Labie koki

Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt. Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! - ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji. (Mt.7:15-23)


Baznīcas gadam turpinot savu gaitu, Dieva tauta tiek uzturēta, pamudināta, pamācīta un brīdināta ar Dieva vārdu. Tā iepriekš mēs dzirdējām, ka Dieva tautai pieder patiess taisnīgums un Debesu valstība, ka Dievs nemitīgi gādā par saviem bērniem, dodams tiem dienišķo maizi un tādēļ tiem nav pamata bažām un uztraukumam par iztikšanu. 8.svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem mums jārunā par Mateja evaņģēlija 7.nodaļu, kur no 15. – 23.pantam kristieši tiek raksturoti kā labi koki, kas nes labus augļus.

Evaņģēlija teksts iesākas ar brīdinājumu: „Sargieties no viltus praviešiem!” Velna daba ir tāda, ka viņš neļauj Dieva radībai mierīgi dzīvot, pastāvēt un augt. Tur, kur Dievs sēj savu labo sēklu, velns tūdaļ pa vidu sēj nezāles; kur Dievs ceļa savu baznīcu – patiesības balstu, turpat blakus velns būvē savu melu templi; kur Dievs iestāda savu labo koku, tur velns blakus sasēj visvisādus krūmus un dadžus, lai labais koks nevarētu augt, attīstīties un nest augļus; kur atskan tīrs un skaidrs Dieva vārds – skaistā Evaņģēlija himna, tur blakus arī tūdaļ sāk skanēt velna gaudulīgāsimfonija. Tā tas ir bijis gandrīz no paša pasaules sākuma un tā tas turpināsies līdz pasaules galam. „Tādēļ mēs nevaram nolīst kādā klusā stūrī un nodoties mierīgai, drošai dzīvei. Ļaunās cilvēku mācības, kas ir paša velna iedvesmotas, līdz ar visiem mūsu ienaidniekiem arvien stāsies mums pretī.”¹ Tādēļ arī Kristus brīdinājums – sargieties!

Vārds „sargieties” ir tagadnes formā un tas raksturo nepārtrauktu darbību, uzvedības veidu, proti, vienmēr sargiet savu prātu no maldiem! Šeit Kristus nebrīdina no maldiem vispār, bet no reliģiskiem maldiem, kas tiek izplatīti kristiešu vidū, uzdodot tos par Dieva vārdu. Šādu maldu izplatītājus Kristus sauc par viltus praviešiem. Šie cilvēki ir paši bīstamākie, jo viņi izliekas par Dieva kalpiem, greznojas ar Dieva vārdu un baznīcas amatiem un parasti sludina to, kas cilvēkiem patīk, ceļ viņu pašapziņu un vairo lepnumu.

Viena no bīstamākajām idejām šajā sakarībā ir uzskats, ka, ja kāds sludina par Dievu un runā par Kristu, tad viņš noteikti nav viltus pravietis, pat ja viņš vienā vai otrā lietā maldās. Atcerieties, ka kristīgo baznīcu mēdz saukt par Debesu Jeruzālemi. Apkārt šīs zemes Jeruzālemei ir uzcelts akmens mūris, kas to sargā no ienaidniekiem, un tāpat apkārt Debesu Jeruzālemei ir uzcelts patiesās mācības mūris, kas to sargā no velna meliem. Ja ienaidnieks ir aplencis Jeruzālemi, lai iekļūtu pilsētā, tad nav svarīgi vai viņš tur iekļūst pa galvenajiem, centrālajiem vai kādiem sānu vārtiem. Tāpat ir ar maldu mācībām, ja kāds neatver galvenos Dieva pilsētas vārtus, bet ļauj ienaidniekam ielavīties pilsētā pa citiem, viņš ir ļauns un postošs nodevējs. Dieva mācība veido vienu kopīgu veselumu. Ja izkropļota tiek kāda atsevišķa mācības daļa, tad šis izkropļojums darbosies līdzīgi vēzim, kas augs un vairosies līdz nebūs palikusi vairs neviena patiesa mācība. - Maz rauga saraudzē daudz mīklas, kas melo, tas arī zog, kas nozadzis adatu, nozags arī zirgu.

Brīdinot no viltus praviešiem, Kristus saka: „kas nāk pie jums”. Tas nozīmē, ka Dievs viņus nekad nav sūtījis, bet tie arvien nāk paši savā vārdā un ir velna sūtīti. Lai pieviltu kristiešus, viņi tērpjas avs drēbēs, tas ir, viņi ārēji izskatās ļoti mīļi un nevainīgi.Tādēļ Jēzus brīdina, ka viltus praviešus nebūs viegli atšķirt, jo no ārienes tie līdzināsies kristiešiem. Arī apustulis Pāvils saka, ka viltus apustuļi un mācītāji arvien greznojas ar patieso mācītāju un apustuļu vārdu. „Nav arī brīnums, piebilst Pāvils, „jo pats sātans izliekas par gaismas eņģeli. Tad arī nav nekas sevišķs, ka viņa kalpi izliekas par taisnības kalpiem; to gals būs tāds kā viņu darbi” (2.Kor.11:13-14). Tā kā arī pats Kristus runā par darbiem jeb augļiem, pēc kuriem varēs atšķirt maldu mācītājus no patiesības mācītājiem, tad mums šis jautājums jāapskata nedaudz tuvāk.

