Pateicības upuris

Un notika ceļā uz Jeruzālemi, Viņš gāja vidū caur Samariju un Galileju un iegriezās kādā ciemā. Te Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes un paceltā balsī sauca: “Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!” Un Viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: “Ejiet, rādaities priesteriem!” Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli. Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja, nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam. Un tas bija samarietis. Tad Jēzus griezās pie tā un sacīja: “Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis? Un Viņš tam sacīja: “Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi.” (Lk.17:11-19)

14. svētdienā pēc Svētās Trīsvienības svētkiem baznīca lasa Lūkas evaņģēlija 17. nodaļu no 11. -19. pantam, kur stāstīts par 10 lepras slimnieku dziedināšanu un cauri gadu simteņiem mācās pateikties un slavēt savu Kungu.

Dabiskā dzīves pieredze liecina, ka ja kāds tiek izglābts no lielas nelaimes, tad viņš jūt pateicības jūtas pret savu glābēju. Savukārt nepateicība tiek uzskatīta par vienu no pretīgākajiem netikumiem. Tā kā Dievs ir izglābis kristiešus no vislielākā ļaunuma - velna, elles un nāves, tad baznīcas pateicībai vajadzētu būt ārkārtīgi lielai. Līdzīgai tai, par kuru dzirdējām Lūkas evaņģēlija lasījumā, kur viens no lepras slimniekiem aizmirsa visu citu un atgriezās pie Jēzus, lai Viņam pateiktos. Pateicība šajā gadījumā bija patiesas ticības izpausme, kas veda viņu atpakaļ pie Dieva un dāvāja šim cilvēkam daudz vairāk, nekā viņš jau bija saņēmis. Patiešām nožēlojami bija pārējie deviņi slimnieki, kuri gan tika fiziski dziedināti, tomēr pazaudēja mūžīgo dzīvošanu. Šie ļaudis pretstatā uzticīgajai Dieva tautai – baznīcai simbolizē atkritējus. Savā ziņā viņi līdzinās tiem cilvēkiem, kuri atnāk uz baznīcu, saņem palīdzību un tiek Kristīti, bet pēc tam atgriežas vecajā dzīvē, aizmirst saņemto žēlastību un krīt par upuri velnam un ellei. Viņus pazudina neticība un nepateicība. Aizmirsdami visu labo, ko saņēmuši, tie novēršas no sava labdara Jēzus un pievēršas paši sev. Tāpat kā deviņi nepateicīgie lepras slimnieki, tie ir pārliecināti, ka ir labi un dievbijīgi ļaudis un pat kalpo Dievam. Ne reti Raksti atkritējus salīdzina ar laulības pārkāpējiem. Laulības pārkāpējs ir neuzticīgs un nepateicīgs, viņš pamet savu laulāto draugu, bet neuzskata to neparko sliktu, jo viņš taču dara it kā to pašu ko agrāk un dara to ar mīlestības vārdu uz lūpām. Tieši šī baismīgā liekulība, kas pavada neticību un nepateicību, ir tā, kas padara to divkārt pretīgu. Savukārt pateicība, uzticība un ticība arvien iet roku rokā un ir viens no augstākajiem tikumiem.

Vecajā Derībā šajā sakarībā ir atrodams kāds pamācošs stāsts un arī šeit ir runa par kādu lepras slimnieku. Sīriešu karaspēka virspavēlnieks Naamans bija saslimis ar šo baismīgo un nedziedināmo sērgu. Tad Aramas ķēniņš lūdza palīdzību Israēla ķēniņam Jorāmam. Kad Jorāms izlasīja Aramas ķēniņa lūgumu, viņš izsaucās: „Vai tad es esmu Dievs, ka varu nokaut un atkal atdzīvināt!” Tomēr spitālīgais Naamans ieradās Israēlā un tika pravieša Elīsas dziedināts. Kad Naamans atklāja, ka viņa miesa kļuvusi pilnīgi vesela, viņš, agrāk pagāns būdams, apliecināja, ka Israēla Dievs ir bijis Viņa patiesais Ārsts: „Redzi, tagad es gan zinu, ka nav neviena cita Dieva visā pasaulē, vienīgi Israēlā!” (2.Ķēn.5:1-19) Naamans vēlāk atgriezās savā pagāniskajā zemē, bet nezaudēja pateicību un turpināja uzticīgi pielūgt un godināt patieso Dievu, iemantodams mūžīgo dzīvošanu.

