Gans, tas labais

ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm. Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, – un vilks tās nolaupa un izklīdina, jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp. ES ESMU labais gans; Es pazīstu savas avis, un manas avis mani pazīst. Itin kā Tēvs pazīst mani, Es pazīstu Tēvu; un Es atdodu savu dzīvību par savām avīm. Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās man jāatved; arī viņas dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans. (Jņ.10:11-16)

ES ESMU tas gans, tas labais – saka Jēzus. Mūsdienu cilvēkam šāda līdzība no ganu dzīves varētu šķist sens anahronisms, jeb kaut kas tāls, svešs un vecmodīgs, kam ir maz kā kopīga ar mūsdienu cilvēka dzīvi. Patiesi, Viņa laikabiedriem Jēzus līdzība par Labo Ganu un ganāmpulku bija daudz labāk saprotama, bet vispirms ne tādēļ, ka viņiem bija daudz labāk pazīstams gana darbs un dzīve, bet vairāk gan tādēļ, ka šīs līdzības fonā atrodas vairāki VD vēstījumi par Israēla Dievu kā Labo Ganu un pašu Dieva tautu kā Viņa ganāmpulku. Paviršais un virspusējais mūsdienu cilvēks reti kad, ja vispār, būs iedziļinājies šajos senajos tekstos un izpratis to dziļāko jēgu. Tas nebūt neliecina, ka šādi centieni būtu nevajadzīgi vai veltīgi, bet vienīgi par mūsdienu pasaules nožēlojamo postu un jēgpilnas izglītības trūkumu, ar ko tā sirgst arvien smagāk un smagāk. Lai kaut nedaudz aizpildītu šo robu, īsa kopsavilkuma veidā apskatīsim VD pravietojumus, kas ar apbrīnojamu precizitāti piepildījās Jēzus dzīvē.

Ļoti sakaistā un dziļi eksistenciālā veidā 22. Psalmā par Israēla Dievu tiek runāts kā par Dieva tautas Ganu. Kopība ar Viņu ļauj tautai bez bailēm doties cauri nāves ēnas ielejai, kas ir dzīve šajā pasaulē. Kopībā ar savu Radītāju Dieva tauta gūst mieru un drošību, sastopoties ar šīs pasaules ļaunumu, tāpat kā avis ir drošas un mierīgas sava gana klātbūtnē. Dieva tautai šis tēls nekad nav bijis tikai kāda reliģiska metafora vai skaista ideja, bet visīstākā realitāte, kas ļāvusi tai dzīvot un pastāvēt ļaunuma ielenkumā. Savukārt pravietis Ecechiēls pasludināja, ka Dieva un Viņa tautas kopība kļūs īpaši cieša tad, kad pats Dievs kā Gans ieradīsies sava ganāmpulka vidū un pats rūpēsies par to (Ecēch. 34). Uz šo pravietojumu Jēzus atsaucas, kad farizeji tam pārmet pārlieku lielu tuvību ar grēciniekiem. Jēzus tiem atbild ar līdzību par 99 avīm, kuras gans atstāj, lai dotos meklēt vienu pazudušo. Neilgi pirms savas krusta nāves Jēzus skaidro mācekļiem, ka tūdaļ piepildīsies pravieša Caharijas sludinātais par Dieva satriekto ganu, kura avis tiks izklīdinātas, bet kurš ar savu labprātīgo nāvi piepildīs Dieva gribu, liekot pamatu jaunam sākumam (Cah. 13.). Ar apbrīnojamu precizitāti pravietis Caharija apraksta Jēzus krusta nāvi, kas šķīstīs no grēka un netīrības. Citviet pravietis Jesaja stāsta par Dieva Kalpu – Ganu, kas pats labprātīgi kļūst par upura jēru sava ganāmpulka labā. Evaņģēlisti vairākās vietās apkopo VD pravietojumus, rādot, ka tie burtiski piepildās Jēzus krusta nāvē (Jņ. 19: 34, 36, 37). Pie Golgatas krusta piepildās arī pēdējā VD pravieša Jāņa Kristītāja tiešā norāde uz Jēzu – „redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” (Jņ. 1:29)

