Labākā taisnība

Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā. Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! - tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! - tas sodāms elles ugunī. Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā. Patiesi Es tev saku: tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu. (Mt.5:20-26)


Evaņģēlija teksts, kuru baznīcas tēvi izvēlējušies 6. Svētdienai pēc Trīsvienības svētkiem, ir ņemts no Jēzus Kalna sprediķa. Šā teksta galvenā tēma vienlaicīgi ir arī visa Kalna sprediķa pamattēma – kristieša taisnīgums. Tādējādi šis teksts māca atšķirību „ starp īstu dievbijību un liekulību jeb svētulību”.¹ Jāņa evaņģēlija 2. nodaļā tiek stāstīts, kā Jēzus dievišķās dusmās šķīstīja Jeruzālemes Templi un padzina no tā naudas mijējus un pārdevējus. Šīs dienas evaņģēlijā Jēzus runā par cilvēka iekšējā tempļa – sirds šķīstību un taisnību, piepildot gadsimtiem senu pravieša Maleahija vēstījumu par Mesijas darbību (Mal. 3:1-4).² Jēzus sacītais ārkārtīgi uztrauca un saniknoja farizejus.

Farizeju kustība bija radusies jūdu reliģiskās un nacionālās atmodas laikā pāris gadsimtus pirms Kristus. Farizeju grupas mērķis sākotnēji bija labs, proti, sargāt Israēla tautu un pašiem sevi nošķirtu no apkārtējā pagānisma un visa veida nešķīstības. Savā dedzībā farizeji izstrādāja veselu noteikumu sistēmu, ko bija jāievēro dievbijīgajiem. Šāds likuma skaidrojums tomēr bija samākslots, ignorējot bauslības garu. Farizeji ļoti uzsvēra ārēju reliģisko rituālu ievērošanu un izturēšanos, būdami pārliecināti, ka tā spēj sagādāt taisnību Dieva priekšā. Patiesībā Likuma gars tādējādi tika izkropļots līdz nepazīšanai. Diemžēl farizejismam līdzīgu pagrimumu daudzviet ir piedzīvojusi arī kristīgā baznīca, kur ne reti virsroku pār patiesu gara dzīvi ir ņēmis institucionālisms, ārējs formālisms un tikpat baismīga cik dziļi slēpta reliģiska liekulība. „Cilvēka dusmas arvien ir pilnas skaudības un naida pret tuvāko. Velns tās ir modinājis un iedēstījis cilvēku – īpaši farizejisku svēto – sirdīs; viņi grēko un pelna pazušanu nesalīdzināmi vairāk nekā citi cilvēki – pirmkārt, tādēļ, ka viņi aizskar Dieva tiesības un amatu, cenzdamies sagrābt to, kas pieder Viņam; un, otrkārt, to darīdami, viņi vēl grib tikt uzskatīti par taisnīgiem un dievbijīgiem.”³ Tā kā šāda baznīca vairs nevar kalpot par „zemes sāli”, tad arī laicīgā pasaule samaitājas.

Mūsdienu dzīvi Rietumu pasaulē raksturo ne tikai straujā tehnoloģiju attīstība, bet arī dramatiskas pārmaiņas morāles jautājumos. Gadu tūkstošiem kultivētās kristīgās vērtības, kas vēl pavisam nesen bija neatņemams dzīves pamats, tiek atmestas un aizmirstas. To vietā stājas jaunas it kā progresīvākas attiecības, kas prasa no jauna pārskatīt un definēt tradicionālās vērtības. Ja agrāk bērna nogalināšanu mātes miesās uzskatīja par prātam neaptveramu, šausmīgu neģēlību, tad tagad tiesības veikt mākslīgu abortu ir likumīgi garantētas. Citiem vārdiem sakot, tas tiek atzīts par kaut ko labu. Vecu un slimu cilvēku nogalināšanu kādreiz uzskatīja par baismīgu zvērību, bet tagad to sauc par „skaisto nāvi”, uzskatot eitanāziju par līdzjūtības izpausmi. Ja vēl pirms gadsimta kāds, spītējot apkārtējiem, būtu pārkāpis laulību, tad tomēr viņš atzītu, ka ir grēkojis. Mūsdienās tas tiek uzskatīts par normālu, ikdienišķu parādību.⁴ Ja cilvēki pārkāpa laulība, tad vēl pavisam nesen tie tika saukti par netikļiem, bet tagad viņus sauc par „draugiem”, tātad par kaut ko labu. Par spīti šim vispārējam morālajam pagrimumam, ikviens tomēr vēlas, lai viņu uzskatītu par godīgu, uzticamu, taisnīgu un labu cilvēku, tādēļ aizrādījumi morāles jautājumos tiek nikni noraidīti, kā nepieļaujama jaukšanās privātajā dzīvē. Savukārt paša taisnīgums tiek konstruēts uz dziļi izkropļota likuma izpratnes pamata. Šādai iedzimtai morālai liekulībai un paštaisnībai ir sens precedents, proti, farizejisms. Vēl vairāk, tas viss beigu beigās nav nekas cits, kā no jauna atdzimstošais primitīvas pagānisms, ar tam raksturīgo morālo relatīvismu un neapvaldīto baudkāri, kas tiek morāli attaisnota un aizstāvēta, kā cilvēka tiesības uz izvēli utt. Tādējādi farizejisms it kā ārēji sargājot no pagānisma, patiesībā iekšēji jeb garīgi virza tam pretī. Tā postošais spēks ir paštaisnība.