Arī desmit spitālīgie no šīs dienas evaņģēlija stāsta, saukdami pēc žēlastības, sagaidīja, ka tā būs paša Dieva palīdzība. Viņi bija dzirdējuši, ka Jēzus izārstē dažādas slimības, kroplības, paralīzi, izdzen ļaunos garus un pat uzmodina mirušos, kā arī citus stāstus par žēlsirdīgā Jēzus varenajiem darbiem. Tātad viņus pie Jēzus veda ticība Viņa labestībai un žēlsirdībai pret nabaga cietējiem. Ja sīrietim Naamanam pravietis Elīsa apsolīja, ka pēc mazgāšanās Jordānas ūdenī viņa „miesa kļūs atkal vesela”, tad arī šis apsolījums, protams, prasīja ticību. Kāds cits Naamana vietā būtu paraustījis plecus uzskatījis Elīsas ieteikumu par muļķību un devies prom. Tomēr Naamans palika, izpildīja Elīsas norādījumus un tika dziedināts. Arī desmit lepras slimniekiem bija jātic, ka tie piedzīvos brīnumainu Dieva palīdzību un ceļā tiks izārstēti. Citiem vārdiem, viņiem nācās ticēt, ka Jēzus patiešām tiem palīdzēs. Spitālīgajiem bija jādodas prom, pilnībā paļaujoties uz Jēzus teikto, pretēji tam, ko viņi redzēja un juta pie savas miesas. Ja viņi nebūtu ticējuši un būtu šaubījušies, tie nedotos vis uz Jeruzālemes templi atrādīties priesteriem, bet ar rūgtumu sirdī atgrieztos savā agrākajā postā.

Tomēr visi desmit spitālīgie paklausa Jēzus pavēlei un dodas prom, ticēdami, ka Jēzus labāk zinās, kurā brīdī viņus darīt veselus. Lūka stāsta, ka „tie aizejot ceļā tika šķīstīti”. Mēs nezinām, cik tālu viņi bija tikuši, kad tas notika, taču mēs redzam neaptveramo un vārdos neizsakāmo traģēdiju, kura seko Jēzus žēlastības darbam: deviņu izārstēto jūdu ticība tiek zaudēta. Mēs varam tikai minēt, kas bija iemesls viņu atkrišanai. Visticamāk, ka viņi baidījās, ka priesteri viņus nolādēs, ja viņi teiks, ka viņus ir izdziedinājis Jēzus. Varbūt, ka viņi neticības un nepateicības pārņemti tūdaļ ieslīga dzīves rūpēs un baudās un vairs nespēja domāt ne par ko citu, kā vien par atgriešanos ikdienas dzīvē. Droši vien tie ar gandarījumu vēlāk noskatījās Jēzus krusta nāvē, domādami, redz, mums tomēr bija taisnība, pareizi vien darījām. Tik pretīga un muļķīga arvien ir nepateicība un neticība. Tikai viens no desmit lepras slimniekiem atgriezās, lai pateiktos Jēzum, un viņš bija sveštautietis – samarietis. Tādēļ, pārdomājot šo notikumu, varētu šķist, ka jūdi bijuši bezdievīgi, cietsirdīgi, nepateicīgi cilvēki, bet samarieši dievbijīgi un labi. Taču tas nebūt tā nav! Evaņģēlists Lūka drīzāk stāsta par divām ļaužu grupām, ar kurām Jēzus saskaras tavas kalpošanas laikā. Pie vienas grupas pieder tā laika reliģiskā elite, kas ar savu dievbijības izpratni Kristu noraida, pie otras izstumtie, kas Viņu uzņem ticībā. Tas ir lielā apvērsuma stāsts: Dieva valstībā notiekošais ir pilnīgi pretējs tam, ko cilvēks parasti varētu domāt un sagaidīt.

