Dzīve bez rūpēm un raizēm

Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu. (Mt.6:24-34)


Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.

Šie Jēzus vārdi atklāj, ka cilvēks nevar pastāvēt pats par sevi, ticēt sev, paļauties uz sevi un piederēt sev. Cilvēkam arvien būs vajadzīgs kaut kas, uz ko viņš cerēs, kam ticēs un uz ko paļausies. Un šis „kas” būs ārpus cilvēka. Velns gan sacīja – jūs būsit kā Dievs – tomēr cilvēks nekad Dievs nebūs. Tādēļ ikvienam cilvēkam ir vajadzība pēc Dieva, ko godāt, uz ko paļauties un cerēt, jo tādu Dievs cilvēku radījis. Te nu ir divas iespējas – vai nu cilvēkam ir patiess Dievs – zemes un debess Radītājs, vai arī viņš izdomās pats sev kādu dievu, ko mēs kristieši saucam par elku. Tā kā Dievs var būt tikai viens vienīgs, pēc definīcijas, tad cilvēks nevar kalpot patiesajam Dievam un elkiem vienlaicīgi. Vai nu viņš paļausies uz patieso Dievu un elkus noraidīs, vai arī noraidīs Dievu un paļausies uz elkiem. Pasaulē šādu elku ir daudz, bet pats izplatītākais no tiem ir mamons jeb nauda un manta.

Te jāsaprot, ka Raksti par mamonu nesauc naudu un mantu vispār, bet to, kas nav nepieciešams mūsu dzīves uzturēšanai. Tātad mamons ir nevis tas, kas tev nepieciešams, lai paēstu, apģērbtos un iegūtu pajumti, bet tas, kas ir pāri par to – tas, ko cilvēks ieliek zeķē un glabā, cerot un paļaujoties uz to. Šo zeķi viņš neiemet kaut kur kaktā, bet tur visdrošākajā vietā, jo šis dievs ir rūpīgi jāsargā. Lai gan viņš ne runā, nedz dzird, nedz var staigāt, tomēr cilvēkam viņš ir ļoti dārgs un mīļš. Laiku pa laikam cilvēks to īpaši godā, tas ir, notur savam dievam dievkalpojumu. Viņš pārskaita zeķes saturu, pacilā to rokā, noliek atpakaļ, tad atkal to paņem rokās un skaita atkal. Un viņam kļūst labi un tā silti ap sirdi un omulīgi, jo viņam ir savas mīļš un dārgs dieviņš. Domās viņš laiku pa laikam pārcilā iespējas, ko šis dieviņš spētu tam dot. Tā kā viņam gribas, lai viņa dievs būtu liels un varens un spētu dot daudz, tad viņš dara visu iespējamo, lai šai zeķē ieliktu arvien vairāk un vairāk naudas. Tad sapņi un iespējas, ko elks varētu dot, kļūst aizvien lielāki. Protams, viņš nevar kalpot patiesajam Dievam, jo tam viņam nav ne laika, ne spēka. Īstenībā viņš to arī nemaz negrib, jo īsto Dievu viņš ienīst tādēļ, ka baidās, ka tas varētu viņam „zeķes dievu” atņemt. Pa laikam Dievs to arī dara, un tad zeķes pielūdzēji skaļi lād un zaimo Dievu par sliktajiem laikiem. Tas ir tāds lipīgs meldiņš, kas ātri pielīp arī kristiešiem un tie sāk kopā ar pasauli vilkt šo žēlabaino gaudu dziesmu – ak! vai! Ko nu! Ko ēdīsim, ko dzersim?

Tā kā Kungam Kristum šī baismīgā gaudošana derdzas, tad Viņš saviem ļaudīm saka: Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Ievērojiet, ka Kristus saka „tāpēc” un „Es jums saku”. Tāpēc nozīmē – atcerieties, ka jūs varat kalpot tikai vienam Dievam. Vai nu zemes un debess Radītājam un uzturētājam vai arī „zeķes dievam”. Savukārt vārdi „ Es jums saku” nozīmē, ka pasaule un miesas prāts saka pavisam ko citu, proti, tas skaļi kliedz un bļauj – neesi fanātiķis! Zeķes dievs ir īstais dievs! Dievs nav labs, Viņam netici un uz Viņu nepaļaujies! Ko darīsi, ja saslimsi? Kur ņemsi naudu ēdienam, dzērienam un drēbēm? Kad nu Kristus dzird, ka velna vecmāte tā klaigā, tad Viņš saviem bērniem saka – par to visu nezūdieties! Kādēļ tā? Tādēļ, ka jums taču ir dzīvība, ko visi esat dabūjuši bez kaukšanas un bļaušanas. Ja nu kāds jums to ir devis, tad Viņš, tas ir, mans mīļais Debesu Tēvs, arī parūpēsies par to, lai jums būtu ar ko šo dzīvību uzturēt. Ja jau lielo lietu dabūjāt bez zūdīšanās, tad kādēļ zūdīties par mazo? Tāpat ir arī ar miesu. To taču arī jūs dabūjāt bez zūdīšanās. Tā ir daudz labāka un brīnišķīgāka par jebkurām drēbēm. Tad kādēļ jums jāzūdās par to, kur dabūsiet drēbes? Tā kā Kungs Kristus zina, ka esam slikti skolnieki un ar vārdiem mums vien nepietiek, tad Viņš sniedz dažus piemērus:

Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies?