Līdzību par Labo Ganu Jēzus iesāk ar norādi, ka Viņš ir vienīgās patiesās durvis, kas ved pie Viņa avīm. Kad Vienīgais, Patiesais Gans būs piepildījis savu uzdevumu, Viņš aicinās sev uzticamus ganus ieiet pa šīm durvīm un ganīt Viņa avis. Pēc savas augšāmcelšanās Viņš trīs reizes saka Pēterim – gani manas avis – bet Pēteris to drīkstēs darīt tikai tad, kad būs iegājis pa šīm durvīm un trīsreiz apliecinājis savu mīlestību pret Jēzu. Tikai tas, kurš mīl savu Kungu Kristu vairāk par visu, drīkst saņemt svēto aicinājumu ganīt Viņa avis. Tomēr avis nekad nepiederēs Pēterim, tās arvien būs un paliks tā Kunga avis. Tās klausīs Pēteri tikai tādēļ, ka viņa sacītajā tās dzirdēs nevis Pētera, bet Vienīgā Gana - Jēzus balsi. Uzticējis Pēterim ganīt Viņa avis, Jēzus tūdaļ aicina Pēteri ņemt savu krustu un sekot Viņam. Tas neapšaubāmi nozīmē, ka kļūstot par Jēzus avju ganu, Pēterim jābūt gatavam arī zaudēt visu, savu dzīvību ieskaitot. Un kad vēlāk Pēteris atkal baidīsies apliecināt patiesību, bez kavēšanās apustulis Pāvils norādīs, ka tā nav īstā Gana balss, kas runā caur savu kalpu Pēteri, bet bailīgā, vecā Sīmaņa balss, kas atkal aizliedz savu Kungu.

Skumjš izbrīns šajā sakarībā rodas, lasot Jozefa Ratcingera - tagadējā pāvesta Benedikta XVI - pārdomas par šo jautājumu. Dziļi un pareizi izprotot daudzas kopsakarības, Romas bīskaps tomēr nespēj ieraudzīt konsekvences, kas izriet no viņa paša sacītā, proti, ka viņa amats rada nepārvaramas pretrunas gan ar Jēzus, gan viņa paša sacīto. Lai cik pārsteidzīgs bieži bija apustulis Pēteris, viņš nekad neuzdrošinātos sev piedēvēt kaut ko līdzīgu pāvesta amatam, piedēvēt sev nemaldīgumu mācības jautājumos vai pasludināt dogmas un sakramentus, kurus nav mācījis un iedibinājis Vienīgais Gans Jēzus, kam vienīgajam ir tiesības to darīt. Lai cik bailīgs ne vienreiz vien bija Pēteris, viņš nekad nespētu iedomāties, ka nest savu krustu un būt gatavam mirt sava amata dēļ varētu nozīmēt politiskas varas kultivēšanu pār citiem bīskapiem un pārvietošanos īpašā bruņu mašīnā. Ja Pēteris būtu bijis līdzīgs vēlākajiem Romas pāvestiem, viņš būtu pavēlējis Pāvilam klusēt un pakļauties viņa amata autoritātei un bēdzis no sava krusta tāpat kā velns no Kristus krusta. Pēteris tāds nebija. Viņš patiešām mīlēja savu Kungu Jēzu un zināja, ka viņš ne ar ko nav pārāks ne tikai pār citiem apustuļiem, bet arī par visnožēlojamākajiem grēciniekiem. Es domāju, ka lasot Pāvila rakstus, kuros Pāvils sevi sauc par vismazāko no visiem apustuļiem un vislielāko no visiem grēciniekiem, Pēteris būs domājis – te nu tu Pāvil kļūdies, es tas esmu, es esmu vismazākais no visiem apustuļiem un vislielākais no visiem grēciniekiem, atstāj šo godu man. Apustuļa Pētera diženums slēpās nevis viņa varā, gudrībā un nemaldīgumā vai spējā to visiem līdzekļiem aizstāvēt un attaisnot, bet gan tajā vienkāršajā apstāklī, ka Pēteris spēja atzīt savu vājumu un kļūdas un gauži raudāt par tām. Ja kāds Romas pāvests būtu sasniedzis šo Pētera diženumu, viņš vispirms būtu atsaucis visus lāstus pret Dr. Luteru un Evaņģēlija mācību un pēc tam attiecies no sava amata. Pagaidām neviens no tiem, kas sevi sauc par Pētera pēctečiem, to nav spējis. Un diezin vai ir iespējams cerēt uz šādu brīnumu, jo šādas rīcības konsekvences Romas bīskapi saprot, proti, tas nozīmētu Romas reliģijas beigas. Šādos valgos velns ir sasaistījis kādreiz diženo baznīcu, kurai nebija sveša ne cīņa par patiesību, ne moceklība, ne patiess Kristus svētums. Neraugoties uz visām smagajām problēmām un cilvēkam prātam, šķiet, neatrisināmo situāciju, kurā pašreiz atrodas Romas baznīca, tā joprojām ir un paliek Kristus baznīca, daudz tuvāka mums, nekā daudzas jo daudzas tā saucamās protestantu baznīcas. Romas baznīca ir mūsu brāļi un māsas, par kuriem mēs lūdzam Dievu un kam no sirds vēlamies palīdzēt. Bet tas nav panākams, pieverot acis vai skatoties caur pirkstiem uz kļūdām, vai vēl ļaunāk, cenšoties tās atdarināt vai pievienojoties maldus mācošai baznīcai, bet rīkojoties tā, kā to darīja Pāvils, kad redzēja apustuļa Pētera divkosību, proti, vienkārši un skaidri publiski uz to norādīt un atklāti nostāties pret maldiem (Gal. 2: 11-14). Patiesa mīlestība nekad neliekuļo un neizdabā, bet tā mīl patiesību un brīdina no maldiem (1. Kor. 13). Pēc šī pagarā ievada varam pievērsties galvenajai tēmai, par ko runāsim šodien.