Tādēļ Kristus bieži iebilda pret šādu virspusēju, ārēju likuma izpratni. Kalna sprediķī Savā dievišķajā autoritātē Viņš saka: „ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.” (Mt. 5: 20) Tātad, lai cilvēks varētu nākt Dieva valstībā, viņa taisnībai ir jāpārsniedz pilsonisko taisnību un nepietiek tikai ar to, ka viņš nav ārēji pārkāpis likumu. Bet, kas tad īsti ir tas, ko Dievs savā Likumā no cilvēka prasa?

Uz šo jautājumu Jēzus atbild, paskaidrodams bauslības jeb Likuma būtību, proti, Likums ir garīgs. Par piemēru Jēzuslieto piekto bausli - „tev nebūs nokaut”. Atklājot Dieva doto likuma jēgu, Jēzus izskaidro sākotnējo baušļa jēgu, kuru jūdu garīgie vadītāji bija pazaudējuši. Savā dievišķajā autoritātēViņš saka: „kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet kas saka uz savu brāli: ģeķis! (vai – tukšpauris) – tas sodāms augstā tiesā (jeb Sinedrijā); bet, kas saka: bezdievis! (proti, garīgs, morāls muļķis) – tas sodāms elles ugunī.” (Mt. 5: 21-23)Tātad Jēzus par slepkavu sauc ikvienu, kas bez pamata dusmojas uz citu cilvēku, uzskata vai sauc viņu par muļķi vai bezdievi. Jēzus, protams, nerunā par gadījumiem, kad kādam ir pienākums dusmoties un tiesāt, kā, piemēram, pildot vecāku, skolotāju, priekšnieku, tiesnešu vai prokuroru pienākumus. Jēzus šeit runā par sirds dusmām un vārdiem, kas nav pamatoti vai to izteikšana neietilpst mūsu aicinājumā. Kodolīgi 5. baušļa jēga ir izskaidrota Luteriskās baznīcas Katehismā: „Nedrīkst nogalināt ar roku, sirdi, muti, zīmēm, vaibstiem vai arī ar palīdzību un padomu.”⁵ To, ka tieši šāda ir Jēzus vārdu jēga, apliecina apustulis Jānis, savā 1. vēstulē (3:15) rakstīdams: „Katrs, kas savu brāli ienīst, ir slepkava.”

Bet kā gan iespējams izvairīties no šādām domām, vārdiem un darbiem? Mēs taču dzīvojam cilvēku vidū, kas ikdienas dara mums pāri! Dzīves laikā mēs iegūstam daudz ienaidnieku, kuri nedz miesīgi, nedz garīgi nevēl mums neko labu. „Tādus ļaudis redzot, mūsu sirds grib trakot, liet asinis un atriebties… Te nu Dievs kā laipns tēvs aizsteidzas mums priekšā, iejaucas un grib, lai strīds būtu izbeigts, lai no tā nerastos nekāda nelaime un viens otru nepazudinātu.”⁶ Tātad „šis bauslis prasa, lai neviens nedara pāri savam tuvākajam kāda ļauna darba dēļ, pat ja viņš to tiešām būtu pelnījis.”⁷ Mūsu daba gan nevēlaspaciest pārestības, taču Dievs savukārt nevēlas pieļaut, ka mūsu sirds kļūst nikna pret tuvāko. Turpretī Viņš vēlas, lai mēs ar paļāvīgu sirdi uzticam Viņam „sodīt kādu par pārestību, kas mums nodarīta”.⁸