Tūdaļ pēc tam, kad Kristus divreiz ir apgalvojis, ka viltus praviešus varēs pazīt pēc viņu augļiem, Viņš saka, ka ne katrs, kas uz Viņu saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā. Tur varēs nokļūt tikai tie, kas dara Jēzus Debesu Tēva prātu. Šis izšķirošais darbs nebūs nākošo lietu sludināšana, velnu izdzīšana un citi brīnumdarbi. Jēzus saka, ka daudzi šādu neparastu darbu veicēji tiesas dienā dzirdēs Viņa spriedumu: „Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji.” (Mt.7:23) Šos Kristus vārdus mums palīdz saprast kāda Viņa saruna ar jūdiem Kapernaumas sinagogā. Būdami pārliecināti, ka viņu pestīšana ir atkarīga no darbiem, jūdi vaicāja Jēzum: „Ko lai darām, lai mums būtu daļa pie Dieva darbiem?” (Jņ.6:28) „Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat Tam, ko Viņš ir sūtījis.” - atbildēja Jēzus (Jņ.6:29). Tajā pašā reizē Jēzus plaši izklāstīja jūdiem mācību par ticību miesā nākušajam Dieva Dēlam, kā vienīgo glābiņu no nāves, elles un velna. Šī vēsts par to, ka glābj vienīgi ticība, kuru rada pats Dievs, nevis darbi, ko dara cilvēki, jūdu ausīm bija smaga. Pat daudzi no Jēzus mācekļiem atzina, ka tiem ir grūti klausīties šādos apgalvojumos. Tad Kristus sacīja: „Neviens nevar nākt pie Manis, ja tas viņam nav Tēva dots.” (Jņ.6:65) Dzirdot šos vārdus, daudzi no Viņa mācekļiem atkrita un vairs nesekoja Jēzum. Tad Jēzus jautāja saviem divpadsmit apustuļiem – vai arī jūs gribat aiziet? „Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais.” - skanēja Pētera atbilde visu mācekļu vārdā (Jņ. 6:69). No šiem izteikumiem top skaidrs, ka glābjošais ir Dieva, nevis cilvēku darbs. Šis Dieva darbs ir tas, ka Viņš sūtījis pasaulē savu Dēlu, kas upurējis savu dzīvību par visu cilvēku grēkiem. Šīs vēsts sludināšana tad arī rada ticību Jēzum tajos, kas šo vēsti uzklausa, tad un Šī ticība ir Dieva darbs, kas tiek darīts „kur un kad Dievs to grib.”²

Pētera apliecībai līdzīgi ticības izteikumi ir vienīgais darbs, pēc kā mēs varam pazīt kristiešus. Arī šis ir Dieva darbs un tieši šo darbu – ticību Viņa Dēlam – Viņš atzīst par vienīgo, bet absolūti nepieciešamu cilvēka pestīšanai! Tādēļ pat tādas īpašas dāvanas kā nākotnes paredzēšana, slimību dziedināšana un ļauno garu izdzīšana vēl neko nepierāda. Ar šādām neparastām dāvanām bija apveltīts arī baisais Kristus nodevējs Jūda Iskariots. Jā, arī Viņš liekulīgi sauca Jēzu par Kungu un darīja dažādus brīnumus, bet bez ticības viņš bija un palika slikts koks un visi viņa darbi bija slikti. Gandrīz tikpat smagi kā Jūda Iskariots krita arī apustulis Pēteris, bet viņu glāba ticība Kristum kā Dieva Dēlam un pasaules Pestītājam, bet Jūda bez šīs ticība gāja pazušanā.

Tādējādi galvenā atšķirība – sludinātāja augļi, kas liecina par patiesa vai viltus pravieša darbību - ir nevis ārēja atšķirība dažādos darbos, bet iekšēja atšķirība ticībā. Patiesie mācītāji arvien sludina, ka glābšana ir atkarīga tikai un vienīgi no ticības Kristum. Viltus mācītāji arvien sludina arī dažādus darbus, kas it kā nepieciešami cilvēka pestīšanai. Protams, lai pieviltu kristiešus, viltus mācītāji nemudina uz ārēji sliktiem darbiem. Piemēram, farizeji ārkārtīgi sargājās no ļauniem darbiem un darīja tikai ārēji labus darbus, bet bez ticības Kristum, šiem darbiem Dieva priekšā nebija nekādas vērtības. Vēl sliktāk! Tā kā šie darbi centās aizvietot ticību Kristum, tad tie kļuva par visļaunākajiem grēkiem. Tāda ir atšķirība Svēto Rakstu skaidrošanā, kas liecina par patiesa vai viltus mācītāja darbību - pirmais cildina ticību un Kristu, otrais cildina cilvēkus un viņu darbus.