Ja VD teksti un to piepildījums Jēzū Kristū, kā patiesi Labajā un Vienīgajā Ganā, varētu būt sveši un grūti saprotami temati mūsdienu cilvēkam, tad šīs dienas evaņģēlijā ir kāda lieta, kas visiem varētu būt vairāk vai mazāk aktuāla un pazīstama. Runādams par Gana un avju attiecībām, Jēzus saka, ka Viņš pazīst savas avis un tās pazīst Viņu un salīdzina šo pazīšanu ar savstarpējām attiecībām Svētās Trīsvienības starpā – kā Tēvs pazīst Dēlu un Dēls pazīst Tēvu (Jņ. 10:15). Aktualitāte slēpjas vārdā „pazīt”.

Jau senie grieķu filozofi aicināja savus mācekļus iepazīt sevi. Mūsdienu populārajā domā šis aicinājums atbalsojas, kā sevis meklējumi, proti, daudzi cilvēki mēdz sacīt, ka tie meklē sevi. Šie meklējumi parasti tiek saprasti kā īpašs radošs process, kas raksturīgs garīgiem cilvēkiem. Vienkāršākos un viengabalainākos cilvēkos tas varētu radīt pamatotas bažas par mūsdienu, tā saucamā, radošā cilvēka veselo saprāto. Patiesi, vai nu šāds sevis meklētājs ir sevi pazaudējis, vai arī nekad nav zinājis, kas viņš īsti ir. Turklāt rodas arī jautājums – kur tad sevi lai īsti meklē? Vieni sacītu jāmeklē sevī pašā! Tomēr tas šķiet pavisam absurdi un izklausās pēc galējas tautoloģijas – loģiskas kļūdas, vienas problēmas izskaidrošanu ar to pašu problēmu. Ko gan varētu nozīmēt - meklēt pašam sevi sevī? Šo jautājumu atstāsim dīkdienīgiem cilvēkiem, ko apspriest pie alus glāzes vai par ko uzrakstīt doktora disertāciju kādā no modernajām pseidozinātnēm. Savukārt mēs mēģināsim noskaidrot, ko tad īsti Jēzus vēlējās pasacīt ar vārdu „pazīt”, sacīdams, ka Viņš pazīst savas avis, tās pazīst Viņu un Viņa balsi un šī pazīšana ir līdzīga savstarpējai pazīšanai starp Dievu Tēvu un Dēlu.