Stāsta sākumā evaņģēlists Lūka ziņo, ka Jēzus devies gar robežu, kas atdalījusi Samariju un Galileju. Šai robežai bija ne tikai ģeogrāfiska, bet arī reliģiska nozīme, jo tā atdalīja šķīstos jūdus no nešķīstajiem ķeceriem samariešiem. Kad Jēzus sastop desmit spitālīgus vīrus, tie apstājas pienācīgā attālumā no Viņa. Arī viņus šķir robeža. Tā ir robeža, kas atrodas starp šķīsto un nešķīsto. Jēzus ir vesels un tātad šķīsts, bet šie nabaga ļaudis slimi ar lepru un tātad nešķīsti. Pēc bauslības noteikumiem, viņi nedrīkstēja tuvoties veselajiem cilvēkiem. Izstiepdams savu svētījošo roku pret šiem nabaga ļaudīm, Jēzus šo robežu iznīcina – šķīstais tuvojas nešķīstajam un nevis pats kļūst nešķīsts, bet nešķīsto dara šķīstu. Tāpat kā Jēzus pārkāpa šo robežu, kas šķir fiziski veselu no fiziski slima, tā Viņš pārkāpj arī garīgo robežu, kas šķir jūdus no samariešiem. Tā Jēzus parāda, ka Viņš nes jauna veida šķīstību un svētumu. Tā pamatā nav apgraizīšana, dažādie šķīstības likumi un Templis ar priesteriem un upurēšanu, bet gan Viņa paša - bezgrēcīgā un šķīstā Dieva Dēla persona. Viņš - Jēzus ir nevainīgais, šķīstais Dieva Jērs, kas nes prom pasaules grēku. Tie, kas taps kristīti Viņa vārdā, taps svēti, un šis svētums tiks dāvāts visām tautām, pārsniedzot visas nacionālās un kultūras robežas. Tādējādi dziedinātais samarietis ir pirmais no neskaitāmiem cittautiešiem, kas vēlāk ienāks Dieva valstībā jeb baznīcā. Tā piepildīsies Ābrahāmam dotais apsolījums, ka viņā tiks svētīti ne tikai jūdi, bet gan visas pasaules tautas.

Jēzus jau agrāk bija viesojies Samarijā. Tur sarunā ar kādu samariešu sievieti, Viņš apliecināja, ka samarieši patiešām ir novirzījušies no pareizās ticības. Tāpat Viņš arī sacīja, ka pestīšana patiešām nāk no jūdiem. Tomēr Jēzus arī norādīja, ka nāk stunda un ir jau klāt, kad īstie Dievlūdzēji pielūgs Dievu ne vairs Jeruzalemē un arī ne Samarijā, bet gan garā un patiesībā. Tagad, kad Jēzus dodas savā pēdējā gājumā uz Jeruzalemi, lai mirtu par pasaules grēku, Viņš ar savu brīnumdarbu apliecina, ka šī stunda patiešām ir klāt.

Deviņi jūdi no desmit dziedinātajiem ir garīgi akli. Tie dodas uz Templi, neredzēdami, ka Dieva klātiene visā pilnībā tagad mājo Jēzū. Atšķirībā no šiem jūdiem samarietis saprot, ka pateicībai Dievam ir jāizpaužas pateicoties Jēzum. Atgriezies atpakaļ pie Jēzus, dziedinātais samarietis slavē Dievu un nometas uz sava vaiga pie Jēzus kājām. Viņš pielūdz Jēzu kā Dievu un apliecina, ka Dieva klātbūtne – patiesais Templis - ir šajā vīrā no Nācaretes. Dievs ir Jēzū un Jēzus ir Dievā, cilvēks Jēzus ir Dievs!

