zemes grēku nožēlā, bet mēģinās pierunāt apustuļus, lai tie pārdotu arī viņam šo brīnumaino spēku. Arī Sīmanis - vēlākais Pēteris varētu lūgt Jēzum, lai Viņš tam dod spēju vienmēr noķert tikpat daudz zivju, cik šoreiz. – Mīļo Dieviņ, dod man tādu mazu brīnumnūjiņu, ka man vienmēr būtu zivju pilni tīkli. Tomēr Sīmanis rīkojas citādi. Viņam ir skaidrs, ka te tiešā veidā ir iejaucies pats Dievs. Šo vienkāršo cilvēku pārņem bailes no tāda Dieva tuvuma, un, apzinādamies savu grēcīgumu, Pēteris lūdz Jēzum, lai Viņš aizietu.

„Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot”, skan Jēzus atbilde. (Lk.5:10) Tā Kristus ne tikai mierina nabaga baiļu pārņemto Sīmani ar žēlastības un piedošanas vārdiem, bet apsola viņam dot kaut ko vēl daudz lielāku par visu, ko tas iepriekš saņēmis – Sīmanis kļūs par Jēzus palīgu - Pēteri un citu cilvēku mierinātāju. Tā pats Dievs aicina Pēteri un viņa darba biedrus jaunā darbā, zivju vietā tiem tagad būs jāzvejo cilvēki. Šajā tekstā mums jāievēro kāda būtiska nianse, jo grieķu oriģinālā Kristus vārdi burtiski skan tā – „no šī laika tu cilvēkus ķersi dzīvus.” Ja iepriekš Sīmanis – Pēteris ķēra zivis, lai tās nogalinātu, tad tagad viņš ķers cilvēkus, lai tos darītu dzīvus. Ne mirkli nevilcinādamies, vīri izvelk savas laivas krastā, atstāj visu un seko Jēzum. Tagad viņi zina, ka Jēzus, kas parūpējies par tiem tik brīnumainā veidā, pratīs to darīt arī turpmāk. Jēzus tiem uzskatāmi bija parādījis arī Dieva vārda spēku.

Tas, kas toreiz notika uz Galilejas ezera turpina notikt arī mūsu dienās. Tāpat kā toreiz arī tagad cilvēki klausās Dieva vārdus. Šie vārdi piedod grēkus un dāvā mūžīgo dzīvošanu, iedrošina un pamudina cilvēkus darīt arī visu, kas nepieciešams, lai Dieva vārda sludināšana varētu notikt. Visos laikos dievbijīgi vīri un sievas ir gādājuši, lai Dieva vārda sludināšana varētu turpināties, jo viņi zināja, ka tas ir pats svarīgākais, kas mums cilvēkiem vajadzīgs. Šo gudrību mums atkal un atkal no jauna jāmācās un dziļi jāieraksta savās sirdīs. Lai cik paradoksāli tas izklausītos, cilvēks var zaudēt savu naudu, mantu, pat dzīvību un tomēr beigu beigās būt ieguvējs, ja tam paliks Dieva vārds. Šis brīnumainais un varenais Vārds tad kalpos gan kā apģērbs, gan ēdiens, gan dos arī dzīvību, turklāt mūžīgu! Turpretī pat tad, ja tev būs laicīgās mantas pārpilnība, veselība un dzīvība, bet trūks Dieva vārda, tu būsi pliks, badā un beigtāks par mironi. Tā nu tam, kam ir Vārds, tam ir viss, bet kam Vārda nav, tam nav nekā! Jo pasaule tika radīta un tiek uzturēta ar Vārdu, un šis pats Vārds ir arī pasaules gaisma un dzīvība. Visbriesmīgākais posts piemeklē cilvēkus tad, kad tiem nav neviena, kas sludinātu Dieva vārdu.

Ir vēl kāda lieta, kuru pārdomāt mudina šis Lūkas evaņģēlija teksts. Proti, Svētajā Kristībā mēs visi esam iecelti baznīcas laivā, kurā tāpat kā Noass glābjamies no šīs pasaules grēku plūdiem, taču ne tikai. Šajā laivā esot, ikviens ir aicināts palīdzēt zvejot cilvēkus jaunajai pasaulei, tas ir, gādāt par to, lai iespējami daudz ļaužu tiktu satverti evaņģēlija tīklā un izglābti no pazušanas pasaules posta dziļumos. Ar sludināto vārdu jūs esat atvesti pie Dieva žēlastības avotiem – Viņa vārda un sakramentiem. Tajos jūs saņemat dzīvības ēdienu un dzērienu, īstas zāles pret grēku, nāvi un velna varu. Pats Dievs darīja jūs svētus ar ūdens Kristībā teikto vārdu. Tālāk Viņš ik dienas turpina jums katram piedot grēkus. Tikpat brīnumainā cik žēlsirdīgā veidā Viņš ēdina savu tautu ar savu miesu un asinīm, lai remdētu tās gara slāpes un dotu stingru pārliecību par mūžīgo dzīvošanu. Tur, kur ir Viņa vārds, ir tā Kunga nams un Viņa svētumu svētumi. Tur ir Viņa žēlastības pilnā klātiene, piedošana, miers un prieks Svētajā Garā. Tad nu neesiet kūtri un neniciniet šīs lielās dāvanas, kas jums dotas. Veidojiet savu dzīvi tā, lai katru svētdienu jūs varētu saņemt to, ko Tas Kungs grib jums īpaši dot. Un neaizmirstiet par to runāt arī ar citiem cilvēkiem. Stāstiem tiem par piedošanu, kas saņemama Jēzus vārdā, par mieru, prieku un dzīvību, ko šī piedošana dod. Neesiet kūtri savā darbā un Tas Kungs, Viņam lai slava mūžīgi, pats dos izdošanos jūsu darbam un centieniem. Āmen.