Vispirms šeit jāievēro atšķirība starp vārdiem „zināt” un „pazīt”. Es, piemēram, zinu, ka ASV prezidents ir Baraks Obama, bet es nevaru sacīt, ka es viņu pazīstu. Tā cilvēks var daudz ko zināt, bet maz pazīt. Kā jau tika minēts, ir cilvēki, kas pat par sevi kaut ko zina, bet pazīt nepazīst. Viņi cenšas sevi iepazīt vai meklē sevi un dara to vai nu iedziļinoties savā prātā vai meklējot sevi caur kādu radošu darbību. Piemēram, es meklēju sevi mākslā, zinātnē utt. Šādu uzskatu pamatā ir pa pusei vājprātīgs materiālistu pieņēmums, ka cilvēks ir matērijas forma, kas apzinās sevi un caur cilvēka apzināšanos matērija iepazīst sevi, vai kaut kā tamlīdzīgi.
Lai saprastu Jēzus vārdus, vispirms jāievēro, ka pastāv zināma saistība starp piederību un pazīšanu. Jēzus sauc avis par savām, bet nevis kā īpašumu, kas tam kā Ganam pieder, bet avis kļūst par Viņa avīm tādēļ, ka Viņš tās pazīst un avis pazīst Viņu. Šāda savstarpēja iekšēja piederība ir daudz dziļāka un pilnīgāka par kāda īpašuma piederību. Tā, piemēram, bērni nav vecāku īpašums, vīrs nav sievas īpašums, tomēr tie pieder viens otram un pieder daudz dziļākā nozīmē nekā, kad es saku – man pieder šis uzvalks vai brilles. Brilles un uzvalks nav dzīvas un brīvas lietas. Tās nevar neko vēlēties nedz nevēlēties. Tās mani arī nepazīst, bet tās man vienkārši pieder. Savukārt sievas un vīra, vecāku un bērnu piederību jeb kopību rada savstarpēja pazīšana, mīlestība un pienākums. Kamēr cilvēks nav ticīgs, viņš nespēj vēlēties piederēt Dievam, viņš ir kā brilles vai uzvalks. Viņš gan apzinās, ka tam kaut kā trūkst un meklē to, bet meklē nepareizi. Viņš ir kā suns, kam pazudis saimnieks. Viņš meklē to, bet viņam ir kauns un viņš nespēj un nesaprot to, ka meklē Dievu, un tā kā viņam ir iestāstīts, ka viņš pats ir dievs, tad viņš saka, ka meklē sevi. Tas viņam šķiet gudrāk un pareizāk. Par to neviens nesmiesies, lai gan vajadzētu.

