Mūsu dienišķā maize

Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja Savus mācekļus pie Sevis un uz tiem sacīja: “Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst. Un, kad Es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, tie ceļā nonīks badā; un daži no tiem ir nākuši no tālienes.” Un Viņa mācekļi Viņam atbildēja: “Kas šos ar maizi var paēdināt še tuksnesī?” Un Viņš tiem jautāja: “Cik jums ir maizes?” Tie sacīja: “Septiņas.” Un Viņš ļaudīm pavēl pie zemes apmesties. Un Viņš ņēma tās septiņas maizes un pateicās, pārlauza tās un deva Saviem mācekļiem, lai tās liek priekšā; un tie lika tās ļaudīm priekšā. Tiem bija arī mazums zivtiņu; un, pateicību sacījis, Viņš pavēlēja arī tās likt priekšā. Bet tie ēda un paēda un pielasīja ar atlikušām druskām septiņus grozus. Un to bija kādi četri tūkstoši. Un Viņš tos atlaida. (Mk.8:1-9)


Sekojot modernisma filozofiskajām tradīcijām, vēl pagājušā gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados ekonomikas teorijas savu zinātnisko metodoloģiju centās saistīt ar dabas likumiem un cēlonību,¹ kā arī Darvina evolūcijas idejām.² Pēdējā desmitgadē ekonomikas filozofija ir piedzīvojusi ievērojamas pārmaiņas, atzīstot pagātnes kļūdas un mazinot visaptverošu metodoloģisku un filozofisku principu nozīmi, tomēr cenšoties pilnā mērā saglabāt izpratni par ekonomiku kā zinātni. Galvenā cerība ekonomisko problēmu risināšanā un teorijas pilnveidošanā tagad tiek saistīta ar kvantitatīvo analīzi, un matemātiskās modelēšanas pilnveidošanu, kas kļuvusi iespējama pateicoties jaunajiem atklājumiem psiholoģijā, socioloģijā, bioloģijā un antropoloģijā.³ Tomēr akadēmiskajā pasaulē valdošais optimisms, kā tas bieži vien ir izrādījies arī agrāk, varētu būt arī naivs un nepamatots, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka labu ekonomisko teoriju mums netrūkst. Patiesību sakot, neraugoties uz to, ka ekonomika ir jauna zinātne, šo teoriju ir varbūt pat pārāk daudz. Cilvēka dzīvei vajadzētu būt krietni garākai, lai kaut pavirši spētu ar tām visām iepazīties. Problēma slēpjas nevis tajā apstāklī, ka mums trūkst zināšanu vai ka tās ir nepilnīgas, bet drīzāk gan tur, ka mēs nespējam realizēt dzīvē to, ko jau labi zinām.

Daži ekonomikas pētnieki ir arī norādījuši, ka ekonomikas un finanšu teorijas ir un arvien būs subjektīvas, nesaraujami saistītas ar pētnieka pasaules uzskatu un tādējādi atkarīgas no tā. Tādēļ patiesas zināšanas ekonomikā un finansēs iegūstamas, lietojot ne tikai tehniskos līdzekļus, bet ņemot vērā arī ētiskos, morālos, ideoloģiskos un politiskos aspektus, saprotot ekonomiku kā daudzšķautņainu parādību, kas var tikt balstīta dažādās paradigmās jeb kādā no pasaules uzskatiem.⁴ Piemēram, „kapitālisms nav tikai ekonomisko attiecību forma, tā ir valdošā filozofija, ideoloģija, vērtību sistēma un domāšanas vieds.”⁵ Pēdējo gadu ekonomiskās krīzes ir radījušas arī dziļas šaubas par mūsdienu ekonomikas zinātnes spēju saprast un izskaidrot ekonomiskos procesus, kā arī piedāvāt jaunas idejas.⁶ Ir naivi runāt par ekonomikas progresu, ja pusei pasaules iedzīvotāju ienākumi nepārsniedz pāris dolārus dienā. Bads joprojām ir skarba realitāte šajā pasaulē, kas izskaužams tikai ar stipru politisko gribu.⁷ Tomēr tā kā šīs pasaules vareno bērni reti kad cieš no pārtikas trūkuma, tad „ ekonomiskā un politiskā elite nebūs pārmaiņu iniciatore.. atbildība ir jāuzņemas mums pašiem”.⁸ Lai spētu to paveikt, mums ir kritiski jāizvērtē ne tikai valdošās tendences rietumu ekonomiskajā teorijā, bet arī savā latviskajā mentalitātē.