Nav šaubu, ka Jēzus vispirms brīdina nevis mācītājus, bet tieši vienkāršos draudzes locekļus, lai viņi spētu atšķirt viltus praviešus no īstajiem praviešiem. Arī apustulis Pāvils mudina ticīgos: neapslāpēt Garu un nenicināt pravietošanu, bet pārbaudīt to, atraujoties no visa, kas slikts un paturot labo (1.Tes.5:19-21). Līdzīgi apustulis Jānis savā 1.vēstulē 4.nodaļā brīdina draudžu locekļus, lai tie netic katram garam, bet pārbauda vai tie ir no Dieva. Jānis apgalvo, ka jau viņa laikā viltus praviešu skaits ir bijis liels. Vai tad mūsu dienās viņu būtu kļuvis mazāk? Taču nē! Turpat Jānis arī pamāca, kā būtu atšķirams Dieva Gars no maldu gara: Ikviens Gars, kas ir no Dieva apliecinās, ka Jēzus Kristus ir miesā nācis Dieva Dēls, lai cilvēka miesā izciestu sodu par cilvēku grēkiem. Turpretī antikrista gars neapliecinās Jēzus miesā nākšanu, tas ir, šāds gars vai nu pilnībā noliegs Dieva Dēla miesā nākšanu, ciešanas, nāvi un augšāmcelšanos vai arī mācīs, ka ar to vēl nepietiek cilvēka pestīšanai.

Antikrista mudināti viltus pravieši ir ienesuši baznīca neskaitāmus maldus. Viņi ir izdomājuši visdažādākos darbus, kas jādara ticīgajiem, lai tie kļūtu Dievam tīkamāki un bez mitas runā par progresu, attīstību un pilnveidošanos. Savukārt Dievs mums ir devis savu Dēlu, kas samaksājis par visiem mūsu grēkiem un aicina kristiešus mācīties pildīt desmit baušļus un kalpot savam tuvākajam pēc sava aicinājuma. To dzirdot, viltus pravieši saka - nē, šie darbi ir mazi un nenozīmīgi, tie ir tikai sākotnējie jeb bērnu darbi. Tev jākļūst pieaugušam un jādara citi, daudz lielāki darbi. Tādēļ pamet šos savus darbus un dodies uz Aglonu, jo Dievam tas ļoti patiks. Lai pasmietos par naivajiem klausītājiem, viņiem tiek sacīts, ka Dievam īpaši patiks, ja turp dosies ar kājām, nevis brauks ar auto. Tā cilvēki tiek aizvilti prom no tiem darbiem un pienākumiem, kurus Dievs tiem patiesi uzticējis. Tādēļ tev jāzina, ka Dievs tev nav licis nekur iet, turpretī Viņš ir licis palikt tur, kur tu esi, ticēt Viņam, lūgt un darīt savu darbu. Ja nu tev ir kāds brīvs brīdis, tad domā kā apciemot savus vecākus, slimos vai ticībā vājos draudzes locekļus un citus, kam vajadzīga tava palīdzība. Tas būs labs un Dievam tīkams darbs, jo būs darīts ticībā, kas nāk no Dieva Vārda. Bet tādi darbi, kam nav Dieva vārds un apsolījums, nav un nevar būt labi un tie nav jādara. Tādēļ tu kā labs koks paliec tur, kur Dievs tevi iedēstījis un nes labus augļus, tas ir, tici grēku piedošanai Kristus vārdā un dari labu savam tuvākajam. Tas ir Dieva darbs, ko Viņš dara tevī un caur tevi citiem cilvēkiem. Kas attiecas uz taviem darbiem, tad zini, „ka neviens darbs nav tik ļauns, lai spētu cilvēku pazudināt; tāpat arī – neviens darbs nav tik labs, lai spētu viņu atpestīt. Tikai ticība ir tā, kas mūs atpestī, turpretī neticība – pazudina.”³

Ja kāds māca tevi sākt ar darbiem, nevis ticību, tad viņš līdzinās cilvēkam, kurš saka uz koku: „Ja gribi būt labs koks, saņemies un sāc dot ābolus,” – itin kā būtu iespējams dot ābolus, pirms koks ir ābele.”⁴ Tev jāzina, ka šāds cilvēks ir vai nu liels muļķis vai ļauns blēdis, un tādēļ tevjāsargās no viņa paša un viņa mācībām, zinot, ka uz zemes nav cita grēka kā vien neticība (Jņ.16:8-9).Āmen.

---

¹ - M. Luters, V: 1414. Lpp.

² - VG, 42. Lpp.

³ - M. Luters, V: 1442. Lpp.

⁴ - Turpat.