Ar piemēru par putniem viss ir skaidrs – jūs taču neesat redzējuši nevienu putnu ar naudas zuteni padusē vai sējam, pļaujam un krājam šķūņos. Un tomēr viņi ir pabaroti. Kas tad tos visus baro? Ja nebūtu Debesu Tēva, tad pasaulē drīz nebūtu neviena dzīva putna. Bet jūs taču redzat, ka putni ir un to ir diezgan daudz tādēļ - nāciet pie prāta! Turklāt jūs taču ikviens uzskatāt, ka esat kaut kas vērtīgāks, lielāks un dižāks par putnu. Patiesībā putnus jūs diez ko augstu nevērtējat. Ja nu Dievs pat šos putnus baro un uztur, ko taču jūs nevarat noliegt, tad kā gan viņš nebaros jūs? Tāpat arī domājiet par dzīvību. Zūdieties un vaimanājiet, cik gribat, jūs taču nevarēsit ar to savu mūžu pagarināts pat par vienu minūti. Tieši otrādi, jo vairāk gaudosiet, jo mazāk dzīvosiet. Līdzīgi ir arī ar apģērbu. Te mācieties no puķēm laukā. Vai tās nav skaisti apģērbtas? Kurš viņas tā ir izdaiļojis? Taču, ne jūs, bet Dievs! Ja nu Dievs pat viņas tā ģērbj, ka pat Salamans ar savām zelta drēbēm nobālēja to priekšā, tad kādēļ jums uztraukties par apģērbu? Jūs taču vērtējat sevi nedaudz augstāk par puķēm? Lūk, ko es jums teikšu, saka Kristus, jūs esat mazticīgi. Tas ir, ar savām vaimanām un zūdīšanos, šaubām un bailēm jūs esat apklusinājuši ticības balsi un kļuvuši galīgi neprātīgi, ka nespējat neko mācīties ne no maniem vārdiem, nedz no apkārtējās dabas pasaules. Un tad Viņš saka būtisku vārdiņu – tāpēc. Ko tad šis tāpēc nozīmē? Tas nozīmē, ka tikmēr, kamēr vēl pasaulē ir putni un puķes, jums nebūtu prātīgi zūdīties par to, ko ēdīsiet un dzersiet. Savukārt vārds mazticīgs šeit ir identisks vārdam plānprātiņš. Tātad savelkot visu kopā, Kristus saka – neesiet plānprātiņi!

Te nu dižais cilvēka prāts sāk dumpoties. Kā tad tā? Vai tad visa pasaule ir muļķu pilna un mēs vien tie gudrie? Vai tad visi nedzenas pēc naudas un mantas, kamēr vien var kustēt?

Kristus tam piekrīt, bet Viņš atkal bilst kādu īpašu vārdu, proti, pagāni - pēc visa tā pagāni dzenas. Kas tad ir pagāni? Tie ir cilvēki, kas nepazīst patieso Dievu, uz Viņu necer un neko no Viņa negaida. Tādēļ viņi dzenas pēc sava dieva, tas ir, mamona. Tas ir dievs, kurš nekad nepietiek visiem un kura arvien ir par maz. Tāpēc pagāni savstarpēji sacenšas, lai iegūtu sava elka labvēlību. Savukārt uz kristiešiem šī sacensība neattiecas, jo Dievs - Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Pēc Viņa laipnības un labvēlības šajā sakarībā nav jākaro un jādzenas. Tā vietā Dievs vēlas, lai Viņa bērni tiektos un dzītos pēc Viņa un pēc dzīves kopā ar Dievu Debesu valstībā. Protams, tas prasīs laiku, spēkus un pūles, bet Dievs tās atalgos, pārējās lietas saviem bērniem vienkārši piemetot. Tāpat darām arī mēs. Kad mūsu bērni labi mācās un dara to, kas tiem jādara, mēs labprāt viņiem visu dodam un dāvinām.

Tomēr mēs esam vāji ticībā un nespējam redzēt un saprast, kādā veidā Dievs mums šīs dāvanas varētu dot. Mēs raugāmies apkārt un sakām – man vajag, bet nav! - un klusībā domājam, rīt jau arī nebūs. - Kurš tad to dos? Lai pasargātu mūs no šadām zaimojošām domām un Dieva kārdināšanas Kristus sniedz mums visiem zelta formulu, kas māca dzīvot šodien un priecāties un bēdāties par šo dienu, bet rītdienas rūpes atstāt Dieva ziņā. Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu. Mums te ir zināmas problēmas ar tulkojumu. Faktiski Jēzus saka – nestiepiet sev līdzi bēdas no vienas dienas uz otru. Ļaujiet lai rūpes paliek rītdienai. Atlieciet visas rūpes un raizes uz rītdienu, tāpat kā sliņķi mēdz atlikt savu darbu uz rītdienu. Dariet tāpat jūs ar savām rūpēm un raizēm. Tā kā rītdienas nekad vēl nav, tad arī rītdienas bēdas jūs nekad neaizsniegs. Pasaulē arvien būs bēdas un problēmas, kuras evaņģēlijā tiek sauktas vārdā – kakia, proti, kaut kas tāds, kas neder nekam. To mums nākas paciest un panest, bet zūdīties par to būtu muļķīgi.

Šajā ziņā daudz ko var mācīties no itāļiem, kuri uzskata, ka nevajag pārmērīgi uztraukties par politiskām un biznesa problēmām, kuras tik un tā nevarēs atrisināt. Tāpat itāļi attiecas arī pret citām problēmām - viņi tās vienkārši ignorē, it kā to nebūtu. Itālieša galvenā rūpe ir - katru dienu nodzīvot bezrūpīgāk, veltot laiku ģimenei, draugiem, ēdienam un mākslai. Tāpēc varbūt itāļi spēj dziedāt kā putni un tērpties krāšņi kā puķes un vienīgā rūpe par ēdienu tiem ir – kā to labāk pagatavot. Savukārt uz ziemeļu tautām tie raugās ar aizdomām, kā uz garīgi nelīdzsvarotiem ļaudīm, kas visu dienu strādā un neprot baudīt dzīvi. Āmen.