Kāds vecs mācītājs, baznīcas vēstures profesors reiz ar skumju nopūtu pieminēja kāda sava kolēģa likteni: Baigajā gadā, nokļuvis Sibīrijas nometnē, šis vīrs bija meklējis glābiņu no bada, piesakoties lauku darbos. Bada un aukstuma nomocīts, viņš turpat kartupeļu laukā arī nomira. Lai gan ar Upsalas Universitātes doktora grādu, šis citādi krietnais vīrs, savā domāšanā joprojām bija palicis latvietis. Diemžēl viņš nebija spējis saprast, ka pie krieviem paēduši ir nevis laukstrādnieki, bet gan ierēdņi. Arī pašam šā fakta konstatētājam nācās pabūt lēģerī. Labi izprazdams krievu mentalitāti, viņš paglābās no bada nāves, savus ieslodzījuma gadus pavadīdams nometnes veļas pārziņa amatā. Latviešu domāšanā diemžēl valda divas galējības: vieni ir pārliecināti, ka nauda un iztika jāpelna ar blēdību un mahināciju palīdzību, citi savukārt uzskata, ka vienīgi praktiska darbošanās ir darbs. Tomēr teorētiskā domāšana, spēja dziļi izprast un analizēt pasaulē notiekošos intelektuālos, politiskos un ekonomiskos procesus arī ir darbs , bieži vien smagāks un laikietilpīgāks par jebkuru praktiski utilitāru darbošanos.

Slavenajam mūkam Nursas Benediktam (miris 547. gadā) tiek piedēvēts izteikums: „ Darbs ir lūgšana.” Protams, latviešu cilvēkam vārdi „lūgšana” un „darbs” arvien ir bijuši grūti savienojami jēdzieni. Nespēja šos vārdus sasaistīt vienā veselumā varbūt arī ir iemesls tam, ka darbs mums kļuvis par lāstu, proti, strādājam daudz, pelnām maz.

Patiesībā Benedikts gan nekad nav sacījis vārdus – darbs ir lūgšana. Viņam pieder citi vārdi: „Lūgšana, Darbs un Lekcijas.” Tādējādi Benedikts klostera dzīves dienu iedalīja trīs daļās – lūgšanā, darbā un Bībeles lasīšanā. Apmēram trīs stundas dienā benediktīniešu mūki pavadīja baznīcā dievkalpojumā, piecas stundas tika veltītas fiziskam darbam un no divām līdz trim stundām tika veltītas Bībeles lasīšanai. Pārsteidzošais šajā sakarībā ir tas, cik maz laika tika atvēlēts darbam,mūsdienās cilvēki parasti strādā 10 – 12 stundas dienā! Tomēr pavadīt trīs stundas baznīcā mūsdienu cilvēkam arī būtu bijis grūti, pat neizturami, daudz smagāk, nekā strādāt. Arī divas stundas ilga Bībeles lasīšana, tiktu uzskatīta par kaut ko briesmīgāku par pašu nāvi. Lai nu tas ir vai nav darbs, tomēr ne lūgšana, nedz Bībeles studijas nav viegla lieta un tādas tās nebija arī Benedikta laikā, nekad nav bijušas. Mūsdienu cilvēks no šīm ”šausmām” ir pasargāts. Tagad darba devēji un arī darba ņēmēji visu dzīvi vairāk vai mazāk sāk uzskatīt par darbu, proti, pienākumu, kam jāatdod visa sava sirds un dvēsele. Lūgšanai un Bībeles lasīšanai teorētiski gan var atvēlēt atlikušo laiku un spēku, bet tā parasti ir palicis maz, ja vispār. Ar šo problēmu mūsdienās cīnās arī paši benediktīniešu ordeņa mūki. Autors, kura pārdomas par darbu un lūgšanu esmu šeit izmantojis, raksta: „Es vēlos piebilst, ka es uzskatu darbu par pašu nopietnāko Amerikas benediktīniešu draudu, es apgalvoju - darbs mūs nogalina.”⁹ Tradicionāli lūgšana tika saprasta kā laiks, kas tiek pilnībā veltīts Dievam, un tika uzskatīts, ka ikvienam ir svētas tiesības uz šo laiku. Līdzīga bija arī svētdienas jēga, proti, šai dienai jābūt brīvai no darba, tā jāpavada baznīcā un slimo draudzes locekļu apmeklējumos, protams, ne pludmalē. Tiesa, tas izklausās pēc fanātisma, bet tā tas kādreiz bija, proti, laikā kad nebija vēl izgudrots televizors, futbols, seriāli un internets.