Tālāk, skaidrojot piekto bausli – tev nebūs slepkavot - mūsu baznīcas Katehisms māca: „Pirmkārt, tas nozīmē nevienam nedarīt pāri – vispirms ar vārdiem un darbiem; kā arī neizmantot mēli, lai (uz pāridarīšanu) kūdītu un dotu padomu; tāpat arī – nelietot un neatļaut nekādus līdzekļus vai paņēmienus, kas kādam varētu nodarīt ļaunu; un visbeidzot dzīvot tā, lai sirds ne pret vienu nejustu naidu, nedz dusmās un naidā vēlētu kādam ļaunu, kā arī tā – lai miesa un dvēsele ir bez vainas pret ikvienu, bet īpaši pret to, kas tev vēl vai dara ļaunu. Darīt ļaunu tādam, kas tev vēl un dara labu, nav cilvēcīgi, bet velnišķīgi. Otrkārt, šo bausli pārkāpj ne tikai tas, kas dara ļaunu, bet arī tas, kas var savam tuvākajam labu darīt un palīdzēt novērst ļaunu, pasargāt un glābt savu tuvāko, lai tamnenotiek pārestība vai cits ļaunums, bet to nedara.”⁹ „Tāpēc arī Dievs taisnīgi sauc par slepkavām visus tos, kuri otram nelaimē, miesas un dzīvības briesmās nedod padomu un nepalīdz… Tā nu Dievs „mūs grib rosināt, mudināt uz taisniem, augstiem, cēliem darbiem – lēnprātību, pacietību un .. mīlestību un labdarību pret mūsu ienaidniekiem.¹⁰ Šāda mīlestība pret tuvāko izpaužas arī kā vēlme samierināties, ja nu tomēr ir iznācis kāds strīds un esam nodarījuši kādam pāri, vai kāds ir grēkojis pret mums. „Dievs negrib, lai tu nāc un kalpo Viņam, pirms esi izlīdzis ar savu tuvāko.”¹¹ Jēzus teiktais par upura atstāšanu altāra priekšā un izlīgšanu ar savu brāli liecina, ka Dievam tik svarīga ir cilvēka sirds, ka Viņš vēlas pat lai vissvētākais rituālstiktu pārtraukts un cilvēki samierinātos viens ar otru. Luteriskā baznīca pamatojoties šajā Rakstu vietā māca, ka nesamierināti cilvēki nevar saņemt Grēku atlaišanu un tikt pieņemti pie Svētā Vakarēdiena, jo šāds cilvēks pats ir atteicies no Dieva svētības un pat viņa lūgšanas ir Dievam pretīgas.

Tālāk (Mt. 5:25–26), mudinādams mūs būt labprātīgiem pret saviem pretiniekam, kamēr vēl esam ceļā, Jēzus uzsver, ka mums nav jāatliek piedošana vai tās lūgšana un izlīgšana ar to, kuram esam nodarījuši pāri. Mēs nezinām ne savas, ne sava tuvākā dzīves ilgumu. Tas, kurš mirst ar naidu un skaudību sirdī, nepiedevis savam tuvākajam, tiks iemests elles cietumā un no turienes neiznāks, kamēr nebūs nomaksājis pēdējo santīmu!Tā Tas Kungs šeit draud ar vislielāko bauslības bardzību. Dieva likumiatlaides vai izņēmumus nepazīst!