Vai tas nav apvērsums, kaut kas nepieņemams un nesaprotams cilvēka prātam? Kā tas var būt, ka Templis, priesteri, reliģiskās ceremonijas un upurēšana vairs nenozīmē neko, bet Jēzus nozīmē visu? Cilvēka prātam tas ir ļoti grūti saprotams. Ir vajadzīga bērnišķīga samarieša ticība, lai ticētu, ka vienkārši pasludināts Evaņģēlijs ir kaut kas daudz lielāks un vairāk par pāvestu, kardināliem un visiem mūkiem un mūķenēm kopā. Tikai bērnišķīga samarieša ticība, kas dzīvo no Evaņģēlija spēj aptvert prātam skandalozo patiesību, ka pat viskaistākā un diženākā katedrāle, kurā vairs neskan Evaņģēlijs, nespēj līdzināties visvienkāršākajai būdiņai, kur tiek sludināts Kristus un svinēts Viņa Sakraments. Tomēr tas patiešām ir tā - vieta, kur jāpatiecas par šķīstīšanu ir tā, kur atrodas Dieva Dēls Jēzus, Viņš ir lielāks par jebkuru templi un jebkuru cilvēku radītu institūciju. Deviņiem jūdiem tas šķita prātam neapverami. Jūdi gadsimtiem ilgi bija lepojušies ar savu Templi, reliģiskajām ceremonijām un pārākumu pār citām tautām. Vai patiešām tas vairs nav nekas, salīdzinot ar galdnieka dēlu no Nācaretes? Deviņi no desmit, neraugoties uz brīnumu, ko tie piedzīvojuši, nespēj tam noticēt. Vienīgi samarietis redz Jēzū iemiesojamies visu Tempļa svētību un vēl vairāk, proti, viņš redz, ka Jēzus ir lielāks par Templi, jo Viņā mājo visa Dieva pilnība, Viņš pats ir Dievs. Tādējādi šīs dienas Evaņģēlija stāsts nav tikai stāsts par pateicību un nepateicību, bet galvenokārt stāsts par to, kam īsti pateicība pienākas. To spēj ieraudzīt tikai ticība. Neticība arvien meklē ko citu, to kas liels cilvēka acīs un šo citu cilvēcisko lielumu arvien būs daudz vairāk. Un ja nebūs, cilvēki tos izdomās un radīs paši, jo kritušajai cilvēka dabai ir raksturīgi novērsties no patiesā Dieva un radīt sev elkus. Tādēļ daudz vairāk arvien būs to, kas pieķersies ārējām institūcijām, cilvēku iedibinātai kārtībai, amatiem, nosaukumiem, jo tā tie jutīsies drošāk. Liela baznīcas organizācija ar savu hierarhiju, savām struktūrām, saviem juristiem, politisko un sociālo ietekmi arvien šķiet vilinošs patvērums un rada kopības sajūtu. Tie, kas tiek no šīs kopības kaut kādu iemeslu dēļ atstumti, to no jauna meklē sektās vai pat pilnīgi nereliģiskās apvienībās un brālībās. Tas viss notiek tādēļ, ka cilvēki negrib un nespēj paļauties uz Dieva vārdu. Tas viņu prātam arvien šķiet nepietiekams. Šo cilvēka prāta nespēju un negribēšanu spēj pārvarēt vienīgi ticība. Ticībai nav nekādas intereses par grandiozām celtnēm, augstiem amatiem, iespaidīgiem skaitļiem, cilvēku sasniegumiem. Ticībai svarīgs ir Dievs, Viņa žēlastības pilnā klātiene. Redzot to Jēzū, ticība liek samarietim pamest vairākumu, pamest visu, kas dižens un varens šajā pasaulē un atgriezties pie Jēzus un pielūgt Viņu.

Tāpat kā samarietis kļūst par priekšteci visiem ticīgajiem, kas vēlāk nāks Kristus baznīcā, lai savu pateicību un pielūgsmi pienestu Jēzum, tā pārējie deviņi kļūst par simbolu visiem tiem, kas Jēzus dāvāto svētību gan saņem, bet tomēr nicina pašu šīs svētības devēju. Nepateicība un garīgs aklums arvien raksturo neticību, kas novēršoties no patiesā Dieva un rada visdažādākos elkus.