Burtiskā nozīmē lūgšana ārpus dievkalpojuma ir sastapšanās ar Dievu vienatnē (Mt. 6:6). Lūgšanas laikā mēs nestrādājam un nesagaidām par to algu, jo lūgšana ir ticības izpausme. Lūgšana nenotiek arī mūsu garīgās veselības uzlabošanai. Atšķirībā no modernajām meditāciju tehnikām, kristieši nelūdz, lai nomierinātu prātu, iegūtu iekšēju mieru vai harmoniju. Lai cik jauki un vēlami šādi mērķi kādam šķistu, tie nav saistāmi ar lūgšanu. Lūgšana vērša pie Tā, kas ir ārpus mums, nevis pie tā, kas ir mūsos. Lūgšana tāpat kā mīlestība un draudzība ir attiecības. Tās mērķis ir saruna ar Dievu, Viņa slavināšana, pateicība un pielūgsme.Un tomēr lūgšana ir arī darbs, smags darbs, kas prasa laiku un spēku. Ja mēs tai atvēlam tikai atsevišķus savas aizņemtās dzīves mirkļus, tad mēs aplaupām paši sevi, jo lūgšana mums ir vitāli nepieciešama.

Kādēļ lūgšana prasa tik daudz spēka? Vispirms tādēļ, ka tā prasa koncentrēšanos un tā nav viegla lieta mūsdienu cilvēkam. Mums ir viegli atbildēt uz apkārtējās dzīves kairinājumiem, bet ārkārtīgi grūti fokusēties uz Dievu. Ir vēl kāda lieta, kādēļ lūgšana ir grūts darbs, proti, tā pakāpeniski mums atklāj, kas un kādi mēs īsti esam, un patiesība sāp. Savā dzīvē mēs katras veidojam savu iedomāto es, savu publisko attiecību tēlu, bet patiesā lūgšanā tas nav iespējams. Te mēs esam Dieva priekšā tādi, kādi esam. Un tad, kad mums pieskaras Viņa žēlastības pilnā roka, tā atbrīvo mūs no iluzorajiem greizo spoguļu zāles attēliem. Bet šī atbrīvošanās notiek mūsos, un tas ir sāpīgs un mūsu ego nepatīkams process. Un tomēr lūgšana ir tikai daļa no tā. Tai klāt jānāk arī Bībeles studijām, pārdomu pilnai lasīšanai un izpētei. Un Dieva vārds vēl vairāk un skaidrāk atklāj to, kas visi esam – grēcinieki. Tas atklāj arī Dieva labvēlības un svētības ārkārtīgi lielo nozīmi mūsu dzīvēs. Un tas ir galēji nepatīkami mūsdienu cilvēkam, jo atklāj gan viņa patieso seju, gan atņem tam augstprātīgo pārliecību par paša gudrību un spēkiem. Tieši tādēļ, ka mūsdienu cilvēks nevēlas to dzirdēt, viņš bēg no baznīcas un Dieva vārda. Šīs lietas tam kļūst tikpat nepieņemamas un nicināmas, kā velnam krusts. Dievs vienmēr runā patiesību, patiesība sāp un mēs aizbāžam savas ausis, lai to nedzirdētu. Lūgšana un Bībeles studijas ir darbs, smags darbs, smagāks par visu citu šajā pasaulē. Tādējādi labāk būtu sacīt, nevis „darbs ir lūgšana”, bet „lūgšana ir darbs”. Protams, šo izteikumu var arī pārprast un nepareizi izskaidrot, tomēr tas mums pavēsta kaut ko ļoti būtisku, proti, lūgšana ir pats svarīgākais darbs, un mums jāmācās tam iedalīt savu laiku un enerģiju. Šāda attieksme lielākajai daļai cilvēku mūsdienās šķistu absurds fanātisms. Šīs dienas evaņģēlijā mēs dzirdējām par cilvēkiem, kas domāja citādi.