Kad šādi, pēc būtības, uzlūkojam piekto bausli, tad saprotam, ka Jēzus teiktais iemet mūs tieši ellē, jo neviens no mums nepilda ne šo, ne arī citus baušļus. Ko tad mums darīt? Baznīcas Doktors Lutersdod šādu padomu: „Ņem Kristus vārdu un apsolījumu, ka Viņš grib tevi darīt gluži citādu; tas gan tev patiesi palīdzēs. Saki tā: „Redzi, mans Dievs, tu esi man devis Kristu, savu mīļo Dēlu, kā piemēru, lai arī es dzīvotu tāpat kā Viņš; taču es to nespēju. Ak, mīļais Dievs, pārvērt mani, dod man savu žēlastību!” Tad nu Dievs nāk un saka: „Tā kā tu apzinies, kas esi, un lūdz pēc manas žēlastības, Es tevi pārvērtīšu un darīšu tādu, kā tu lūdz. Kaut arī vēl neesi tik pilnīgs kā Kristus, kaut arī vēl neesi tāds, kādam tev vajadzētu būt, tomēr mana Dēla dzīve un pilnība nāks tev palīgā.””¹²

Kā tas notiek, to mums stāsta apustulis Pāvils šīs svētdienas vēstulē, rakstītā gan Romas draudzei, gan mums visiem (6:3–11): „mēs visi, kas Jēzus Kristus Vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē”. Mēs līdz ar Jēzu „kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē”. „Jo mēs saprotam, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists.” „Bet, ja mēs ar Kristu esam miruši, tad mēs arī dzīvosim kopā ar Viņu” Dievam.

Tātad,vispirms, Svētajā Kristībā mēs esam saņēmuši kaut ko tādu, kas mums pašiem nebija un ko mēs paši nespējām iegūt vai paveikt –Kristībāmūsu grēki ir piedotiun mums ir dota jauna, garīga dzīvība un pilnīgs svētums, taisnība un sirds šķīstība. Taču tas nav mūsu, bet gan Kristus svētums, taisnība un šķīstība, kas mums tiek ticībā piešķirti. Jēzus ir piepildījis bauslību mūsu vietā un šo piepildījumu dāvājis mumsSvētajā Kristībā. Vienīgi mūsu Kunga un Pestītājataisnība, ko saņemamticībā, ir pārāka par farizeju un jebkādu citu cilvēku taisnību, kuru Raksti pielīdzina sārņainām drēbēm. Taču tas nozīmē arī to, ka „jūsu turpmākā dzīve uz zemes ir pastāvīga miršana grēkam”, „mums vairs nav jādzīvo, nedz jāseko grēkam, kas .. mīt mūsu miesā un asinīs; šis grēks mums arvien jānonāvē, lai tas mūsos nekļūtu spēcīgs un nevarētu darboties”.¹³ Jo neviens nevar būt kristietis, ja viņš nicina un ignorē Dieva baušļus, kas doti, lai pasargātu un rūpētos par mūsu līdzcilvēkiem. Tādēļ Dievs kristiešosKristības spēkā ik dienas caur sirdssatriektību un grēku nožēlu noslīcina visus grēkus un ļaunās kārības un ceļ augšā jauno cilvēku, kas taisnībā un šķīstībā Dieva priekšā dzīvo mūžīgi. JoKristībā mums top dota „žēlastība, Gars un spēks apvaldīt veco cilvēku, lai jaunais parādītos un taptu stiprs”. Tātad Kristība „atraisa mūs no velna varas un dara par Dieva īpašumu, apslāpē un atņem grēkus, dienu no dienas stiprina jauno cilvēku .. līdz no šīs nožēlojamās dzīves nonāksim mūžīgā godībā.”¹⁴ Šāda jeb kristiešu, taisnība ir labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, jo Dieva priekšā tā ir pats mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus. Tādēļ jau tagad mēs caur Kristību esam pārcelti Dieva žēlastības valstībā un ar ilgu pilnām sirdīm gaidām sava Kunga atnākšanu, kad varēsim būt kopā ar Viņu godības valstībā Debesīs jaunā, apskaidrotā miesā, kurai vairs nebūs nekādas netaisnības, trūkumu vai nepilnību.

---

¹ - M. Luters, V: 1356. Lpp.

² - J. Gerhard, 1871, 67.-68. Lpp.

³ - M. Luters, V: 1380. Lpp.

⁴ - E. Vīts, 12. – 15. lpp.

⁵ - VG, 389. Lpp.

⁶ - Turpat.

⁷ - VG, 390. Lpp.

⁸ - Turpat.

⁹ - VG, 390. Lpp.

¹⁰ - VG, 391. Lpp.

¹¹ - M. Luters, V: 1361. Lpp.

¹² - M. Luters, V: 1370. Lpp.

¹³ - M. Luters, II: 767, 768. Lpp.

¹⁴ - VG, 449. Lpp.