Jēzus vārdi skaidri liecina, ka Viņš sagaida, lai pateicība tiktu pienesta tieši Viņam. Viņš slavē samarieša ticību, kas vedusi šo vīru tieši pie Viņa, bet pārējo deviņu rīcība izraisa Viņā neviltoti skumju izbrīnu: Vai tad visi desmit nekļuva veseli? Kur tad ir tie deviņi? Vai tad cits neviens nav atradies un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis? No Jēzus vārdiem izriet, ka Dievam var pateikties tikai, pateicoties Viņam. Viņš patiešām ir lielāks par Templi. Viņā mājo Dievs redzamā veidā. Kas redz Viņu, tas redz Tēvu. Jēzus un Tēvs ir viens.

Tātad ticība vienmēr un visos laikos izpaužas kā pateicība Jēzum Kristum. Baznīca to ir pareizi izpratusi nosaucot Svēto Vakarēdienu par Pateicības mielastu. Ticība Jēzum ved pie Viņa pielūgsmes un pateicības Vakarēdienā. Šīs dienas evaņģēlija oriģinālvalodā Lūka saka, ka samarietis euxēriston autoi, kas latviski tulkojams kā pateicās Viņam. Tieši no šā grieķu vārda ir atvasināts vārds Eiharistija, kurā jau kopš seniem laikiem baznīca sauc Svēto Vakarēdienu. Svētajā Vakarēdienā – Lielajā Pateicības mielastā Kristus baznīca krīt uz vaiga krustā sistā un augšāmceltā Kunga miesas un asiņu priekšā. Šī debesu dāvana sniedz šķīstīšanu visiem tiem, kas tāpat kā samarietis ir pestīti ticībā. Vakarēdiena maizē un vīnā mēs sastopam savu Kungu tikpat reāli kā desmit spitālīgie tajās tālajās dienās, kad Godības Kungs staigāja pa šo zemi. Taču, lai saņemtu no Viņa svētību ir vajadzīga ticība tam, ka mūsu altāra maize un vīns ir Kristus miesa un asinis. Tāpat kā toreiz desmit spitālīgajiem vajadzēja ticēt, ka ar pielūgsmi un pateicību jāgodina Dievs Jēzū Kristū, jo tieši tur Viņš ir klātesošs, tāpat tagad ticība nemeklē Kristu debesīs vai mistiskos pārdzīvojumos, bet gan Altāra sakramenta maizē un vīnā. Ticība sev vienmēr līdzi nes pateicību. Tādēļ, ticībā krītot Godības Kunga priekšā pie mūsu altāra, slavēsim Viņu un pateiksimies Viņam no visas sirds. Jo patiešām lielas lietas Visvarenais ir darījis arī pie mums. Par savu dzīvību un veselību mums jāpateicas Viņam, bet vēl vairāk par šķīstīšanu no grēka spitālības un mūžīgo dzīvību, ko esam saņēmuši Viņā. Svētajā Absolūcijā jūs sacījāt – es ticu - un jums notika pēc jūsu ticības, un jūsu grēki tapa piedoti. Saņemot Kristus miesu un asinis, jūs sacīsiet – āmen – un Tas Kungs jums atbildēs: „Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi.” Savukārt šī pati ticība atkal un atkal no jauna vedīs jūs atpakaļ pie Jēzus Evaņģēlija vārdā un Sakramentā, lai pateiktos un slavētu Viņu. Ticība nav netikle, kas arvien meklē kaut ko jaunu un neparastu, bet tā nenogurst un nepadodas apnikumam. Tā arvien atgriežas tikai pie sava Līgavaiņa un skūpsta tikai Viņu. Grieķu valodā viens un tas pats vārds nozīmē gan skūpstīt gan pielūgt. Tā Kristus svētā līgava - baznīca atkal un atkal no jauna atgriežas pie Eiharistijas, lai vienkāršajās svētajās lietās – Altāra Sakramenta maizē un vīnā sastaptu, skūpstītu un pielūgtu savu Debesu Līgavaini, līdz Viņš vedīs savu līgavu uz jaunām mājām, kur tie dzīvos kopā mūžīgi mūžam. Āmen.