Aizmirsuši savas fiziskās vajadzības, tie vairākas dienas pulcējās ap Jēzu, lai klausītos sava Radītāja vārdus, un žēlsirdīgais Kristus parūpējas, lai viņiem netrūktu maizes. Viņš dara tā, kā Viņš ir apsolījis, aicinādams mācekļus dzīties pēc debesu valstības un tās taisnības un apsolīdams pats piemest visu pārējo, kas nepieciešams. Tieši to mums grib iemācīt šīs dienas evaņģēlija stāsts, proti, klausīties Dieva vārdu kā vislielāko dārgumu, uztvert to, kā mums visvairāk nepieciešamo, neizturēties pret to vienaldzīgi, nievājoši un kritiski. Tad pats Dievs dāvās visu pārējo un turklāt mūžīgo dzīvību.

Trūkuma brīžus Dieva tauta ir piedzīvojusi ne vienreiz vien. Piemēram, pēc iziešanas no Ēģiptes zemes toreizējā Dieva baznīca Israēls nonāca Sina tuksnesī. Raugoties mežonīgajā apkārtnē, Israēlu pārņēma bailes un tie sāka kurnēt pret Mozu un Āronu – „jūs mūs esat izveduši šai tuksnesī, lai visa draudze mirtu badā” (2.Moz.16). Tad ar Mozus starpniecību Dievs sacīja Israēlam: „Es likšu maizei līt no debesīm; un tauta lai iziet un ik dienas salasa dienas tiesu.” Uz Dieva apsolījuma piepildījumu nebija ilgi jāgaida. Kad rīta rasa sāka nozust, tad tuksnesi klāja „smalka zvīņveidīga viela, tik smalka kā sarma virs zemes.” Ar lielu izbrīnu Israēls raudzījās uz neparasto parādību: „Man hu?” – tie jautāja – „Kas tas ir?” „Šī ir tā maize, ko Tas Kungs jums ir devis par barību” – atbildēja Mozus. Kad Israēls pagaršoja neparasto maizi no debesīm, tā garšoja „kā plāceņi ar medu”. Četrdesmit gadus ar šo maizi Dievs uzturēja savu tautu Sina tuksnesī. Kad Israēla zemē valdīja bads sausuma dēļ, Dievs brīnumainā veidā uzturēja kādu atraitni un viņas dēlu, ka „milti tīnē neizsīka un eļļas apaļā krūzē nepietrūka, pēc Tā Kunga vārda, ko Viņš caur Eliju bija runājis.” (1. ķēn.17:16).