Īsi sakot, Dievs nevēlas, lai mēs piederētu Viņam kā kāda lieta, bet lai piederība būtu balstīta savstarpējā pazīšanā, mīlestībā, atbildībā un uzticībā. Šeit arī parādās Jēzus norādītā atšķirība starp Viņu kā Patieso Ganu un zagli un laupītāju. Visi zagļi un laupītāji – ideoloģijas un diktatori - citus cilvēkus uzskata tikai par lietām, kas tiem pieder. Savukārt Patiesais Gans pierāda, ka šīs ir Viņa avis tādēļ, ka Viņa un avju starpā valda savstarpēja mīlestība un pazīšana, kas balstīta Patiesībā jeb pašā Labajā Ganā. Tādēļ arī Viņš savas avis neizmanto, bet turpretī atdod par tām savu dzīvību. Pazīt un upurēt sevi, labprātīgi dāvināt sevi ir viens un tas pats. Savukārt šī pazīšana izriet no tās pazīšanas, kāda valda starp Dievu Tēvu un Dēlu. Tādējādi tikai Dievā mēs varam patiesi pazīt cilvēku. Jebkura sevis zināšana bez Dieva, zināšana, kas balstīta redzamajā un taustāmajā pasaulē, ir sekla, tukša un nepilnīga. Cilvēks spēj pazīt sevi un citus tikai tad, kad viņa pazīšana balstās Dievā, kur viņš apzinās sevi kā Dieva radītu un atpestītu būtni, kas visintīmākajā veidā dzīvo un pastāv kopībā ar Dievu. Tādējādi patiesi mācītāji, kam Kristus uztecējis ganīt Viņa avis, tās nekad neved pie sevis, bet pie Kristus. Savukārt avis baznīcā nepulcējas ap kādu mācītāju un nesaka es eju pie tā un tā mācītāja, bet es eju pie sava Gana Kristus. Šāda avs zina, ka Kristus balss nav saklausāma mistiskos pārdzīvojumos vienatnē vai iedziļinoties sevī, bet Kristus runā uz viņu skaidri pasludinātā Dieva vārdā un pareizi izdalītos sakramentos. Tā tiek radīta kopība, kuru saucam par baznīcu un tā tiek uzturēta tās vienība. Tikai šādā gaismā mēs spējam pareizi novērtēt patiesas mācības nozīmi un briesmīgo postu, ko nes maldu mācības. Šajā gaismā ir skaidri saprotams arī tas, ko nozīmē antikrists, proti, tas ved cilvēkus nevis pie skaidra evaņģēlija un sakramentiem, tas ir, pie Kristus, bet vai nu pie sevis vai reliģiskas organizācijas, kuru tas pārstāv. Lai cik nozīmīgi varētu būt arī kādi statūti, baznīcas regulas, dažādi oficiāli dokumenti, baznīcas amati un organizācijas, tie nevar un nedrīkst stāties dzīvo attiecību vietā starp Kristu un Viņa avīm, kas rodas no skaidra evaņģēlija sludināšanas un sakramentu pārvaldīšanas. Tieši tādēļ mūsu ticības tēvi saprata Romas baznīcu kā antikristīgu iestādījumu nevis tās morālā pagrimuma dēļ, bet tādēļ, ka Romas baznīca centās skaidro Dieva Vārdu aizstāt ar savu hierarhisko organizāciju. Tieši šādu drausmīgu kļūdu pieļāva arī LELB vadība, nosodīdama ticību apliecinošus luterāņus kā šķeltniekus un izslēgdama no sava vidus. Citiem vārdiem sakot, tā centās ieņemt Kristus vietu un piesavināties garīgu varu pār Viņa avīm. Šā notikuma traģisms neslēpjas tur, ka daži tika nosodīti un piedzīvoja zināmas neērtības, viņiem tas daudz nekaitēja, drīzāk nāca par labu, bet ar šādu rīcību LELB vadība grāva baznīcas vienību un nolādēja paši sevi kas, protams, nepalika bez briesmīgām garīgām sekām. Ja kāds tik baisi nicina evaņģēliju, tad tas to arī pazaudē. Lielāku nelaimi nevar iedomāties, tādēļ mums no sirds ir žēl šos cilvēkus, kas piesaukuši tādu briesmīgu postu pār sevi, un mēs lūdzam Dievu, lai Viņš savā bezgalīgajā žēlsirdībā par tiem apžēlojas. Tīri cilvēciski ir grūti saprast, kā tas varētu notikt, bet Dieva mīlestība ir stiprāka un daudz varenāka par cilvēka prātu, Viņam visas lietas ir iespējamas. Mēs tur neko darīt nevaram. Savu pienākumu esam izpildījuši, pārējais ir Dieva ziņā. Savukārt mums jābūt modriem, lai vienaldzības un remdenuma dēļ arī mēs nepazaudējam kopību ar Dievu Viņa vārdā un sakramentā. Tā ir vērtīgāka gan par dzīvību, gan visu, ko cilvēks prāts var iedomāties. Diemžēl, ar daudzām citām lietām ir tā, ka to patiesā vērtība tiek saprasta tikai tad, kad tās jau ir pazaudētas. Pazaudējot Evaņģēliju, situācija ir vēl ļaunāka, jo garīgi aklais un kurlais vairs arī nespēj apzināties un saprast to, kas ar viņu noticis. Lai Dievs mūs no tā žēlīgi pasargā un laipni uztur pie sava vārda un sakramenta, kā labs un žēlsirdīgs Gans, uzturēdams savas avis leknās ganībās pie dzidra ūdens avota. Āmen.