Būdams patiess Dievs, Jēzus tūdaļ ir gatavs rūpēties par saviem klausītājiem, kad tie palikuši bez maizes, un Viņš bagātīgi paēdina vairākus tūkstošus cilvēku, tā kā vēl daudz barības paliek pāri. Vienīgi tā maize, kuru dod Jēzus, pārsniedz pieprasījumu, tās nekad nepietrūkst. Ja mēs raugāmies uz to, kā Jēzus izdala maizi un zivis, tad redzam, ka Viņš to nedod tā, ka pēkšņi visu priekšā ir milzīgs maizes un zivju kalns. Tāpat kā toreiz manna tuksnesī, arī tagad maize tiek dota pamazām, tik daudz, cik tā nepieciešama. Tas nozīmē, ka ar savām dienišķajām vajadzībām mums katru dienu no jauna ar saviem lūgumiem un pateicību jānāk pie Dieva, un Viņš mums visu laiku dos tik, cik vajadzīgs. Evaņģēlists Marks stāsta, ka pēc ļaužu paēdināšanas pāri palikuši septiņi lieli grozi ar pārtiku. Šis skaitlis nav nejauš. Svētajos Rakstos „septiņi” ir pilnības skaitlis, kas liecina, ka Jēzus ir vairāk nekā pietiekoša barība priekš visas pasaules.

Kad cilvēki nāca pie Jēzus, tie bija tā izbadējušies, ka Jēzus bijās, ka tie mājupceļā sabruks un nomirs no bada. Tomēr kad tie sāka ēst Jēzus doto barību, viņi drīz vien bija paēduši un vairs nespēja ēst. Daudz pārtikas palika pāri. Mūsu spējas saņemt ir ierobežotas, bet Jēzus spējas dot ir bezgalīgas. Viņam vienmēr būs vairāk ko dot, nekā mēs spēsim apēst. Neviens no mums nav spējis apēst to, ko Jēzus grib dot. Tādēļ Jēzus saka, ka svētīgi ir izsalkušie, jo tie tiks paēdināti. Viņš grib, lai mēs būtu izsalkuši ne tikai pēc maizes, bet arī pēc Viņa, lai viņš varētu mums dot vairāk un vairāk. Ar savu brīnumdarbu viņš pasludina saviem mācekļiem un arī mums šodien – ievērojiet labi, ka es esmu Dievs, kas paēdina gan dvēseli, gan arī miesu. Man nekad netrūks, ko dot! Pat tad, ja jāpaēdina visa pasaule, arvien man paliks pāri, ko dot un dot. Nezūdieties un nesakiet - ko ēdīsim un dzersim un ar ko ģērbsimies? Dzenieties vispirms pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas vienkārši tiks piemestas. Pirmajām lietām vienmēr ir jābūt pirmajām. Pa priekšu ir jāpaēd dvēseli un tad miesai, nevis otrādi. Tādēļ tagad nāciet visi pie manis, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, jo es jūs gribi iepriecināt. Man miesa ir patiess ēdiens un manas asinis ir patiess dzēriens. Redziet, pasaulei es dodu sauli, lietu un maizi, bet jums, saviem draugiem, es piedevām došu mūžīgo dzīvošanu, mieru un prieku, ko pasaule nepazīst. Svētīgs ir tas, kas ir izsalcis un izslāpis pēc šīs barības. Savukārt par dienišķo maizi nebēdājiet, es to jums esmu devis un došu, cik vien nepieciešams un tā, ka jums vēl paliks pāri. Āmen.

---

¹ - D. M. Hausman. Laws, Causation, And Economic Methodology // The Oxford Handbook of Philosophy of Economics. Oxford, 2009. 35. – 67. Lpp.

² - A. Rosenberg. If Economics Is A Science, What Kind Of A Science Is It? The Oxford Handbook of Philosophy of Economics. Oxford, 2009. 65. – 66. Lpp.

³ - D. Rossand H. Kicaid. Introduction: The New Philosophy Of Economics // The Oxford Handbook of Philosophy of Economics. Oxford, 2009. 3 –27. Lpp.

⁴ - K. Ardalan. OntheRoleofParadigmsinFinance. Hampshire, 2008.

⁵ - A. Plotkāns. Cita Ekonomika. Rīga. 2010. - 154. Lpp.

⁶ - Turpat, 184. Lpp.

⁷ - B. Hīps. Vai mēs spējam izskaust badu? // Lielie jautājumi zinātnē. Rīga, 2010. – 262. Lpp. 0

⁸ - A. Plotkāns, 184. – 185. Lpp.

⁹ - http://www.osb.org/gen/topics/work/kard1.html